Par mākslīgo intelektu mūsu ikdienā un to, cik būtiski šajā jomā spert savlaicīgus soļus, lai neatpaliktu no citiem, stāsta uzņēmuma Accenture biznesa attīstības vadītāja Baltijā Zane Segruma.
TEORĒTISKI visi zinām (vismaz domājam, ka zinām), kas ir mākslīgais intelekts (MI), par to arvien vairāk tiek runāts. Mums pat ir Mākslīgā intelekta centrs. Vārdu sakot, lielā mērā MI jomā mums viss it kā aktīvi notiek, tomēr šķiet, ka daudziem joprojām nav pilnīgas izpratnes, kas tad ir tas MI. Datorprogramma, cita veida IT rīks? Tas ir draugs vai drauds?
Jūs uzdevāt ļoti daudz jautājumu (smaida), par kuriem varētu runāt ļoti ilgi. Sāksim ar šo – kas ir MI un ko mums par to vajadzētu saprast? Pirmkārt, saprotam to, ka MI ir datorzinātnes virziens – par to, kā var strādāt tehnoloģija, kā var veidot algoritmus. MI nav viena vienība, kas izpaužas, kontaktējas ar mums caur dažādām ierīcēm. Esam pieraduši, piemēram, pie Excel, kurā ievadām noteiktas komandas, veidojot formulas, pēc kurām tiek veikti aprēķini. MI ir cita veida tehnoloģija – tajā nav jāievada katru reizi precīzi algoritmi, lai tehnoloģija mūs saprastu; tieši pretēji, ar MI varam sarunāties sarunvalodā, jo MI savā ziņā darbojas līdzīgi cilvēka smadzenēm – tas spēj pats analizēt, ko pateicām, pieņemt lēmumus par to, ko no viņa sagaidām un kādu rezultātu prezentēt.Pie plašākas sabiedrības MI ir nonācis caur Generative AI (Generative artificial intelligence – Ģeneratīvais mākslīgais intelekts), ko izmantojam ChatGPT, Grok AI u.c.
Un atkal, caur visiem šiem rīkiem mēs nerunājam ar vienu MI vienību, bet katrs no lielajiem IT nozares spēlētājiem, izmantojot šo datordomāšanas tehnoloģiju, būvē savus modeļus. Tāpēc, ka tas ir kļuvis mums pieejams, MI tēma kļuvusi tik visaptveroša, bet būtībā tehnoloģija kā tāda nav jauna. Pagājušā gadsimta 50. gados zinātnieki, kuri strādā ar tehnoloģijām, jau sāka eksperimentēt ar to, kā varētu izskatīties dators, kas pats spēj «domāt». Es speciāli šo vārdu lieku pēdiņās, jo dators īsti nespēj domāt kā cilvēks, bet – jā, MI spēj operēt ar neieprogrammētu darbību secību. Visskaļāk par MI, kas ir saprotams cilvēkiem šodien, runājām ap 2011. gadu, kad IBM prezentēja Watson datorsistēmu, kas uzvarēja Jeopardy! spēlē tās lielmeistarus – cilvēku. Šī bija viena no pirmajām MI izpausmēm, kad tas tika apmācīts pieņemt lēmumus, turklāt tas varēja veiksmīgāk nekā cilvēks izskaitļot šaha partijā gājienus, lai uzvarētu. Vēlāk šī tehnoloģija kļuva pieejama biznesiem, bet ne parastajiem cilvēkiem – ne es, ne jūs tad vēl nevarējām tam piekļūt. Tagad – pēdējo gadu laikā – caur ChatGPT, OpenAI šī tehnoloģija ir attīstījusies, un ikvienam cilvēkam ir iespēja tai piekļūt. Tāpēc arī pēkšņi visi par to daudz runājam. Bet tas nav nekas, kas mums būtu atsūtīts no Marsa vai kas taisītos mūs tagad apdraudēt – tā ir cita veida tehnoloģija, kas ilgā attīstības ceļā atradusi izeju pie cilvēkiem.
