Leģendas: Mīlgrāvja kokrūpnieks 

No nabaga rokaspuiša līdz lielrūpniecības īpašniekam — tāds ir Augusta Dombrovska panākumu stāsts. Kad 19. gadsimta beigās latviešu rūpniekiem  piederēja galvenokārt kokapstrādes, minerālvielu pārstrādes un pārtikas ražošanas uzņēmumi, lielākā to vidū bija Dombrovska kokzāģētava Mīlgrāvī.

Ineta Lipša, 2008. gada 13. oktobris plkst. 18:20

Kas mudināja Augustu Dombrovski kļūt par turīgu vīru? Vai pretīgums pret siļķi, kad bērnībā gadiem ilgi tā bija vienīgais galdā celtais ēdiens? Kas mudināja viņu ar dāsnu roku balstīt pretalkohola kustību? Dzērāja tēva skurbumā raidītās dunkas? Vai tēva krogus brāļu uzjautrināšanās, ar varu lejot mazā Augusta rīklē degvīnu? Kas mudināja kļūt par filantropu, uzturot izglītības iestādes un pabalstot latviešu kultūras darbiniekus? Īstās atbildes vairs nepateiks neviens, taču arī bez tām stāsts par uzņēmēju Augustu Dombrovski ir ievērības cienīgs.

Savādais bagātnieks
Ir 1919. gads. Latvijas Konservatorijas atklāšanas svinības. Mariss Vētra vēro, ka Jāzeps Vītols pastaigājas kopā ar savādu vecīti.

– Viņi sirsnīgi sarunājās, smējās un skaļi trieca. Vecītim bija gari, puspelēki mati, smaga, drukna seja, vēl smagāki un lēnāki soļi. Viss augums viņam bija kā smaga svina pieliets. Viņš izskatījās vecs un   neinteliģents. Vislabākās pēckara drānās tērpto viesu vidū smagais vīrs nebūt nekautrējās lepni staigāt pelēkas vilnas kamzolī, ar divi brūnu pogu rindām pār krūtīm. Man šķita, ka no viņa dveš viegla ķiploku smarža. Varu maldīties. Ir iespējams, ka manas nāsis ietekmēja acis. Vecais kungs izskatījās, ka viņš varētu tā smaržot.

Pārsteigts par savādo Jāzepa Vītola draugu, skrēju pie Paula Saksa. Mīlas dziesmu čempions bija mans skolotājs un vienīgais cilvēks, ko pazinu ļaužu drūzmā.

– Kā, vai jūs viņu nepazīstat? –  mans meistars izlikās pārsteigts. –  Tas ir Augusts Dombrovskis.
Vārda pēc Augustu Dombrovski, saprotams, arī es pazinu. Nevarēju tikai iedomāties, ka tā izskatās tālu daudzinātais filantrops un devīgais bagātnieks, –  memuāros raksta Mariss Vētra.
Tobrīd Augusta Dombrovska plecus spieda jau 74 gadi. Tiesa, tikpat labi var teikt –  tos augšup cēla filantropijas spārni. Tas pats Mariss Vētra pēc pāris mēnešiem, piedaloties Rīgas aizstāvēšanā pret Bermonta karapūļiem, ar savu pulku pa ceļam uz Bolderājas kāpu ierakumiem apstājās Dombrovska nosacītajā karaļvalstī Vecmīlgrāvī.

– Pirmo reizi redzēju balto tautas namu –  Ziemeļblāzmu, pelēko Burtnieku pili un daudzos Vecmīlgrāvja dārzus un namus. To visu sirmais vīrs pelēkā laucinieka vamzī bija uzbūris kailās kāpu smiltīs. Vecais zvejniekzēns no Ķengaraga bija uzcēlis Vecmīlgrāvja pilsētiņu, no savas kabatas uzturēja skolas, izsniedza būvkokus savas zāģētavas strādniekiem namiņu būvei un viņu dārziem augļu koku dēstus neierobežotā vairumā no sava koku dārza. Burtnieku pils bija atvērta ikkatram kultūras darbiniekam, kam vajadzēja bezrūpju atpūtas vai miera bez rūpēm par dzīvokli un maizi – jauniem darbiem. Gadiem ilgi Burtnieku pilī viesojās Krišjānis Barons un  bez dzīves sīkajām nepatikšanām krāja un kārtoja latvju dainu simt tūkstošus, –  raksta Mariss Vētra.

