Mana pieredze: viss sākās ar iemīlēšanos 

Viss sākās ar iemīlēšanos. Dūdās. Tā savas gadus astoņus ilgās attiecības ar dūdām un to gatavošanu skaidro meistars Mārtiņš Tiltnieks.

Inita Šteinberga, speciāli DB, 2013. gada 28. novembris plkst. 7:51

Jau pats dūdu izskats ir fascinējošs – gaisa maisi melna un sarkana samta ietērpā, greznas koka stabules, brīnišķas skaņas. Kā satverta bruņinieku, troļļu un teiksmu laiku liecība tās guļ uz folkkluba Ala masīvā koka galda, kur DB tiekas ar dūdu meistaru Mārtiņu Tiltnieku. Arī viņš pats gluži kā no seniem laikiem – gariem matiem, tumši tērpts. Vizuālais tēls – dūdas un spēlētājs – ir vienots, kad tiek sniegti koncerti.

Spēle pāraug amatā

«Kā jau daudzi jaunieši izmēģināju dažādus instrumentus, paspēlēju šo to un tad es ieraudzīju dūdas!» Mārtiņš nav varējis pretoties šim valdzinājumam un, pašmācības ceļā sācis apgūt instrumenta spēli un pašu instrumentu, sapratis, ka tas ir viņa aicinājums. Lai varētu instrumentu pārvaldīt pilnībā, nolēmis, ka jāapgūst arī tā gatavošana. Ķēries tik klāt. Virpojis un darbojies ilgi, līdz iznācis kaut kas instrumenta cienīgs. Nu jau piecus gadus par saviem darinājumiem Mārtiņš nekaunas.

Pirmajos gados tapušās dūdas, kas nešķita gana labas – krāsnī iekšā, lai sadeg. Arī sadegšanas procesā esot sava maģija, atzīst Mārtiņš, jo instruments, no kura nevar izdabūt pareizo noti, ir tikai malka. Maģija esot arī tajā, kā no koka kluča top stabules un beidzot rodas pareizās skaņas.

Maza darbnīca un rotas

Dūdu gatavošana labi sader ar Mārtiņa pamatdarbu – seno (IX – XIII gs.) baltu rotu darināšanu. Darbnīca abām nodarbēm viena, arī laikus var izmantot lietderīgi. Dūdu gatavošanas process ir ilgs, un to nekādi nevar pasteidzināt. Pēc daudziem apstrādes posmiem instrumenta detaļām jānostāvas, nedēļām jāžūst pēc mērcēšanas linsēklu eļļā. Tad var gatavot rotas. Mārtiņš atzīst, ka ar laiku vēlētos, lai tieši dūdu gatavošana kļūtu par pamatdarbu, lai gan rotu un dūdu gatavošana nav pretrunā, bet papildina viena otru. Piemēram, stabuļu apkalumi meistaram grūtības nesagādā. Tuvojoties gada nogales dāvanu laikam, tagad gan vairāk tiekot pievērsta uzmanība rotām, kuras realizē Vecrīgas saloniņos.

Sarežģītākais, sākot gatavot, bijis pašam izveidot darbarīkus. «Nav divu vienādu instrumentu, katrs ir unikāls,» stāsta Mārtiņš. Dūdas ir sarežģīts instruments. Dūdu maiss, kurā pūš gaisu, top no ādas. Dvēsele ir vienā dūdu stabulē esošā niedru mēlīte. Tā nosaka, kā un cik labi skanēs melodija. Mēlīte ir jutīga pret karstumu, aukstumu, mitrumu. Dūdas kā jau tautas instruments ir jutīgas. Mūziķim pašam jāzina, ko vajadzīgajā situācijā darīt, piekoriģēt. Mēlīte pabīdāma, stabulēs esošie caurumiņi ir pagrebjami lielāki vai aizlīmējami ar vasku u.c. Otra veida stabule ir ar burdona mēlīti, kas rada dūdām raksturīgo konstanto fona toni. Dūdām var būt pat piecas burdona stabules, taču tas ir sarežģīti gatavojams un ļoti grūti spēlējams instruments. Mārtiņš uzsver, ka dūdām visu laiku jāvelta uzmanība, tās nevar nolikt skapī uz ilgu laiku.

