Kā cīnīties ar tādām nopietnām mūslaiku sabiedrības slimībām kā aptaukošanās un ēšanas traucējumi, - Latvijā to pēta profesors Jānis Sīpols.

Latvija Var! Tukšā vietā nekas nerodas... 

Pēc valsts neatkarības atgūšanas daļa Latvijas zinātnieku ir devušies strādāt ārzemēs, savukārt Jānis Sīpols ir izdarījis tieši pretējo.

Jana Gavare, 67084450, 2008. gada 09. maijs plkst. 9:05

Sapnis piepildās

Neirobioloģisko procesu pētnieks ar laboratoriju Vašingtonas Universitātē Sietlā jau vairāk nekā desmit gadus ir Latvijā, pašlaik - Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesora un LU Eks­perimentālās un klīniskās medicīnas institūta vadošā pētnieka amatā. Galvenais viņa pētījumu lauks ir ēstgribas un ķermeņa svara regulēšana, ko veic ķīmiskas vielas galvas smadzenēs. Jānis Sīpols ir uzaudzis Sietlas piepilsētā Amerikā un Latviju pirmoreiz ieraudzījis tikai 1990. gada rudenī. Tobrīd jau izstudējis bioķīmiju un biofiziku, guvis atzinību par barības vielu uzņemšanas uzvedības pētījumiem, Vašingtonas Universitātes doktorants «citā dzīvē», kā pats saka, bija profesionāls mūziķis un komponists un sākotnēji Latvijā nonāca tieši šīs aizraušanās dēļ. «Čikāgas piecīši vairāk darbojās Amerikas austrumu krastā, bet mūsu pusē jau 80. gadu sākumā izveidojās latviešu un amerikāņu mūziķu grupa ar dziedātāju Ausmu Līdaci priekšgalā, kurā es gan dziedāju, gan spēlēju taustiņinstrumen-tus. Koncertēt Latvijā mūs uzaicināja toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls. Tas bija brīnumains ceļojums,» atceras Jānis Sīpols. «Savām acīm ieraudzīt Brīvības pieminekli pēc tam, kad par to ir tik daudz dzirdēts, redzēts un sapņots, bija fantastisks emocionāls pārdzīvojums, ko Latvijas latviešiem ir grūti saprast.» Jāņa vecāki bijuši studentu korporāciju locekļi, un bija skaidrs, ka, paliekot Latvijā pēc Kurzemes katla, viņus neizbēgami gaidītu izsūtījums uz Sibīriju. «Tā es tiku ieņemts bēgļu nometnē Vācijā un mātes vēderā izgāju cauri Eiropas bēgļu uzņemšanas punktam Ņujorkā un piedzimu Amerikas ziemeļrietumu piekrastē. Jau no dzimšanas ar starpnacionālu vizītkarti!»

Skaidrāks skats uz dzīvi

Ģimenes lokā runāts tikai latviski, bet, piecarpus gadu vecumā sākot iet bērnudārzā, zēns bija spiests paātrinātā tempā iemācīties angļu valodu, kurā pirms tam nezināja neviena vārda. «Nenožēloju, ka izaugu divās kultūrās, jo tas ļāva redzēt gan labo, gan slikto no abām pusēm, saprast, kas ir kas un kāpēc viss notiek tā, kā notiek. Tas man devis daudz skaidrāku skatu uz dzīvi.»

Vērot un saprast

Kad 1994. gadā Jānis Sīpols pārcēlies uz Latviju ar vēlmi iepazīt šo valsti tuvāk, pirmo gadu viņš nodzīvojis Imantā, vienā no sociālisma ēras augstceltnēm, un katru dienu braucis ar 4. maršruta tramvaju. «Tas man noteikti palīdzēja labāk izprast Latvijas cilvēkus.» Nācies apgūt ne tikai moderno terminoloģiju un citādu latviešu valodu, kas atšķīrās no tās «iesaldētās» Ulmaņa laiku valodas, ko runāja Amerikā, bet arī citu dzīves uztveri. «Nepārspīlējot var teikt, ka Latvija atradās uz citas planētas. Tie Rietumu latvieši, kuri domāja, ka tagad varēs mācīt latviešiem Latvijā, kā veidot valsti, organizēt politiku un uzņēmējdarbību, maldījās. Tas nebija iespē-jams, jo rietumnieku pieredze un zināšanas bieži vien izrādījās Latvijas apstākļiem nepiemērotas.» Jaunā sabiedrībā var iekļauties, sākumā tikai vērojot, uztverot redzēto un dzirdēto un neuzspiežot savu viedokli, uzskata Jānis Sīpols. «Ja grib kādu par kaut ko pārliecināt, ir ļoti labi jāpārzina konkrētā situācija. Daudzi no manas paaudzes 90. gadu sākumā to nesaprata.»

