Veikals ir laba vieta, kur parādīt savu produkciju, bet mazam uzņēmumam tas paņem pārāk daudz spēka attīstībai.

Pusotru gadu apģērbu zīmolam Yuta (SIA Yuta Sense) un M50 bija kopīgs veikals, bet šī gada sākumā SIA Yuta Sense īpašnieces Līga Irbe un Ina Kantiķe izlēma atteikties no tā. Šāds lēmums pieņemts galvenokārt tāpēc, ka veikala uzturēšana prasīja lielus ieguldījumus gan laika, gan naudas izteiksmē, tāpēc cieta ražošana. «Manuprāt, mums arī nav tādas veikalnieču sūtības un mēs neilgojamies pēc savas bodītes,» saka Ina. Līga piebilst, ka viņām lielāku prieku sagādā jaunu apģērbu radīšana un piedāvāšana citiem veikaliem. Uzņēmumam joprojām ir laba sadarbība ar veikalu M50 – pircējiem tur ir pieejams Yuta apģērbs, bet tagad viņām pašām nav jābūt visu laiku klāt, lai to pārdotu. «Ir forši, ka ir sava bodīte un cilvēki nāk un aprunājas, bet tas nav tas, ar ko gribam nodarboties. Ja mazā bodītē gribam tirgot tikai savas lietas, ir jāražo ļoti daudz un dažādi apģērbi. To izdarīt ir grūti. Man liekas, ka M50 ir labs piemērs – veikalam klājas arvien labāk, jo viņiem ir viss no nieciņiem līdz lielām lietām, un viņiem patīk strādāt veikalā, tas ir jūtams,» saka Līga.

«Šeit var braukt jebkurš, bet īpaši priecīgi esam par radošām personībām – māksliniekiem, pavāriem, dzejniekiem un citiem,» biznesa portālam db.lv saka māksliniece Patricija Brekte, kura Siguldā kopā ar dzīvesbiedru Ksavjēru no Francijas izveidojusi mākslinieku māju «Peahen Residence».

Iepriekš biedrība «Peahen» 12 gadus darbojusies Andrejsalā, Rīgā. Tur Patricija Brekte izveidoja savu mākslas studiju «Art Studio Peahen», bet nu jau aptuveni divarpus gadus savas jaunās mājas atradusi Siguldā. «Art Studio Peahen organiski attīstījās, izveidojās rezidence un komandai pievienojās Ksavjērs, kurš pameta labi apmaksātu darbu Londonā un pārcēlās uz Latviju. Piepildījām lielāku sapni un iekārtojām savu mākslas māju, es pati izveidoju savu darbnīcu, bet viņš savu virtuvi!»

Mākslinieces iedvesmas avots un mākslas bagātināšanās veids ir ceļošana, tāpēc viņa sākusi nodarboties ar mākslas tūrismu un izveidojusi «Peahen Art Holidays». Nedēļas garumā viņa piedāvā braucienu uz Franciju, nelielai klientu grupai. «Pirmo braucienu es nosapņoju un realizēju to ar saviem pirmajiem gleznošanas studentiem, pati īrēju māju, pavāru, mašīnu,» atceras P.Brekte. Brauciens parasti ilgst 7 dienas, no sestdienas līdz sestdienai un tajā piedalās 7 personas.

Lai nosegtu brandmūra sienu Līvu laukumā, nākotnē būtu pieļaujams daļu laukuma apbūvēt, šodien Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas sēdē pastāstīja Pilsētvides attīstības pārvaldes vadītāja Ilze Purmale.

Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumā patlaban nav skaidri pateikts, cik daudz un kā laukums varētu tikt apbūvēts, bet ir atstāta iespēja, ka laukums nosacīti varētu tikt sadalīts divās daļās - potenciāli apbūvējamā daļā un neapbūvējamā, kurā nebūs atļautas ne īslaicīgas, ne arī sezonāla rakstura būves.

Potenciāli apbūvējamā daļa varētu būt starp Mazo Ķēniņa ielu pretī Rīgas Krievu drāmas teātrim, Kaļķu ielu un brandmūriem pie Kaļķu vārtiem, paredzot, ka apbūves līnija tiktu precizēta detālplānojumā. Purmale uzsvēra, ka saskaņā ar procedūru jebkuras apbūves ieceres pamatā būs telpiskais arhitektūras konkurss, uz kā bāzes tiks noteikti detālplānojuma risinājumi. Detālplānojumā tiks noteikta būvlaide, cik tālu pieļaujama jebkāda veida apbūve, lai nosegtu brandmūri.

Rotu pasaulē sevi piesaka arvien jauni materiāli.

