Pelnījis miljonus, spēlējoties Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, viņš tagad ceļ mājas Amerikā, bet to, kas pašlaik notiek Latvijā, sauc par laiku, kad beigušies Ziemassvētki. Tāds ir 29 gadus vecais uzņēmējs, basketbola kluba VEF dibinātājs, Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva.

Sarunas sākumā Mārtiņš atgādina, ka vēl pirms gada teicis, ka vienīgā reālā iespējamā mūsdienu apokalipse ir finanšu krīze, jo pasaules finanšu sistēma uzbūvēta ļoti absurdā un gandrīz nepārvaldāmā veidā. Kā piemēru viņš min Čikāgas preču biržu, kur no dienā noslēgtiem daudzu miljardu darījumiem tikai 1 % ir reālas preces, bet pārējie 99 ir uz to procentu atvasinātie vērtspapīri. Tas pats notika ar nekustamo īpašumu ASV, skaidro Mārtiņš. «Iedomājies, kāds nabaga amerikānis maksā par savu māju kredītu 500 dolārus mēnesī, šo kredītu kāds smuki iepako un pārdod biržā, bet uz šī iepakojuma tiek uzcelta vesela piramīda ar atvasinātajiem vērtspapīriem, tā ka beigu beigās tāds Lehman Brothers, kurš bija piramīdas augšgalā, beigās pat nesaprata, ko īsti pērk. Te nu ir rezultāts. Lielākie cietēji īstenībā nav amerikāņi, jo tie iepakoja nekustamā īpašuma vērtspapīru portfeļus, bet Āzijas, Eiropas, Austrālijas, Japānas investīciju bankas, pensiju fondi, kas ieguldīja šajās investīciju bankās (Lehman Brothers, Chase Manhattan, Bearn Stearns utt.) vai arī aizdeva tām naudu. Tie, kas pārdeva vērtspapīrus, tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu. Pašreizējās finanšu sistēmas pieredze ir šausmīgi īsa, kādi 30 – 40 gadi, kā reaģēt uz šādām krīzēm, vells viņu zina! Var tikai izteikt pieņēmumus.»

Strādājot pie mūzikla Vadonis, komponists Zigmars Liepiņš sapratis — Latvijai steidzami vajag jaunu Kārli Ulmani.

Vai Latvija nav kļuvusi par placadarmu kārtējam starptautiska mēroga eksperimentam, kas — Austrumi vai Rietumi ietekmē šeit notiekošos procesus, vai arī Obama Amerikā un Medvedevs Krievijā nav uzskatāmi par diktatoriem? Šādas un dažādas citas pārdomas radušās komponistam kādreizējam Radio SWH īpašniekam Zigmaram Liepiņam, strādājot ar kārtējo lieldarbu — muzikālo izrādi Vadonis, kas veltīta slavenākajam mūsu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.

Kopš atbrīvojāties no savām daļām Radio SWH, informācija par jūsu gaitām ir visai paskopa. Ko īsti šobrīd dara Zigmars Liepiņš?

Nodarbojos ar savām mūzikas lietām, un ar zināmu sava kapitāla menedžēšanu. Tās «olas», kas savulaik ir «izdētas», tagad ir jāmēģina saglābt, lai tās nesaplīstu. Pa šo laiku esmu uzrakstījis Kapteiņa stāstus, svītu Dziesmu svētkiem Dziedot dzimu, dziedot augu, bet pašlaik top jauns darbs, kas pilnībā ir paņēmis manu laiku — muzikālā izrāde Vadonis.

Mūsdienu patērētājs arvien vairāk novērtē ērtības un ātrumu, īpaši runājot par iepirkšanos internetā. Ne vien preces kvalitāte ir svarīga, bet šobrīd pircēji sagaida arī sūtījumu saņemšanu pēc iespējas ātrāk. Skatoties globāli, tās pašas dienas piegādes iespējas šobrīd maina mazumtirdzniecības nozari un tiek prognozēts, ka līdz 2027. gadam tās pašas dienas piegādes tirgus vērtība varētu sasniegt 26,4 miljardus ASV dolāru, piegaugot par vairāk nekā 200%, salīdzinājumā ar 2021. gadu.

