Kā liecina Eurostat apkopotā informācija, tad, rēķinot naftas ekvivalentā, 2024. gadā ilgtspējīgā cietā biokurināmā patēriņš Latvijā bija 745 kg uz vienu iedzīvotāju, un pēc šī rādītāja Latvija bija 3. vietā ES.

Malka vai, izsakoties Eiropas zaļā kursa terminoloģijā, cietais biokurināmais izsenis bija vienīgais enerģijas ieguves veids mērenajā klimatiskajā joslā. Mērenajā joslā malka, žagari, koku mizas, čiekuri, pārpalikumi no lietas koksnes ieguves kopš neatminamiem laikiem tiek izmantoti mājokļu apsildei, ēdiena gatavošanai, gaismas ieguvei un citam vajadzībām. Pirmsindustriālajā laikmetā biokurināmā patēriņš mērenajā joslā pēc svara pārspēja jebkuru citu lauksaimniecības produktu. Atbilstoši pirmsindustriālajā laikmetā Džona Henriha van Tūnena (1783-1850) izstrādātajam lauksaimniecības specializācijas modelim (grāmatā Izolētā valsts, 1826) visefektīvāko zemes izmantošanu var nodrošināt, ja vistuvāk galvenajai patēriņa vietai (pilsētai) zemes īpašnieki specializējas dārzeņu un augļu ražošanā, kā arī malkas un lietas koksnes ieguvē, jo tad transporta izdevumi būtu vismazākie. Šī loģika ir zaļās pieejas pamatā. Iegūstot cilvēka dzīvošanai nepieciešamo kurināmo dzīves vietas tiešā tuvumā, līdz minimumam samazinās enerģijas patēriņš (izmaksas) transportam un transporta radītais piesārņojums (izmeši).

2025.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 857 tūkst. iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

No tiem 63% bija darbspējas vecumā. 15,1% bija bērnu vecumā līdz 14 gadiem. Lielākais bērnu un pusaudžu īpatsvars ir starp iedzīvotājiem Rīgas reģionā - 15,7%. Migrācijas dati rāda, ka turpina pieaugt iedzīvotāju skaits Pierīgā. Savukārt 72,9% iebraucēju Latvijā bija remigranti. Pieaug latviešu īpatsvars mūsu valstī, palielinās arī pilsoņu skaits.

"No šā gada Latvijas iedzīvotāju skaita novērtēšanā CSP izmanto jaunu, Eiropas līmenī unikālu metodi, kas balstās uz administratīvajiem datiem un personu "dzīvības pazīmēm". Tā ļauj precīzāk noteikt iedzīvotāju statusu valstī, netērējot budžetu dārgiem un laikietilpīgiem klasiskajiem tautas skaitīšanas paņēmieniem. Jaunā pieeja arī būtiski mazina administratīvo slogu respondentiem un ļauj detalizētus datus iegūt katru gadu, nevis reizi desmit gados.

Tērauda kausēšanas sārņi, kurus dēvē par mākslīgo granītu, Latvijā var piedzīvot plašu lietojumu, jo ir ar augstākiem nestspējas un labākiem ilgtermiņa izturības rādītājiem nekā pārsvarā Latvijā izmantotajiem minerālmateriāliem. Uzņēmums NextStep Gravel ir gatavs piegādāt unikālo būvniecības komponentu.

Tā izmantošana ļauj samazināt būvniecības izmaksas vairākās apakšnozarēs. Tas ir jauns piedāvājums Latvijas būvmateriālu tirgū, kuru importēt nolēmis uzņēmums NextStep Gravel. Materiāls ir sertificēts Eiropas Savienībā, iekļauts Latvijas valsts ceļu specifikācijās vienlaikus ar potenciālu uz plašāku izmantošanu nozarē. Dienas Bizness par jaunā materiāla priekšrocībām, iespējām, pielietojumu un importēšanas izaicinājumiem izjautāja uzņēmuma NextStep Gravel valdes priekšsēdētāju, ķīmijas inženierzinātņu maģistri Elīnu Mežanci-Griķi.

Kad nodibinājāt uzņēmumu, un kāpēc nolēmāt importēt mākslīgo granītu, kas pēc vispārējā nosaukuma ir tēraudkausēšanas sārņi?

Kokogles no blakusprodukta darvas ražošanā pārtapa par izcilu nišas produktu Latvijas eksportā.