Šobrīd gribam uzskatīt, ka MI nespēj domāt kā cilvēks, taču tas daudz «staigā» pa tīmekli, iekļūst visur, kur nav uzlikts priekšā aizsargmūris. Cik ļoti MI mums ir apkārt ikdienā? Ir daudz fantastikas filmu, kur MI pārņem pasauli un sāk cīnīties pret cilvēci…
Filmās parasti šī tehnoloģija ir kaut kāds viens veselums, bet MI nav viena vienība, tā ir viena veida tehnoloģija, ko dažādi uzņēmumi izmanto savām vajadzībām. Jāatzīst, MI mums apkārt ir ļoti daudz, bet caur to, ka tās organizācijas, kas ražo dažādas tehnoloģiskās ierīces, izmanto MI savu ražojumu darbībai, bet pats MI pa ielu šobrīd nestaigā. Accenture katru gadu veic analītisku pētījumu par to, kā tehnoloģiju attīstība virzās un kā tas nākotnē varētu ietekmēt uzņēmumus un cilvēkus. Šos pētījumus veicam jau 20 gadus, bet šis gads ir pirmais, kad tēmas ir tikai par MI, jo tā ietekme kļuvusi ļoti liela. Sekojot šiem nākotnes attīstības scenārijiem, arvien vairāk parādās robotikas industrijas jaunuzņēmumi, kuri MI, kas spēj nolasīt informāciju un to interpretēt, jau ieprogrammē dažādos robotos. Līdz ar to – ja šī attīstība notiks tikpat strauji, varbūt pēc gadiem 10–15 arī uz ielām ikdienā pārvietosies roboti, kuri spēs izprast ceļu satiksmes noteikumus, iespējams, «nolasīt» arī informāciju par sastaptajiem cilvēkiem.
Ko tie darīs ar šo informāciju, mēs vēl nevaram iedomāties. Būtiski – dažādi IT uzņēmumi MI liek iekšā sistēmās, lai mums būtu ērtāk un interesantāk izmantot dažādas programmas un ierīces, bet atpakaļ šie uzņēmumi iegūst datus. Jāatzīst, mēs nezinām, ko viņi dara ar šiem datiem, varam tikai minēt. Tā ka MI mums ikdienā ir visur apkārt, lasa un apkopo daudz dažādas informācijas no dažādām ierīcēm un sistēmām, ko lieto cilvēki. Vai mēs gribam vai negribam ar MI iesaistīties attiecībās, tas tāpat tur ir. Otra lieta ir tas, kad paši izvēlamies izmantot MI risinājumus. Dažādu veidu tehniskie asistenti (ChatGPT) vai aplikācijas, kas ļauj uzlabot fotoattēlu kvalitāti, ģenerē video, dažādi dienas un finanšu plānotāji. Te paši izdarām izvēli – izmantot tos vai neizmantot. Mums tos būtu jāmācās izmantot, jo šī tehnoloģija ir uz palikšanu. Vienā no pētījumiem tika konstatēts, ka MI tehnoloģijas divu gadu laikā ir sasniegušas 40% lietotāju – tas ir ļoti ātri, jo pat internetam tas prasīja piecus gadus.
Cik svarīgi ir izprast MI, lai tas nepārņemtu mūsu ikdienu un neradītu riskus? Ir, tā teikt, labie un sliktie cilvēki. Sliktie bieži mēdz izmantot tehnoloģijas sliktos nolūkos, piemēram, dziļviltošana, kad publiskajā apritē parādās viltoti video, foto, nemaz nerunājot par dažādiem rakstiskiem informācijas avotiem. Tagad ir aktuālas medijpratība, finanšu pratība, varbūt MI pratība arī būtu jāmāca? Kurš būtu par to atbildīgs?
