Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Vadošās Latvijas ražojošo nozaru asociācijas, Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) asi kritizē atsevišķu ministriju ierēdņu nekonsekvenci un bezdarbību saistībā ar finansējuma piešķiršanu jaunu produktu, un tehnoloģiju izstrādei Kompetences centru atbalsta programmas² ietvaros, tādējādi bremzējot tautsaimniecības attīstību un samazinot eksportspēju.

Atklātā vēstulē Latvijas valsts ministru prezidentam, ekonomikas, finanšu, zemkopības un tieslietu ministrijām tiek prasīts paātrinātā kārtā apstiprināt Ministru kabineta noteikumus, kas paredz nodrošināt šīs programmas darbības un finansējuma nepārtrauktību. Vēstuli parakstījušās nozaru asociācijas aptver uzņēmumus, kas nodrošina vairāk nekā 90% no Latvijā radītās un eksportētās vērtības.

Kompetences centru atbalsta programma ir ļoti nozīmīga Latvijas tautsaimniecības attīstībai. Tās mērķis ir paaugstināt Latvijas komersantu konkurētspēju, veicinot pētniecības un rūpniecības sektoru sadarbību rūpniecisko pētījumu, jaunu produktu un tehnoloģiju attīstību jomā. Pateicoties inovācijām tiek radītas jaunas, labi apmaksātas darba vietas, palielinās Latvijas ieņēmumi no eksporta, kas savukārt dod valstij lielāku nodokļu apjomu un spēju nodrošināt budžeta izdevumus. Kompetences centru atbalsta programma ir veiksmīgākā rūpniecisko inovāciju atbalsta programma Latvijā, kura līdz šim ir nodrošinājusi vislielāko devumu jaunu produktu un tehnoloģiju attīstībā.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Sevišķi urbanizācijas dēļ koka būvniecība kļūst nekustamo īpašumu attīstītājiem interesanta, sarunā ar DB komentē Zviedrijas Koka būvniecības padomes izpilddirektore Suzanne Rudenstama. Galvenais iemesls tam ir operativitāte, ar kādu iespējams īstenot koka būvniecības projektus.

Pirms privātie būvnieki ir sapratuši un pieņēmuši mūsdienīgas koka būvniecības drošumu un konkurētspējas priekšrocības, publiskajam sektoram tomēr ir jāuzņemas iniciatora loma ar attiecīgiem iepirkumiem un atbalsta politiku, lai nacionālā mēroga koka būvniecība spētu attīstīt savu potenciālu.

Salīdzinot ar Latvijas koka būvniecības nozares aktualitātēm, ir redzams, ka Latvija pašlaik iziet Skandināvijā jau zināmo šīs nozares attīstības ceļu.

Tā, jautāts par nozares iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem, Latvijas Koka būvniecības klastera izpilddirektors Gatis Zamurs komentē, ka «vietējais izaicinājums ir diezgan emocionāls, jo ar koka ēku būvniecību Latvijā iet grūti. Mums ir pieredze, ražotnes, zināšanas un inženieri. Mēs esam būvējuši daudzstāvu ēkas, mazstāvu ēkas, ciematus un dvīņu mājas – pilnu klāstu, bet – visur kur citur. Savukārt ar biznesa attīstību Latvijā ir salīdzinoši vāji.»

#Daudzās Eiropas valstīs viens no ilgtspējas stūrakmeņiem ir dzimumu līdztiesība jeb vienādu iespēju nodrošināšana sievietēm un vīriešiem.

Sieviešu iesaiste biznesā veicina valsts kopējo ekonomiku un labklājību, tāpēc ir būtiski nodrošināt abu dzimumu iesaisti uzņēmējdarbībā