Koka ogles dabiski rodas koksnes sadegšanas procesā. Galvenā koksnes sastāvdaļa ir celuloze. Celuloze ir ogļhidrāts, kura sastāvā vidēji uz sešiem oglekļa atomiem ir pieci skābekļa atomi un desmit ūdeņraža atomi, kas ir pietiekami piecu ūdens molekulu izveidei. Parastā degšanas procesā skābeklis un ūdeņradis, kas ir celulozes sastāvā, pārtop par ūdeni, kas iztvaiko, samazinot kurināmā siltuma atdevi, bet galveno degšanas enerģiju dod oglekļa degšana. Karsējot celulozi bez pietiekamas skābekļa padeves aptuveni 400 grādu temperatūrā, notiek tās pārogļošanās. Ūdens kopā ar gaistošam vielām pāriet gāzveida stāvoklī, bet ogleklis un pelnvielas paliek cietā agregātstāvoklī, veidojot koka ogli. Sadedzinot koksni, galvenā enerģija rodas no oglekļa degšanas, tāpēc enerģijas apjoms, kurinot parastu malku, nav tik liels, kā dedzinot koka ogli, kurā 80% no sastāva ir ogleklis. Turklāt malka satur mitrumu (sausā malkā ūdens ir ap 15%, neizžāvētā - 40%). Degot koksnei ir jāpatērē enerģija, lai ūdeni iztvaicētu, tāpēc siltuma atdeve no malkas kurināšanas dod ir 2,7 līdz 4,5 tūkstošus kilokaloriju enerģijas uz vienu koksnes kilogramu.

Cepu, cepu piparkūku – vienu sev, vienu eksportam… tiku 3. vietā pasaulē.

2024. gadā pēc kviešu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet no kviešu miltiem ceptu piparkūku eksportā – 3. vietā pasaulē. Kvieši ir Latvijas visnozīmīgākā graudaugu kultūra. 2024. gadā 42% no visas Latvijas sējumu kopplatības bija kviešu sējumi. No 2020. gada Latvija katru gadu no kviešu (neskaitot cietos kviešus un kviešu sēklas) eksporta gūst ienākumus vairāk nekā pusmiljarda eiro apjomā un ir kļuvusi par nozīmīgu kviešu piegādātāju pasaules tirgum.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā pēc ienākumiem no kviešu eksporta Latvija ar 569 miljoniem eiro (1,4% no pasaules eksporta tirgus) bija 15. vietā pasaulē, Lietuva ar 813 miljoniem eiro (2,04% no pasaules tirgus) bija 13. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 123 miljoniem eiro (0,31% no pasaules eksporta tirgus) bija 24. vietā pasaulē. Lielākie pasaules kviešu eksportētāji 2024. gadā bija Kanāda (13,8% no pasaules eksporta tirgus), ASV (13,3% no pasaules eksporta tirgus) un Austrālija (12,9% no pasaules eksporta tirgus).

Pēdējo trīs gadu laikā Latvija ir iekļuvusi pasaules līderos koka sēdekļu un koka sēdekļu daļu eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvija eksportēja gandrīz vienu procentu no pasaules kopējā koka sēdekļu daļu eksporta un 0,63% no pasaules kopējā koka sēdekļu eksporta. Rēķinot eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija otra lielākā koka sēdekļu eksportētāja pasaulē un sestā lielākā koka sēdekļu daļu eksportētāja pasaulē.

Kā zināms, tad tikai neilgi pirms 1940. gada Latvijas lielākie mēbeļu ražošanas uzņēmumi sāka pāreju no mēbeļu ražošanas individuālajiem pasūtītājiem uz sērijveida ražošanu. PSRS darba dalīšanas sistēmā no 1961. gada Latvija specializējās sekciju tipa mēbeļu (skapju) ražošanā, kuras tika pārdotas izjauktā veidā, un pircējiem mēbeles bija jāsamontē pašiem, kā arī krēslu, galdu, gultu un tahtu ražošanā. 1985. gadā Latvijā saražoja 409 tūkstošus galdu, vairāk nekā 105 tūkstošus dīvānu un tahtu, 325 tūkstošus skapju un 1,76 miljonus krēslu, sēdekļu un izvelkamo krēslu, kas pamatā bija no koka (Latvijas statistikas gadagrāmata 1991. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1992., 307.lpp.). Padomju laikā Latvija pilnībā apgādāja savus iedzīvotājus, iestādes un uzņēmumus ar mēbelēm, bet aptuveni piekto daļu no visas mēbeļu produkcijas eksportēja ārpus Latvijas. PSRS sabrukuma izraisītā ekonomiskā krīze smagi skāra mēbeļu ražošanu. 1992. gadā dīvānu un tahtu ražošana, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājās astoņas reizes un bija tikai 12,6% līmenī no 1990. gada apjoma. Krēslu ražošana 1992. gadā pret 1985. gadu samazinājās vairāk nekā trīs reizes, bet pret 1990. gadu - vairāk nekā divas reizes (Latvijas statistikas gadagrāmata 1992. Rīga, izdevniecība Baltika, 1993., 275.lpp.). 1994. gadā Latvijā tika saražoti 175 tūkstoši krēslu (aptuveni viena desmitā daļa no 1985. gada līmeņa), 4,8 tūkstoši guļamkrēslu un 22,8 tūkstoši atpūtas krēslu. (Latvijas statistikas gadagrāmata 1995. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1995., 242.lpp.). Latvijai kļūstot neatkarīgai, bet jo īpaši 21. gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, vietējās mēbeļu produkcijas ražotāji konkurēja ar importa produkciju, kas tika ražota no mazāk kvalitatīvas koksnes (piemēram, bambusa).