Māksliniece Līga Lākute jau gadu tās darina no papīra

Pastiprināta interese par graciozajām rotām sievietēm rodoties tad, kad tiek vērsta viņu uzmanība uz materiālu – tad tausta, mēra un arī pērk, stāsta Līga. Ar papīra krellēm viņa pati saskārusies jau bērnībā – tādas bijušas mammai, visticamāk, no ārzemēm vestas. Ilgu laiku šķitis, ka tās ir gliemežvāku krelles, līdz abas ar māsu sākušas skrubināt un secinājušas, ka materiāls ir papīrs. Meklējot idejas savam mazajam biznesam, kurā radīt kaut ko pašas rokām, Līga internetā uzdūrās papīra krellēm un atcerējās arī ainas no bērnības. «Acīmredzot tās visu laiku sēdējušas manī,» prāto Līga. Pasaulē tādas zina jau sen, Latvijai šī tehnika kaut kā esot paslīdējusi garām.

Inga Skrastiņa interjerus cenšas atdzīvināt, ienesot tajos baltu spēka zīmes un sakrālo ģeometriju. Māksliniece atzīst, ka var «peldēties enerģijā», ko zīmes dod.

Kā interjera dizainere un dekoratore Inga Skrastiņa strādā kopš 2003. gada. Sākotnējā izglītība ekonomikas jomā un projektu vadītājas amats arhitektu birojā, kur ik dienas nācies sadarboties ar dizaineriem, ļāvis I. Skrastiņai apjaust, ka patiesais aicinājums tomēr vairāk saistās ar mākslu. Dekoratīvās krāsas un apmetumi vienmēr viņai ir bijuši tuvi, un, kļūstot par interjera dizaineri, I. Skrastiņa tos centusies iedzīvināt dažādos veidos. Lai gan lielākā daļa cilvēku bieži domā, ka interjera dizainers darbu veic pie datora, tā nebūt neesot, un arī SIA Annalex dibinātājai tehniskā darba puse ļoti patīk. Kā savu stipro pusi viņa izceļ spēju gan izstrādāt dizainu, gan to tehniski realizēt, procesā gūstot prieku.

Spuņciemā iedvesmojošā vietā ar skatu uz ainavu līdz pat Babītes ezeram top skaistas rotas. To autores Maijas Sējānes-Īles attiecības ar polimērmālu un rotu darināšanu sākās nejauši

«Vīrs (perkusionists Nils Īle) un es pirms gadiem septiņiem organizējām pirmo perkusionistu plenēru Gaiziņā – spriedām, ka varētu pārtraukumos mācīties darināt kādas afrikāņu rotas.

Vīra paziņa veidoja rotas no polimērmāla, un mēs viņu uzaicinājām uz plenēru kā pasniedzēju. Tā bija Līva Rudzīte, kura pirmā aizsāka polimērmāla mākslu Latvijā,» saka Maija. Kopš tā laika viņa aizrāvusies ar polimērmāla rotu darināšanu. «Šis plenērs mainīja manu dzīvi – pieslēdzos rotām, iepatikās un turpinu joprojām, tas ir mans ikdienas prieks un darbs. Etnoperkusiju plenērā Gaiziņā, kas notiks arī šā gada augustā, parasti dienā visi spēlē, bet naktī sēž ap rotu galdu. Līva vēl joprojām piedalās un vada darbnīcas, un piedalīsies arī šogad,» stāsta Līvas audzēkne, kura nu jau pati apguvusi materiālu un tā tehnikas un sasniegusi līmeni, kad pati var mācīt.

Stikla galerijas skatlogā šūpojas lielas zivis, un tās īpašniece Bārbala Gulbe joko, ka tā esot zīme – mēs vēl peldam. Galerijā patlaban ir ražas un pārmaiņu laiks.

Stikla galerija kopš 2002. gada darbojas Laipu ielā. Sākotnēji to radīja un tajā aktīvi darbojās jaunās stikla mākslinieces Marta Ģibiete, Ramona Pēkšēna-Neiberga un Bārbala Gulbe. Šobrīd galerijā saimnieko tikai Bārbala. Tolaik vēl visas vienojusi Mākslas akadēmija, jaunībai raksturīgi milzu plāni un entuziasms. Tagad mainījušās darbības prioritātes, sadzimuši bērni, izmaiņas skaidro Bārbala. Sākotnēji nelielā galerija tika pozicionēta kā stikla mākslas centrs, darbnīca, veikals, izstāžu zālīte. Tas bija kas jauns. Taču laiks pierādījis, ka visu nevar aptvert. Turklāt kādreiz Stikla galerija bija jaunums, tāda Rīgā bija vienīgā, tagad esot saradies daudz galeriju, mākslas telpu, kur arī var eksponēt stiklu, teic Bārbala. Vēl viens iemesls, kādēļ palikt Laipu ielā, – telpas, kaut arī nelielas, ir uzņēmuma īpašums, turklāt māksliniece cer, ka rosība ieliņā atjaunosies.

