Valstij jāizvairās no prioritāro industriju izcelšanas un pārlieka to atbalsta, jo vēsture pierāda, ka valsts šai ziņā ir ierobežota un kļūdās. Pāris šādu piemēru ir Nokia nebūšanas Somijā, kā arī valsts kapitālisma kompleksās problēmas Dienvidkorejā.
Atklājot šodien Rīgā notiekošo augsta līmeņa diskusiju «Ceļā uz augstāku Latvijas konkurētspēju», kurā tiek apspriesta Latvijas Nacionālā industriālā politika (NIP), tā sacīja ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Ministrs norādīja uz pēdējo gadu Latvijas panākumiem, pārkārtojot ekonomiku no pirmskrīzes gadu pārspīlētā iekšējā patēriņa uz eksportu, kas ir un paliks Latvijas ekonomikas dzinējspēks.
Pašreizējā ekonomikas pielāgošanās un iepriekšējo kļūdu labošana ir devusi labus rezultātus – pērn un aizpērn eksports ir audzis teju par 30%, izaugsme šogad ir 8%. Tomēr tas Latvijai nenodrošinās turpinošu izaugsmi ilgtermiņā. Ministrs norāda uz šai diskusijā apspriestās NIP uzstādīto mērķi – produktivitātes kāpināšanu par 40% no 2011. līdz 2020. gadam un ražošanas daļas pieaugumu Latvijas iekšzemes kopproduktā no 15% uz 20%. Tam nepieciešams mērķis un līdzeklis vienlaikus ir arī 1,5% no IKP veltīšana pētniecībai un attīstībai (R&D). Katrā ziņā eksports būs izšķirīgs, lai attīstītu arī iekšējo tirgu.
Latvijas ekonomikā ir virkne problēmu, norāda D. Pavļuts – darbaspēka un nepieciešamo kvalifikāciju trūkums, darba tirgum nepieciešamo prasmju trūkums, pārlieku fragmentētas inovācijas, pārāk daudzi regulējumi celtniecībā un pārāk lēns tiesu darbs.
Latvijas esošās priekšrocības aizvien ir salīdzinoši zemās darba spēka izmaksas, ražošanas izvietojums ES, salīdzinoši laba kvalitāte, piegādes termiņu ievērošana, specializēšanās nišu produktos un par spīti visam – aizvien tomēr samērā laba darbinieku kvalifikācija.
Latvijas ražotāju izaicinājumi ir pieejama kapitāla trūkums, salīdzinoši augstas enerģijas izmaksas, darbaspēka trūkums un industriālo zonu un infrastruktūras trūkums.
D. Pavļuts uzsver, ka NIP nav tikai dokuments un konkrēti sasniedzamie mērķi, bet process, pastāvīga domāšana līdzi un pielāgošanās mainīgajām tirgus realitātēm. Pašlaik darāmais ir esošo ražotāju un pakalpojumu sniedzēju atbalsts, veicinot kapitāla pieejamību, attīstot infrastruktūru un veicot reformas augstākajā un profesionālajā izglītībā. Nākamais solis ir jaunu uzņēmumu – start-up atbalsts, kam arī nepieciešama piekļuve kapitālam – tā sauktajam sēklas un riska kapitālam. Ievērojams ieguldījums tajā būs Baltijas Inovāciju fondam, kas sāks darboties 2013. gadā, lielā mērā pateicoties tieši Latvijas puses iniciatīvai.