Zemkopības ministra Mārtiņa Rozes realizētā politika pārtikas patērētāju interesēs rada virsrakstā minēto jautājumu. Saskaņā ar ministrijas nolikumu, tā Ministra vadībā piedalās pārtikas aprites politikas izstrādē un īstenošanā. Kā veicies? “Kāpēc mūsdienās, kad ir tik liela produktu izvēle, cilvēks jau 40 gados jūtas slikti?”, vaicā Anitra Tooma (“Zaļais Vilnis”). “Ideālā pasaulē mēs bez problēmām varētu nopirkt svaigus, dabiskus un veselīgus pārtikas produktus, bet saķīmiķotie, košie un mūžīgie būtu aplikti ar tādu pašu nodokli kā tabaka un alkohols”. Manuprāt, ministra politikai ir trīs galvenie trūkumi: 1) pārtikas izplatītāji (tādējādi arī patērētāji) netiek informēti par kaitīgiem pārtikas produktiem un nesaņem informāciju par produktu kvalitātes atšķirībām; 2) netiek analizēta pārtikas piedevu ietekme uz veselību un netiek ierobežota kaitīgāko vielu izmantošana Latvijā ražotā un pārdotā pārtikā, 3) noteikti papildus apgrūtinājumi pārtikas aprites uzņēmumiem (nav citās Eiropas Savienības valstīs), kas sadārdzina pārtiku un neļauj darboties mazajiem pārtikas ražotājiem un pārstrādātājiem. Valstī izstrādāta pārtikas laboratoriskās kontroles programma. 2005.gadā konstatētas neatbilstības (lasi: veselībai kaitīgi produkti) 109 gaļas, 10 olu, 91 piena, 35 zivju izstrādājumiem. Par šiem gadījumiem netika informēti pārtikas izplatītāji: ne Tirgotāju asociācija, ne nozīmīgākie tirdzniecības uzņēmumi. Tāpat līdz tirgotājiem nenonāca 21 ziņojums, kas tika izplatīts 2005.gadā Ātrās sistēmas brīdināšanas ietvaros, tai skaitā par Latvijas pienā konstatēto hloramfenikolu. Rezultātā iespējams pircēji nopirkuši veselībai kaitīgus produktus. Pārtikas aprites likumā ir noteiktas patērētāja tiesības saņemt kvalitatīvu un viņa vajadzībām atbilstošu pārtiku. Vai tā notiek? Drošu un nekaitīgu pārtiku – jā, jo ministrija strikti uzrauga pārtikas atbilstību likuma prasībām. Tā 2005.gadā veiktas 3662 uzņēmumu un 7988 produktu pārbaudes. Zināma produktu izcelsme – jā, jo katrs zina “Karotīti”, ko piešķir drošiem un no izsekojamām, galvenokārt, Latvijā ražotām izejvielām. Kvalitatīvu – nē, jo, manuprāt, katrs pircējs jūt produktu kvalitātes kritumu, ko izraisa ražotāju veiktās izmaiņas produktu sastāvā, lai padarītu garākus to glabāšanas termiņus un samazinātu cenu. Tāpēc pēc ministrijas iniciatīvas apturētas pārtikas produktu salīdzinošās analīzes (skat. www.consumer.lv), kas parādīja patieso kvalitātes ainu un izsauca daļas ražotāju neapmierinātību. Tā piemēram, viens no labākajiem tirgotājiem nevar atrast gaļas ražotāju, kas nodrošinātu stabilu un augstu kvalitāti piegādātiem desu izstrādājumiem. Sabiedrībā, piemēram, valsts radio, vairākkārt tika diskutēts par E vielu ietekmi uz latviešu veselību. Virknē valstu ir aizliegtas slimības veicinošas E vielas, piemēram krāsvielas: E-102 (tartrazīns), E-104 (hinolīns), E-123 (amarants), E-131 (patentzilais) un, it sevišķi, E-133 (briljantzilais). Latvijas Tirgotāju asociācija patērētāju interesēs aicināja Zemkopības ministriju pārskatīt atļauto E vielu sarakstu, tomēr līdz šim aktīvas rīcības nav bijis. Vienlaikus Veselības ministrs Gundars Bērziņš nopietni attiecās pret to un uzsācis debates par E vielu ierobežošanu pārtikā skolās, kas ir Veselības ministrijas kompetencē. Ministrs, “rūpējoties par pārtikas pircēju interesēm”, uzstāj par pēc iespējas ilgāku un lielāku dotāciju pārtikas ražotājiem, pretojoties PTO plānam samazināt pārtikas dotēšanu. Tā rezultātā katra latviešu ģimene gadā piemaksā lauksaimniekiem 750 latus. Ja nebūtu dotāciju, tad cukurs un rīsi veikalā maksātu 20 santīmu kilogramā, banāni – 30, apelsīni – 40. “Dotēta” govs naudā saņem vairāk kā puse pasaules iedzīvotāji ienākumos. (“Latvijas Tirgotājs”, 04.2006. “Neēd Eiropā”). Latvijā noteiktas augstākas prasības pārtikas ražotājiem, kā tas ir Eiropas Savienības valstīs. Tā piemēram, pārtikas aprites speciālistiem nepieciešama augstākā pārtikas tehnologa izglītība (sertifikāta izmaksas no 500 latiem), aizliegts kaut lopus mazajās kautuvēs (Vācijā darbojas vairāk par 2000 piemājas kautuvju), pārtikas tirgo