Aptuveni tik daudz latu Latvijas valstij ir «aizgājis gar degunu» pēdējo gadu laikā, pateicoties pelēkajam sektoram būvniecībā. Aprēķini ir aptuveni, jo precīzu skaitļu nav, tik vien, cik, pazīstot šo tirgu līdz sīkumiem, mēs Būvniecības Attīstības Stratēģiskās Partnerības (BASP) ietvaros varam aprēķināt.
Pēdējo divu nedēļu laikā, diskusijās par to, kur vēl atrast iespējas samazināt valsts budžetu par kārtējiem 500 miljoniem latu, fonā pazib viedoklis, ka būtu labi sakārtot sektorus, kur šobrīd miljoniem latu vienkārši paslīd valstij garām. Būvniecības pelēkais sektors, protams, pārliecinoši dominē šajā sarakstā - nodokļi, kas netiek maksāti, nelegālā nodarbinātība, shēmas biznesa veidošanai ir sen zināmas un gadiem skaidrotas lietas. Šobrīd tās ļoti sāpīgi atspēlējas Latvijas valsts budžetam, kuram katrs pazaudētais lats lieti noderētu.
Pārstāvot vienu no lielākajiem būvniecības nozares pārstāvjiem, kas atbalsta un praktizē godīgu konkurenci un uzņēmējdarbību, es vienmēr esmu aktīvi paudis savu viedokli un iesaistījies nozares sakārtošanas procesos. Tomēr, lai kaut ko panāktu, skaidri jāapzinās paradokss -pati valsts ir gribot negribot iesaistījusies absurdā riņķa dancī, kas tieši vai netieši veicina pelēkā sektora pastāvēšanu.
Šobrīd notiek tieši pretējais godīgas konkurences un uzņēmējdarbības atbalstam - iepirkumu procedūra ar uzsvaru uz zemāko cenu, statistiskā būvpakalpojumu cenu indeksācija, kurā tiek ņemtas vērā vidējās tirgus cenas, neanalizējot kā tās tiek panāktas, utml. rada īstermiņa efektu - jā, tiek izvēlēti zemākās cenas pakalpojumi, bet neviens negrib iedziļināties kā šī cena tiek panākta un, galvenais, kāds ir tās iespaids uz valsts ienākumiem. Piemēram, mēs Re&Re pildot visas saistības pret valsti, maksājot visus nodokļus nonākam situācijā, kad mūsu pakalpojuma cena, protams, ir augstāka nekā to mūsu «konkurentu» cena, kuri darbojas pelēkajā sektorā. Tātad iepirkumos viņiem ir priekšroka, bet ilgtermiņā - valsts budžetu «stutējam» mēs! Un pavisam virspusēji izvērtējot piedāvājumu, kļūst skaidrs - tādu cenu, darbojoties godīgi, nepiedāvājot alternatīvus risinājumus, inovācijas, piedāvāt nav iespējams. Bez tam vēl anonīmi «speciālisti» populistiski deklarē absurdus ciparus, piemēram, attiecībā uz bibliotēku. Galu galā skumji, cik neapdomīgi tiek sludināta negodīga uzņēmējdarbība, nodokļu nemaksāšana.
Un tālāk šādu piedāvājumu sagatavotāju iesniegtā informācija statistikas pārvaldē kalpo par «izejmateriālu» statistikas analīzēm, nosakot cenu indeksu izmaiņas, kas, savukārt tiek izmantots kā arguments līgumcenas samazināšanai.
Tas, ko es šeit rakstu, ir ābeces patiesība, kura malta atkal un atkal, bet krīze ir tas mirklis, kad šīs elementārās lietas vajadzētu sakārtot. Valstij ir jārāda piemēru un jādomā ilgtermiņā. Zemākā cena par vienu objektu ir svarīga, bet tikai tik ilgi, ja tā neizraisa ilglaicīgu valsts apkrāpšanu un tirgus kropļošanu. Valsts un pašvaldību pasūtījumi veido nozīmīgu daļu būvnieku darbā.Būvnieku vēlme un vajadzība piedalīties valsts/ pašvaldību iepirkumos un konkursos ir spēcīgs ierocis, kas ļauj sakārtot tirgu ilgtermiņā. Vienīgais secinājums - jāsāk beidzot darīt lietas ar jēgu, nevis formāli un virspusēji. Varbūt Jums ir priekšlikumi kā to panākt?