– Vecais Augusts raksturojams kā oriģināls, kādi mūsu dienās vairs tikai reti satiekami. Galīgi self–made, no nabaga rokas puiša uzstrādājies līdz lielrūpniecības īpašniekam, viņš savā dzīvē un uzstāšanās nepieņēma ne lakas, ne glazūras. Jau ārīgi viņa figūra bija pazīstama visai Rīgai un tās plašai apkārtnei. Ziemu un vasaru garā neaizpogotā pelēkā mētelī, pietiekami nolietotu mīkstu filci galvā, bet galvenais – gargari plivinošos, vairāk reizes ap kaklu tītu biezu villainu šalli – viņš nevarēja nevienam nepalikt nepamanīts, –  memuāros atceras komponists Jāzeps Vītols, kurš liecina, ka pat slimības Dombrovskis ārstējis savdabīgi. Kad Vītols atgriezies no Krimas, viņš draugam pastāstīja, ka ārsts ieteicis reimatismu ārstēt, ēdot daudz sīpolu, un tad Dombrovskis tos likvidējis tik cītīgi, ka sīvā aromāta dēļ uzturēties viņa tuvumā bijis gandrīz neiespējami. Par veselīgām viņš uzskatījis kaulu smadzenes –  ja pusdienās pasniedza cāļa zupu, Augusts ar paprāvu koka āmuru vistas galvu apstrādājis ar tādu sparu, ka kaulu un smadzeņu druskas šķīda uz visām pusēm. Viņa pastāvīgais pavadonis bijis melns, pluskains šunelis vārdā Kangars, kuru Augusts mazu, izbadējušos un noklīdušu bija atradis mežā.

Ir vēl viens vēl – 1875. gadā Augusts Dombrovskis sāka mācīties vijoļspēli un meklēja sev tīkami skanošu instrumentu. Kopš 1876. gada viņš neatlaidīgi būvēja vijoles, cenšoties izdibināt itāliešu vecmeistaru Amati, Stradivāri un Madzīni noslēpumus. šajos eksperimentos  50 gadu laikā kokrūpnieka prasmīgajās rokās pasaulei piedzima apmēram divi tūkstoši vijoļu, kuras augsti vērtēja mūzikas speciālisti. Pats Augusts publiski atzinās mīlestībā šim mūzikas instrumentam, 1923. gadā uzrakstot un izdodot aizkustinošu grāmatiņu Mana vijole.

Dzīves skolā
Amizantais bagātnieks pasaulē nāca 1845. gada 28. jūlijā trūcīga zvejnieka būdā Ķengaragā pie Daugavas, būdams vecākais no astoņiem bērniem Jāņa Kristjāņa un Juliānas Dombrovsku ģimenē.
– Jau no šūpuļa mazā Augustiņa dzīvi centās nomākt rūpes. Retie graši, ko tēvs nopelnīja, aizripoja uz krogu, maksājot par alkoholu. Mazajam Augustiņam pat bargā ziemas laikā bija plikām kājām jāskrien ne vien pa sētu un pagalmu, bet arī verstīm tālu, bieži vien ar tukšu vēderu. Kad galva sniedzās pār plīti, bija jāpalīdz mātei uzvārīt ēdienu, sacirst žagarus, apkopt un auklēt mazākos brāļus un māsas. Jāiet arī līdzi tēvam zvejot. Ja ar īsajām, neveiklajām roķelēm nepaveicās pēc tēva alkohola satramdītā prāta palaist un izvilkt tīklu, sekoja sitieni un grūdieni. Nedzēris tēvs šķita lāga cilvēks, ar devīgu roku, kam rublis šurp vai turp neko daudz nenozīmē. Bet sievai un bērniem  par to bija gadiem jāiztiek ar liesāku siļķi, – lasām Rīgas 31. vidusskolas muzeja vadītājas Olgas Ziemeles apkopotajos materiālos par Augustu Dombrovski.

Skolu apmeklēt Augustam neļāva nabadzība. Māte bija viņa pirmā un pēdējā skolotāja. Viņa iemācīja Augustam lasīt. Rakstīt bija jāmācās pašam, jo vecāki to neprata. Izklausās patētiski, taču Augustu tiešām skoloja dzīve. Bargi, toties efektīvi. Agri nākamais kokrūpnieks kļuva par strādnieku uz Daugavas, bet septiņpadsmit gadu vecumā viņu savā kokzāģētavā pieņēma tēvocis Jēkabs Dombrovskis. Pateicoties apķērībai un izveicībai, Augusts no koku pludinātāja kļuva par darbu uzraugu, mežu uzpircēju, mehāniķi un inkasentu. 24 gadu vecumā viņš apprecēja kaimiņa Kaspara Kronberga meitu Karolīnu Elizabeti, laulībā ar kuru izauga bērni –  Augusts, Aleksandrs, Jānis un Katrīna.

Pie tēvoča Augusts nostrādāja 25 gadus – pieredze kokrūpniecībā un iekrātā nauda kļuva par viņa galveno kapitālu. Ak jā, milzīga loma, protams, bija arī šajā vidē strādājot iegūtajiem sakariem, kas pavēra iespēju ķerties pie sava uzņēmuma veidošanas.

