Valstī jau ilgstoši tiek diskutēts par to, kā ierobežot pieaugošo nelegālo nodarbinātību. Lai apkarotu nelegālo nodarbinātību valstī, Ministru kabinetā (MK) nonācis priekšlikums izveidot nodarbināto reģistru, kurā būtu jāreģistrējas ikvienam iedzīvotājam pirms darba gaitu uzsākšanas.
Nepārņem sajūta, ka šī iecere risinātu nelegālās nodarbinātības problēmu, vienīgi tiktu radīts birokrātisks aprāts, kura "apkalpošanai" uzņēmēji būtu spiesti uz sava rēķina izmantot administratīvo resursu.
Iecerēts, ka šim nolūkam no valsts budžeta līdzekļiem tiktu izgatavotas īpašas kartes, kurās tiktu norādīta darba ņēmēja izglītība, specialitāte, aktuālā informācija par darba vietu, apgādībā esošās personas, kā arī invaliditāte, kas, starp citu, ir kaut kādā mērā ziņas par veselības stāvokli un to likumdošana liedz publiskot. Stājoties darbā, darba ņēmējam šī karte būtu jāuzrāda darba devējam, kuram savukārt tā būtu jāuzglabā grāmatvedībā. Turklāt darba devējam divas reizes mēnesī būtu VID jāsniedz informācija par darba ņēmējiem.
Jājautā, kāpēc nepieciešams veidot atsevišķu nodarbinātības reģistru, ja informācija par darba ņēmējiem jau ir pieejama - VID ik mēnesi saņem informciju no darba devējiem par viņu nodarbināto samaksātajiem nodokļiem.
Ja VID rodas šaubas par kāda indivīda dzīvesveida un ienākumu attiecību, tās rīcībā ir pieejama informācija par samaksātajiem nodokļiem ar tālāk izrietošajām sekām, tā teikt, tālāk seko tehniskas dabas risinājumi. Tāpat arī Nodarbinātības valsts aģentūrā ir pieejama informācija par reģistrētiem bezdarbniekiem. Un galu galā kāpēc gan lai nodarbināto reģistrā uzrādītu tos, kas strādā nelegāli.
Dažās nozarēs Latvijā novērojams darbaspēka deficīts, un nekas nav darīts, lai sakārtotu valsts politiku attiecībā uz darbaspēka importēšanu. Piemēram, būvniecībā bieži tiek fiksēti nelegālās nodarbinātības gadījumi.
Tajā pašā laikā vēl arvien spēkā ir likumdošana, kas ārzemju darbaspēka ievešanu padara gan par ekonomiski neizdevīgu, gan sarežģītu. Tāpat arī jājautā, vai valsts ir darījusi visu, lai sakārtotu un par efektīvu kontroles mehānismu padarītu Valsts darba inspekciju, kaut vai palielinot inspektoru skaitu, paaugstinot viņiem algas un galu galā paaugstinot pašlaik zemos sodus par nelegālo nodarbinātību. Valstij ir nepadarīti mājas darbiņi, ko tā mēģina risināt ar tādām iecerēm kā nodarbinātības aģentūras izveide, kas nez vai izrādīsies efektīva, turklāt tas tiek darīts uz godīgo uzņēmēju rēķina.