Savas pirmās dūdas Mārtiņš iegādājies no meistara Eduarda Klints, ko uzskata par izcilu dūdu gatavotāju. Latvijā Mārtiņš kā praktizējošus meistarus zina tikai Klinti un sevi. Varbūt kaut ko kāds darinot paša vajadzībām, taču tas neesot nopietni. Ja pieprasījums augs, gan ar laiku radīsies vēl kāds, vērtē meistars, jo, ja viņš pats bez jebkādām priekšzināšanām to varējis, noteikti spēs vēl kāds. Konkurence nebiedē, jo katram meistaram ir savs rokraksts, instrumenta skanējums atšķiras. Papildus gatavošanai Mārtiņš piedāvā arī dūdu apkopi, labošanu.

Pārdod ārpus Latvijas

Dūdas galvenokārt pasūta ārzemnieki, atklāj meistars. Tās aizceļojušas uz Franciju, Lielbritāniju, Itāliju, Vāciju. Latvijā tikai retais var atļauties šo mūzikas instrumentu. Taču ārzemniekiem Latvijas ražojums esot izdevīgs pirkums, jo tur dūdas maksā daudz dārgāk.

Mārtiņš novērojis, ka vecajā Eiropā patlaban ir senās mūzikas un arī dūdu renesanse. Atdzimstot mājās muzicēšanas tradīcijas, tiek rīkoti vēsturiski festivāli, kur šāds instruments un prasme to spēlēt lieliski noderot. Meistars domā un cer, ka gan jau arī mums šī mode drīz būs klāt.

Pircējs gatavotāju atrod dažādos veidos, taču ar katru ir individuāls kontakts, teic Mārtiņš, lai noskaidrotu, tieši kādu in- strumentu cilvēks vēlas. Instrumenta cimperlības dēļ veikalos tas nav nopērkams. Meistars uzsver, ka dūdas ir personīgs instruments.
Dūdu maisam piemērotu labu ādu var iegādāties tepat Latvijā, Jelgavā. Koku stabulēm gan pasūta no ārzemēm, no firmām, kas specializējas tieši mūzikas instrumentiem paredzētā kokmateriāla gatavošanā. Tur iegādājas dažādas koku sugas, kas kaltētas īpašos apstākļos, lai neplaisātu, instruments būtu skanīgs. Tradicionāli populāra dūdu stabuļu gatavošanai ir kļava. Īpašāka instrumenta gatavošanai izmanto sarkankoku, Āfrikas melno koku.

Materiāla izvēle un apdare ir tas, kas nosaka produkta cenu. Vienkāršāko variantu mājās muzicēšanai Mārtiņš piedāvā par 250 latiem. Taču griestus dūdu cenai grūti noteikt. Tie var būt daudzi tūkstoši, ja izmantots dārgs koks, stabulēm grezni apkalumi. Daži meistari instrumentus rotā pat ar dārg- akmeņiem.

Pirmā, kas novērtē Mārtiņa dūdas, ir sieva Katrīna, kuru pats apmācījis šī instrumenta spēlē. Viņiem arī ģimenes strīdi esot galvenokārt par dūdām. Skan, neskan, kā skan, kāpēc. Viens no svarīgiem kritērijiem, lai instruments būtu viegli spēlējams.

Mārtiņam spēka un pieredzes gana tikt galā ar dažādiem, taču tiem, kas iegādāsies savu pirmo instrumentu, labāk derēs tas, ar kuru Katrīnai nav grūtību. Nu jau aizrautība ar instrumentu pilnībā pārņēmusi arī sievu, viņa pat piedalās gatavošanā, šujot dūdu ādas maisam greznos samta virsvalkus. Samta – lai muzikantam padusē labi turas.

Viņš kopā ar sievu spēlē dūdas senās mūzikas grupā Obscurus Orbis. Abi piedalās arī gadatirgos, nometnēs, vēstures rekonstrukciju festivālos.

Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru