Aizvien biežāki ir piemēri tam, ka policija un citas iestādes jo cītīgi kontrolē tos, kuri darbojas legāli, taču neliekas ne zinis par nelegālo uzņēmējdarbību, lai arī bieži vien zina par to. Ugunsgrēks hostelī Rīgas centrā tam ir ļoti spilgts piemērs.
Jau tā nelegāļi kropļo konkurenci, bet nu sanāk, ka arī valsts tam pieliek roku, cita starpā ieviešot liegumus darboties legālajam biznesam. Tikai tad, kad notiek kāda nelaime, dienesti sāk izrādīt aktīvu darbību – policija sāk kriminālprocesus, rīko kratīšanas, pratināšanas, aiztur iesaistītās personas, Rīgas būvvalde steidz apliecināt, ka sāk darbu pie hosteļu pakalpojumu apzināšanas Booking.com platformā utt. Cīnās ar sekām, tostarp arī to, ka savlaicīgi paši nav novērsuši nelaimes cēloņus. Ir jau saprotams – publikas uzmanība pievērsta konkrētam notikumam. Taču no tā arī izriet kāda būtiskāka problēma – šādas darbības ir vien tad, kad šai jomai pievērsta uzmanība. Tas nerada ticību, ka tā būs arī turpmāk, kad skandāls norims, jo nav sistēmas, lai nepieļautu nelegālu uzņēmējdarbību kā tādu.
Proti, ir ļoti daudz instrumentu, lai visādi ierobežotu, regulētu, kontrolētu, sodītu legālo biznesu, bet, cik noprotams no tā, ar kādu centību nu dažādas amatpersonas futbolē atbildību prom no sevis uz citiem, pret nelegāļiem, kuri faktiski pat nebūtu cienīgi dēvēties par uzņēmējiem, valsts struktūras ir bezspēcīgas. To apliecina gan iekšlietu ministra Sanda Ģirģena vēstītais, ka šogad februārī telpās nav ielaisti ugunsdzēsēji pārbaudes veikšanai, gan tas, ka uzņēmums, kurš pārvaldījis Merķeļa ielā 8 izveidotā nelegālā hosteļa, kur notika ugunsgrēks, biznesu, jau pusotru gadu bijis Valsts darba inspekcijas redzeslokā, turklāt uzņēmumam piemēroti vairāki sodi par nereģistrētu nodarbinātību (!) un atalgojuma neizmaksāšanu. Un tas ir situācijā, kad ir konkrēts uzņēmums, kas pārvaldījis šo, kā noprotams, nelegālo biznesu.
Kā būtu tad, ja telpām, kur iekārtots nelegāls hostelis, īpašnieks nemaz nedzīvotu Latvijā un šis hosteļa pakalpojums formāli tiktu vadīts no ārzemēm? Nu iekšlietu ministrs pauž, ka esot jāveic izmaiņas likumos, dodot lielākas pilnvaras dienestiem un pastiprinot īpašnieka atbildību. Jā! Tikai te atkal jāskatās, vai šī gadījuma dēļ veidotās izmaiņas normatīvos tiešām skars nelegāļus un puslegāļus, proti, vai atkal nesanāks tā, ka cēlu mērķu vārdā visas tās pilnvaras dienestiem un īpašnieka atbildības nebūs vairāk vērstas uz tiem, ko visvieglāk aizsniegt, proti, legāli strādājošiem vietējiem uzņēmējiem, kamēr nelegāļi arī turpmāk varēs darboties netraucēti?
Te gan ir vēl viens aspekts – ir daudzkārt dzirdētas atrunas, ka trūkstot kontrolētāju resursu. Bet tad jautājums – vai esošie resursi tiek izmantoti maksimāli racionāli?
Viens piemērs. Teju vai katru dienu Rīgā gadās redzēt policistus, kuri ieradušies pārbaudīt legāli strādājošos veikalus, frizētavas u.tml. Stāv pie galda vai letes, aizpilda kaut kādus formulārus uz daudzām lielām lapām. Kam tas viss? Lai birokrātiem, kas to izdomājuši un šādus aktus vai protokolus apkopo, būtu, ko uzrādīt, ka pārbaudes bijušas, ka formāli nokontrolēts, vai pie ieejas ir pareizie uzraksti par distancēšanos, par masku vilkšanu, atļauto cilvēku skaitu telpās? Kāpēc valsts beidzot nevar sākt uzticēties legāli strādājošam biznesam, ka tas pildīs spēles noteikumus? Kāpēc kontrolējošo struktūru resursi netiek novirzīti to pārbaudēm, par kuru pārkāpumiem ir informācija, vai par kuriem zināms, ka tie strādā nelegāli vai daļēji nelegāli? Un kāpēc nav sadarbības starp dienestiem?
Proti, kā šajā gadījumā – ja Valsts darba inspekcijai bija zināms par nereģistrētu uzņēmējdarbību, kāpēc tam nepievērsās Valsts policija, prokuratūra, Valsts ieņēmumu dienests utt.? Vai tiešām būtu jāiesaista KNAB, lai atklāj cēloņus, kāpēc netiek apkarota nelegālā uzņēmējdarbība, par ko virknei iestāžu ir zināms?
Kāpēc mums šie jautājumi šķiet svarīgi? Kā jau sākumā pieteikts – jo tādi kropļo konkurenci. Vieni maksā nodokļus, cenšas ievērot visas valsts noteiktās prasības, tostarp par darbības ierobežošanu pandēmijas laikā, citi var atļauties to nedarīt, un viņiem par to nekas nav. Vai tas ir valsts interesēs, un vai tas motivē biznesu darboties legāli? Nē! Amatpersonām tiešām tas nerūp?
