Valstij kā lēmumu pieņēmējai ir jādomā ne tikai Latvijas Gāzes un Latvenergo kategorijās, uzsver enerģētikas eksperts profesors Andris SprūdsEnerģētika ir tiešs atspoguļojums valstī esošajai politiskajai videi un kultūrai, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Dr.sc.pol. Andris Sprūds. Tāpēc, kā viņš norāda, «Latvijas enerģētikas politika ir diezgan pretrunīga».
Kāds ir secinājums pēc nesen publicētā jūsu vadītā pētījuma par Latvijas enerģētikas politiku?
Pēdējā laikā pretrunas ir parādījušās arī valdošās partijas rīcībā. Jaunais laiks (JL) un arī citas partijas, esot opozīcijā, bija kritiski pret tā saukto «gāzes atkarību» un iestājās, ka ir jāveicina energoresursu dažādošanu un vairāk jāintegrējas Eiropā, kas nozīmē gan tirgus liberalizāciju, gan diversifikāciju, piegāžu drošību, atjaunojamo energoresursu (AER) pieaugošu lomu, energoefektivitāti un klimatu pārmaiņu jautājumu. Svarīgs JL uzstādījums bija, ka Latvijai vajag nokāpt no Krievijas «gāzes adatas», pirmām kārtām veicinot vietējos AER.
Diemžēl solīti bija AER, bet pieņemts ir lēmums par TEC-2 rekonstrukcijas otro kārtu jeb jaunu gāzes staciju. Ir mēģināts šos politiskos zaudējumus mazināt ar lielu uzsvaru uz AER nākotnē. Ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) paziņojis, ka uz AER bāzes varētu attīstīt 10 tūkstošus jaunu darba vietu. Bet Zinātņu akadēmijas pētījums liecina, ka papildus 1300 GWh saražošana no AER, kas būtu piektā daļa no Latvijas elektroenerģijas patēriņa, dotu 3300 darba vietas. Tas nozīmē, ka pēc Kampara scenārija Latvijai vajadzētu no AER saražot papildus apmēram 4000 GWh jeb 70% no šobrīd patērētās elektroenerģijas. Uz kāda pamata un kādam laika periodam šādas prognozes? Jo sevišķi ņemot vērā, ka līdz ar TEC-2 rekonstrukciju palielināsies fosilo resursu īpatsvars primāro energoresursu bilancē. Tie varētu palikt kā skaisti paziņojumi bez reāla seguma veidošanas. Lai gan es negribu teikt, ka nekas labs nav izdarīts, tomēr pretrunīgums enerģijas politikā ir un diemžēl būs arī turpmāk.
Gribot negribot enerģētikas politikas sadrumstalotība Latvijā atgādina teicienu «skaldi un valdi».
Nevar jau neko pārmest monopoliem kā Latvijas Gāze (LG) un Latvenergo. Viņi ir daudz investējuši tehnoloģijās. Turklāt Latvijas tirgus ir pirmais Baltijā, kas atvēries konkurencei elektroenerģijā. Arī LG politika no biznesa viedokļa ir ļoti saprotama, un viņi ir bijuši ļoti profesionāli arī tajā, ka spējuši ietekmēt zināmu lēmumu pieņemšanu Ekonomikas ministrijā un citviet. Cita lieta, ka valstij kā lēmumu pieņēmējai ir jādomā ne tikai LG un Latvenergo kategorijās. Enerģētika ir ļoti saistīta ar daudzām citām valstiski svarīgām jomām. Šajā ziņā uzstādījumi par AER ir bijuši pareizi un tos vajadzēja atbalstīt.
Gāzes lobiju arguments ir arī tāds, ka AER ir spļāviens jūrā pret mūsu vajadzībām.
Tam ir savs pamatojums, jo ne velti gāze ir populāra visā Eiropā. Tomēr Latvijā mēs jau tā esam pietiekami dziļi uz gāzes uzsēdušies - vairāk nekā 30% no primārajiem energoresursiem nāk no viena piegādātāja.
