Vairākus gadus, valsts budžeta konsolidācijas ietvaros Latvijas valdība strādāja, balstoties uz visnotaļ primitīvu loģiku - ja reiz daļa iedzīvotāju nodokļus nemaksā vispār, tad pēc iespējas lielākas likmes jānosaka tiem, kuri vēl maksā.
Izskatās, ka valdība ar šādu politiku ir bijusi diezgan laba skolotāja vietējai mūzikas industrijai, kas mēģina kompensēt savu biznesa neveiksmi, liekot maksāt pilnīgi visai sabiedrībai. Pietiekami daudzus gadus mūzikas industrijai ir bijuši divi galvenie ienākumu avoti - koncerti un ierakstu tirdzniecība.
Nav noslēpums, ka dažu pēdējo gadu laikā ierakstu pārdošanas rādītāji ir krietni vien gājuši uz leju, turklāt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē kopumā. Pamatā tam, protams, ir straujā datortehnoloģiju attīstība, kas patērētājiem ļauj sadabūt interesējošo skaņdarbu internetā, neapgrūtinot sevi ar došanos uz veikalu, piemēram, pēc kārtējā CD. Atšķirība tā, ka vienā daļā valstu cilvēki kaut kā ir iemācījušies iekasēt naudu par dziesmām, kas tiek lejuplādētas, bet otrā, pie kuras pieskaitāma arī Latvija, - ne. Toties mūsu mūzikas industriju pārstāvošās organizācijas - LaIPA un AKKA/LAA - ir izdomājušas veidu, kā kompensēt to naudu, kas vairs neienāk no ierakstu tirdzniecības - jāliek maksāt par mūzikas atskaņošanu teju visās vietās, kur ir vairāk par vienu cilvēku - veikalos, frizētavās, taksometros, maršruta autobusos… Dīvaini, ka vēl nav ķērušies pie lopu fermām - ir taču dzirdēts, ka cūkas labāk attīstoties mūzikas skaņu pavadījumā, un tādējādi sanāk, ka konkrētais lauksaimnieks gūst komerciālu labumu.