Modes māksliniece Šeila Vanaga Rīgā atvērusi jau otro ēstuvi - «Nirvana - vakara tējnīca», kas atrodas Ģetrūdes ielā. Tās piedāvājums paredzēts svaigēdājiem. Viņa atklāj, ka laika gaitā varētu atvērt vēl kādu ēdināšanas vietu.

«Neesmu gulējusi jau vairākus mēnešus, bet nekas, vēl turos. Tā aktivitāte un dzīvesprieks ir tik lieli, ka radās šī otrā kafejnīca. Nav nekādas realitātes izjūtas, ļoti gribas kaut ko darīt. Tas, ko mēs ēdam, tie mēs arī esam. To daudzi saka, bet neviens īpaši neieklausās. Tas ir tik labi, ka es nevaru stāvēt uz ielas un kliegt. Vajag lamatu vietas ar garšīgām kūkām, virtuvi, lai cilvēki paši pārliecinās,» biznesa portālam db.lv saka modes māksliniece.

Kafejnīca apmeklētājiem atvērta vien divas nedēļas, bet jau iegūts pastāvīgo klientu loks. «Nirvanas» saimniece stāsta, ka šobrīd pati kā galvenā šefpavāre darbojas gan savā pirmajā restorānā «Šeila Raw», gan jaunajā kafejnīcā.

Zirgu staļļa Dabas zirgi īpašniece Līga Broduža gatavojas sava biznesa renesansei.

Dabas zirgu sēta atrodas klusā mežmalā dziļi Plakanciema mežārēs Ķekavas novadā. Mežs. Pļavas. Upe. Klusums. Lauku mājas. Zirgu bars Pierīgai neraksturīgajā ainavā ierakstās lieliski. Īpatnības dēļ vēsturiski šo apkaimi sauc par Mežiniekim, bet mūsdienās teritorija apvieno divas apdzīvotas vietas – Plakanciemu un Mellupus. Daļa zemes, kur ganās zirgi, ir Līgas un Raimonda Brodužu saimniecība Mežauļi, bet pārējās zemes Līga nomā. Tā kā zirgiem ir jāēd bioloģiski daudzveidīgos zālājos, tiem jāganās dabiskās pļavās. Dabiskums un ekoloģisks dzīvesveids gan stallī, gan ģimenē ir Brodužu sakoptās sētas pievienotā vērtība.

Uzelpošana

Pašlaik stallis kā bizness piedzīvo otro elpu, stāsta Līga. Tā drīzāk ir nevis otrā elpa, bet uzelpošana, ļaujot gaisam dziļi piepildīt plaušas, pēc domas stalli slēgt. Stallī mītošo zirgu īpašnieki, kuri uzticējuši savus zirgus Līgai, jau bija atraduši jaunas mājvietas saviem dzīvniekiem, tomēr Līga izlēma staļļa darbību turpināt. Tāpēc iecere mesties muižas atjaunošanā Vidzemes pusē pagaidām atlikta malā. Līga vada arī Dabas zirgu biedrību, ar kuras palīdzību piedalās dažādos projektos. Dabas zirgu stallis iesaistījies arī projektā Proti un dari, kura mērķis ir attīstīt jauniešu prasmes un veicināt iesaisti izglītībā, apgūt arodu. Projekta mērķa grupa ir tie 15 līdz 29 gadus vecie jaunieši, kuri nemācās un nestrādā. «Tur ir ielu bērni, jaunieši no internātskolām, jaunieši ar īpašām vajadzībām. Doma ir tāda, ka uz stalli atbrauc šie jaunieši, reāli dara fizisku darbu – tīra stalli, šeptējas ar zirgiem. Šajā projektā nav neviena bērna, kas nebūtu īpašs kādā veidā, un varbūt kāds no viņiem paliks šeit strādāt,» stāsta Līga. Savukārt sadarbībā ar Ķekavas pašvaldības sociālo dienestu Līga Dabas zirgos cenšas izveidot deinstitucionalizācijas pakalpojumu – aicinot pie sevis visdažādākās sociālā riska grupas, šiem cilvēkiem dodot iespēju zirgu sētas vidē pavadīt veselu dienu. «Viņi varētu darboties lauku vidē, aprūpēt dārzu. Patiesībā nav nekādas nozīmes tam, kas te beigās varētu tikt saražots – svarīgs ir process. Vēlamies veidot permakultūras dārzu, nelielā apjomā bioloģiski audzēt dārzeņus un tirgot tiešās pirkšanas pulciņā Ķekavā,» par ieceri stāsta Līga. Tas saskanētu ar videi draudzīgu saimniekošanu, kas Dabas zirgos ir jau pašlaik. Liels mērķis ir uzbūvēt pulcēšanās ēku, ko Līga jau iedēvējusi par jātnieku māju – tā kļūtu par vietu, kur pavadīt laiku saimniecības viesiem, jo pašlaik visas aktivitātes notiek Līgas ģimenes mājā.

Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments maijā sāks labiekārtot Skanstes apkaimi, izveidojot jaunas ielas, publiski pieejamu parku un citu infrastrukūru, kā arī iestādot ap 1000 koku, informē pašvaldībā.

Projekta "Skanstes teritorijas revitalizācijas 1. kārta" gaitā tiks veikta Lapeņu ielas, Jāņa Dikmaņa, Jāņa Krūmiņa, Jāņa Daliņa ielu izbūve un inženierkomunikāciju (ūdensvada, sadzīves kanalizācijas, lietusūdens kanalizācijas un ielu apgaismojuma) izbūve. Tāpat projekta gaitā plānots izbūvēt lietusūdens uzkrāšanas un novadīšanas sistēmu un labiekārtot projekta teritoriju, izveidojot ar citām pilsētas daļām labi savienotu apkaimi, veicinot uzņēmējdarbības attīstību Skanstes apkaimē.

"Skanstes revitalizācijas projekts paredz izbūvēt jaunas ielas un inženiertīklu infrastruktūru, kā arī izveidot pilsētniekiem pieejamu zaļo zonu, kurā atradīsies gan parks, gan kanālu sistēma. Tādā veidā attīstīsim un sakārtosim šo pilsētas tuvējā centra teritoriju, kas patlaban ir visai nolaista un aizaugusi. Infrastruktūras attīstība nesīs sev līdzi privātās investīcijas jaunu biroju projektos un jaunās darbavietās, kas ir iemesls, kādēļ Eiropas Savienība atbalsta šo revitalizācijas projektu. Būvniecības laikā būs nodarbināti vairāk nekā 70 cilvēki, tādā veidā stimulējot Rīgas ekonomiku koronavīrusa izraisītās lejupslīdes apstākļos," norāda Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktora p.i. Ilze Purmale.

Šonedēļ rubrikā «Kā top?» portāls DB.lv Jāņu noskaņās aicina ielūkoties kosmētikas zīmola Līga Nature SPA ražotnes namiņa virtuvē, kur tiek pagatavots sejas krēms ar tuberozes, neroli un ylang ylang ēteriskajām eļļām.

SIA Salons Līga ir dibināts 2001. gadā, un iedvesmas braucienos uz tuvām un tālām pasaules malām «salasītus» spa rituālus, kā arī citus pakalpojumus spa, skaistuma un ārstniecības iestādē Valmierā var izbaudīt jau apaļus 25 gadus.

Taču, ļaujoties vēlmei pēc kāda pavērsiena profesionālajā darbībā, salona īpašniece Līga Aizsila sāka nodarboties arī ar kosmētikas līdzekļu ražošanu. Viņa arī allaž bijusi ierauta ēterisko eļļu pasaulē, tādēļ, nenogurdināta, radījusi ap 50 produktu plašu piedāvājuma klāstu. Tie ir Līga Nature SPA sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļi, kuru ražošanā izmanto tikai sertificētas (ecocert / soil association / Cosmos u.c.) izejvielas, kas radītas mūsdienīgās laboratorijās.

Latvijas jaunā māksliniece Marta Zariņa-Ģelze, gūstot uzvaru Swatch Art Rules konkursā, vienā acu mirklī nokļuvusi starp tiem pasaules populārajiem cilvēkiem, piemēram, Joko Ono, kas radījuši pulksteņu dizainus, žurnālistiem sacīja modes eksperte un portāla Arterritory līdzīpašniece Una Meistere.

«Šī nav gadījuma balva. Tā ir nopietna dizaina balva no Šveices pulksteņu ražotāja Swatch, kas ir ļoti inovatīva kompānija,» pauda Meistere.

Viņa jaunajai māksliniecei pēc uzvaras konkursā vēl prast stratēģiski izmantot šo iespēju un nezaudēt savu radošumu.

Zariņas-Ģelzes uzvara konkursā rāda, ka māksliniecei ir izdevies realizēt to, pēc kā pati ir tiekusies, jo viņai ir izdevies integrēt konceptuālo domāšanu dizainā, norādīja Rīgas mākslas telpas kuratore Inga Šteimane.

Pati māksliniece atklāja, ka, strādājot pie pulksteņa dizaina, iedomājusies, kā justos uz skatuves kā uzvarētāja un kāds varētu būt kliedziens no emociju pārpilnības. Zariņa-Ģelze konkursā uzvarēja ar ideju Scream of Victory (Uzvaras kliedziens), kas balstās uz sajūsmas kliedziena digitālu atveidu gan trofejas, gan pulksteņa dizainā. Pēc Latvijas mākslinieces dizaina tiks veidota Swatch TTR Snovborda pasaules čempionāta galvenā balva - trofeja un laureātu dāvanas - pulksteņi 2012./2013.gada sezonā.

