Arī Latvijas Nacionālajai operai un baletam nākamais ir jubilejas gads; simtgades svinībām par godu no jauna tiks iestudēta Riharda Vāgnera opera Klīstošais holandietis, skatītājus priecēs spožas Latvijas un ārvalstu operas un baleta zvaigznes
Tā kā līdz valsts nozīmīgajai dzimšanas dienai Rīgā koncertzāle uzbūvēta netiks, jubilejas gadā tiks izmantots katrs Operas skatuves kvadrātcentimetrs, DB saka valsts SIA Latvijas Nacionālā opera un balets valdes priekšsēdētājs, komponists Zigmars Liepiņš. Operas vadības grožus savās rokās viņš plāno turēt vēl divus gadus, pēc tam gan pievērsīsies komponēšanai, kas pēdējā laikā ir atstāta novārtā.
Vai, vadot Latvijas Nacionālo operu un baletu, ir sanācis saskarties ar rutīnas sajūtu?
Nē. (Smejas.) Operā katra diena nāk kā pārsteigums. Domāju, ka šeit rutīna nav iespējama pēc būtības, taču zināms pieradums šo četru gadu laikā ir izveidojies. Es jau varu daudz ko prognozēt, protams, izņemot to, ka kaut kas var nogāzties no griestiem. Operas skatuve ir paaugstināta riska vieta, tāpēc ir ļoti svarīgi ievērot drošības noteikumus, gan būvējot dekorācijas, gan tās ekspluatējot. Taču viss kaut kas var notikt, piemēram, La Scala teātrī Milānā pirms pirmizrādes no griestiem nokrita aptuveni 40 kilogramu smags prožektors. Labi, ka tas piezemējās viena metra attālumā no dziedātāja. Paldies Dievam, manā laikā Operā nekas tāds nav gadījies.
Ko ir izdevies panākt šajos četros gados?
Domāju, ka pats lielākais veikums ir iekšējā klimata stiprināšana, skaidrs plāns, kā tiek veidots repertuārs un normalizēta ražošanas secība, kas varētu izklausīties visnotaļ dīvaini, runājot par Operu. Katra izrāde tiek veidota aptuveni gadu. Ja gadā top sešas izrādes, tad ik pēc diviem mēnešiem sākas ražošana kādai jaunai izrādei, kamēr citas vēl tikai tiek plānotas. Tas ir tāds nepārtraukts ritenis, kas dzen uz priekšu, šādu ražošanas ritmu Latvijas būvnieki noteikti nespētu izturēt. Ja pirmizrāde ir nolikta kādā konkrētā datumā, to nav iespējams pārcelt uz kādu citu, visam ir jānotiek paredzētajā laikā. Izrādi nevar nodot kā, piemēram, Krišjāņa Barona ielas remonta darbus vai ekspluatācijā kādu ēku – pēc pusgada vai gada.
Vai un kādā ziņā ir mainījies jūsu vadības stils? Vai mākslas templis paģēr īpašas vadības metodes, salīdzinot ar uzņēmējdarbību?
Man nav plašas pieredzes uzņēmējdarbībā, vienīgi Radio SWH, pirms tā bija viens pavisam neliels kooperatīvs Showimpex, kas bija saistīts ar koncertu producēšanu. Grūti spriest, bet šķiet, ka vadības stilam uzņēmumos nevajadzētu būtiski atšķirties. Lai gan lielā rūpnīcā neesmu strādājis, pieļauju, ka tur tas varētu līdzināties Operas vadīšanai. Manuprāt, galvenais ir vadītāja attieksme pret padotajiem. No vienas puses, tai ir jābūt pietiekami prasīgai un stingrai, no otras puses – saprotošai. Komunikācijā ar darbiniekiem vadītājs nedrīkst demonstrēt pārākumu, viņš nedrīkst domāt, ka ir vienīgais, kas zina visu. Tieši pretēji – vadītājam ir jāuzticas darbiniekiem, kuri ikdienā profesionāli pilda savus pienākumus.
Kādas ir sajūtas, turot rokās Operas grožus?
Labas. Jūtos atbildīgs. (Smaida.)
Visu interviju Min Operas simtgades riteni lasiet piektdienas, 1. decembra, laikrakstā Dienas Bizness!