Dzimumu līdztiesība ir ne tikai taisnīguma, bet arī uzņēmējdarbības ilgtspējas jautājums, saka Inese Rebaine, mācību centra Auto kopšanas akadēmija valdes locekle un biedrības Līdere biedre. Daudzās Eiropas valstīs viens no ilgtspējas stūrakmeņiem ir dzimumu līdztiesība jeb vienādu iespēju nodrošināšana sievietēm un vīriešiem. «Iesaistoties lielākam skaitam sieviešu uzņēmējdarbībā, iespējams sasniegt būtiskas izmaiņas uzņēmumu iekšējā vidē, kas kopumā ietekmē arī ārējās vides situāciju. Pētījumos ir apstiprinājies, ka sievietes uzņēmējas, atbildīgi un disciplinēti rīkojoties, spēj ieviest lielāku kārtību saimnieciskās darbības nodrošināšanā un rūpējas par darbinieku labklājību, kas izpaužas sociālās garantijās vai darba drošības ievērošanā. Jo vairāk uz šādu pieeju orientētu personu būs Latvijā, jo pastāv lielākas cerības realizēt uzņēmējdarbības vides atbalstu sabiedrībai kopumā,» viņa teic. AS Madara Cosmetics dibinātāja Lotte Tisenkopfa-Iltnere uzsver, ka sieviešu līdztiesība ietekmē ne vien to, ka viņām ir vairāk naudas un līdz ar to arī valsts ekonomika uzplaukst, bet vienlaikus tas pozitīvi ietekmē arī demogrāfiju – jo aktīvāka sieviete ir biznesā, jo turīgāka viņa ir un var atļauties vairāk bērnu. Runājot par bērniem, viņa uzsver, ka ir svarīgi pieturēties pie ģimenes pabalstiem, kas dod iespēju pavadīt laiku ar bērnu ne vien mammai, bet arī tētim. «Nomainot nodarbi, ir mazāks izdegšanas risks, tāpat tā ir iespēja tēviem iepazīt citu lomu,» spriež uzņēmēja.

Lai mērītu kādas valsts labklājību, kas neapšaubāmi norāda arī uz vidusslāņa veidošanās iespējamību valstī kopumā, ir vesela rinda dažādu parametru, sākot no iekšzemes kopprodukta, vidējās algas, pirktspējas, nodarbinātības indeksiem, konkurences un korupcijas indeksiem, un šī saraksta noslēgumā ir Laimīgās planētas indekss (Happy planet index), kur Latvija 2019. gadā ierindojas 136. vietā, nedaudz aiz Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Mauritānijas.

Raksts tapis sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, veidojot publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Galvenā lieta, kas jāsaprot, ir šī indeksa metodoloģija vai tas, kā tas veidojas. Proti, indekss tiek veidots no trīs galvenajiem rādītājiem: sagaidāmais dzīves ilgums; piedzīvotā labklājība; ekoloģiskā pēda. Sagaidāmais dzīves ilgums varētu šķist visvienkāršākais no parametriem, tomēr nav tā, ka par pamatu aprēķinos tiek ņemts katras valsts vidējais dzīves ilgums atbilstoši vietējās statistikas datiem.

Runa ir par paredzamo dzīves ilgumu, kur, protams, ievēro vidējo rādītāju, bet šī izmantotā dzīves ilguma definīcija ir šāda: vidējais gadu skaits, ko piedzimušam bērnam paredz nodzīvot, ja dominējošie modeļi, mirstības rādītāji dzimšanas brīdī paliek nemainīgi visas dzīves laikā. Proti, tā ir dzīves ilguma prognoze nupat dzimušam bērnam, nevis mērs tiem, kas nomirst konkrētajā gadā. Piedzīvotā labklājība ir aptauju dati, un šeit uzdevums ir šāds: “Sanumurējiet iedomātas kāpnes no nulles līdz desmit augšdaļā. Pieņemsim, ka kāpņu augšdaļa atspoguļo jums labāko iespējamo dzīvi, apakšdaļa - vissliktāko. Atzīmējiet, kurā vietā jūs atrodaties šajās kāpnēs!” Proti, cilvēks novērtē savas dzīves iespējas, to, kā varētu dzīvot, un norāda situāciju, kurā atrodas. No tā tiek aprēķināts valsts vidējais rādītājs.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Pieprasījums pēc tautastērpa īpaši pieaug ap saulgriežu laiku, kad liela daļa vēlas ģērbties, ievērojot tradīcijas, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Arvien vairāk cilvēku vēlas tautastērpu. Man liekas, ka latvietim tautastērps kļūst svarīgāks, turklāt ir ne tikai Jāņi, kad to uzvilkt, ir arī krustības, kāzas, tematiskie vakari,» saka Dace Krūmane, zīmola Muline (SIA Dore Etno) īpašniece. Gados vecākiem cilvēkiem interese nav tik liela, parasti par tautastērpiem interesējas ļaudis vecumā no 25 gadiem, kuri vēlas izcelt savu latvisko identitāti. «Nevar teikt, ka latvieši ir pelēki, viņiem patīk koši tautastērpi,» tā Dace. Jaunas meitenes nereti izvēlas īsus svārkus no tautiskiem audumiem. «Nezinu, ko par to saka etnogrāfi, bet meitenēm patīk,» viņa teic. Liela daļa pircēju ir tie latvieši, kuri aizbraukuši dzīvot un strādāt uz ārzemēm. «Nezinu, kāpēc ir tāds stereotips, ka tautastērps ir ļoti dārgs. Jā, vissmalkāk izšūtā villaine vien maksā vairāk nekā tūkstoš eiro, bet ekonomiskais variants ir balts linu krekls, kas maksā ap 35 eiro, un brunči, kas maksā, sākot no 80 eiro. Ja ir bruncis un krekls, pilnīgi pietiek, lai būtu tautiski saģērbts. Taču ir arī cilvēki, kuri izvēlas pilno tautastērpu,» norāda Dace.