Noteikti būtu jāmāca. Runājot par drošību – jā, riski ir milzīgi. Lielajos MI rīkos, piemēram, Open AI, gan jums nevajadzētu varēt iegūt, piemēram, recepti sprāgstvielu vai citu dzīvībai bīstamu lietu izgatavošanai, taču, jāatzīst, jau top modeļi, kuri orientējas uz to, kādā veidā apiet visas drošības sistēmas, kas tiek uzstādītas, un tie riski ir tiešām milzīgi.Par dziļviltojumiem - ikvienam jāapzinās, ka mūsu balsi, vaibstus var viltot. Mūsu pašu korporācija nesen piedzīvoja mēģinājumu ar dziļviltojuma palīdzību izkrāpt lielu naudas summu, taču mūsu darbinieki pamanīja un novērsa to, bet pasaulē bijuši gadījumi, kad krāpniekiem šis nodoms ir izdevies. Tādēļ cilvēkiem jāapzinās, ka tas, sauksim, mākslīguma efekts ienāk mūsu ikdienā un mums arvien vairāk ir jāpielieto kritiskā domāšana. Mums gribētos domāt, ka MI būs tikai un vienīgi palīgs ikdienā, bet īstenībā tas vienlaikus spiež mūs pielietot kritisko domāšanu vēl lielākā apmērā nekā jebkad. Šīs tehnoloģijas iespējas ir ļoti lielas, tā var sniegt daudz laba, bet tas ir tāpat kā cilvēku pasaulē – ir cilvēki, kuri izmantos jebko savu slikto nodomu īstenošanai.
Ar MI ir tieši tāpat – to var izmantot ļaunos nolūkos. Turklāt MI lietošanas kontekstā svarīgi apzināties, ka Generative AI ir pamatā tikai tehnoloģija, kas vienmēr mēģinās vispirms saprast, ko vispār tai prasām un ko no tās sagaidām. Tā ir apmācīta no sarunām ar cilvēkiem, un uz tā bāzes tad arī tā mēģinās izdarīt savus secinājumus, kas no tās tiek prasīts. Bet nekad nedrīkstam pieņemt, ka tā ir īstā un 100% patiesība, tas ir tāpat jāpārbauda. Līdz ar to mums jāmācās MI izmantot gudri un ļoti jātrenē sava kritiskā domāšana.Runājot par atbildību attiecībā uz mācīšanos – atbildīgs ir tikai un vienīgi cilvēks pats, tāpat kā par gudru MI iespēju izmantošanu.Atcerieties, nesen bija eksperiments, kurā daļa jauniešu rakstīja domrakstu, izmantojot MI, bet otra daļa – bez MI izmantošanas. Un paralēli tika pētīta arī viņu smadzeņu izmantošanas intensitāte.
Rezultāti ir satriecoši – 55% pirmās grupas jauniešu samazinājās smadzeņu aktivitāte, turklāt 83% no tiem, kuri izmantoja MI, nespēja paskaidrot, kas ir esejā apskatītie argumenti, kāpēc tieši par šo tēmu tika rakstīts. Jāsaprot, ko šī smadzeņu aktivitāte nozīmē – katru reizi, kad es neģenerēšu idejas pati, bet prasīšu to izdarīt MI, man jāatzīst un jāsaprot, ka rīt es to varēšu izdarīt sliktāk nekā šodien. Būtībā mēs mentāli sevi šādā veidā degradējam, ja prasām MI izdarīt visu mūsu vietā. Ja paši apzināti izslēdzam sev ārā smadzeņu aktivitāti, tad arī paši būsim atbildīgi par sekām. Toties, ja iemācāmies, kā MI varam izmantot gudri savā labā, tam būs pozitīvs rezultāts. Piemēram, lai es atbrīvotu sev laiku no tām lietām, ko man nepatīk darīt, bet varu vairāk darīt tās lietas, kas man patīk, nesaskatu tos riskus tik lielā apmērā, ja izmantoju MI. Ļoti konkrēti runājot – domāt, kā labāk attīstīt projektus, es gribu pati, runāt ar cilvēkiem un pieņemt lēmumus es gribu pati, taču, lai ģenerētu atskaites, ko man ne pārāk patīk darīt, labprāt izmantošu MI moduļus.