Uzlieku labu mūziku, izkārtoju priekšā papīrus, un iedvesma nāk, tā sākas atklātnīšu mākslinieces Unas Austrumas darba diena. Darbošanos šajā jomā pavisam nopietni Una sākusi šovasar jūnijā.

Pāraug hobiju

Viņa gatavo dažādas apsveikuma kartītes, ielūgumus, galda kartes u.c., tostarp ir gan tādas, kas ir individuāls roku darbs, gan drukātas, gan tikai kā dizaina paraugi pārdošanai elektroniskā formātā.

Ar atklātnīšu gatavošanu viņa aizrāvusies jau agrāk, ar dažādu dizainu izstrādi reklāmas aģentūrā saistīts bijis arī viņas iepriekšējais darbs. Pamazām viņa sapratusi, ka šajā radošajā jomā jūtas vislabāk, visbrīvāk. Tas esot no darba veidojies hobijs, kas pārvērties par darbu.

Tiklīdz māksliniece pievēršas saviem papīra darbiem, viss izdodas, veicas. Turklāt gatavošanas process viņai sagādā lielu prieku.

Par Rīgas pašvaldības lēmumu Rīgas vēsturiskajā centrā aizliegt 42 azartspēļu zāles azartspēļu rīkotāji ir gatavi ar pašvaldību tiesāties līdz pat Eiropas tiesu līmenim, šodien Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā paziņoja Latvijas Spēļu biznesa asociācijas (LSBA) vadītājs Ģirts Ludeks.

Komitejas sēdē 14.jūnijā atkal tika spriests par turpmāko azartspēļu likteni Rīgā. Tā kā pērn rudenī Rīgas dome jau pieņēma lēmumu par 42 spēļu zāļu likvidēšanu Rīgas vēsturiskajā centrā, ziņojumu sāka domes Juridiskās pārvaldes vadītājs Jānis Liepiņš. Viņš pastāstīja, ka patlaban tiesā atrodas 40 lietas pret pašvaldību, kas saistītas ar šo lēmumu. «Divas lietas ir apvienotas un viena izbeigta pēc paša iesniedzēja lēmuma. Pirmajā instancē ir izskatītas jau 25 lietas un 13 no tām spriedumi ir par labu pašvaldībai. Sešas lietas ir nonākušas līdz apgabaltiesai,» sacīja Liepiņš.

Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāve Ilze Purmale pastāstīja, ka patlaban pēc objekta statusa un atrašanās vietas atbilstošas Rīgas teritorijas plānojumam no 2006.-2018.gadam ir 108 spēļu zāles. 93 no tām atbilst objekta statusam, bet 15 esošās zāles jau tagad neatbilst objekta statusam. Taču balstoties uz pirmo Rīgas teritorijas plānojuma līdz 2030.gadam redakciju, nākotnē atbilstošas būs vien 36 zāles, jo jaunajā plānojumā spēļu zāles būs atļauts izvietot tikai jauktas apbūves centra teritorijās.

Bieži tiek kultivēts stereotips, ka parastajam cilvēkam nav iespējams pierādīt savu taisnību civilstrīdos ar finanšu iestādēm, tomēr kādreizējā American Express Gold kartes lietotāja ir pierādījusi pretējo.

Viņai izdevies iegūt pozitīvu pirmās instances tiesas spriedumu. Strīda otra puse, kura šīs saistības pārņēma cesijas rezultātā, ir iesniegusi apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Pirmās instances tiesas spriedumā teikts, ka «prasītājs ar pārliecinošiem un pietiekamiem pierādījumiem nav pierādījis faktu, ka atbildētājai būtu nenokārtotas maksājuma saistības pret banku».

Pagātnes nasta

Strīda pirmsākumi ir meklējami 2007. gadā, kad uzņēmēja Līga (datu aizsardzības nolūkā viņas uzvārds tiesas spriedumā ir anonimizēts) piekrita piedāvājumam saņemt American Express kredītkarti. «Visus bankas prasītos procentus un maksājumus veicu tā, kā tika prasīts, kaut arī šķita dīvaini, ka pirmajā gadā šie maksājumi bija mazāki nekā otrajā un trešajā gadā,» viņa atceras. Lielās pieprasītās summas šķitušas aizdomīgas, un viņa vērsusies bankā ar šo jautājumu, tur arī saņēmusi atbildi, cik daudz jāatmaksā par tās izmantošanu. «Samaksāju prasīto summu bez diskusijām, lai arī tā bija neizprotami liela, un vairs par to neinteresējos, jo uzskatīju, ka savas saistības par šī kartes izmantošanu esmu izpildījusi, taču pirms kāda laika saņēmu ziņu, ka esmu parādā 3800 eiro,» savu nepatīkamo pārsteigumu neslēpj bijusī American Express Gold kartes īpašniece. Banka prasījumu tiesības bija nodevusi parādu piedziņas kompānijai, kura savukārt sākotnēji piedāvāja izlīgumu, bet Līga no šādas iespējas atteicās, un parādu piedziņas uzņēmums vērsās tiesā ar attiecīgu prasību pret viņu par parāda, kā arī kavējuma un līgumisko procentu piedziņu. «Dīvaini, ka izlīguma piedāvājumam neseko faktu pārbaude, bet tiek celta prasība, kura vēlāk tiek uz pusi samazināta,» pārsteigumu neslēpj Līga.

