Pirmspensijas vecuma cilvēkus darbā Latvijā ņem nelabprāt un viņi atlaižamo sarakstā ierindojas pirmajās vietās, turklāt lielai daļai šāda vecuma cilvēku darbu atrast traucē zemais pašnovērtējums un noliegums pret visu jauno. Vienlaikus pirmspensijas un pensijas vecuma darbaspēks kļūst par pēdējo cerību situācijā, kad jaunie dodas labākas dzīves meklējumos, - šādi ir secinājumi pēc pētījuma par situāciju Latvijas darba tirgū.
Pirmspensijas vecuma cilvēki (10 gadi pirms pensijas) pašreizējā situācijā, kad daudzi jaunie cilvēki dodas darba meklējumos uz ārzemēm, Latvijā uzskatāmi par vērā ņemamu potenciālu darba tirgū, tādēļ veikts pētījums, lai noskaidrotu, kā šo potenciālu labāk izmantot, kā arī, kādi ir tā izmantošanas šķēršļi.
Pētījuma rezultātā secināts, ka pirmspensijas vecuma cilvēki patlaban Latvijā nav pietiekami novērtēti - ne no potenciālo darbadevēju puses - viņus darbā ņem nelabprāt, maksā mazāk nekā jaunajiem, ne no pašu puses, jo daudziem šāda vecuma cilvēkiem ir ļoti zems pašnovērtējums. Pētījuma autori arī akcentē, ka situāciju mainīt būs diezgan grūti, jo sabiedrībā šajā sakarā valda spēcīgi stereotipi.
Kā galvenie stereotipi par pirmspensijas vecuma cilvēkiem tiek minēti sekojoši:
1. Viņi atpaliek no mūsdienu prasībām,
2. Viņi lēni strādā,
3. Viņi traucē/neiederas jaunu cilvēku kolektīvā.
Kopumā esot radies iespaids, ka Latvijas sabiedrībā nevisai ciena vecākus cilvēkus, jo dominē vēlme par katru cenu strādāt modernāk, ātrāk, kā arī viedoklis, ka vecos cilvēkos nav vērts ieguldīt naudu, piemēram, apmācot viņus.
Pētījuma autori gan norāda, ka, lai gan pirmspensijas vecuma cilvēki var atpalikt no dažām mūsdienu prasībām, nav tā, ka viņi nespēj darīt neko. Tādēļ būtiski ir tas, kāda ir darba organizācija un pienākumu sadalījums starp darbiniekiem. Tiek norādīts arī, ka lēna strādāšana ne vienmēr nozīmē sliktu darbu, piemēram, strādājot lēnām, darbu var padarīt kvalitatīvāk. Savukārt attiecībā uz iederēšanos kolektīvā esot daudzi labi piemēri, kad veiksmīgi sastrādājas gan gados jauni, gan vecāki cilvēki.
Pētot situāciju Latvijas darba tirgū, noskaidrots, ka darba devējiem svarīgākās ir sekojošas darbinieka īpašības:
1. Uzticamība,
2. Liela pieredze,
3. Iniciatīva.
Aptaujājot pirmspensijas vecuma cilvēkus, secināts, ka viņi savu kā darbaspēka galveno plusu min godīgumu. Pētījuma autori arī norāda, ka gados vecāki cilvēki ir uzticamāki par gados jauniem, jo viņi, visticamāk, nedosies darba meklējumos ārpus Latvijas, viņi reti maina darbu, kā arī viņiem nedzimst bērni. Arī vecāku cilvēku pieredze daudzos gadījumos ir lielāka nekā jaunajiem. Tomēr iniciatīvas viņiem bieži vien trūkst.
Pētījuma ietvaros secināts, ka, lai iekārtotos darbā, Latvijā pirmspensijas vecuma iedzīvotāji lielākoties izmanto paziņu vai radinieku palīdzību, daļa norādījusi arī, ka šāda vecuma cilvēku iekārtošanās darbā atkarīga lielā mērā no tā, cik enerģisks ir pats cilvēks.