Runājot uzņēmumu līmenī – būtisks ir jautājums, vai konkrētajā uzņēmumā vispār ir izveidota un pastāv MI izmantošanas politika, vai ar darbiniekiem par šo tiek runāts, skaidrots, kādā apjomā un kādiem procesiem darba pienākumu ietvaros tiek pielietots MI, bet kuriem noteikti netiek. Ja uzņēmumā nav ieviesta MI politika vai vispār netiek kompānijas mērogā tas izmantots, tad nereti ir tā, ka paši darbinieki izmanto sev pieejamos MI rīkus, taču tas automātiski rada virkni risku un potenciālu problēmu, jo viņi, piemēram, nezina, kādu uzņēmuma informāciju drīkst ielikt konkrētajā MI rīkā un vai tas neradīs šīs informācijas noplūdes riskus un potenciālu apdraudējumu uzņēmuma biznesam.
MI kā potenciālais drauds un konkurents vai potenciālais draugs un ieguvums konkrēti cilvēkam –, kad iepazinām MI, neviens īsti no tā nebaidījās, visi priecājās, ka tagad būs vieglāka dzīve utt. Ar laiku sāka rasties bailes, ka MI dažādās jomās un profesijās izkonkurēs cilvēku un daļa mūsu vienkārši paliks bez darba, jo MI to spēs izdarīt labāk, ātrāk, efektīvāk. Tagad gan atkal runā citādi – tik traki gluži nebūšot. Cilvēciskās bažas ir – vai spēšu pielāgoties jaunajai situācijai un pārkvalificēties?
iens no MI izmantošanas lielajiem ieguvumiem ir tas, ka tas ļoti demokratizē jebkāda veida zināšanas. Agrāk tu varēji kaut ko uzzināt tikai tad, ja gāji mācīties – augstskolā, kursos u.t.t., tagad ar MI palīdzību vari ļoti daudzas lietas iemācīties pats. Jebkurš var būtībā iemācīties jebko – pieeja informācijai un atvērtība ir viens no lielākajiem plusiem.
Bet – ieslēdzot kritisko domāšanu…
Protams! Jo neko nedrīkst pieņemt kā tikai melnu vai baltu. Piemēram, es izmantoju dažādus MI rīkus, un katrs no tiem pasaka kaut ko citu. Patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu. Bet MI šādā veidā dod iespējas, kādas nekad iepriekš man nav bijušas. Pārkvalificēties var jebkurš, ja viņš grib un zina, par ko – un tie ir atslēgas vārdi. Vienlaikus teikšu: tie, kuri šobrīd ir ap 50 gadiem un vecāki, pārāk var nesatraukties, jo tik ātri ļoti plaša pāreja no cilvēka darba uz MI pielietošanu nenotiks. Bet kaut kāda veida pāreja tomēr notiks noteikti. Pastāv divi atšķirīgi nākotnes skatījumi MI jomā. Viens - ka augsti attīstīti MI rīki teju pārņems pilnībā visu ikdienu, bet otrs – ka MI iespējas ir kā uzpūsts burbulis un nekas tāds pārskatāmā nākotnē nenotiks.