Taksometru zīmols Lady Taxi uz laiku apturējis savu darbību un klientu apkalpošanu, apstiprināja uzņēmumā.

Lady Taxi šodien informējis klientus, ka «nepārvaramas varas apstākļu dēļ Lady Taxi vienīgais transporta un personāla piegādātājs SIA Taksometru vadītāju akadēmija šodien pārtrauc savu pakalpojumu sniegšanu. Kompānijas vadība ir padevusies nespējā prognozēt izmaiņas likumdošanā, banku jaunos nosacījumos, kā arī nodrošināt mūsu drošību taksometru tirgū. Lady Taxi tuvākās nedēļas nespēs kvalitatīvi sniegt savus pakalpojumus. Lūdzam izvēlēties citu pārvadātāju,» norādīts paziņojumā.

Taksometru vadītāju akadēmijas valdes loceklis Normunds Apinis aģentūrai LETA skaidroja, ka darbības pārtraukšana saistīta ar nesakārtoto vidi taksometru pakalpojumu nozarē, kuras dēļ no šodienas pārtraukta sadarbība ar zīmolu Lady Taxi.

Liepājas muzejā 6. aprīlī plānota mākslinieces Elitas Patmalnieces personālizstādes Elitas darbi izsole un tikšanās ar mākslinieci.

Iegūtos līdzekļus māksliniece veltīs mūziķa Jāņa Groduma pieminekļa izveidei.

Izsole būs izstādes noslēguma akcija.Personālizstāde Elita darbi būs apskatāma Liepājas muzeja mazajā zālē Kūrmājas prospektā no 20. marta līdz 6. aprīlim.

Izstādē Elitas darbi ietvertas gleznas izšūšanas tehnikā, kā arī spilgti krāsu tēli gleznieciskos portretos.

«Es esmu māksliniece. Brīvs cilvēks – ko gribu, to daru. Bet nav labi tik un tā! Tā es ņemos un mokos. Tāpēc jau tu esi mākslinieks, lai nebūtu mierā ar sevi. Ja būsi apmierināts ar sevi, tu esi miris, tad Rīga būtu gatava, un viss,» tā māksliniece saka pati par sevi.

Elita Patmalniece ir modes māksliniece, kas veido tērpus skatuves māksliniekiem, teātra un operas izrādēm, piedalījusies dažādos projektos TV, reklāmā, laikrakstos un žurnālos. Viņa pazīstama arī kā gleznotāja, kas mākslas darbus veido neierastā tehnikā, piemēram, divdimensiju krāsainas, stilizētas ainavas un klusās dabas izšuvumus uz audekla.

Smuko lietu bodīte ir vieta, kur meklēt dāvanas un suvenīrus. Atrašanās vietu Liepājā veikaliņš nomainījis jau ceturto reizi. «Tāpēc, ka nevaru pacelt,» reģionālajam laikrakstam Kursas Laiks stāsta individuālā komersante Dace Purmale.

Viņa neizprotot īres cenu politiku. «Pirms vairākiem gadiem par astoņiem kvadrātmetriem Pētertirgus būdiņā maksāju 380 latus mēnesī un vēl deviņus par tualetes izmantošanu ne vairāk kā divas reizes dienā,» atklāta ir uzņēmēja. Nākamajās veikala telpās Kungu ielā nav klājies vieglāk. «Saremontēju jumtu un grīdas, saliku logus un durvis. Ēkas īpašnieks iedeva nomas maksas atlaidīti uz pirmo gadu, bet pēc tam – izspēra ārā.»

Pēc tam Tirgoņu ielā neko nav nācies remontēt, taču ar visu īres atlaidi strādājusi zem rentabilitātes robežas. Ziemas mēnešos tur bijis auksti, pat aizņēmusies naudu, lai varētu norēķināties. Šogad mājas saimniekam pašam ievajadzējies telpu, un, meklējot jaunu vietu bodītei, Dace izmalusi pilsētu: «Nesaprotu, kāpēc Liepājā tiek turētas tik augstas īres cenas, ja lielākajai daļai cilvēku nav maksātspējas. Tik daudz tukšu telpu, ko var pacelt tikai banka.»

