Nesen TNS Latvia veiktā pētījumā tika noskaidrots, ko vadītāji sagaida no personāla vadības. Biju diezgan pārsteigta, par rezultātiem, jo strādājot ar saviem klientiem man bija radies priekšstats, ka Latvijā personāla vadība pēdējo gadu laikā ir attīstījusies tālāk.
Pētījumā, kā trīs būtiskākās funkcijas, kuras jānodrošina personāla vadītājam, tika minētas:
- drošības, stabilitātes sajūtas radīšana darbiniekos;
- ar atalgojumu saistītu jautājumu risināšana;
- darbinieku motivēšana/ lojalitātes veicināšana.
Izlasot bez konteksta, šīs trīs funkcijas man asociējas ar jebkura līmeņa vadītāja amata aprakstu. Protams, ka par atalgojuma jautājumu risināšanu varētu būt diskusija - ko dara vadītājs, ko dara personāla vadītājs. Pieredze rāda, ka atalgojuma jautājumu risināšana ir tiešā vadītāja funkcija, tiesa personāla vadītājs un augstākā līmeņa vadība definē noteiktas robežas, kuru ietvaros vadītājam ir iespēja darboties patstāvīgi. Ja uzņēmums ir neliels, tad personāla vadītājs šīs funkcijas spēj nodrošināt vismaz daļēji, piemēram, aprunājoties ar darbiniekiem. Ja personāla vadītājs ir viens uz 400-500 darbiniekiem, tad kā lai viņš rada drošību un motivē vadītāja, ja:
- visos medijos runā par krīzi un atalgojuma samazināšanu;
- uzņēmumi samazina darbinieku skaitu;
- uzņēmumā notiek līdzekļu ekonomija, notiek dažādas pārmaiņas, utt.
Pētījums parāda to, ka patiesībā vadītāji sagaida daudz mazāk no saviem personāla vadītājiem nekā varētu gribēt. Tajā pat laikā esošajā situācijā personāla vadītāja lomai vajadzētu pieaugt, ja vadība no viņa prasa rezultātus, kas stimulē uzņēmuma efektivitāti un izaugsmi.
Ko tad vadītāji varētu sagaidīt no personāla vadītāja?
1) atalgojuma un motivācijas sistēmas sakārtošanu un pilnveidošanu atbilstoši situācijai.
Daudzos uzņēmumos nav ieviesti vienoti amatu novērtēšanas kritēriji. Līdz ar to nav vienota skatījuma par katra amata nozīmīgumu uzņēmumā. Tas rada situācijas, ka atalgojums tiek maksāts nevis par amata pienākumu izpildi, bet gan atbilstoši konkrētā darbinieka spējām un kompetencēm. Piemēram, uzņēmumā ir biroja administratore (ikdienā nodarbojas ar lietvedību, klientu apkalpošanu un telefona zvanu pāradresēšanu), kurai ir maģistra grāds biznesa vadībā, pabeigti vairāki starptautiski tālākizglītības kursi, teicamas trīs svešvalodu zināšanas un viņa ir ļoti labs kolēģis. Bieži šādās situācijās vadītājs, cilvēcisku faktoru vadīts, ir paaugstinājis algu un novērtējis cilvēka personību, kompetences nevis darba rezultātus, kas tiek paveikti un ir izveidojusies situācija, ka atalgojums neatbilst konkrētajam amatam.
2) vadītāju vadītprasmju daudzpusīgu novērtējumu, lai nodrošinātu darbinieku drošību, motivāciju/lojalitāti, utt.
Personāla vadība vidējos un lielos uzņēmumos var palīdzēt augstākā līmeņa vadībai noskaidrot atbildes kaut vai uz šiem jautājumiem:
- Cik labi Jūsu vadītāji šobrīd vada savus padotos?
- Ko viņi šobrīd dara labi un kas viņiem ir jāuzlabo?
- Kā padotie uztver vadītāju rīcību?
- Kas Jums ir jādara, lai uzlabotu Jūsu vadības komandas spēju pārvarēt šodienas ekonomiskos izaicinājumus?
Tas palīdzētu saprast, uz kuriem vadītājiem var droši paļauties, kuri ir jāattīsta un no kuriem ir jāšķiras.
3) darbinieku novērtēšana – kādi ir katra darbinieka rezultāti, kuri ir «izcilnieki», kuri – «atpalicēji».
Ir izstrādātas daudz dažādas metodikas, kā novērtēt darbiniekus. Tomēr ļoti būtiski ir - salikt īstos cilvēkus īstajās vietās ne tikai pēc zināšanām, bet arī pēc spējām, talantiem un personības iezīmēm. Personāla vadītājs var palīdzēt vadītājam izvērtēt un atrast katra cilvēka talantus un līdz šim neizmantoto potenciālu.
4) darbinieku attīstīšana – darbinieku rezultativitātes paaugstināšanai, pasūtot specializētas mācību programmas iekšējiem vai ārējiem treneriem, kas trenē tās prasmes, kuras jau tuvākajā laikā biznesā dos redzamus rezultātus.
Lielākā daļa uzņēmumu šobrīd ekonomē uz mācībām, bet vadošie uzņēmumi tomēr turpina mācīties. Personāla vadītāji kopā ar vadītājiem šobrīd daudz rūpīgāk izvērtē, kuras ir biznesam vissvarīgākās prasmes un zināšanas, daudz vairāk laika ieguldot tieši mācību izvēlē, pārrunājot ne tikai, kas tiks mācīts, bet arī kā tiks mācīts, kāds rezultāts gaidāms, izmantojot vienus vai otrus vingrinājumus un praktiskos uzdevumus.