Protams, ir arī trešā viedokļa piekritēji, kuri domā, ka MI attīstības scenārijs ir kaut kas pa vidu pirmajiem diviem. Es piederu pie trešajiem - pārmaiņas noteikti būs un ka mums jābūt gataviem, jāspēj pielāgoties un saprast, kādā veidā tas mainīs mūsu ikdienu. Respektīvi, MI nevis strādās manā vietā, mēs strādāsim kopā – tas darīs to, ko es negribu darīt, bet es darīšu, ko gribu darīt, tādējādi tiks efektīvāk izmantots laiks un rezultāts būs produktīvāks. Tā ir nākotne, uz kuru būtu jāiet daudzās nozarēs. Piemēram, medicīnā MI spēja saskatīt kādas saiknes vai nianses, ko ārsts varbūt aizņemtības dēļ nevar tik ātri un viegli pamanīt. Es jau tāpat taču nesarunāšos ar MI, bet ārstu, kuram MI būs palīdzējis ātri izanalizēt, piemēram, trīs gadu laikā veiktas izmeklēšanas un attiecīgi izdarīt daudz kvalitatīvāku secinājumu par veselības stāvokli un nepieciešamo ārstēšanas metodi. Tā būtu lieliska vērtība, ko mēs visi kopā varam iegūt.
Līdz ar to savā ziņā mainīsies arī ārsta profesijas ikdiena, bet vai tāpēc ārsts zaudēs darbu? Nu nē! Nesaredzu, ka mūsu dzīves laikā MI tiešām pieņems lēmumus mūsu vietā pilnīgi par visiem jautājumiem. Pasaules līmeņa analītiķi apgalvo, ka tāda līmeņa MI var izveidot, bet tas ir atvērts jautājums, kā arī tas, vai cilvēce vispār to vēlēsies. MI ieņems mūsu dzīvē un ikdienā tieši tik daudz vietas, cik tam atvēlēsim. MI mums neatņems darbu, darbu mums varētu atņemt kolēģi, kuri mācēs izmantot MI – tam gan es ticu. Jo šie cilvēki būs ātrāki, efektīvāki, precīzāki, beigu beigās priecīgāki, jo viņiem nebūs jādara tas, ko viņi negrib darīt. Ja neiesim līdzi laikam un nemācīsimies, tad kādā brīdī tā bēdīgā realitāte ienāks mūsu dzīvē.
Nedaudz par valsts lomu MI attīstības un pielietošanas kontekstā. Jau sarunas sākumā pieminēju MI centru, ko ar, teikšu, lielu pompu atklāja, taču šķiet, ka valsts līmenī tā īsti nav skaidrības par MI pielietošanas stratēģiju Latvijas nākotnes attīstības kontekstā. Arī, šķiet, Valsts prezidents nesen pauda atziņu, ka mums tomēr valstiskā līmenī vajadzētu saprast, ko ar to MI gribam darīt un panākt. Manuprāt, valstiskā līmenī mums joprojām nav ne kvalitatīvu un skaidri definētu plānu, ne taktikas, ne stratēģijas MI jomā. Ir tikai vispārīgi definēti sapņi.
Nupat runājām par to, kā izmantot MI gudri. Šķiet, pirms gada Izglītības un zinātnes ministrija bija sasaukusi darba grupu par MI izmantošanu. Pirms gada bija pēdējā tikšanās, bet neko vairāk šajā jomā neesmu vairs dzirdējusi.
Varbūt ir kāda jauna darba grupa nodibināta…
Varbūt, bet tad tajā neesmu uzaicināta piedalīties (smaida). Ja nopietni – lēmumu pieņemšanas process nedaudz izbrīna. Man grūti to saprast, jo mūsu uzņēmumā tā nestrādājam. Savukārt runājot par nacionālo MI centru – te atkal ir jautājums, vai to darām tāpēc, ka tas vienkārši ir populāri, vai arī skaidri zinām, kāds ir mūsu mērķis, ko ar to gribam izdarīt. Man šķiet, ka brīdī, kad šo centru atklāja, vēl turpinājās diskusija, ko tad tam īsti vajadzētu darīt – mācīt cilvēkus vai veikt kādas atbalsta funkcijas… Tas neizskatās nopietni. Ir jābūt vienam spējīgam cilvēkam, kurš valstiskā līmenī pārrauga un koordinē šo jautājumu. Turklāt mums ir pietiekami daudz šīs jomas profesionāļu, tostarp MI jomā. Bet, ja skatās stratēģiski, nekas nenotiek.