Āzijas kalniešu tradicionālie no piena gatavotie «enerģijas batoniņi» Latvijā atraduši savu uzņēmējdarbības nišu – Nepālā dzīvojošā latviete Aija Parlagreko attālināti vada graužamsiera ražotni savos dzimtajos Preiļos. Viņa jau aptuveni desmit gadus kopā ar ģimeni mitinās tālajā Nepālā, kur nokļuva, kad vīram tur tika piedāvāts darbs. Attālums nav šķērslis, lai izveidotu un vadītu šo neparasto siera ražotni.

Tā atradusi mājvietu iestādei nevajadzīgās Preiļu slimnīcas telpās. Graužamsierā apslēptais proteīna lādiņš gan nav pa zobam cilvēkiem. Lai gan Āzijas tautas līdzīgi gatavo proteīna batoniņus čurpi, kas lieti noder ekstrēmu slodžu gadījumā vai kā izdzīvošanas garants, piemēram, Himalaju kalnienes klejojumos. Preiļos ražotais produkts paredzēts suņiem, tas ir ārkārtīgi ciets, «ilgas iedarbības» suņu kārums. Ražošanai nepieciešama tikai viena izejviela – biezpiens (nepāliešu versijā gan tas tiekot gatavots no svaigpiena). Biezpienam nekas netiek pievienots, toties no tā tiek ņemts ļoti daudz. Ražošanas procesa laikā biezpiens tiek pakļauts skarbiem apstākļiem – karsēts, presēts un žāvēts, līdz tas kļūst karameles brūns un iegūst vajadzīgo konsistenci – riktīga graužama kaula blīvumā.

Latvijas Industriālo nozaru arodbiedrības (LIA) priekšsēdētāja Rita Pfeifere un stikla šķiedras nozares pārstāvji - AS "Valmieras stikla šķiedras" (VSŠ) valdes priekšsēdētājs Stefans Jugels un valdes loceklis Ģirts Vēveris 17. decembrī parakstījuši nozares ģenerālvienošanos.

Tajā paredzēta būtiski augstāka minimālā darba samaksa nozarē, salīdzinot ar valstī noteikto, un tā atšķirsies trīs kvalifikāciju līmeņos.

VSŠ valdes priekšsēdētājs S. Jugels pirms ģenerālvienošanās parakstīšanas pozitīvi novērtē ne tikai ģenerālvienošanās iekļautās nozares attīstības perspektīvas, bet arī apliecina uzņēmuma spēju attīstīties un apņemšanos turpināt darbu, lai nodrošinātu papildu labumus uzņēmuma darbiniekiem.

"Valmieras stikla šķiedra" ir stikla šķiedras nozares līdere Latvijā, kas nozarē nodarbina vislielāko strādājošo skaitu. Uzskatām, ka mums jārāda piemērs un labā griba risināt jautājumus, kas ļautu uzlabot darbinieku darba apstākļus, veicinātu darbinieku prasmju attīstību un izaugsmi, atvieglotu citus ar darbu saistītus jautājumus, piemēram, transporta iespējas nokļūšanai darbā. Ar vienošanos apņemamies ne tikai saviem spēkiem turpināt darbu pie uzlabojumiem, bet arī aktīvi virzīt izmaiņas normatīvo aktu jomā, lai nodrošinātu arvien labākus nosacījumus un ieguvumus uzņēmumā un nozarē strādājošajiem," stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Stefans Jugels.

Pēc 20 gadu pieredzes preses un radio reklāmas jomā Līga Freimane izlēmusi sākt savu biznesu un veido raidījumu Izstāsti Latvijai.

Televīzijā lielu daļu satura veido producentu grupu veidoti raidījumi, kas tos speciāli gatavo, un vidusmēra skatītājs to nereti pat nav pamanījis. Līga atzīst, ka konkurence šādu raidījumu vidū ir asa. «Mūsu mazajā Latvijas tirgū konkurence ir milzīga, jo mediju ir daudz un klientam ir iespējas izvēlēties. Konkurence ir veselīga, un jebkura uzņēmuma publiska aktivitāte veicina produkta noietu. Atšķirībā no citiem līdzīgiem raidījumiem mūsu pārraidē nav dažādas nozares kopā. Es šobrīd eju tādu ceļu, ka katram raidījumam ir savs temats. Varbūt nākotnē tas mainīsies, bet jābūt kaut kam vienojošam,» uzskata Līga.

Raidījums Izstāsti Latvijai ir skatāms trijās televīzijās – Latvijas Televīzijā, TV24 un iTV, kā arī sociālajos medijos. Šāds gadījums nav tipisks. «Principā tirgū ir tā, ka producents strādā vienam medijam, vienai televīzijai. Es gribēju atšķirties, lai klientam būtu lielāka auditorija un lielāka atdeve. Televīzijas bija atvērtas šādam piedāvājumam.» saka Līga. Viņa arī piebilst, ka ar laiku plānots paplašināties, lai klientiem būtu iespēja uzrunāt pēc iespējas lielāku mērķauditoriju.

