Mērķtiecība ir vārds, ko Ieva Blūma sarunā atkārto bieži. Jau astoņus gadus viņa dzīvo Dānijā un ir māksliniece uzņēmēja, kā arī trīs bērnu mamma.
Māksla un bizness
Dānijā Ieva nokļuva pēc pirmās Rīgā gūtās atzinības ar grafikām Brīnumzeme un Dānijas Kultūras institūta uzaicinājuma veidot grafikas grāmatu. «Kopenhāgenā es pēkšņi izjutu, ka tiek novērtēta un respektēta mana individualitāte. Cilvēkus šeit fascinē tieši tas, ka es daru kaut ko atšķirīgu, nāku ar savām idejām un neiekļaujos standarta rāmjos. Rīgā tā nebija,» atceras Ieva. Tikai pirmo mēnesi Dānijā viņa izmantojusi piešķirtās stipendijas atbalstu, viss pārējais ir sasniegts pašas spēkiem. Ieva atzīst, ka visus šos gadus veltījusi sevi abām jomām - mākslas radīšanai un pārdošanai, biznesam. «Tas ir tāds pats bizness kā visi citi - sarunāt tikšanos ar, piemēram, bankas direktoru, prezentēt viņam savu mākslu, diskutēt par cenām? Tas ir ļoti intensīvs darbs, kam Dānijā nododas tikai retais. Ļoti daudzi mākslinieki vēlas dzīvot no savas mākslas, bet tikai nedaudziem tas izdodas. Liela daļa mākslinieku Dānijā dzīvo no sociālajiem pabalstiem vai ar kādas labas galerijas atbalstu,» stāsta Ieva. Dzīvojot Dānijā, Ieva ir izstādījusies un pārdevusi darbus 38 lielos uzņēmumos. «Dānijā ir ļoti spēcīgas mākslas tradīcijas, māksla ir kā sadzīves elements gan personiskajā, gan biznesa vidē. Gandrīz visos lielākajos uzņēmumos ir mākslas klubi, kuros darbojas cilvēki, kas interesējas par mākslu. Šie klubi katru mēnesi izvēlas mākslinieku, kura darbus viņi grib redzēt savā uzņēmumā un pēc tam, iespējams, iegādāties.» Palīdz tas, ka sabiedrībā ir liela interese par mākslu. Eļļas glezna birojā pie sienas ir tikpat prestiža lieta kā grezna automašīna. Tomēr, no otras puses, nav arī tā, ka Dānijā māksla tiktu ļoti atbalstīta. «Dāņi ir nācija ar ļoti augstu pašapziņu, dzīves līmeni un lielām izvēles iespējām, un viņi vispirms atbalstīs savējos. Ja viņiem patīk tas, ko mākslinieks dara, tad viņi izrādīs interesi. Ja cilvēkus mani darbi neuzrunātu, es tos nekad nevarētu pārdot.»
Priekšstatus laužot
Bez sava talanta Ievai ir nācies arī pielikt mērķtiecīgu, neatlaidīgu pārdošanas darbu. Pirmā lieta, ko vajadzēja iemācīties, protams, bija dāņu valoda, bez kuras mākslas virzīšana nebūtu iespējama. «Dāņi ir lieli nacionālisti, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi un nacionālo teritoriju. Ārzemniekiem ir grūti iekļauties viņu vidē.» Pēc diviem Dānijā pavadītiem gadiem Ieva apprecējusies ar Troelu un atzīst, ka tagad jau ir nedaudz dāniskojusies - viņai ir dāņu ģimene, valoda, arī dāņu dzīves uztvere ir tuva. Taču sākums Dānijā bija grūts, tika zvanīts un sūtīts daudz vēstuļu un fotogrāfiju uz galerijām un uzņēmumiem. «Kad sāku, biju nepazīstama māksliniece no Latvijas, un to labāk bija vispār nepieminēt, jo, piezvanot un šādi stādoties priekšā, klausule uzreiz tika nomesta. Pēc tam vairs tā nedarīju, runāju par to, ko esmu izdarījusi, sasniegusi, un runāju dāniski. Lai cik snobiski tas skanētu, Dānijā daudzi cilvēki par Latviju neko nezina vai arī tiem ir ļoti aprobežots priekšstats un lielas aizdomas. Šo priekšstatu ir grūti lauzt, bet mana māksla tam palīdz.»