Skatoties salīdzinājumos – esam nemaz ne par lētu naudu nopirkuši zemesgabalu pilnīgi bez jebkādas domas vai plāniem, ko ar to darīsim: vienkārši turēsim savā īpašumā, ierīkosim kazu saimniecību, vai būvēsim mājas. Respektīvi, zemesgabals mums ir, bet, kas būs tālāk, nav nekādas nojausmas. Ko jūs – nozares profesionāļi – ieteiktu - ko valstiskā līmenī svarīgi saprast un kas jādara? MI ir jau mūsu ikdiena, bet valsts joprojām nezina, ko reāli darīs šajā jomā. Trūkst profesionāļu?
Latvijā ir ļoti daudz profesionāļu, tostarp noteikti arī valsts pārvaldē. Taču, iespējams, šiem cilvēkiem pietrūkst drosmes pieņemt lēmumus vai viņiem nav iedota, tā teikt, zaļā gaisma. Grūti saprast, kāds ir iemesls, taču rodas sajūta, ka tā sistēma ir diezgan paralizēta. Un tas ir bēdīgi. Manuprāt, te ir jādomā prezidentam, premjeram, lai tiktu pieņemti nepieciešamie lēmumi un sāktos reāli darbi.Kas jāizdara – kādam jāuzņemas atbildība par šo procesu. Vai tā ir ministrija vai konkrēta persona, vai nozares asociācija, skaidri jāsaprot, kādas ir prioritātes valstiskā līmenī. Viens ir no zināšanu puses, bet otrs – ko varam uzlabot valsts pārvaldē – kas ir mūsu lielākā problēma, izdomāt, kā MI to var palīdzēt atrisināt, un tad arī ejam uz to.
Nereti dažādos kontekstos, kur svarīgi ir ko nenokavēt, lieto frāzi «ielēkt aizejošā vilciena pēdējā vagonā». Dažādās attīstības lietās labprāt salīdzināmies ar kaimiņiem Igauniju un Lietuvu, kas mums aizgājušas garām. Cik ir atlicis, lai mēs kā valsts kopumā paspētu iekāpt šajā MI vilcienā, kas jau dodas projām? Tas vēl nedodas projām, jo šī tēma patlaban ir mūsu dienaskārtībā ļoti pamatīgi.Bet domāt – kāpt vai nekāpt – mums vairs nav laika…
Mums nav variantu, mēs nevaram domāt, ka nekāpsim iekšā, mums vajag saprast, kurā vagonā kāpsim, un mums jābūt pirmajiem, kuri iekāpj un kaut ko reāli ar to izdara. Tātad te ir divas daļas. Pirmā – ko mēs sabiedrības labā varam radīt, pielietojot MI, bet otra – kā varam efektivizēt, piemēram, darbu valsts pārvaldē? Šīs ir divas dažādas jomas, par kurām var un vajag domāt. Mēs būtiski neatpaliekam, bet tas vilciens jau sāk pūst tauri. Ja gribam tiešām būt kaut kur priekšā un ar kaut ko izcelties, ir pēdējais brīdis, lai kāds arī par to uzņemtos atbildību.
Potenciāls mums ir.
Protams! Mums potenciāls ir milzīgs!
MĀKSLĪGAIS INTELEKTS – DRAUGS VAI DRAUDS? Mākslīgais intelekts (MI) ir gan cilvēka draugs, gan potenciāls drauds – tas viss atkarīgs no tā, kā to izmanto. Tādēļ šajā rakstu sērijā par MI tiks meklētas un rastas atbildes uz jautājumu – kurā brīdī MI cilvēkam un sabiedrībai kopumā rada riskus, bet kurā tas ir kā būtisks instruments ekonomikas un citu jomu attīstības sekmēšanai un attiecīgi sabiedrības labklājības līmeņa pieaugumam.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.