Rīgā un pierīgā šobrīd piegādes laika ziņā ātrākos risinājumus piedāvā tās pašas dienas piegādes uzņēmums QWQER Express. Uzņēmums sadarbojas ar vairāk nekā 200 uzņēmumiem no dažādām nozarēm, nodrošinot tās pašas dienas piegādes gan ziedu veikaliem, gan restorāniem, gan e-komercijas uzņēmumiem. Tiek īstenotas arī sadarbības ar uzņēmumiem, lai palīdzētu atvieglot saimniecisko darbību, veicot ātras un uzticamas dokumentu, sīkpaku un citu kategoriju ikdienas sūtījumu piegādes. Īpaši aktuāls piegādes jautājums kļūst svētku laikā, kad uzņēmumiem pasūtījumu skaits manāmi pieaug un ir svarīgi klientiem nodrošināt sūtījumu laicīgu piegādi. Arī šogad Black Friday un Ziemassvētku laikā e-veikalu pirkumus QWQER piegādās jau tās pašas dienas vakarā. Piedāvājot šādas piegādes iespējas klientiem, uzņēmumi var veicināt pārdošanas rezultātus, samazināt iepirkuma groza atcelšanas rādītājus (cart abandonment rate) un uzlabot klientu iepirkšanās pieredzi.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Uzņēmīgā maiznieka Normunda Bomja lolojums - Krievijā izveidotā maizes ceptuve RižskijHļeb paplašina piegādes loku un nupat iekļuvusi prestižā superdārgu produktu veikalā Maskavā, raksta laikraksts Dienas bizness.

Tomēr sava biznesa veidošanas ceļš kaimiņvalstī Latvijā pazīstamās maiznīcas Lielezers saimniekam Normundam Bomim nav bijis tik gluds, kā sākumā iecerēts.

Bija divi varianti

Uzņēmējs atklāj, ka lēmums par ražotnes izveidi Krievijā pieņemts jau salīdzinoši sen. «Jautājums - cik ilgi Latvijā būs pircēji, kas spēs nopirkt maizi, cik tā maksās, jo darbaspēka izmaksas aug, resursu cenas tāpat, produkts paliek arvien dārgāks, kas ietekmē noietu. Tāpēc bija divi varianti - vai nu attīstīt eksporta tirgu uz Eiropu, vai gāzties Krievijā iekšā,» viņš atceras. Izvēlēts otrs variants, jo zināšanas par Krievijas tirgu bija plašākas. Tiesa gan, no 2001. gada Krievijā N. Bomim ir pieredze kokapstrādē, taču šis bizness izrādījies neveiksmīgs, kur zaudēta arī ievērojama investīciju summa. Tas gan nebija traucēklis, lai uzņēmējs turpinātu investēt vislabāk pārzinošajā nozarē.

Operas soliste Inese Galante dzied visā pasaulē, taču par sava festivāla Summertime norises vietu izvēlējusies Latviju – arī šogad no 8. augusta Dubultu baznīcā un Dzintaru koncertzālē Inese kopā ar Innu Davidovu un Hermaņa Brauna fondu aicinājusi dažādu valstu māksliniekus. Šādu personību aicinājumam mūziķi atsaucas.

Inese, ierodoties Latvijā, joprojām saka pie mums, mēs, it kā Diseldorfā nodzīvotie gadi nebūtu mainījuši viņas identitātes sajūtu. Viņa patiešām ir savējā, un viņas sirds gan priecājas, gan sāp par to, kas notiek mūsu valstī ar mūsu tautu.

Latvija viņai par to pateicas ar sirsnību skatienos uz ielas, ar ziediem pēc izpārdotās zālēs dziedātiem koncertiem un operizrādēm. Inese Galante ir vienīgā māksliniece, kura Latvijā patronē apjomīgu mūzikas festivālu, un viņas vārds afišā nozīmē piedāvātās mākslas kvalitātes garantu.

"Lai gan saka – trakiem pieder pasaule, tomēr neviens negrib būt traks, – vismaz es ne," apliecina Viesturs Rudzītis.

Pazīstamais psihoterapeits nule kā klajā laidis savu pēdējo gara darbu, fundamentālo pētījumu Pie tēva, kurā veicis veselu jūru zinātnisku secinājumu par cilvēka psihes darbību, tai skaidrojumu meklējot sengrieķu mitoloģijā. Kā domā Viesturs Rudzītis, tur atspoguļojas cilvēka dzīve un attiecību modeļi, kas darbojas joprojām, arī Latvijas sabiedrībā. Un mums, latviešiem, viss vēl tikai priekšā, uzskata Viesturs Rudzītis: Latvieši baidās nosaukt lietas īstajos vārdospsihoterapeits.

SIA UVB valdes priekšsēdētāja, Latvijas sauļošanās un solāriju asociācijas valdes locekle Marika Ģederte šovasar kļuva par Mrs. Universe 2008 titula īpašnieci – uzņēmēja, sieva un māte, šķiet, šīs sievietes dzīvē viss ir kārtībā. Vismaz Marika pati par to ir pārliecināta.

«Esmu ļoti praktiska un iepriekš pasaku, ko man dāvināt – vienas krāsas traukus vai rozes,» aiz stiklotā ofisa galda, kas nokrāmēts ar saldumiem, stāsta Marika Ģederte. Saldumi esot domāti viesiem, jo uzņēmēja stingri ietur slaido līniju. Savā ģimenes mājas dārzā viņa audzē ziedus, un šīs rūpes par estētisku vidi sasaucas ar darba pienākumiem skaistumkopšanas biznesā. Cilvēkam jārūpējas par savu izskatu, pirmais iespaids ir noteicošais – šī atziņa Marikai ir ļoti būtiska.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Jaunās māmiņas Aiga Ose un Kristīne Māla apvieno ideju ar drosmi, izveidojot zīmolu BuBuu; nu jau nedaudz vairāk kā gadu viņas piedāvā Latvijā šūtus sausos bumbu baseinus bērniem.

Aiga un Kristīne pievērsās savai uzņēmējdarbībai līdz ar bērniņu piedzimšanu. Viņas uzskata, ka, piedzimstot bērnam, ikkatras ģimenes un it īpaši jaunās māmiņas ikdiena piedzīvo lielas pārmaiņas, kuru ietvaros bieži vien paveras jauns skats uz lietām, rodas jaunas idejas un varbūt savā ziņā ir vairāk iemeslu sevi pierādīt, kā dēļ vēl vairāk censties. Zīmols BuBuu izveidots 2017. gada decembrī. Viss aizsākās, kad abas māmiņas kopīgi devās uz bērnu ballīti, kura risinājās bumbu istabā. Apspriežot idejas, kā neizmērojamo bērnu prieku, spēlējoties bumbās, «pārnest» uz mājām, un izpētot tirgū piedāvāto izvēli bumbu baseinu variācijām, abas secinājušas, ka būtu nepieciešams rast labāku risinājumu savām meitām. «BuBuu Baseini nebija radīti ar nodomu, ka tas būs milzīgs bizness, tā ir mūsu aizraušanās un sirdslieta. Redzot prieku mūsu bērnu acīs, nospriedām, kāpēc gan neiepriecināt vēl arī citus bērnus», stāsta māmiņas.

Pagājis gads, kopš dzīvoju Rīgā. Kad es rakstīju savu pirmo ierakstu LiveJournal, daudzi teica, ka man ir rozā brilles. Šķiet, ka tās man aizvien ir, sociālajā tīklā Facebook raksta pīpju izgatavošanas uzņēmuma Bondarev Pipes īpašnieks Aleksandrs Bondarevs. Pirms gada viņš repatriācijas programmas ietvaros saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju Rīgā un pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Rīgu. Aleksandrs mācās latviešu valodu, nodarbojas ar savu biznesu un viņam ļoti patīk Latvija.

«Tātad, visu pēc kārtas. Sāksim ar pārcelšanās iemeslu. Es nebraucu dēļ lēta garšīga siera un arī ne dēļ daudz augstākas algas, arī ne dēļ skaista mauriņa pie mājas. Es braucu to garīgo vērtību dēļ, bez kurām es nespētu būt laimīgs – dēļ tiesībām un brīvības, dēļ vienlīdzības likuma priekšā, dēļ pārliecības, ka valdība ir manā pusē un visas valsts institūcijas strādā, lai mani aizsargātu.»

Un es to saņēmu. Man vēl nav pilsoņa tiesības, tāpēc nevaru novērtēt tās, taču es redzu īstu politisku cīņu, redzu reālus un virtuālus draugus, kuri iestājas partijās un aģitē par tām, redzu pārliecību cilvēku vidū par to, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs, redzu cerību par iespēju aizstāvēt savas intereses.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Ja Latvijā vajadzētu izveidot polittehnologu-ciniķu galeriju, Jurģis Liepnieks tajā ierakstītos pirmajās rindās. Katrā ziņā viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik radīja Tautas partijas tēlu. Šobrīd viņš atļaujas visai neglaimojoši izteikties par mūsu valsts politiķiem, viņu izredzēm vēlēšanās, kā arī skaidri norāda — gaidāmā komunikācija ar sabiedrību ir tizla.