Ir jābūt līderim
Dzīvoju pēc principa - ja tev tiek aizcirstas durvis, tad jāatver logs, saka Ieva. Nepadoties ļāvusi pārliecība, ka, attīstot talantu un daudz strādājot, būs iespējams dzīvot no savas mākslas un sasniegt labus rezultātus. Pamats mērķtiecībai un stratēģiskajai domāšanai Ievai ielikts jau bērnībā, kad no 4 gadu vecuma viņa gāja gan uz mākslas, gan sporta skolu un pēc tam sāka mācīties Rīgas 1. vidusskolā, klasē ar matemātikas novirzienu. «Tur man iedzina disciplīnu un darbaspējas. Tajā laikā tika intensīvi stimulēta arī līdera pozīcija. Bija jābūt līderim, lai izdzīvotu - gan 1. vidusskolā, gan sporta skolā. Esmu uzaugusi augstas konkurences apstākļos, un visu bērnību tiku mudināta pierādīt un apliecināt sevi. Jau bērnībā tika iemācīts, ka ir svarīgi attīstīt talantus un būt mērķtiecīgai, jo citādi šajā pasaulē ir grūti izdzīvot. Mērķtiecīgs dzīvesveids man ir dabisks.» Pēc vidusskolas Ieva 2 gadus strādājusi žurnāla Rīgas Laiks reklāmas nodaļā. Šis laiks devis pārdošanas un mārketinga pieredzi, kā arī iemācījis prezentācijas trikus. «Man šis darbs labi padevās, taču likās tukšs, jo es pārdevu produktu, ar kuru man nebija nekādas saistības, es neizjutu nekādu apmierinājumu. Kad es sapratu, ka to pašu varu darīt ar savu mākslu - radīt kaut ko savu un to pārdot, tas man deva ļoti lielu gandarījumu.» Piemēram, izstāde Ņujorkā, Montserrat galerijā Brodvejā, sarunāta tieši ar šādu mārketinga pieeju - staigājot pa galerijām, pētot mākslas virzienus, runājoties. «Arī Dānijā man nekad nav bijis kontaktpersonu, kas man sarunā tikšanos ar pareizajiem cilvēkiem vai galerijām, to esmu darījusi pati. Kaut arī ir bijis krietni sevi jāpārvar, jo man nemaz tik ļoti nepatīk visu laiku kontaktēties ar cilvēkiem, it īpaši nepazīstamiem.»
Sajust spārnus
Māksla un bizness ir kontrastējošas pasaules, tāpēc nebūt ne katrs mākslinieks spēj tās savienot. «Man tas izdodas, bet tas nav viegli. Tas ir kā atvērtiem spārniem soļot pa drūzmainu metro staciju - jebkurā brīdī vari nonākt uz sliedēm un tikt sadragāts,» saka Ieva. Sajūti savus spārnus šajā šaha spēlē dzīve - tas ir Ievas dzīves un mākslas moto. Ir bijuši gan pacēlumi, gan kritumi - brīži, kad māc nedrošība un šaubas, valda neziņa, kā varēs apmaksāt studijas īri, vai kad pieviļ sadarbības partneris. 6 gadus ir intensīvi skriets, lai veidotu savu karjeru un uzturētu ģimeni, tostarp vīru, kurš pirmos gadus nestrādāja algotu darbu, bet palīdzēja Ievai ar radošā darba praktisko pusi un meitas audzināšanu. «Tagad, kad man ir bijušas daudzas izstādes, daudzi darbi pārdoti, publicēti katalogi, intervijas presē, man vairs nav tik daudz jāskrien, pircēji sāk skriet pie manis. Taču man vēl nav bijis laika sajust pārmaiņas, visu laiku esmu triekusies tālāk un tālāk. Tāpēc sanāk tā, ka, divās nedēļās pēc izstādes pārdodot gleznas par krietnu summu, es aizbraucu uz Ņujorku un vēl neesmu to apjēgusi, sēžu makdonaldā un ēdu hamburgeru par dolāru, jo domāju, ka neko citu nevaru atļauties.» Pēdējie 2 gadi gan Ievai bijis skaists periods, kad laiks veltīts abiem dvīnīšiem - Gabrielam un Evelīnai. «Centos to izbaudīt, jo tāda privilēģija man agrāk nebija bijusi. Kad pirmā meita Isabella bija maziņa, es ļoti daudz strādāju. Bērni ir nozīmīgākais, kas man šai dzīvē ir, svarīgākais, ko es esmu radījusi. Viņi dod man spēku un iedvesmu, laimi kā sievietei un kā radošai būtnei. Ļoti daudz man dod arī māksla, kas ir spēcīgs identitātes un pašapziņas apliecinājums, iespēja sevi radoši realizēt un veidot interesantu dzīvi sev un bērniem. Tur ir gan brīvība, gan liela spriedze.»
Visu projektu Latvija var! var skatīt šeit.