Protams, tam ir ekonomiskais pamatojums, tomēr, skatoties ilgtermiņā, jautājums ir ne tikai par tūlītējo izdevīgumu, bet par ekonomikas attīstību un uzsvariem - vai attīstām vietējos AER un dodam iespēju vietējiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, vai pārejam no megaprojektu centralizētās domāšanas uz decentralizēto pieeju? Ja runājam par biomasu un biogāzi, kam Latvijā ir liels potenciāls, tad līdz ar ražošanu pavērtos iespēja arī tehnoloģiju attīstībai. Tas būtu pienesums vietējai zinātnei.
Kāda ietekme uz reģionālo enerģētiku būs Polijas jaunajām slānekļa gāzes atradnēm?
Loma noteikti būs, tomēr to nevajadzētu pārvērtēt. Pašlaik lēš, ka Polijā ir 1,3-1,4 triljoni kubikmetru slānekļa gāzes. Tas ir ļoti daudz Latvijas patēriņam. Mums ar poļu rezervēm pietiktu apmēram 1000 gadiem. Polija ar to sevi varētu nodrošināt nākamajiem 100 gadiem. Bet Eiropas patēriņu Polijas rezerves spētu nosegt tikai trīs gadus. Krievijai Štokmana atradne Arktikā vien ir virs četriem triljoniem kubikmetru liela, kopumā Krievijai ir virs 50 triljoniem pierādīto rezervju. Pie pašreizējā patēriņa tas Eiropu nodrošinātu 100 gadiem.
Bet pašai Polijai un arī reģionam Polijas atradnes ir labs arguments, un Polija var kļūt par nozīmīgu reģionālo spēlētāju. Nav izslēgts, ka diversifikācijas dēļ Polijas gāze varētu kļūt par vienu no mūsu resursiem, nevis ogles, kā plānots. Bet tas vēl ir attīstības stadijā - nav tā, ka viņi no rītdienas sāks pumpēt gāzi.
Kādus secinājumus jāizdara no tā, ko Krievija ar gāzes palīdzību tagad dara Ukrainā?
Galējus secinājumus izdarīt pagaidām ir grūti, taču skaidrs, ka ekonomiski Krievijai nav izdevīgas Ukrainai apsolītās atlaides gāzei, bet, kā viņi paši teica, «svētās» Sevastopoles un karabāzes dēļ viņi ir gatavi ziedot visu. Ja līdz šim viņi maksāja 100 miljonus dolāru par Sevastopoles bāzes īri, tad tagad vēl gandrīz četrus miljardus par gāzes subsīdijām gadā. Tās ir milzu summas, un ir labs jautājums, vai līdz ar Ukrainu Krievijas resursi gāzes kārti izspēlēt politiskiem mērķiem nav izsmelti. Jo energoresursi ne mazāk nozīmīgi ir arī Krievijas kā labklājības valsts un Medvedeva-Putina sistēmas tēla uzturēšanai. Tā ka itin iespējams, ka Krievijai vairs nebūs spēka spēlēt ar gāzi politiskās spēles citur. Tomēr Krievijas elitei pašlaik tas viss nāk par labu: Gruzijas gadījumā tā pierādīja spēju valdīt ar dzelzs dūri, bet Ukrainā - ar diplomātiju, politiku un naudu. Kā savulaik teica [Economist apskatnieks] Edvards Lūkass, jaunais aukstais karš nenotiek ar tankiem, bet ar naudas spēku.