Kā liecina Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati, tad 2024. gadā, vērtējot finierlokšņu eksporta apjomu uz vienu iedzīvotāju, Latvija ar 18,1 eiro uz vienu iedzīvotāju bija piektajā vietā pasaulē, bet pēc finierlokšņu importa apjoma uz vienu iedzīvotāju – otrajā vietā pasaulē.

Pirms rakstīt par finiera ražošanu un ārējo tirdzniecību, tomēr ir jāprecizē terminoloģija. 20. gadsimtā latviešu valodā vārdam finieris (no angļu valodas vārda veneer) bija divas nozīmes. Pirmā: “Plāna, parasti augstvērtīgas koksnes (sarkankoka, riekstkoka) skaida, ko lieto koka izstrādājumu pārklāšanai.” Otrā: “Saplāksnis, koka materiāls, kas izgatavots no trim vai vairākām 0,5-10 mm biezām skaidām, kuras salīmētas tā, ka blakus kārtu šķiedras ir savstarpēji perpendikulāras.” (Svešvārdu vārdnīca. Rīga, izdevniecība Liesma. 225.lpp.) Lai nerastos pārpratumi, pirmo materiālu bija ieteikts saukt par apdares finieri, bet otro - par daudzkārtu finieri.

Latvija 2024. gadā bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Pasaules tirdzniecības centra World Trade Center apkopotie dati rāda, ka 2024. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu sēklu eksporta uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no auzu pārslu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz laikam, kad galvenais vilcējspēkos Latvijas lauksaimniecībā un vietējā transportā bija zirgs, auzas pēc sējumu platības bija viena no izplatītākajām lauksaimniecības kultūrām. 1940. gadā auzu sējumu platība Latvijā aizņēma 387,6 tūkstošus hektāru.

Auzu nozīme Latvijas lauksaimniecībā samazinājās, pārejot no zirgiem uz traktoriem un kombainiem, kā arī kravas auto. 1990. gadā auzu sējumu platība Latvijā bija aptuveni 82 tūkstoši hektāru (Latvijas lauksaimniecība: Statistisko datu krājums, Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1991, 41. lpp.), bet 2000. gadā Latvijā ar auzām apsēja tikai 45,5 tūkstošus hektāru. 2000. gadā auzu kopraža bija mazāka par 80 tūkstošiem tonnu.

2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Ar to, ka Latvija ilgstoši ir pirmajā vietā pasaulē pēc šprotu (sardīnēm līdzīgu zivju konservu) eksporta uz vienu iedzīvotāju, lasītājus nevar pārsteigt. Vēl joprojām bijušajā PSRS telpā šprotes un Latvija ir sinonīmi. Tomēr pēdējos gados Latvija ir guvusi atzīstamus panākumus cita veida pārstrādātu zivju produktu eksportā. Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz ar to var teikt, ka siļķe ir laba piedeva ne tikai kartupeļiem un biezpienam, bet arī Latvijas eksportam.Latvija ir augstās pozīcijās pasaulē kā svaigu un saldētu zivju eksportētāja. Vienlaikus Latvija importē citu reģionu zivis, lai no tām ražotu produkciju gan vietējam patēriņam, gan eksportam.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no saliekamo koka ēku eksporta.

Vēsturiski pirmie cilvēku veidotie mājokļi bija būves, kuras bija viegli izjaucamas un transportējamas. Nodarbojoties ar agrīno lopkopību vai līdumu zemkopību, mītnes vieta bija regulāri jāmana. Kā savulaik norādīja pazīstamais Latvijas vēsturnieks un etnogrāfs Oskars Ringolds Ksavers Andermanis (1897–1974), tad viena no pirmajām mītnēm latviešiem, līdzīgi kā igauņiem un somiem, bija slietņu namiņš. (K. Andermanis. Senā latvju sēta.

Grāmatā Latviju tautas daiņas II, Rīga: Literatūra, 1928., 18. lpp.)Tā bija konusa formas vigvamam līdzīga būve, kuru veidoja no vairākus metrus garām kārtīm. Kāršu resnākie gali tika novietoti uz zemes, bet tievākie gali augšpusē sasieti kopā. Kārtis varēja pārklāt ar koku mizām, lapu koku zariem. Vēlākos laikos šādas mītnes dēvēja par mednieku vai zvejnieku zaru būdām. 20. gadsimtā slietņu namiņus atkal izmantoja kara laika bēgļi un jaunsaimnieki, lai ātri tukšā vietā, tikai ar dabas dotiem materiāliem uzbūvētu pajumti, kas aizsargātu no nokrišņiem un noturētu siltumu. Slietņu namiņa iekšienē uguni nekūra, bet pavarda vieta bija pie ieejas slietņu namiņā. Slietņu namiņš bija viegli izjaucams un, ja nepieciešams, pārvietojams.

Šprotēm Latvijas zivju konservu eksportā pievienojas siļķu, makreļu, lašu un pat kaviāra konservi.