Kafejnīcā Tīrā maize cep maizi un našķus cilvēkiem, kuri tradicionālo maizi no kviešu miltiem nedrīkst ēst, jo slimo ar celiakiju un viņiem ir alerģija pret glutēnu.

Mums ir pirmā bezglutēna kafejnīca Latvijā, lepni saka Sabīne Ezeriņa, Tīrā maize idejas autore. Viņai pirms diviem gadiem atklāja alerģiju pret glutēnu, kas nozīmē, ka veselības labā jāatsakās no ēdiena, kas satur kviešu miltus un citus produktus ar glutēnu. Izmēģinot veikalā nopērkamos bezglutēna produktus, piemēram, maizi, Sabīne atklāja, ka tie viņai negaršo, turklāt tie bija diezgan dārgi. Tajā brīdī viņas mājās sākās dažādi eksperimenti – tika cepta bezglutēna maize, pankūkas, kēksiņi, cepumi utt. Interesējoties un pētot, kas šajā lauciņā notiek ārzemēs, Sabīne uzzināja, ka tur ir speciālas konditorejas, kafejnīcas un restorāni. Viņa aizdomājās, kāpēc šādu vietu nav Latvijā, jo cilvēkiem, kuri nevar ēst produktus, kuros izmantoti parastie milti, kafejnīcas apmeklējums kļūst teju vai neiespējams. «Vienai pašai nebija īsti stimula to visu darīt,» viņa saka. Taču kādu vakaru Sabīne par šo tēmu aizrunājās ar savu draudzeni Līgu Širaku un abas saprata, ka divatā šī ideja jau ir «paceļama». Drīzumā viņas uzzināja par Hipotēku bankas (tagad – Altum) biznesa ideju konkursu jauniešiem Lec biznesā! un nolēma piedalīties.

Siguldas centrālās daļas attīstībā vietējie uzņēmēji cer reiz sagaidīt vēl mīlīgākus vaibstus – vairāk kafejnīcu, nelielu veikaliņu, suvenīru un amatnieku bodīšu

Pirms diviem gadiem Siguldā, Ausekļa ielā, divas māsas atvērušas kafejnīcu Mr. Biskvīts. Vieta esot iesildīta, un drīz pēc tam šeit biznesu esot uzsākuši vēl citi ēdināšanas uzņēmumi. «Siguldā veiksmīgam biznesam piemērotas vietas atrašana ir svarīgākais nosacījums. Pilsēta ir plaša. Šīs divas ielas – Ausekļa un Pils iela – ir pats, pats centrs. Tā attīstībā sava loma ir arī pirms diviem gadiem atjaunotajai dzelzceļa stacijai. Vide ir sakārtota un tūristiem patīkama,» teic kafejnīcas–konditorejas Mr. Biskvīts līdzīpašniece Kristīne Gorodecka. Par konkurenci uzņēmēja neuztraucoties, sakot, lai baidoties citi. Uzņēmums divos gados esot uzņēmis apgriezienus un atvēris vēl divas kafejnīcas – vienu Turaidā, kur lielākā daļa apmeklētāju esot ārvalstu tūristi, kā arī pie Tarzāna šķēršļu parka. «Visas trīs kafejnīcas atrodas vietās, kur ir visvairāk tūristu. Ir ko rauties. Pašas darām visu – esam īpašnieces, sagādnieces un strādājam arī aiz letes. Lielākā problēma ir personāls. Labus darbiniekus Siguldā atrast ir grūti, tie ir zelta vērti,» atzīst K. Gorodecka.

Apģērbu zīmola MoshMosh firmas zīme ir krekliņi ar Austras koku, tomēr šobrīd tā radītāja Līga Auziņa eksperimentē arī ar apģērbiem, kas nav apdrukāti

«Es neatmetu sietspiedi, jo tā man ir mīļa tehnika, bet izmēģinu arī jaunas lietas. Šobrīd spēlējos ar apģērba formu un piegriezumu, lai padarītu to interesantāku,» saka Līga. Viņai patīk latviešu zīmju grafiskais dizains, un Līga sava zīmola apģērbos joprojām izmanto Austras koku. «Es joprojām nepagurdama tos drukāju, jo cilvēkiem tie patīk un reizēm viņi atgriežas jau pēc trešā krekliņa. Turklāt to pērk ne vien latvieši, bet arī ārzemnieki. Es lepojos un priecājos par to, ko daru un kā esmu iedzīvinājusi šīs zīmes valkājamā produktā. Taču mani kaitina, ka cilvēki ir nonivelējuši šīs zīmes un liek tās uz katra «štrunta» – sākot no auskariem, beidzot ar virtuves dēlīti. Tā zūd visa zīmju jēga,» viņa uzskata. Tomēr Līga piebilst, ka pircēji ir gudri un izglītoti un tirgus visu noliks savās vietās.