Kādu redzat pašreizējo politisko situāciju Latvijā?

Tā ir neskaidra. Vēl jau nevar zināt, kā tas viss beigsies. Tautas partija (TP) un ZZS saprata, ka ja viņi vēl tādā garā paturpinās visu ko samazināt, viņi var iet mājās. Līdz ar to lēmums gāzt Ivara Godmaņa valdību un ļaut to taisīt Jaunajam laikam (JL) ir izcili pareizs. TP tagad ir dabūjusi ārkārtīgi reprezentablus un krīzes laikam ļoti piemērotus amatus, izņemot Veselības ministriju, bet tur viņiem ir vienīgais sakarīgais ministrs. Jāatzīst, ka neko gan es nevaru pateikt par Dāldera kungu – varbūt viņš izrādīsies ļoti spēcīgs kultūras ministrs. Jautājums ir par to, vai TP turpmāk mācēs šo situāciju izmantot. Viņiem ir jāpārvar psiholoģiska vēlme vienkārši gūt prieku no tām grūtībām, kādās tagad ir JL – tā var izrādīties viņu galvenā problēma. Vismaz pirmā Valda Dombrovska valdības nedēļa liecina, ka TP ļauj JL strādāt pēc principa – lai jau tie trakie to visu dara. Labākais piemērs bija brīdī, kad tika lemts par valdes locekļu algām valsts akciju sabiedrībās, Aigars Kalvītis un vēl daži vienkārši izgāja no telpas. Faktiski tika pieņemts lēmums dažiem vadošajiem menedžeriem samazināt algas, kas, protams, ir pilnīgs populisms – bezjēdzība.

Ja cilvēks Latvijā atļaujas kaut kam iebilst, viņam daudz kas var tikt piekabināts – stagnāts, pārāk vecs, ieguvis sliktu izglītību, bijušais komunists, čekists, Ventspils atbalstītājs… Tā uzskata kādreizējais izmeklētājs, uzņēmējs un Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.

Savulaik viņš bija pazīstams kā viens no latviešiem, kuri tika iekļauti PSRS slavenajā Gdļjana – Ivanova grupā. Neatkarības gados, pārtraucot darbu valsts struktūrās, Aivars Borovkovs pievērsās jurista karjerai, kā arī uzņēmējdarbībai. Viņš faktiski vienmēr atļāvies, kā pats saka, palaist muti, pauzdams viedokli par valstī notiekošajiem procesiem, turklāt tādu, kas nereti ir pretējs valdošajam. Borovkovs pat lepojas ar to, ka publiski viņa izglītotības pakāpi apšaubījusi kādreizējā Valsts prezidente.

Arvien biežāk tiesu izpildītāju rīkotajās izsolēs parādās tautā par spekulantiem saukto cilvēku tirgus eiforijā pirktie īpašumi. Tā intervijā Db atzīst Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs Ginters Hmeļevskis.

Mūsu saruna notiek dienā, kad bija paredzēta viena no īpašumu izsolēm, taču tā tika atcelta. Kāpēc izsoles nenotiek?

Cilvēkiem nav naudas. Visi procesi Latvijas tautsaimniecībā atbalsojas arī tiesu izpildes procesos. Tad, kad visi visu pirka, pie mums notika tieši tas pats — bija interesenti, cenas solīja augstākas, nekā vērtējumos norādīts utt. Šobrīd viss iet atpakaļgaitā. Turklāt vērtētāji atzīst, ka ir ļoti sarežģīti strādāt, pielietot salīdzināmo metodi, jo tirgus faktiski neesot.

Vai tas nozīmē, ka izsolāmo objektu skaits palielinās? Vai skaits ir bijis līdzīgs arī iepriekš, tikai atšķirība tā, ka objekti daudz ātrāk tika realizēti?