Globalizācija palīdz

Atbildot uz jautājumu, kāpēc tomēr izdarīta izvēle par labu Latvijai, profesors atstāsta sarunu ar kādu LU Medicīnas fakultātes studenti no Vācijas. «Ārvalstu studentiem Latvijas augstākās mācību iestādes diploms ir kā pakāpiens praksei Rie-tumeiropā vai Amerikā. Savukārt es esmu gājis tieši pretējā virzienā tam, kādu ir iedomājusies šī studente. Kad viņa man jautāja, kāpēc, es sāku skaidrot, ka Latvijā ir dzimuši mani vecāki, esmu audzināts latviešu garā, runāju latviešu valodā... Ā, tad jūs esat patriots, viņa noteica. Pirmoreiz mani kāds tā bija nosaucis, bet laikam jau es tāds tiešām esmu.» Pieņemot lēmumu pārcel­ties uz Latviju, zinātniekam svarīgi bijis tas, vai būs iespējams saglabāt savu laboratoriju Vašingtonas Universitātē un turpināt pētījumus medicīnas zināt-nē, jo Latvijā tāda līmeņa laboratoriju nebija. «Laikam biju arī viens no pirmajiem, kam robežsargi, šeit iebraucot, redzēja klēpjdatoru. Izgudroju veidu, kā, pieslēdzoties vietējam fiksētajam telekomunikāciju tīklam, piekļūt internetam. Elektroniskie sakari jau toreiz bija pietiekami labā līmenī, lai varētu turpināt savu darbu arī no attāluma. Ja tādas iespējas nebūtu, tad droši vien es tomēr būtu palicis Amerikā.»

Izglītība ir vērtība

Medicīnas virziena studiju izvēli savulaik noteikusi interese par zinātni. «Ne bizness vai finanses, ne citas izglītības nozares mani neinteresēja.» Arī par augstākās izglītības iegūšanu jautājumu nav bijis, jo Amerikas latviešu sabiedrībā tā bijusi pašsaprotama lieta.«Viss sākas ar izglītību. Ja nav izglītības, tad nav nekā, bez tās cilvēks ir nulle. Izglītība ir vērtība, ko neviens nekad nevarēs atņemt - šī pārliecība Amerikas latviešiem tika iepotēta jau bērnībā. Zināšanas dod spēju mainīt un veidot savu vidi, dod lielākas izvēles iespējas.» Bakalaura grādu Jānis Sīpols ieguva Oregonas Valsts universitātē. Studijas tika turpinātas doktorantūrā Vašingtonas Universitātē, no kurienes nāk vairāk Nobela prēmijas laureātu fizioloģijā un medicīnā nekā no jebkuras citas augstskolas pasaulē.

Gaisma tuneļa galā

Ar neirobioloģiju Jānis Sīpols nodarbojas jau kopš 80. gadu sākuma. «Pirmo interesi par to radīja manu vecāku ievērotais, ka, nonākot Amerikā, latviešu vidējais dzīves ilgums ir samazinājies. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija augstākais dzīves ilguma rādītājs starp Eiropas valstīm - vīriešiem 77 gadi, sievietēm 81 gads. Savukārt Amerikā latvieši sāka daudz vairāk slimot ar dažādām veģetatīvām kaitēm, artrītu, vēzi utt. Slimību aina mainījās, un tas nenotika ģenētikas ietekmē, jo ir vajadzīgi vairāki tūkstoši gadu, lai izmainītu ģenētiku. Kļuva skaidrs, ka tas ir saistīts ar ēšanas paradumiem. Latvieši Amerikā sāka ēst ne vairs rupjmaizi, bet baltmaizi un citus ne tik veselīgus produktus. Ēdiena kvalitāte pasliktinājās, jo vairāk tika lietoti rafinēti produkti, kuros nav tik daudz vitamīnu un pamata barības vielu, bet vairāk cukura un konservantu. Cilvēki sāka aptaukoties, kas stimulēja cukurslimību, sirds slimības, artrītu un citas kaites. Mazkustīguma un plašās, bet nekvalitatīvās produktu izvēles dēļ šobrīd aptaukošanās līmenis Amerikā jau ir epidēmijas līmenī, un tas pats draud arī Latvijai, uzskata profesors. «Šo problēmu nevar atrisināt arī diētu bums, ir jāpēta dabīgās vielas cilvēka smadzenēs, kas regulē ēstgribu un ķermeņa svaru. Tās nedaudz izmainot, var mainīt ēstgribu un cilvēks var zaudēt svaru dabīgā veidā. To varētu saukt par gaismu tuneļa galā. Es pie šiem pētījumiem ķēros, jo mani interesēja, kā šie procesi tiek regulēti.»