Jau vairāk nekā desmit gadus Krievija ir noteikusi Latvijas zivju konservu importa aizliegumu un Latvijas šprotēm Krievijas tirgus ir slēgts. Taču jau no 2015. gada Latvijas zivju konservu ražotāji ir attīstījuši citu zivju konservu eksportu un ievērojami paplašinājuši zivju konservu eksporta ģeogrāfiju.

Konservēšanas pirmsākumi

Kamēr nebija atklātas konservēšanas tehnoloģijas, vienīgais veids, kā paildzināt produktu lietošanu, bija to sālīšana, žāvēšana, kaltēšana, uzglabāšana skābā vidē (fermentēšana) vai marinēšana. Termiskās konservēšanas rūpnieciskā izmantošana aizsākās tikai XIX gadsimta sākumā, kad Francijas pavārs Nikolā Apērs (1749–1841) atklāja, ka var vairākus gadus uzglabāt ēdienu, kurš pirms tam ir ticis ievietots aizlodētās metāla kārbās, ja kārbas pirms uzglabāšanas uzkarsē virs vārīšanas temperatūras. Kad Francijas armija izsludināja konkursu par labāko metodi, kā ilgstoši uzglabāt pārtikas produktus, tieši Apēra ieteiktā konservēšanas metode – ēdiena sterilizācija metāla kārbās un stikla traukos – izrādījās visefektīvākā. 1810. gadā Apēram tika piešķirts apbalvojums un naudas prēmija par labākās konservēšanas metodes atklāšanu un pilnveidošanu. Apēra laikā gan nebija zināms, kāpēc, uzkarsējot hermētiski noslēgtu trauku virs 100 grādu temperatūras, tajā ievietotie produkti ilgstoši nebojājas.

Latvija nodrošina 1,3% no kaltētu zirņu piegādēm globālajam tirgum.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tir-dzniecības organizācija) liecina, ka, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā Latvija bija pirmajā, bet 2024. gadā – trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu zirņu eksporta.

Ar senu vēsturi

Zirņi ir viens no vissenākajiem kultūraugiem, kurš no savvaļas zirņiem tika selekcionēts aptuveni pirms 9500 gadiem mūsdienu Afganistānas un Ziemeļindijas teritorijā. Kā liecina arheoloģiskie atradumi, tad ap 5000. gadu p.m.ē. zirņus jau audzēja Senajā Ēģiptē – Nīlas ielejā. Senākie kaltētu zirņu atradumi cilvēku apmetnēs Centrālajā Eiropā un Indijā tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē. Savukārt ap 2000. gadu p.m.ē. zirņus audzēja praktiski visā Eiropā (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North Amer-ican Office, 2008, 238. lpp.).Zirņi bija nozīmīga lauksaimniecības kultūra Senajā Grieķijā un Senajā Romā, bet Latvijas teritorijā zirņus sāka audzēt krietni pirms Romas impērijas izveidošanās. Arheoloģiskajos izrakumos zirņi Latvijā ir atrasti senākos slāņos, nekā tie ir atrasti Zviedrijā (Rasiņš A., Tauriņa M. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija XIV. Rīga: Zinātne, 1983, 152. lpp.). Tomēr zirņi nekad nebija noteicošā lauksaimniecības kultūra Latvijas teritorijā.Līdz Pirmajam pasaules karam zirņi aizņēma aptuveni 2,2% no visas sējumu platības apriņķos, kuri vēlāk kļuva par Latvijas valsts teritoriju. Kā liecina Latvijas statistikas dati, 1923. gadā ar zirņiem tika apsēti vairāk nekā 37 tūkstoši hektāru, kas veidoja 3,4% no vi-sas sējumu platības (Bokalders J. Lauksaimniecība. Grām. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A. Gulbja apgādniecība, 1927, 516. lpp.). 1935. gadā pākšaugu sējumi Lat-vijā jau sasniedza 41,8 tūkstošus hektāru, no kuriem zirņi un pupas veidoja vairāk nekā 80%. Latgales augstienes ziemeļaustrumos ar zirņiem un pupām bija apsēti 6% no sējumi-em, bet Ezernieku pagastā – pat 8% no visiem sējumiem (Rutkis J. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma: apgāds Zemgale, 1960, 528. lpp.). 1940. gadā pākšaugus audzēja 36 tūkstošus hektāru lielā platībā.

Lietuvas iedzīvotāju skaits nākamajos 25 gados varētu sarukt par 7,3%, bet gadsimtu mijā valstī dzīvos par 25,5% mazāk cilvēku nekā pašlaik, liecina Valsts datu aģentūras jaunākās prognozes.

Aplēses rāda, ka 2050. gadā Lietuvā varētu būt 2 680 200 iedzīvotāju, kas ir par 210 400 jeb 7,3% mazāk nekā šogad, savukārt 2075. gadā iedzīvotāju skaits varētu būt sarucis par 501 600 jeb 17,4% salīdzinājumā ar šā gada datiem.

Savukārt 2100. gada sākumā Lietuvā varētu būt 2 152 200 iedzīvotāju, kas ir par 738 400 jeb 25,5% mazāk nekā šogad.

Valsts datu aģentūra prognozē, ka līdz pat gadsimtu mijai Lietuvā sieviešu būs vairāk nekā vīriešu.

Saskaņā ar visticamāko demogrāfisko scenāriju līdz 2100. gadam kopējais Lietuvas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazināsies, un valsts iedzīvotāju piramīdas forma, kas atspoguļo iedzīvotāju skaita izmaiņas pēc dzimuma un vecuma, arvien vairāk līdzināsies urnas formai.

Attīstoties digitalizācijai, pieaugot viedierīču skaitam un laikam, ko pavadām internetā, strauji pieaug arī datu apjoms. Eiropas Komisijas publicē informācija liecina, ka 2018. gadā tika ģenerēti 33 zetabaiti datu, bet 2026. gadā gaidāmi jau 175 zetabaiti.

Tas nozīmē arī būtisku ietekmi uz vidi. Katrs saglabātais fails, straumētais video, mākslīgā intelekta vaicājums vai e-pasts, nozīmē datu centru darbību, kuri patērē lielu elektroenerģijas daudzumu un rada siltumu, kā rezultātā pieaug arī CO₂ emisijas. Taču ir radīti risinājumi, kas ļauj defektu pārvērst par efektu un datu centru siltumu integrēt kopējā apkures sistēmā, samazinot vajadzību pēc fosilajiem energoresursiem. Globālais un finanšu medijs “Bloomberg” jau pērn rakstīja, ka, apvienojot datu apstrādes centru darbību ar centralizētās siltumapgādes sistēmām, tādas valstis kā Somija un Zviedrija cenšas mazināt digitālās infrastruktūras ietekmi uz vidi. Šāda pieeja ļauj vienlaikus risināt divus izaicinājumus - pieaugošo elektroenerģijas patēriņu datu centru nozarē un nepieciešamību samazināt fosilo kurināmo izmantošanu siltumapgādē. Rezultātā šādi datu centri kļūst ne tikai par digitālās ekonomikas balstu, bet arī par daļu no ilgtspējīgas enerģētikas risinājumiem.

2024. gadā Latvija pēc ienākumiem uz vienu iedzīvotāju no vidējas masas civilo dronu eksporta bija pirmajā vietā pasaulē.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvijas daļa no pasaules kopējā dronu eksporta pārsniedza 1,37% un pēc dronu eksporta apjoma Latvija bija 10. vietā pasaulē, nedaudz atpaliekot no Francijas (1,5% no pasaules eksporta).

Pasaules lielākie dronu eksportēji bija Ķīna kopā ar Honkongu, kuras 2024. gadā piegādāja citām pasaules valstīm lielāko daļu (56%) no visu dronu eksporta kopapjoma. ASV daļa kopējā dronu eksportā 2024. gadā bija aptuveni 3%. 2024. gadā pēc ienākumiem no dronu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija ar 19,32 eiro bija trešajā vietā pasaulē. Pirmajā vietā bija Honkonga (Ķīna) (75,81 eiro uz vienu iedzīvotāju), bet otrajā vietā – Igaunija (22,77 eiro uz vienu iedzīvotāju). Vēl pasaules sešiniekā iekļuva Polija (8,65 eiro uz vienu iedzīvotāju), Nīderlande (7,26 eiro uz vienu iedzīvotāju) un Dānija (5,38 eiro uz vienu iedzīvotāju). Lietuva ar 2,20 eiro uz vienu iedzīvotāju bija 11. vietā pasaulē. Droni tiek iedalīti vairākās grupās. Ir ļoti vieglie droni, kuru pacelšanās masa ir starp 250 gramiem un 7 kilogramiem, ir vieglie droni, kuru pacelšanās masa ir starp 7 un 25 kilogramiem, ir smagie droni, kuru pacelšanās masa ir virs 250 kilogramiem. Latvijas globālā specializācija ir vidēji smagu dronu, kuru pacelšanās masa ir starp 25 un 250 kilogramiem, ražošana un eksports.

Latvijas panākumi sieviešu apakšveļas un apakšveļas daļu – elastīgo lenšu –eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija) dati, 2024. gadā Latvija pēc ienākumiem no krūšturu lencīšu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 1. vietā pasaulē.

Nesena vēsture

Masveida apakšveļas ražošanai ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē nav ļoti sena vēsture. Līdz pat XX gadsimta sākumam gan Latvijā, gan arī citviet Eiropā lielākā daļa sieviešu vasaras laikā apakšveļu nelietoja vispār. Augstākās kārtas sievietēm krūšturu funkciju pildīja korsetes. Savukārt pirmie rūpnieciski ražotie krūšturiem līdzīgie apģērba gabali (XIX gadsimta beigās) bija atvieglotas korsetes un naktskrekla kombinācija. Pirmais krūšturis kā nodalīts apģērba gabals tika patentēts tikai 1914. gadā. Līdz pat XX gadsimta vidum sieviešu apakšveļas masveida ražošana aizsākās tikai industriāli attīstītās valstīs. Latvijā līdz pat XIX gadsimta beigām ikvienai jaunkundzei bija jāprot darināt savu apģērbu pašai un, tikai sasniedzot noteiktu turības līmeni, apģērba darināšanai tik pirkti drēbnieku pakalpojumi. Pāreja uz apģērba darināšanas specializāciju ir iemūžināta Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) lugā Skroderdienas Silmačos (1902). Vēl XX gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa Latvijas sieviešu sev nepieciešamo apģērbu šuva pašas un tikai bagātākās ģimenes izmantoja drēbnieku pakalpojumus vai arī iegādājās rūpnieciski ražotu apģērbu. 1927. gadā Latvijā bija reģistrēti tikai 27 veļas šūšanas uzņēmumi, kuros strādāja aptuveni 280 darbinieku, kā arī astoņi uzņēmumi (135 nodarbinātie), kas ražoja bikšu lences, korsetes un līdzīgus izstrādājumus (Latvijas statistikas gada grāmata 1927. Rīga, Valsts statistikas pārvalde,1928. 286. lpp.).

Pēc ienākumiem no optisko šķiedru eksporta uz vienu iedzīvotāju 2024.gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē.

Latvijas daļa pasaules optisko šķiedru eksportā 2024.gadā bija 1,72%, bet pēc ienākumiem no eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija ar 20,4 eiro bija pirmajā vietā pasaulē, liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati. Jāpiebilst, ka ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija.

Plaša spektra izmantošana

Optisko šķiedru grupa, kas ir svarīga Latvijas eksportā, ietver optiskās šķiedras, optisko šķiedru kūļus un optisko šķiedru kabeļus, kas nav izgatavoti no atsevišķi apvalkotām šķiedrām, proti, optiskās šķiedras, kuras nav apvalkos izolēti telekomunikāciju kabeļi. Optiskās šķiedras ražo no stikla vai plastikāta (polikarbonātiem vai līdzīga materiāla) šķiedrām, kas paredzētas gaismas signālu pārraidīšanai ar minimāliem zudumiem. Optiskās šķiedras ir svarīgas, kad ir nepieciešama attālināta datu pārraide, apgaismojums vai attēla veidošanai. Tās izmanto telekomunikāciju un datu pārraides sistēmās – ātrgaitas interneta un kabeļtelevīzijas tīklos, veidojot tālsatiksmes vai platjoslas pieslēgumu. No tiem veido datu pārraides maģistrālos tīklus, savienojumus starp serveriem un tīkla iekārtām, kad ir nepieciešams apstrādāt milzīgas datu plūsmas un ir jānodrošina zems signāla stipruma zudums, kā arī lai būtu noturība pret elektromagnētiskajiem traucējumiem.

Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs (LTAB) pabeidzis darbu pie jauna saskaņotā paziņojuma risinājuma izstrādes, un no trešdienas autovadītājiem ir iespējams fiksēt ceļu satiksmes negadījuma apstākļus un informēt par to apdrošinātāju ziņapmaiņas lietotnē "WhatsApp", informē LTAB pārstāvji.

Iecerēts, ka tuvākajā laikā jaunā saskaņotā paziņojuma funkcija būs pieejama arī citās populārākajās ziņapmaiņas lietotnēs.

Saskaņoto paziņojumu "WhatsApp" drīkst aizpildīt tad, ja ceļu satiksmes negadījumā nav cietušo un iesaistītie var apliecināt savu identitāti ar "SmartID" vai "E-paraksta" rīkiem. Sarunbots dialoga formā uzdod jautājumus par ceļu satiksmes negadījuma laiku, apstākļiem, lieciniekiem un nodarītajiem bojājumiem. Daļa informācijas, piemēram, notikuma vieta un informācija par iesaistītajiem transportlīdzekļiem, tiek ģenerēta automātiski, tādējādi samazinot saskaņotā paziņojuma aizpildīšanas laiku.

Galvenā risinājuma priekšrocība esot tas, ka iesaistītajiem nav jāzīmē negadījuma shēma, kas līdz šim sagādājusi lielākās problēmas autovadītājiem. Tā vietā risinājums paredz plašas ceļu satiksmes negadījuma apstākļu foto un video fiksācijas iespējas.

Katrā desmitajā pasaulē ražotajā sērfošanas un snovborda dēlī, arī hokeja aprīkojumā ir izmantota Latvijas stikla šķiedra.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvijas daļa no visa stikla šķiedru pavedienu eksporta apjoma pasaulē bija 8%, bet no visas brīvi austo stikla šķiedras audumu produkcijas pasaulē – 9%. Līdz ar to bez pārspīlējuma var teikt, ka katrā desmitajā pasaulē ražotajā sērfošanas un snovborda dēlī, hokeja aprīkojumā utt. tiek izmantota Latvijas stikla šķiedra.

Triju stikla šķiedras produkcijas veidu eksportā – stikla šķiedras pavedienu, brīvi austu audumu un mehāniski savienotu audumu – Latvijas eksporta ienākumi uz vienu iedzīvotāju 2024. gadā bija visaugstākie pasaulē. Latvijā stikla šķiedras ražošana aizsākās 1963. gadā, kad darbu sāka Valmieras stikla šķiedras rūpnīca. Sākumā tika ražota tikai stikla šķiedra, bet no 1972. gada – arī stikla šķiedras audumi. 1996. gadā uzņēmums tika veiksmīgi privatizēts, kas ļāva uzņēmumu modernizēt (jau 2021. gadā tika atvērta vienstadijas stikla šķiedras ražotne). Rūpnīcas ražošana tika pielāgota tirgus prasībām, un uzņēmums sāka piegādāt globālajam tirgum konkrētus nišas produktus. Atbilstoši žurnāla Dienas Bizness veidotajam Latvijas lielāko uzņēmumu 2024. gada TOP 500+ AS Valmieras stikla šķiedra ar 117,8 miljonu eiro lielu apgrozījumu bija 69. vietā Latvijā. Uzņēmums nodarbināja vairāk nekā 1200 darbinieku un 2023. gadā nodokļos valsts kopbudžetā iemaksāja vairāk nekā 6,5 miljonus eiro.

Autobūves tradīcijas Latvijā ir atjaunojušās ar potenciālu sekmīgi darboties eksporta tirgos.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika liecina, ka kopš 2017. gada Latvija pēc eksporta apjoma uz vienu iedzīvotāju ir pasaules līderis preču grupā, kurā ietilpst speciālie mehāniskie transportlīdzekļi, kas nav pasažieru vai kravas auto, ugunsdzēsības automobiļi, autoceltņi, urbjiekārtu auto vai autobetonmaisītāji (Kombinētās nomenklatūras preču kods 870590). Šajā preču grupā ietilpst ielu tīrāmās un ielu skalojamās automašīnas, automašīnas, kas paredzētas smidzināšanas darbiem, piemēram, kaitēkļu apkarošanai, neatliekamās palīdzības un glābšanas dienestu auto, mobilās darbnīcas, kas izbraukumā sniedz tehniskus vai medicīniskus pakalpojumus, u. c.

Katra simtā svece pasaulē ir ražota Latvijā.

Visu XXI gadsimta pirmo ceturtdaļu Latvijas sveču eksports ir ievērojami pārsniedzis importu. Turklāt svētku un piemiņas brīžos Latvijas ļaudis izvēlas Latvijas, nevis importa sveci.Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sveču eksporta.

Visvairāk – Ziemassvētkos

No neatminamiem laikiem kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantots degošs skals vai sveķaini zari. Bišu vaska sveces un to ražošanas tehnoloģija radās tikai pirms aptuveni tūkstoš gadiem Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā. Svarīgākajai sveču ražošanas izejvielai – bišu vaskam – kušanas temperatūra ir aptuveni 62 grādi pēc Celsija, bet augu dzīvnieku izcelsmes (piemēram, aitas) taukvielām, kuras pievienoja vaskam sveču ražošanā, kušanas temperatūra ir vēl zemāka. Karstajā joslā vasaras laikā saulē vaska sveces nav uzglabājamas, jo tās izkūst. Siltajās zemēs sveču vietā kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantotas eļļas lampiņas. Vaska sveces ir relatīvi dārgas, tāpēc to masveida izmantošana bija visai ierobežota. Būtiskas pārmaiņas sākās, kad XIX gadsimtā sveču ražošanā sāka izmantot no dzīvnieku taukiem rūpnieciski nodalītu taukskābi – stearīnu, kuru joprojām izmanto gan ziepju, gan sveču ražošanā. No XIX gadsimta beigām sveču ražošanā sāka izmantot naftas pārstrādes procesā iegūstamu parafīnu (piesātināto ogļūdeņražu maisījumu ar 20 līdz 40 oglekļa atomiem molekulā).

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra “International Trade Center” dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvija daļa pasaules ēku būvniecībai domāto krusteniski līmētu kokmateriālu eksportā bija 1,55%, bet pēc ienākumiem no eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija 2. vietā pasaulē.

Krusteniski līmēti kokmateriāli, kas tiek lietoti ēku būvniecībā, kas pazīstams arī kā CLT vai X-Lam, ir inženiertehniski veidots koksnes izstrādājumi, kuri tiek izgatavoti, līmējot vairākus masīvkoka slāņus (parasti trīs, piecus vai septiņus slāņus) šķērsvirzienā vienu uz otra. Katra slāņa kokšķiedras tekstūras virziens ir perpendikulārs pret nākamo slāni, tāpēc arī to nosaukums ir “krusteniski līmēti”. Šādi var iegūt ļoti izturīgus un stabilus koka paneļus, kurus īpaši labi var izmantot ēku konstrukciju nesošajām sienām gan apdzīvojamās, gan komerciāla un rūpnieciska rakstura ēkās. Krusteniski līmētus koka paneļus, var izmantot arī ēku nenesošajām sienām un arī grīdu segumiem.

Pēdējo sešu gadu laikā Latvija veiksmīgi iekļāvusies globālajā pļavu stiebrzāļu sēklu eksportā

Latvijas auzeņu sēklu eksports 2024. gadā veidoja 0,9% no globālā tirgus, tas nozīmē, ka pēc auzeņu sēklu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija pagājušajā gadā bija trešajā vietā pasaulē. Nozīmīgi panākumi 2024. gadā Latvijai bija arī aireņu sēklu eksportā. Jāatzīmē, ka stiebrzāles ir nozīmīgi dabisko zālāju augi, kas nodrošina dabisko zālāju stabilitāti, sugu daudzveidību un ekosistēmas ilgtspēju. Turklāt pļavas ir svarīgs zemes

izmantošanas veids Latvijas lauksaimniecībā, kas nodrošina ganāmpulku ar lopbarību gan ganību laikā vasaras sezonā, gan veidojot lopbarības krājumus ziemas sezonai. Visizplatītākie zālāju augi ir dažādu sugu tauriņzieži un stiebrzāles. Latvijas pļavās ir sastopamas daudzas stiebrzāļu ģintis un sugas – timotiņš, kamolzāle, lāčauza u. c.

Latvija 2024. gadā bija ceturtā lielākā kaltētu lauka (cūku) pupu eksportētāja pasaulē.

2024. gadā Latvija ar 20,95 eiro uz vienu iedzīvotāju bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu lauka (cūku) pupu eksporta, liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija).

Tūkstošiem gadu sena vēsture

Lauka (cūku) pupu (Vica faba) sēklas gan vizuāli, gan arī pēc olbaltumvielu daudzuma ir līdzīgas parastajām pupiņām (Phaseolus vulgaris), tomēr starp lauka pupām, kas pieder pie vīķu ģints, un parastajām pupiņām, kas pieder pie pupiņu ģints, ir ievērojama atšķirība. Lauka pupu dabiskā izcelsme ir Vidusjūras austrumu piekraste un Ziemeļāfrika. Tuvajos Austrumos lauka pupas audzē vismaz 10 tūkstošus gadu. Savukārt pupiņu dabiskās izplatības areāls ir Centrālamerika un Dienvidamerika, kur lielajās Amerikas civilizācijās tās tika kultivētas pēdējos 7000 gadus. Līdz pat XVI gadsimta pirmajā pusei, kad Eiropā tika ievestas pupiņu sēklas no Amerikas, Eiropā un Tuvajos Austrumos audzēja tikai lauka pupas un to šķirnes. Lai gan lauka pupas ir produkts ar ļoti augstu proteīnu (olbaltumvielu) saturu, tomēr plašu lauka pupu izplatību ierobežoja tas, ka termiski nepietiekami apstrādātas lauka pupas lielos daudzumos nedrīkst lieto pārtikā cilvēki, kuriem ģenētisku īpatnību dēl ir pārāk zems enzīma G6PD (glikozes-6-fosfāta dehidrogenāzes) līmenis. Attiecīgais enzīms aizsargā sarkanos asinsķermenīšus, tāpēc cilvēkiem ar šo ģenētisko īpatnību lauka pupu lietošana lielos daudzumos var izraisīt anēmiju – sarkano asinsķermenīšu koncentrācijas kritisku samazināšanos asins sastāvā. Tāpēc, piemēram, Senajā Grieķijā pret lauka pupu lietošanu pārtikā izturējās piesardzīgi. Sengrieķu filozofs Pitagors (570. g. p.m.ē.–495. g. p.m.ē.) saviem sekotājiem aicināja lauka pupas pārtikā nelietot vispār (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North American Office, 2008, 233. lpp.).

Saeima ceturtdien pieņēma Satiksmes ministrijas (SM) sagatavotos grozījumus Ceļu satiksmes likumā, kas paredz ieviest alkohola vai citu apreibinošu vielu reakcijas testu pirms koplietošanas transportlīdzekļu izmantošanas.

Grozījumi paredz, ka koplietošanas pakalpojumu sniedzējam pirms pakalpojuma sniegšanas elektroniskajā lietotnē vai mājaslapā jāīsteno pakalpojuma saņēmēja vecuma pārbaude un jāpārliecinās par attiecīgā transportlīdzekļa vadīšanas tiesību esamību, kā arī jāīsteno pakalpojuma saņēmēja reaģēšanas spēju pārbaude alkohola vai citu apreibinošu vielu ietekmes kontrolei.

Ja koplietošanas pakalpojumu sniedzēji lietotnēs vai mājaslapās neīstenos vecuma un vadīšanas tiesību pārbaudi, tiks piemērots naudas sods no 70 līdz 350 eiro, kā arī reaģēšanas testu neesamības gadījumā komersantam varēs piemērot sodu no 70 līdz 350 eiro.

Tāpat grozījumi paredz, ka pašgājēju velosipēdiem būs jāveic obligātā civiltiesiskās atbildības (OCTA) apdrošināšana. Plānots, ka par OCTA neveikšanu, ja tas tiek izmantots ceļu satiksmē, pašgājēja velosipēda īpašniekam piemēros naudas sodu no 125 līdz 200 eiro apmērā.