Vasilijs Meļņiks ir viens no tiem cilvēkiem, kura vārds bieži tiek pieminēts, runājot gan par ekonomiku, biznesu, gan arī politiskajām intrigām. Turklāt vērtējumi par viņu allaž ir bijuši gana pretrunīgi. Viņš ir spējis gadiem ilgi vadīt ne vienu vien uzņēmumu ar daudziem tūkstošiem strādājošo, bet valdībā noturējies vien pāris nedēļas. Katrā ziņā viņu visai droši var saukt par vienu no vislabāk informētajiem cilvēkiem šajā valstī.

Kāda jūsu skatījumā ir pašreizējā ekonomiskā situācija Latvijā?

Smaga. Man nepatīk vārds «krīze», ko šodien visi lieto, taču situācija nav vienkārša, un es varu paskaidrot, kāpēc tā ir. Ne jau tāpēc, ka mums būtu slikta politiskā situācija. Tieši otrādi – mums ekonomiskās grūtības ir izraisījušas problēmas politikā. Politiķi neuzticas viens otram, sabiedrība netic politiķiem.

Uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, būdams Latvijas kultūras un vēstures erudīts, palīdz Rīgai atgūt pagātnes tēlniecības skaistumu, un arī tas mūs pietuvina Eiropai, kur metropoles rotā vēsturiski pieminekļi.

Pazīstamais miljonārs naudu iegulda ne tikai senu namu un skulptūru atjaunošanā, bet arī tranzītā un ražošanā – nesen Ventspils brīvostā palaista viena no lielākajām biodegvielas rūpnīcām Baltijā ar ražošanas jaudu 100 000 tonnas gadā.

Jau sen esat iekļauts miljonāru saraksta nodaļā Nekustamais īpašums, un te pēkšņi – biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīca! Ar ko jūs vispār nodarbojaties?

Viena no starptautiskās kompānijas StatoilHydro ASA stratēģēm Baiba Rubesa stāsta par biznesa īpatnībām Āzijas un Kaukāza valstīs, problēmām Latvijas ekonomikā un cilvēku domāšanā, kā arī atzīst — pastāsts par to, ka pēdējais, kurš pametīs Latviju, lidostā izslēgs gaismu, vairs nav joks.

Kādus jūs redzat tos ekonomiski politiskos procesus, kas šobrīd norisinās Latvijā?

Man ir milzīgs kauns par to, kas ir noticis Latvijā, ir nesapratne par to, ka joprojām, lasot ziņas un skatoties TV raidījumus, ir vērojama tēlošana, ka viss vēl ir normāli, ka ar valsts pārvaldes procesiem viss vēl ir kārtībā un kaut kā jau izķepurosimies. Visās krīzēs ir jāatrod kāds grauds, no kura var kaut ko būvēt, nevis vilkt vēl dziļāk bedrē, iztiekot ar īstermiņa risinājumiem. Es saprotu pašreizējās valdības nepieciešamību pa fikso nodrošināt to, lai valsts nebankrotē. Domāju, ka Latvija no bankrota turas par mata tiesu. Ja valsts tiešām bankrotētu, situācija būtu ievērojami drūmāka, nekā tā ir šobrīd. Tajā pašā laikā šausmīgi gribas redzēt spožus, konstruktīvus, skaidrus virzienus, kas nav iezīmējušies pēdējos 15 gadus — ko darīt tālāk?!

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Nepilnā desmitgadē Vācijas nekustamo īpašumu uzņēmums Noratis no pusotra miljona liela izauga līdz 150 miljonu izmēram, nokļuva Frankfurtes biržā, turpināja augt, līdz tika veiksmīgi pārdots.

Par uzņēmuma attīstību, uzņēmējdarbības un investīciju vidi gan pašu mājās, gan Vācijā Dienas Bizness jautājumus uzdeva Noratis idejas līdzautoram, investoram un uzņēmējam Edgaram Pīgoznim.

Esat ne tikai Vācijas nekustamo īpašumu kompānijas Noratis investors, bet arī Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācijas (LVCA) valdes loceklis. Šobrīd esat pieslēdzies sarunai no Londonas. Kā izdodas savienot visus darbus un pienākumus?

Patiesībā ir vēl dinamiskāk. Pērn tiku ievēlēts arī Latvijas Darba devēju konfederācijas padomē un izvirzīts par vienu no viceprezidentiem, un nu jau gadu arī šie pienākumi paņem ievērojamu daļu mana darba laika. Sabiedrisko darbu manā ikdienā netrūkst, un jāatzīst, ka dažkārt tur ir pat interesantāk nekā biznesā. Tas patiešām aizņem lielu daļu mana laika, tāpēc katra diena tiek rūpīgi izplānota, diezgan daudz deleģēju savai profesionāļu komandai.