– Parādās labs piedāvājums pastāvīgi laist plostus caur tiltiem uz Mīlgrāvi. Tas izvēršas par Augusta Dombrovska mākslas un izveicības gaviļu braucienu. Viņa plosti lepni līgo pa Daugavu līdz Mīlgrāvim. Te viņš saņem pirmo lielo algu par savu darbu. Nu ir prieks strādāt un cīnīties tālāk. Ne jau naudas dēļ, bet tās brīvības un vērtību dēļ, kuras var gūt par godīgi nopelnītu naudu. Rodas līdzekļi iepirkt vērtīgas grāmatas, mācīties un prātot. Pats nevienā skolā negājis, Dombrovskis ar sistemātisku un saprātīgu lasīšanu bija sevi tiktāl izglītojis, ka varēja diskutēt par dziļiem reliģijas un filozofijas jautājumiem un izteikt spriedumus, kas pārsteidza ar savu oriģinalitāti un prāta asumu, –  raksta publicists Jānis Kučinskis.

Ar pilnu tvaiku!
Un re – 1888. gada 23. septembrī 43 gadu vecumā Rīgas otrās ģildes tirgotājs Augusts Nikolajs Dombrovskis iesniedza Vidzemes guberņas valdei lūgumu atļaut ar Mīlgrāvja–Iļķenes muižas īpašnieces Friderikas Hammeres piekrišanu muižai piederošās Siena salas dienvidu daļā celt kokzāģētavu ar tvaika dzinēju.

– Atļauja būvēt tvaika kokzāģētavu uz citas salas – Mazās Iļķenes, tika izdota tā paša gada 9. decembrī. Drīzumā tika izstrādāts projekts. Neilgā laikā sākās celtniecība. Fabrikas ēkas nācās būvēt klajā vietā, kas zināmā mērā atviegloja teritorijas plānošanu. Viena pēc otras radās darbnīcu celtnes ar tvaika mašīnu, gateriem un citu vajadzīgo iekārtu, noliktavas un nojumes neapstrādāto kokmateriālu un gatavās produkcijas glabāšanai, – raksta vēsturniece Sarmīte Pijole.

Pirmās precīzās ziņas par fabrikas darbību attiecas uz 1900. gadu –  fabrikā strādā 310 cilvēki un darbojas viens tvaika dzinējs, 1913. gadā – 335 strādnieki, bet viena gada ražošanas apjoms sasniedz 800 000 rubļu. šajā laikā fabrikā jau darbojās vairāki gateri, ievērojams skaits darbgaldu koksnes apstrādāšanai (ēvelsoli, virpas, frēzes, slīpripas), daži metālapstrādes darbgaldi. Galvenais fabrikas produkcijas veids –  dēļi, slīperi, zāģbaļķi. Kokzāģētavas vajadzībām uzbūvēja velkoni Parats un vairākas laivas. Gatavās produkcijas noliktavas vairs nav izvietotas tikai fabrikas teritorijā, bet arī pie Mīlgrāvja stacijas un 1. Ganību dambī 23/25, Rīgā. Fabrikas kantoris atradās Vecrīgā – Pils ielā 13/15. 

Jaunais rūpnieks sava darba augļos nolēma dalīties – 1900. gadā Augusts Dombrovskis sāka filantropisko darbību, atverot Mīlgrāvī bērnudārzu un pamatskolu. 1904. gadā viņš par 100 000 zelta rubļu uzcēla staltu koka namu paša dibinātajai atturības kustībai Ziemeļblāzma. Kad 1906. gadā soda ekspedīcija šo namu nodedzināja, Dombrovskis tūlīt pēc revolūcijas to atjaunoja kā pagaidu paviljonu, bet 1913. gadā uzcēla jaunu mūra namu. Lai to nevarētu atkal nodedzināt, namā nebija nevienas koka daļas. Filantropisko darbību Dombrovskis paplašināja, uzceļot Burtnieku namu, kur dzīvokļus ierādīja latviešu rakstniekiem. 1908. gadā viņš nodibināja Mīlgrāvī proģimnāziju.

Atdzimšanas grūtības
Līdz ar 1. pasaules kara sākumu kokapstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā pieauga pasūtījumi, par ko gādāja kara rūpniecība. Taãu 1915. gada vasarā, kad fronte tuvojās Rīgai, tie strauji samazinājās. 23. jūnijā tika izdots rīkojums par visu rūpnīcu un fabriku evakuāciju uz Krievijas aizmugures rajoniem. Izbrauca arī Dombrovskis, saudzīgi aizvedot līdzi savu vijoļu kolekciju. 1917. gadā fabrika nodega līdz pamatiem, saglabājoties tikai mūra ēku karkasam.