Kopā ar gāzi tiek importēts arī zināms politiskās un biznesa kultūras modelis. Un Krievijas enerģētikas biznesa modelis ir necaurskatāms, saistīts ar oficiālo politisko varu un korumpēts. Pēdējais nozīmē, ka manipulācijai ne vienmēr būtu jābūt organizētai un no ārienes; tā pie zināma šāda modeļa īpatsvara var notikt arī tepat un pavisam neapzināti. Interesanti, ka Vladimira Putina disertācija bija tieši par tēmu, kā enerģētiskos resursus izmantot stratēģiskiem mērķiem. Latvijai vajadzētu īstenot simetrisku enerģētikas politiku: ja reiz mēs esam mijiedarbībā ar valsti, kur energoresursi ir nozīmīgs stratēģiskais instruments, tad arī mums par to ir jādomā ne tikai ekonomiskās, bet arī politiskās kategorijās. Līdzīgi kā Polijā vai jebkur citur Eiropā. Jo arī tajās valstīs, kas spēcīgi sadarbojas ar Krieviju, viņu attieksmē var saskatīt stratēģiskos elementus. Viena lieta ir kopējs cauruļvads, bet jau cita - iekšējais tirgus, kurā Krievija kā spēlētājs netiek pielaista.
Tādas ārvalstu dominances gāzes sadales sistēmā kā Baltijā citviet Eiropā nav. Protams, tai ir savi iemesli un pamatojums, tomēr diversifikācija un AER attīstība šajā kontekstā kļūst ļoti nozīmīga. Arī tāpēc, ka tas palīdzētu decentralizēt arī politisko domāšanu un spriešanu, kas pašlaik notiek ļoti šaurā lokā, kā arī paplašinātu uzņēmējdarbību.
Vai sākumam lietderīga nebūtu elektroenerģijas iepirkumu kvotu atcelšana? Citādi tagad runā, ka vēja enerģija ir atdota vienam, citi «sēž» vēl uz kādām kvotām un pārējiem nedod.
Kvotu atcelšana noteikti ir nepieciešama. Kuram ir kurš lauciņš, lai spriež pētnieciskā žurnālistika, bet runas par to, kuram kurš sektors Latvijā ir iedalīts, ir izskanējušas. Enerģētika ir pietiekami pievilcīgs sektors, un jomu nodošana kādam «turējumā» ir nozīmējusi dažādu politisko spēku pastiprinātu interesi par tām.
Zināmu optimismu rada fakts, ka enerģētiku vairs nav iespējams noturēt pavisam šaurā lēmēju lokā. Varbūt ne vienmēr organizēti, tomēr tas rada kontroli un spiedienu uz valdību. Lielo uzņēmumu loma bāzes jaudu nodrošināšanā saglabāsies, tomēr savu lomu Latvijas ekonomiskajā, tehnoloģiskajā un arī neatkarības un demokrātijas veicināšanā spēlēs arī mazie un vidējie uzņēmēji, asociācijas, eksperti un nevalstiskās organizācijas.LD
CV
Andris Sprūds
Dzimis 1971. gada 13. jūlijā
Izglītība
▶ 2005 Jagieloņu universitāte (Krakova, Polija), doktora grāds politikas zinātnē
▶ 1998 Latvijas Universitāte, politikas zinātnes maģistra grāds starptautiskajās attiecībās
▶ 1997 Centrāleiropas universitāte (Budapešta), maģistra grāds Centrāleiropas vēsturē, akreditēts Board of Regents of the University of the State of New York
▶ 1994 Latvijas Universitāte, vēsturnieka un vēstures pasniedzēja kvalifikācija
Karjera
▶ Kopš 2009. gada februāra Latvijas Ārpolitikas institūts, direktors
▶ Kopš 1999. gada septembra Rīgas Stradiņa universitāte, Eiropas studiju fakultātes politikas zinātnes katedras asociētais profesors
▶ 1995–1996 Naturalizācijas pārvalde, vecākais eksperts
▶ 1995. gada janvāris–1995. gada septembris Latvijas Valsts arhīvs, vecākais inspektors
▶ 1993–1995 Rīgas Āgenskalna ģimnāzija, vēstures un sabiedrības zinātņu skolotājs