Uzņēmējdarbības vide un tās attīstība, ekonomiskā izaugsme, valsts kā investīciju galamērķis, konkurētspējīgi eksporta produkti ir cieši saistīti ar nodokļu politiku. Protams, nodokļu politika nav vienīgais instruments, bet tai noteikti ir ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un nodokļu ieņēmumiem.

Savukārt iekasēto nodokļu apjoms korelē ar iespējām nodrošināt sabiedrības labklājību, kas attiecīgi atspoguļojas demogrāfijā, izglītībā, veselībā u.tml.

Diemžēl turpat stāvoša ir ēnu ekonomika – nenomaksāto un neiekasēto nodokļu apjoms, kas uzglūn ne tikai uzņēmēju motivācijai un godprātīgumam, bet ir kā smagi sprunguļi ceļā uz tautsaimniecības izrāvienu.

Latvijas ekonomikas un attīstības salīdzināšana ar tuvākajiem kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā ir kļuvusi kā mēraukla gan labajām, gan ne tik labajām lietām – ekonomikas izaugsmē atpaliekam, nodokļu konkurētspējā atpaliekam, ēnu ekonomikas apmēros nevirzāmies uz būtisku samazinājumu. Ja vēlamies Latviju un tās iedzīvotāju labklājību redzēt augam, nedrīkstam turpināt tikai sekot līdzi rādītājiem samierinoties ar tiem. Mums ir jāatgūst ne tikai pārliecība, ka gan mazās uzņēmējdarbības attīstība, gan biznesa vienradži, gan milži var izaugt mūsu valstī, bet, virzienu mainītu, ir jāpieņem atbilstoši un drosmīgi lēmumi, kas radītu vidi un priekšnosacījumus straujākai izaugsmei.

Latvija ir paveikusi efektīvu fiskālo konsolidāciju un palīdzējusi samazināt tekošā konta deficītu par vairāk nekā 10% kopš 2008. gada, sacīja Eiropas centrālās bankas (ECB) prezidents Mario Dragi, tādēļ nav brīnums, ka daudzi novērotāji minējuši Latviju par piemēru eirozonas dalībniecēm.

^{Ziņa papildināta ar pēdējām četrām rindkopām.}

«Daudziem joprojām ir neatbildēti jautājumi par eiro ieviešanu, bet vēlos apliecināt, ka ir daudz pamatotu iemeslu pašlaik pievienoties eirozonai. Jaunās dalībvalstis īpaši var mācīties no esošo dalībvalstu pieredzes. Pirmkārt, esam uzzinājuši, ka eiro ir darboties spējīgs, esam sapratuši, kāda veida politika var nodrošināt labklājību, un ka nepieciešams pabeigt EMS institūciju izveidi,» Rīgā notiekošajā eiro konferencē sacīja Dragi.

Kopš 1999. gada eirozona izaugusi līdz vairāk nekā 330 miljonu lielai saimei, tā veido vairāk nekā 15% no pasaules ieguldījumu apjoma, eiro kļuvis par spēcīgu rezervju valūtu, sacīja ECB prezidents. «Šajā laikā ECB saglabājusi cenu stabilitāti, neraugoties uz smagu krīzi, esam aizstāvējuši valūtu no nepamatotām bailēm, tas nozīmē, ka valstis, kas pievienojas var būt drošas, ka centrālais pilārs ir stabils,» tā viņš.