Žurnāla Nedēļa un portāla nozare.lv galveno redaktoru Māri Zanderu droši vien var dēvēt par intelektuālo huligānu, par kura izdarībām tā arī īstas skaidrības nav – viņš vispirms runā un tad domā vai arī katrs viņa pateiktais teikums tiek pausts ar zināmu aprēķinu.

Katrā ziņā salīdzināt Latvijā notiekošos procesus ar Miloševiča režīmu Serbijā vai arī Reihstāga dedzināšanu, Zanderam īpašas problēmas nesagādā. Nu jau viņam arī piezvanīt vai aizsūtīt īsziņu varēs katrs, kurš to vēlas.

Parasti tu visai ironiski vērsies pret dažādiem Latvijā notiekošiem ekonomiskiem un politiskiem procesiem. Kāda tad, tavuprāt, šodien ir situācija mūsu valstī?

Kādreiz slavenā Admirāļu kluba kabarē vietā durvis vērusi jauna radošu pasākumu norises vieta ar gana ambiciozu pozicionējumu — gandrīz teātris Artelis. Tā idejas autors, producentu grupas Virus Art režisors un producents Viktors Runtulis uzsver kultūras nozīmi valsts attīstībā, norādot — jo vairāk tiek «nogriezts» kultūrai, jo vieglāk ir pakļaut tautu.

Pašreizējās krīzes laikā gluži vai normāla ir parādība, ka tiek slēgta viena izklaides vieta pēc otras, bet jūs esat atvēris jaunu. Uz kā ir balstīts šis biznesa projekts?

Šis projekts ir tapis, lai radītu, nevis lai izdzīvotu. Domājot tikai par to, kā izdzīvot, var nonākt līdz zagšanai, kas šobrīd arī notiek. Bet, ja kaut kas tiek radīts, un tas ir no sirds... Domāju, ka noteikti būs cilvēki, kam tas patiks un kas uz šejieni nāks. Pirms trīs gadiem, kad radījām kabarē un citus pasākumus uz dažādām citām skatuvēm, sākām jau domāt, ka paralēli tam lielajam pasākumam vajag arī kādu mazu vietiņu dažādiem eksperimentiem, lai tiem pašiem māksliniekiem būtu citādāka vide, kur sevi pilnveidot. Šeit, sēžot kādā no pirmajām piecām rindām, var redzēt katru grimasi vai sviedru lāsīti cilvēkam, kas ir uz skatuves.

Lai nodrošinātu Parex bankas darbu, no Valsts Kases bez jau iepludinātajiem 200 miljoniem latu, vajadzēs vēl vismaz tikpat lielu naudas summu.

Tā intervijā Db atzīst Latvijas Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētājs, kā arī Parex bankas prezidents Inesis Feiferis.

Kādu jūs redzat savu galveno uzdevumu, kļūstot par šīs bankas prezidentu?

Ir vairāki svarīgi jautājumi. Pirmkārt ir runa par darbu ar klientiem. Kaut kādā veidā ir jānomierina klienti — neviens šeit negatavojas taisīt revolūciju, mēs turpināsim strādāt, nodrošinot nepieciešamās operācijas. Protams, viss tiks darīts likumdošanas robežās — neko nelikumīgu mēs nedarīsim. Otrkārt, ir skaidrs, ka Parex bankas darbinieki ir nervozi, satraukti. Viņus ir jānomierina, jāpanāk viņu konsolidēta darbība. Arī šajā jomā nekādas revolūcijas nebūs, bet loģiski viss būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā katrs no viņiem būs gatavs sevi veltīt darbam, lai šo banku sakārtotu, lai situāciju uzlabotu. Treškārt, ir jāsakārto finanšu jautājumi, kas saistīti ar valsts atbalsta sniegšanu, kā arī iekšējo resursu efektīvu izlietojumu. Runa ir arī par spēcīgu kontroli, samazinot visus tos izdevumus, ko vien var samazināt. Tas ir jautājums, kuru risinām kopā ar Finanšu ministriju, ar centrālo banku, ar Valsts Kasi un FKTK. Šajā spēlē ir iesaistījies arī premjers.