Darba devēju atbildes, uz jautājumu, kādā vecumā cilvēks visvairāk ir...
Radošs - No 19 gadiem līdz 49 gadiem
Visaktīvākais - No 23 gadiem līdz 43 gadiem
Veiksmīgs laiks karjeras attīstībai - No 22 gadiem līdz 41 gadam
Produktīvs - No 25 gadiem līdz 54 gadiem
Pētījuma prezentācijā piedalījās arī Vija Račinska, Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas reģionālās filiāles vadītāja:
"Pašlaik Latvijā, kad jaunie brauc prom uz ārzemēm, vienīgā cerība ir uz pirmspensijas un pensijas vecuma darbaspēku. Citas rezerves mums darba tirgū nav. Taču reizēm atnāk pie manis klients un saka, ka vakanču ir daudz, bet mani neņem tāpēc, ka es esmu vecs. Tas ir stereotips no vecāka darbinieka puses un to pārlauzt ir ļoti grūti, jo viņš tā uzskata - mani neņem darbā tāpēc, ka es esmu vecs. Reizēm tas ir izdevīgi, jo ir ļoti sāpīgi atzīt, ka trūkst radošo spēju, trūkst datorzināšanu, trūkst svešvalodas, bet, cik labi pateikt, ka traucē gadi, jo to nevar ietekmēt. Reizēm ar šādu cilvēku nemaz nevar runāt - viņam ir pilnīgs noliegums, nevis vēlēšanās kaut ko uzlabot.
Pētījumā daudz ir runāts par to, ka vecāki cilvēki nespēj iejusties jaunā kolektīvā. Arī mūsu kolektīvā - gandrīz 200 cilvēki - ir vecāki cilvēki un varu teikt, ja cilvēks neuzsver savu vecumu un pielāgojas šodienas situācijai, tad problēmu nav. Grūtāk ir tiem, kam ļoti patīk būt veciem - viņi sāk mācīt un kritizēt visu jauno. Tikko kā mēs sāksim teikt - mūsu laikos bija labāk, tā būs krusts uz mums. Problēma ir ar mums, nevis jaunajiem.
Ar pielāgošanos ir ļoti grūti, un tad iznāk tā - vecākam cilvēkam strādāt gribas, bet ne vienmēr gribas kaut ko ar sevi darīt, kaut ko sevī mainīt. Mēs klientiem piedāvājam plašu apmācību sistēmu - mēs veidojam pat speciālas grupas pirmspensijas vecuma cilvēkiem, lai mēģinātu pārlauzt šo viņu uzskatu. Tā kā šodien citas izejas nav, tad valsts ar to ļoti nopietni strādā.
Nāk jaunas tehnoloģijas, programmas, piemēram, tās pašas datorprogrammas. Ir jaunas prasības, kas tiek izvirzītas darbiniekiem. Taču no vecāku cilvēku puses bieži vien sākas noliegums un agresivitāte - viņi nevar atzīt, ka viņi nevar aptvert jauno, bet ar agresivitāti to noliedz - to nevajag darīt, jo tas ir slikti. Problēmas ir milzīgas, bet ir piemēri, kas dod cerību. Piemēram, vecākais cilvēks, kas mācījās mūsu datorkursos, bija 85 gadus vecs. Tika līdzi un kolektīvā jutās normāli. Mēs saprotam, ka diez vai viņš to izmantos darbā, bet pašam gan jau noderēs. Likums to ir atļāvis un dod tādu iespēju.
Uz pirmspensijas grupu Latvijā ir lielas cerības, jo jaunieši diemžēl sāk mums pagriezt muguru."
Pētījums veikts ar Eiropas Savienības un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.
Plašāku informāciju par projektu var atrast mājaslapā http://www.rms.lv/petijums/