Iepazīstoties ar nesen publiskotā DNB Latvijas barometra pētījuma rezultātiem, nāk prātā, ka zināmā mērā secinājumus par iedzīvotāju skatījumu uz valsts labklājību varētu veikt, balstoties uz pētījuma nemainīgās daļas - indikatoriem - vien: savas ģimenes materiālo stāvokli pozitīvi vērtē 11%, bet valsts ekonomisko stāvokli – 4% aptaujāto. Savukārt situācijas uzlabošanos pēc gada prognozē nedaudz vairāk kā ceturtdaļa iedzīvotāju.

Tiesa, dažādu sociāldemogrāfisko grupu vērtējums ģimenes materiālajam stāvoklim atšķiras: pozitīvāk noskaņoti iedzīvotāji vecumā līdz 34 gadiem (pozitīvie vērtējumi ir 14-19% robežās), bet, piemēram, 55 līdz 74 gadu veco iedzīvotāju vidū vien 6% savas ģimenes materiālo stāvokli ir atzinuši par labu. Atšķiras arī dažādos reģionos aptaujāto atbildes: pozitīvāk situāciju vērtējuši Kurzemē (18%) un Pierīgā dzīvojošie (17%), bet kritiskāk – Vidzemē un Latgalē aptaujātie (abos reģionos 5% pozitīvo atbilžu).

Lai arī, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, rādītāji svārstās, ir vērojamas tendences, ka kritiskāk noskaņoti ir cilvēki vecumā virs 45 gadiem, kā arī Latgalē un Vidzemē dzīvojošie. Lielāks pesimisms nekā caurmērā (ar dažiem izņēmumiem) ir vērojams, arī analizējot šo grupu atbildes par prognozējamajām situācijas izmaiņām gada griezumā. Jāatzīst gan, ka arī salīdzinoši pozitīvāk noskaņotajās grupās nevar runāt par apmierinātību ar esošo situāciju un izteikti optimistisku skatu nākotnē.

Mežu aizsardzības tematika Latvijā pēdējās nedēļās kļuvusi aktuāla, īpaši saistībā ar karstuma vilni un mežu ugunsgrēkiem – šogad to skaits sasniedzis jau 236, kas valsts līmenī (ap 200 ha izdegušo platību) nav pārlieku daudz, bet individuāli var nozīmēt lielus zaudējumus mežu īpašniekiem. Šis ir īstais laiks, lai parūpētos par sava meža vērtību, kas ir droša garantija un investīcija nākotnē. Ko nozīmē apdrošināt mežu un kam jāpievērš lielāka uzmanība, to darot?

Par to saruna ar "Reinsons un Partneri" vadītāju, mežu apdrošināšanas produkta izstrādātāju Reini Reinsonu.

Parasti apdrošināšana saistās ar OCTA, KASKO, jūs darbojaties tik specifiskā apdrošināšanas veidā kā lauksaimniecība, kā nonācāt līdz tam?

Man kā jau daudziem apdrošināšana kādreiz likās kā kas mītisks, ne līdz galam izprotams, kur svarīgākais uzrakstīts, tā teikt, maziem burtiņiem. Pēc izglītības un aicinājuma esot agronomam, ikdienā praktiski sadarbojoties ar zemniekiem, dzirdēju dažādu pieredzi par sējumu apdrošināšanu. Likās, ka idejai par to, ka zemnieks pats apdrošina savus laukus un neprasa kompensācijas valstij, jābūt labai un jāstrādā. Pat pilsētniekiem, kuri parasti raugās uz lauksaimnieku kompensācijām negatīvi, jābūt priecīgiem, ka zemnieki paši uzņemas risku vadību. Tomēr atsauksmes bija dažādas. Tas raisīja interesi izprast un panākt, lai viss strādā. Sāku kā sējumu zaudējumu novērtēšanas eksperts, tomēr visai drīz sapratu, ka galvenais uzdevums varētu būt vienkāršs – padarīt sējumu apdrošināšanu saprotamu zemniekiem un zemnieku rūpes saprotamas apdrošinātājiem.

Viena no karstākajām diskusijām jau vairāk nekā desmit gadus ir par to, vai un kā novērst Latvijas iedzīvotāju emigrāciju, ko īpaši skaudri izjūt reģionu novadu pašvaldības. Statistiķi aprēķinājuši, ka no 1991. līdz 2017. gadam darba un labākas dzīves meklējumos no Latvijas aizbraukuši 600 000 iedzīvotāju. Tāpēc ir pamatoti jautājumi, vai un kāda ir valsts un arī pašvaldību loma tajā, lai cilvēkiem būtu iespēja strādāt tepat, Latvijā.

