Pagājušajā nedēļā laikrakstā Dienas Bizness publicētajā informācijā norādīts, ka 2011. gadā fizisko maksātnespējas procesu skaits ir pārsniedzis juridisko personu maksātnespējas procesu skaitu un tuvākajā laikā šāda tendence arī saglabāsies.
Gluži loģiski, jo iepriekšējais Maksātnespējas likums neparedzēja iespēju kārtot maksātnespēju tiem cilvēkiem, kuri krīzes laikā zaudējuši darbu un nespēj nosegt kredītmaksājumus par vienīgā mājokļa iegādei ņemto aizdevumu, patēriņa kredītiem vai citām salīdzinoši nelielām saistībām. Tagad šāda iespēja ir, un cilvēki to, grūtību spiesti, izmanto.
Jaunais Maksātnespējas likums ir krietni liberālāks nekā iepriekšējā tā versija. Tas ļauj šeit salīdzinoši «lēti» bankrotēt gan vietējiem pilsoņiem, gan mūsu kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem, gan arī citu valstu pilsoņiem.
Tomēr prakse liecina, ka (diemžēl jāteic – gluži ierasti) liberālā pieeja tiek izmantota savtīgi un pat negodīgi, radot jaunas makroekonomiskas problēmas, nevis tikai atrisinot salīdzinoši nelielos mikrolīmeņa sarežģījumus. Patlaban «bankrotē» visdažādākie cilvēki – sākot no policijas darbinieces Latgalē, kurai ir 16 000 latu parāds par vienīgo mājokli un dažiem patēriņa kredītiem, un beidzot ar tādiem, kuriem ir daudzmiljonu saistības, un diez vai tās radušās, iegādājoties savu ģimenes mājokli. Pēdējā laika tendence liecina, ka arvien vairāk maksātnespējas procesus uzsākušo cilvēku ir tādi, kuriem vairs nekas nepieder un ir tikai dažāda mēroga saistības, - lielākoties viņu īpašumus pārņēmušas kredītiestādes vai arī īpašumi pārdoti izsolēs un palikusi daļa kredīta, kas vēl jānomaksā.
No vienas puses, tieši tāds bija viens no jaunā likuma mērķiem – radīt iespēju savas saistības nokārtot tiem, kuriem citas iespējas nav. Ir skaidrs, ka «trekno gadu» sekas šādā formātā jutīsim vēl 5-7 gadus. Tai pašā laikā arvien vairāk aktualizējas jautājums, vai liberālā pieeja fizisko personu maksātnespējas jautājumiem nekļūst par draudu civiltiesiskajai apgrozībai. Man nav bažu par darījumiem, kuri nodrošināti ar hipotēku un kuru gadījumā ir gana precīzi regulēta sistēma nodrošinājuma atsavināšanai un realizēšanas termiņiem. Agrāk vai vēlāk kreditors savu naudu atgūst.
Drīzāk manas bažas ir saistītas ar darījumiem, kuri nav šādi nodrošināti, - naudas aizdevumi, pirkšanas-pārdošanas darījumi, pakalpojumu sniegšanas darījumi un citi gadījumi, kad viens cilvēks kādam citam palicis parādā. Pašreizējais regulējums nepasargā nevienu šādi nenodrošinātu kreditoru. Jāpiebilst, ka daudzās citās valstīs likumdošana šai jomā nav tik pielaidīga, bet, piemēram, dažos ASV štatos fiziskās personas maksātnespējas process faktiski vispār nav iespējams.
Jācer, protams, ka gadījumi, kādus minēju (tostarp negodīgi mēģinājumi izbēgt no parāda), būs izņēmumi, nevis likumsakarība. Tomēr paredzu, ka nākotnē Maksātnespējas likuma nosacījumi kļūs stingrāki. Sentēvu teiciens «parāds nav brālis» joprojām ir aktuāls, un ilgtermiņā iespēja samērā vienkārši «aizmirst» par parādu un atbrīvoties no saistībām nav valstij kopumā labs risinājums.