Karš plaukstošajam Dombrovska uzņēmumam sagādāja lielus zaudējumus. Taču, saņēmis 5 miljonus rubļu lielu valsts aizdevumu, Dombrovskis 1922. gadā fabriku uzbūvēja no jauna. Tajā darbojās trīs gateri un viens slīperu zāģis, strādāja 150 – 200 cilvēku. Izejmateriālu trūkuma dēļ kozāģētava strādāja caurmērā sešus mēnešus gadā. Pirms kara slēgto malkas un kokmateriālu eksporta veikalu Augustam Dombrovskim vairs neizdevās atvērt. Firma izpildīja gan lielu firmu, gan privātpersonu pasūtījumus. Tai piederēja vairākas noliktavas un zemesgabali.

– Nav tomēr tie darba apstākļi kā pirms kara, pats Dombrovskis arī jau paguris visam sekot tik rūpīgi kā jaunākos gados. Nāk kundzes nāve 1923. gadā, paša grūta slimība ar plaušu iekaisumu, kuru nepacietīgais  pacients neizguļ un kura tāpēc atstāj smagas sekas organismā. Sklerotiskās parādības kļūst arvien spilgtākas, vēl Dombrovska organisms cīnās ar tām trīs gadus, bet tad viņa pretestība ir salauzta, un 1927. gadā lielais darba rūķis tiek aizsaukts uz mūža dusu, –  raksta J. Akmens.
Nelaiķa izvadīšana pēdējā gaitā kļūst par lielu notikumu visai sabiedrībai. Kā Mīlgrāvja kultūras cēlēju un radītāju nelaiķi apglabā turpat paša darbu vidū – Ziemeļblāzmas dārzā, zem paša stādītiem kokiem. 
Daļu savas mantas –  Ziemeļblāzmu un Burtnieku namu –  testamentā Augusts Dombrovskis novēlēja latviešu tautas vajadzībām.

Taču līdz ar īpašnieku sāka izdzist arī viņa fabrika. Augusta Dombrovska kompanjons K. Plāte turpināja vadīt firmu. 1929. gadā viņš izstājās no uzņēmuma un visa komerciālā darbība nonāca Augusta dēlu – Augusta un Aleksandra Dombrovsku rokās. Bet viņu pieredze liela uzņēmuma vadīšanā un plašas klientūras apkalpošanā bija nepietiekama. Visus jautājumus risināja pārvaldnieks.
1929. – 1933. gada ekonomiskā krīze smagi skāra kokapstrādes rūpniecību – Latvijas eksportēto kokmateriālu kopapjoms samazinājās par gandrīz 80 %.

– 1933. gadā pasūtījumu praktiski nav. Īpašnieki mēģina vēl kaut ko uzsākt, lai izkļūtu no radušās situācijas, taču nespēj uzņēmumu paplašināt vai pilnveidot –  jūtams gandrīz pilnīgs apgrozāmā  kapitāla trūkums. Firmas stāvoklis kļūst arvien sliktāks, un beidzot pienāk brīdis, kad īpašnieki nespēj laikus apmaksāt pat nelielus rēķinus. Firmai paliek tikai pavisam neliels skaits sīku eksporta pasūtījumu. 1934. gada aprīlī firma pārstāj pildīt savas maksājuma saistības, firmas vekseļi tiek noprotestēti. 1935. gada 5. martā, pamatojoties uz Ministru kabineta lēmumu, kokzāģētava pārgāja Zemkopības ministrijas Mežu departamenta īpašumā, bet kopš 1937. gada 1. oktobra iekļāvās akciju sabiedrībā Latvijas Koks. Turpmāk tās nosaukums bija Akciju sabiedrības Latvijas Koks kokzāģētava Mīlgrāvī, –  raksta Sarmīte Pijole.

2. pasaules kara beigās vācu karaspēks atkāpjoties to uzspridzināja, bet padomju vara atjaunoja kā mēbeļu ražošanas apvienības Rīga kokapstrādes kombinātu Mīlgrāvis, kļūstot par vienu no nozares lielākajiem uzņēmumiem.

picturegallery.3a6ec135-6a71-434b-911e-6bd6def2ecda

Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru
Nepalaid garām

7,03 miljoni eiro – tāds bijis lielākā Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā pērn...

Šobrīd Latvijas veikalos nav iespējams iegādāties AS Dzintars krēmu Niveja, biznesa portālam...

Dzērienu ražotājs Coca-Cola pirmo reizi atklājis, ka viena gada laikā tas izmanto...

Kontekstā ar pašlaik aktuālajiem Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) parādiem sociālajos tīklos...

Saskaņā ar starptautiska pārtikas atkritumu mazināšanai veltīta projekta Fusions datiem aptuveni...

Grupas Prāta Vētra bundzinieks, mūziķis Kaspars Roga šā gada maija sākumā skatītājiem...