Lai būtu darbavietas, nepieciešami uzņēmēji, kuri tās var radīt un nodrošināt arī konkurētspējīgu atalgojumu. Mūsdienīgā sabiedrībā, sevišķi aizbraucēju kontekstā, nebūtu jāskaidro, cik liela nozīme arī pašvaldību izaugsmē ir vietējiem uzņēmumiem un to radītajām darbavietām. Taču ik pa laikam Latvijā dzirdam par gadījumiem, kad uzņēmēji netiek tālāk par pašvaldību durvju priekšu, jo to iniciatīvas, visticamāk, bailēs no nezināmā tiek jau saknē nokautas. Pieņemu, ka tas daļēji saistīts ar to, ka svarīgāks ir nākamo vēlēšanu rezultāts, nevis visa novada ilgtermiņa attīstība.

PET Baltija, kas ir Eco Baltia grupas uzņēmums, jau kopš 2003. gada nodarbojas ar PET pudeļu pārstrādi. Šobrīd PET Baltija strādā 200 darbinieku, un mūsu pārstrādes jauda ir aptuveni 39 000 tonnu PET pudeļu gadā. Turklāt visu saražoto produkciju eksportējam. Mēs, nenoliedzami, esam veiksmes stāsts, taču to nav veidojusi kāda mistiska apstākļu sakritība. Manuprāt, viens no iemesliem, kas palīdzējis PET Baltija kļūt par konkurētspējīgu Eiropas otrreizējo izejvielu tirgus spēlētāju, ir arī veiksmīgā sadarbība un mijiedarbība ar pašvaldību, no kā ieguvēji ir visi. Ja ir sapratne un atbalsts no pašvaldības, tad uzņēmējs var veiksmīgāk strādāt. To mēs redzam arī citas Eco Baltia grupas rūpnīcas Nordic Plast darbībā. Tā atrodas Olainē, kur no pašvaldības puses arī ir izpratne par uzņēmējdarbības nozīmi visa novada attīstībā.

Ikvienam zemes īpašniekam nāksies izvērtēt savu saimniecisko darbību ikkatrā m2 , lai varētu sasniegt izvirzītos ES mērķus, savukārt Latvijai ir vajadzīga valsts politika ar stimuliem, kura veicinātu brīvprātīgu saimnieciskās darbības transformāciju to zemju saimniekiem, kurās līdzšinējās saimnieciskā darbība būs apgrūtināta vai mazefektīva.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Eiropas Zaļā kursa iespējamo sociāli ekonomisko ietekmi uz zemes nozarēm un darbavietām, un apdzīvotību reģionos.

Zina uzstādījumus

“Eiropas lielie politiskie uzstādījumi lauksaimniecībai ir zināmi – par 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, par 50% samazināt antibiotiku izmantošanu, par 20% samazināt mēslojuma apmērus, samazināt CO2 emisijas, palielināt bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru līdz 25% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes apmēra. Tajā pašā laikā nav skaidrības, piemēram, attiecībā uz stratēģijas “no lauka līdz galdam” mērķu sasniegšanas devumu no katras ES dalībvalsts, jo īpaši, ja katra atrodas citādā situācijā,” skaidro Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.

Bagātākās valstīs cilvēki ir vidēji laimīgāki; vienlaikus ir svarīgi izvērtēt, kā turība tiek pārvērsta labklājībā.

Tā uzsver Meiks Vikings (Meik Wiking), Dānijā bāzētā laimes izpētes institūta The Happiness Research Institute vadītājs un grāmatu The Little Book of Hygge, The Little Book of Lykke, The Art of Making Memories un The Key to Happiness autors. Uzņēmumu īpašniekiem un vadītājiem ir vērts pievērst uzmanību darbinieku labsajūtai, jo laimīgāki darbinieki ir produktīvāki, radoši, mazāk dienu pavada slimojot. Vairāk par laimi un laimīgu darbinieku lomu biznesā un valsts attīstībā M. Vikings stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Jūs esat The Happiness Research Institute vadītājs. Kā jūs definējat laimi un kā to pētāt institūtā?