Pamatdarba veicēji

Ar Latvijas Universitāti Jāņa Sīpola darbs saistīts kopš Medicīnas fakultātes atjaunošanas 1998. gadā. Kopš 1999. gada viņš strādā arī LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, ko 1957. gadā dibinājis Pauls Stradiņš. Šeit likti pamati Latvijas kardioloģijai un onkoloģijai. «Baltvāciešu celtā ēka un zemesgabals iepretim Māras dīķim Arkādijā ir licies pietiekami gards kumoss gan dažādām privātpersonām, gan iestādēm, tomēr ir izdevies to nosargāt zinātnei un tagad institūts ir viena no LU struktūrvienībām,» stāsta zinātnieks. Šobrīd institūtā notiek vēža šūnu izpēte, asinsrites mērījumi, ķermeņa un vielmaiņas fizioloģijas, osteorefleksās terapijas, neirobioloģijas un citi pētījumi. «Mēs vairāk nodarbojamies nevis ar pielietojamo, bet pamatzinātni, kas orientēta uz ilgtermiņu, nevis tūlītēju atdevi. Lai kaut ko izgudrotu, patentētu un tad pārdotu, vispirms ir jāveic pamatdarbs, tukšā vietā nekas nerodas,» uzsver Jānis Sīpols. Zinātnes materiāli tehniskā bāze Latvijā, protams, nevarēja līdzināties Amerikai. «Savukārt, sākot pasniedzēja darbu, vispirms Medicīnas akadēmijā, visuzkrītošākā atšķirība no Amerikas bija tā, ka liela daļa studentu šeit, kā likās, bija atnākuši uz sekretāru skolu, nevis mācīties medicīnu - visu laiku sēdēja, iedūruši galvu burtnīcās, un tik rakstīja un rakstīja. Biju pieradis lekcijās no studentiem saņemt tūlītēju atgriezenisko saiti, dzīvu kontaktu. Šeit tas tā nebija pieņemts, tomēr nu jau gan pasniegšanas veids, gan studenti ir mainījušies.» Paralēli zinātniskajam un pasniedzēja darbam Jānis Sīpols konsultē arī pacientus ar endokrinoloģiskām slimībām un ēšanas traucējumiem - anoreksiju, bulīmiju, kompulsīvo pārēšanos. Izrādās, ka šādu pacientu skaits pēdējo gadu laikā Latvijā ir audzis. «Ēšanas traucējumu problēmas ārstēšana ir multidisciplināra, jo to ierosina vairāku faktoru sakritība, un arī Latvijā kā pēdējā no Baltijas valstīm sāk veidoties Ēšanas traucējumu centrs, kas piesaistīs gan dietologus, gan psihologus un gastroenterologus. Esmu iesaistīts šī centra veidošanā, kam finansiālu atbalstu sniedz Norvēģijas Karaliste.» Latvijā Jānis Sīpols ir vienīgais, kurš nodarbojas ar ķermeņa svara un ēšanas neirobioloģijas pētīšanu. Lai pētījumi virzītos uz priekšu, šajā laukā notiek sadarbība ar Holandes, Dānijas un Amerikas zinātniekiem. Viena no nesenākajām Jāņa Sīpola saņemtajām starptautiskajām atzinībām ir Amerikas Psiholoģijas asociācijas piešķirtā balva uzvedības neirozinātnē. «Piedalos arī starptautiskās konferencēs, tuvākā būs jūlijā Parīzē, kur lasīšu referātu par to, kādas ķīmiskās īpašības ietekmē saldu un treknu vielu uzņemšanu. Faktiski būtu iespējams ražot produktus, kas nerada tādu ēstgribu un atkarību kā, piemēram, treknas tortes, bet ražotājiem jau tas neliksies izdevīgi. Ļoti iespējams, ka pārmērīga ēšana nākotnē tiks ārstēta līdzīgi kā narkotisku vielu atkarība.»

Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru