Kas notiek ar kokmateriāliem pēc tam, kad tie ir kļuvuši par būvgružiem? Un kā vismaz daļai izlietoto kokmateriālu var piešķirt otro dzīvi?
Patiesību sakot, tādu vienotu koka būvgružu nemaz nav, jo visi šīs kategorijas būvgruži iedalās divās lielās grupās – izlietotās koka paletes, kuras dažādos būvniecības darbos uzkrājas ievērojamos apjomos, un paši koka būvgruži, kas ir izlietotie koka dēļi, logu rāmji un dažādi modernie mēbeļu plātņu materiāli, kuros koka putekļi vai skaidas sajauktas ar epoksīdu sveķiem vai citiem materiāliem. Galvenais mehānisms, kā būvnieki un būvgružu savācēji tiek motivēti savākt koka būvgružus ir ražotāja atbildības sistēma jeb RAS. Tā ir sistēma, kuras būtība ir nodrošināt, ka preču ražotāji un tirgotāji sedz atbildību par savu produktu un iepakojuma radītajiem atkritumiem, organizējot to savākšanu, pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, tādējādi samazinot dabas resursu nodokļa (DRN) slogu un veicinot aprites ekonomiku. Vienkārši skaidrojot – ražotājiem, kas ar savu darbību rada atkritumus tiek piemērots dabas resursu nodoklis. Lai no tā atbrīvotos vai samazinātu, tiem jāpiedalās ražotāja atbildības sistēmā. ŠĪ sistēma attiecas arī uz celtniekiem un – ja uzņēmums ir pievienojies ražotāja atbildības sistēmai un izpilda tās prasības, tad DRN var nemaksāt pilnā apjomā vai arī nemaksāt nemaz.
Ar izlietotā koka iepakojuma jeb palešu pārstrādi ir visvienkāršāk – tās ir vērtīgs un atkārtoti izmantojams resurss, tādēļ izlietotās koka paletes tiek atdotas atpakaļ vairākiem uzņēmumiem Latvijā, kas tās remontē – izņem salauztos dēlīšus, aizstāj tos ar jauniem un atdod atkārtotai izmantošanai. Šajā jomā aprites ekonomika darbojas vislabāk, jo šo procesu var atkārtot vairākkārt.
Savukārt koka grīdas dēļi un logu rāmji, kā arī masīvkoka mēbeles, koka kabeļu spoles un dažādi koka atgriezumi nonāk uzņēmumos, kas no tiem ražo skaidu plāksnes. Tur koku attīra no krāsas un citiem piemaisījumiem, tad samaļ skaidās un, savienojot ar epoksīdu sveķiem vai citām saistvielām, izgatavo skaidu plāksnes. Viens no lielākajiem uzņēmumiem šajā jomā ir, piemēram, “Druplat”, kas pārvērš koka būvgružus skaidās, savukārt lielākais skaidu plātņu ražotājs Latvijā šobrīd ir “Kronospan”.
Augstāk minētās situācijas ir piemēri tam, kā darbojas aprites ekonomika. Taču diemžēl koka būvgruži reti kad ir pārstrādājami vairāk kā vienu reizi – skaidu plāksnēs vai modernajos mēbeļu materiālos, tādos kā MDF, pārstrādāts koks vai pēc tam atkārtoti nav izmantojams, jo vairs nav atdalāms no saistvielām, kas to satur kopā. Šādi materiāli ir izmantojami tikai enerģijas un siltuma ieguvei, proti, dedzināšanai.
Ražotāju atbildības sistēmas pārskats par 2023. gadu liecina, ka gadā Latvijā tiek saražoti 66,7 tūkstoši tonnu koka būvgružu un atkritumu. Diemžēl savākta tiek tikai nepilna puse no šī apjoma – 31,36 tūkstoši tonnu. Tāds uzņēmums kā “Ekobaze Latvia” gadā, piemēram, savāc apmēram četrus tūkstošus tonnu koka iepakojuma un būvgružu, taču šajā jomā darbojas vēl vairāki citi uzņēmumi. Praktiski viss savāktais apjoms tiek arī pārstrādāts otrreizējai izmantošanai, sadedzināts šobrīd tiek niecīgs apjoms – daži desmiti tonnu. Ja Latvijā tiks uzbūvēta atkritumu dedzināšanas rūpnīca, tad neapšaubāmi pieaugs dedzināšanas apjoms un tādējādi iespējams, palielināsies ražotāju un būvnieku motivācija nodot lielāku koka atkritumu un būvgružu apjomu, nekā tiek nodots šobrīd.
Vēl varētu piebilst to, ka zināmu koka atkritumu un būvgružu apjomu rada arī Latvijas mājsaimniecības un tā ir samērā jauna un moderna parādība. Apmēram 20 gadus atpakaļ mājsaimniecības gada aukstajos mēnešos nenodeva vispār nekādus koka atkritumus pārstrādei, visi šie atkritumi tika sazāģēti un sadedzināti mājsaimniecību krāsnīs. Taču mainoties apkures tehnoloģijām mājsaimniecībās, mājsaimniecības vairs nevar šos atkritumus izmantot un parādījusies problēma – kā savākt un nodot mājsaimniecību koka atkritumus.