Mums ir plašs skatījums par to, kas ir laime. Tā var būt gan tas, kā cilvēks piedzīvo savu dzīvi kopumā un cik apmierināts ir, gan arī saistīta ar to, kādas emocijas pieredz. Mēs cenšamies to sadalīt un skatīties uz dažādām dimensijām, komponentēm, bet esam ieinteresēti tajā, kā cilvēki pieredz savu dzīvi, cik laimīgi viņi ir. Veidojot pētījumus, mums patīk sekot līdzi cilvēkiem laika gaitā, piemēram, es varētu sekot desmit tūkstošiem cilvēku Rīgā nākamos desmit gadus un skatīties, vai viņi tiek paaugstināti darbā, atlaisti, apprecas, izšķiras, kā tas ietekmē viņu laimes līmeni.

Tā intervijā DB 2017.gada 28.jūlijā teica režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars.

Uzzinot par A.Žagara aiziešanu mūžībā, mākslinieka piemiņai publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Allaž esat bijis saistīts ar ievērības vērtiem notikumiem mākslā un kultūrā. Kas ir jūsu šī brīža prioritāte šajā lauciņā?

Joprojām esmu ierauts trīs gadu festivāla (2017.–2019.) Baltijas muzikālās sezonas mākslas notikumu virknē. Mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Festivāls tika atklāts 3. jūnijā Dzintaru koncertzālē ar pasaulslavenā diriģenta Rikardo Muti un viņa izveidotā Luidži Kerubīni vārdā nosauktā orķestra koncertu. Sākumā bija doma festivālā orientēties uz akadēmisko mūziku, taču es paplašināju robežas. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz notikumu ar ārkārtīgi labiem simfoniskās mūzikas māksliniekiem – pašmāju un ārzemju vijolniekiem, čellistiem, pūšamo instrumentu lietpratējiem u.c. Savukārt nepietiekami ir laikmetīgās dejas, laba kustību teātra un dažādu mākslas žanru apvienojuma. Tālab festivālā vēlos paplašināt žanru loku, akadēmisko mūziku caurvijot ar labu dramatisko teātri un laikmetīgo deju (žanri, ar ko saistās arī vēl pāris manu iecerēto projektu). Un tas ir iespējams, jo festivāls iestiepjas gada garumā atbilstoši savam nosaukumam. Paralēli tam mans lielais projekts ir pašam savs kultūras fonds.

Capital Handling stratēģiskās plānošanas un attīstības direktors Romāns Krupjaņko intervijā stāsta par biznesa aviācijas iezīmēm, par to, kādus pakalpojumus tā patlaban piedāvā klientiem visā pasaulē un kādas ir Latvijas nozares spēlētāju priekšrocības Eiropas kontekstā.

Kā tika izveidota Jūsu kompānija, ar ko viss sākās?

Šā gada aprīlī mūsu kompānija svinēja 7 gadu jubileju. Capital Handling pārvaldītā bāze bija pirmā šāda veida bāze Rīgā un Baltijas valstīs. Tā tika atvērta vēl agrāk, jau 2010.gadā. Mēs sākām gandrīz no nulles un šajā laikā esam jau paspējuši daudz paveikt. Īsā laikā uzņēmums Latvijā ir spējis kļūt par vienu no šīs nozares līderiem.

Kompānijas pirmsākumi meklējami 2008.gadā, kad tika nopirkta ēka lidostas teritorijā, ko iepriekš izmantoja DHL. 2010.gadā tika atvērts pirmais termināls Baltijas valstīs un biznesa aviācijas angārs.

2012.gadā tika izveidota kompānija Capital Handling, kas nodarbojās ar biznesa aviācijas pakalpojumu sniegšanu. 2013.gadā tika uzbūvēts papildu apsildāms angārs biznesa lidmašīnu uzglabāšanai un apkalpošanai. 2016.gadā Capital Handling pievienojās Latvijas Aviācijas asociācijai.

Pēdējos mēnešos pasaule saskārusies ar ārkārtīgiem izaicinājumiem, nedrošību un sarežģījumiem. Pandēmija ir pārņēmusi visu pasauli un ietekmējusi gandrīz katru mūsu dzīves daļu. Radikāli ir ietekmēta mūsu personīgā brīvība ceļot, strādāt un rotaļāties, vairs nav iespējas to darīt tā, kā vēl pavisam nesen.

Pandēmija spēcīgi skārusi arī tautsaimniecību un to, kā notiek biznesa procesi. Īsā laika posmā attālinātais darbs no mājām kļuvis par jauno dzīves normu. Patiesi - visa veida digitalizācijas procesi ātri akselerējās. Ekonomikas digitalizācijas nozīme ir neaprakstāma.

Šī jaunā realitāte ir devusi papildus pievienoto vērtību un likusi uzsvaru uz uzticēšanās veidošanu un tās uzturēšanu. Tā ir spēcīgs pamats savstarpējai sadarbībai un inovācijām. Patiešām, uzticība, kas mūs visus saista, tagad ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Manuprāt, sabiedrības normu un tehnoloģiju mijiedarbība būs viens no galvenajiem ekonomikas izaugsmes virzītājiem nākamajā desmitgadē.

Latvijā nav iespējams aizpildīt brīvās vakances ar vietējo iedzīvotāju darba spēka resursu

Tā uzskata iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens. Kā dzīvo Iekšlietu ministrija, kādas rūpes ir ugunsdzēsējiem, policistiem, robežsargiem, kāda ir kopējā drošības politika un cik daudz iekšlietu resors būs atbildīgs par jaunajām naudas atmazgāšanas prasībām, kas vēl nesen veidoja likumu grozījumu kalnus Saeimā, - to visu Dienas Bizness jautāja S. Ģirģenam.

Fragments no intervijas

«Satversmē ir pateikts, ka Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai, tātad cilvēkiem. Manā uztverē, darbs valdībā to arī nozīmē - aizstāvēt valsts un tautas intereses, katru dienu meklēt konkrētus risinājumus, kas uzlabotu Latvijas iedzīvotāju materiālo labklājību, cienīgus dzīvus apstākļus un to neatņemamo sastāvdaļu – drošību un taisnīgumu,» bez garām ievadrunām savu sapratni par darbu Dienas Biznesam izskaidroja ministrs.

Pēdējo gadu laikā novērotas izmaiņas turīgo klientu segmentā, par "Private Banking" klientiem kļūstot arvien jaunākiem iedzīvotājiem, ceturtdien mediju pasākumā sacīja "Swedbank Private Banking" vadītāja Latvijā Karīna Kulberga.

Viņa skaidroja, ka to sekmējis straujš jaunuzņēmumu dibinātāju un vadītāju labklājības pieaugums. Tādējādi turīgā klienta vidējais vecums Latvijā samazinājies par pieciem gadiem - no 57 gadiem 2014.gadā līdz 52 gadiem 2022.gadā. Savukārt jauno profesionāļu īpatsvars ir vēsturiski lielākais.

Kulberga norādīja, ka Rietumeiropas valstīs un ASV turīgo klientu vidējais vecums svārstās ap 70 gadiem vai pat pārsniedz šo vecumu.

Kopumā turīgo klientu vērtējums par savu labklājību šā gada sākumā bija atgriezies pirmspandēmijas līmenī - 84% klientu labklājība saglabājusies nemainīga vai augusi, kamēr 16% atzina, ka tā samazinājusies.

Pagājušajā gadā 20% turīgo klientu bija atzinuši, ka viņu labklājība samazinājusies, bet 65% norādīja, ka viņu labklājība saglabājusies nemainīga vai palielinājusies.

Šodien notikušajā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lielāko nodokļu maksātāju sveikšanas ceremonijā triumfēja degvielas tirgotāja SIA Statoil Fuel&Retail (no šodienas uzņēmuma nosaukums ir SIA Circle K Latvia), kas uzvarēja trīs kategorijās.

Statoil Fuel&Retail uzvarēja nominācijās - 2015.gada lielākais nodokļu maksātājs Latvijā, 2015.gada lielākais nodokļu maksātājs Rīgā un Rīgas plānošanas reģionā un 2015.gada lielākais akcīzes nodokļa maksātājs.

Statoil Fuel&Retail nodokļos nomaksājis vairāk nekā 172 miljonus eiro.

Laurus plūca arī SIA Rimi Latvia, kas tika nosaukta par 2015.gada lielāko algas nodokļu maksātāju, SIA Orlen Latvija uzvarēja kategorijā 2015.gada lielākais pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, bet SIA Mikrotīkls tika sveikts kā 2015.gada lielākais eksportētājs pēc eksporta apjoma uz trešajām valstīm vai trešajām teritorijām.

Nominācijā 2015.gada debija uzvarēja SIA Ventspils Port Services.

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas atveseļošanos, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.

Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.

Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl - ārpus savas dzimtenes... Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.