Pēdējo gadu laikā ieviestās naudas atmazgāšanas novēršanas prasības un sankcijas ir padarījušas sarežģītāku uzņēmumu sadarbību ar bankām, izdevniecības “Dienas Bizness” un finanšu salīdzināšanas platformas Altero.lv rīkotajā finanšu nozares forumā “Finansējuma risinājumi maziem un vidējiem uzņēmumiem” sacīja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes locekle un politikas daļas vadītāja Katrīna Zariņa.

Kā liecina LTRK veiktā biedru aptauja, uzņēmumu sadarbība ar finanšu institūcijām prasa ilgāku laiku, procesa laikā tiek prasīts vairāk dokumentu un tas ir dārgāk, process ir palēninājies.

Investīciju lēmumi netiek pieņemti ātri, taču zināma ekspektācija, cik raiti vajadzētu notikt procesam, tomēr pastāv, uzsvēra K. Zariņa.

47% uzņēmēju izjūt, ka naudas atmāzgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanas prasību dēļ komercbankām ir jāsniedz plašāka un detalizētāka informācija par uzņēmuma komercdarbību un darījumiem. 24% atbildējuši, ka drīzāk piekrīt šim apgalvojumam, 11% - drīzāk nepiekrīt, bet 6% - nepiekrīt.

53% uzņēmumu pamanījuši, ka komercbanku pakalpojumi ir kļuvuši dārgāki, bet 29% - drīzāk piekrīt šim apgalvojumam. Tikai 3% cenu pieaugumu neizjūt, bet 5% drīzāk nepiekrīt, ka cenas augušas.

Vairums (69%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem nepiekrīt apgalvojumam, ka papildus budžeta līdzekļi tiks sadalīti atbildīgi, ievērojot visu sabiedrības grupu intereses.

To atklāj pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT, raidījumu 900 sekundes, veiktais pētījums.

No iedzīvotājiem, kas nepiekrīt apgalvojumam, ka papildus budžeta līdzekļi tiks sadalīti atbildīgi 30% pilnībā nepiekrīt, bet 39% drīzāk nepiekrīt.

Pretējās domās ir mazāk nekā piektā daļa (18%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. No tiem 3% pilnībā piekrīt apgalvojumam, ka papildus budžeta līdzekļi tiks sadalīti atbildīgi, bet 15% - drīzāk piekrīt.

Savukārt 13% aptaujāto nav viedokļa šajā jautājumā.

Latvijā produktivitāte būvniecībā ir apmēram 40% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja, ceturtdien Latvijas Būvuzņēmēju partnerības konferencē sacīja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš informēja, ka, pēc "Eurostat" datiem, ražīgums būvniecībā Latvijā ir aptuveni 16 000 eiro uz cilvēku gadā, bet ES vidējais ražīgums ir aptuveni 42 000 eiro uz cilvēku gadā.

Vienlaikus Strautiņš piebilda, ka Latvija būtiski neatpaliek no kaimiņiem Baltijas un Austrumeiropas reģionā, piemēram, Lietuvā ražīgums ir tāds pats kā Latvijā, Igaunijā - 25 000 eiro uz cilvēku gadā, Polijā - 18 000 eiro uz cilvēku gadā, bet Slovēnijā un Ungārijā apmēram 21 000 eiro uz cilvēku gadā.

Taču daudz lielāka atšķirība, pēc viņa teiktā, ir ar Rietumeiropas valstīm, piemēram, Šveicē ražīgums ir 83 000 eiro uz cilvēku gadā, Apvienotajā Karalistē - 76 000 eiro uz cilvēku gadā, Zviedrijā - 60 000 eiro, bet Vācijā - 50 000 eiro uz cilvēku gadā. Strautiņš gan pieļāva, ka būtiskā atšķirība starp, piemēram, Šveici un Vāciju ir saistīta ar algu atšķirībām.

Vairāk nekā puse jeb 52% iedzīvotāju neatbalsta valdības lēmumu pāriet no latiem uz eiro, liecina SKDS veiktā aptauja.

No tiem 30% pilnībā neatbalsta šo lēmumu, bet 22% - drīzāk neatbalsta. Atbalstu eiro ieviešanai pauduši 22%, bet 25% norādījuši, ka viņu attieksme pret eiro ieviešanu ir neitrāla.

Uz jautājumu, vai Saeima un valdība rīkojusies pareizi, nerīkojot referendumu par eiro ieviešanas atbalstu, 66% atbildējuši negatīvi, bet 19% uzskata, ka valdība rīkojusies pareizi. Vēl 15% bijis grūti atbildēt uz šo jautājumu.

34% aptaujāto uzskata, ka galvenais iemesls, kāpēc valdība nolēmusi Latvijā pāriet no latiem uz eiro, ir politiskie ieguvumi. 27% norādījuši, ka tie bijuši ekonomiskie ieguvumi, bet 21% uzskata, ka eiro ieviešana dod labumu pašiem lēmuma pieņēmējiem.

Lielākā daļa jeb 79% aptaujāto valsts iedzīvotāju uzskata, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts, liecina aptauja, ko veica DNB banka sadarbībā ar pētījumu centru SKDS.

Aptauja atklāja, ka 41% respondentu uzskata, ka mēnesī pēc nodokļu nomaksas būtu jāsaņem vismaz 701 eiro un vairāk, lai darbinieku neuzskatītu par lētā darbaspēka pārstāvi, savukārt 21% uzskata, ka atalgojumam būtu jābūt robežās no 601 līdz 700 eiro, bet 19% - ka tam būtu jābūt robežās no 501 līdz 600 eiro. Divas trešdaļas aptaujāto respondentu, kuriem ir darbs, uzskata, ka saņem neatbilstoši zemu atalgojumu.

Starp respondentiem, kuri piekrita apgalvojumam, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts, ir salīdzinoši lielāks strādnieku (51%) un bezdarbnieku (63%) īpatsvars. Savukārt tie aptaujātie, kuri ir darba devēji vai nodarbojas ar savu biznesu, biežāk (41%) nepiekrīt tam, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts.

Aptuveni 27% iedzīvotāju uzskata, ka cilvēki dzīvojuši vienlaicīgi ar dinozauriem, bet tikai katrs trešais uzskata, ka cilvēki, kādi tie ir patlaban, ir attīstījušies no agrākām dzīvnieku sugām.

To atklāj pētījumu centra SKDS 2013. gada aprīlī veiktās aptaujas dati. Pētījumā secināts, ka cilvēka evolūcijas jautājumā Latvijas sabiedrība nav vienota. Gan darvinistu – materiālistu, gan kreacionistu nometnēm ir vērā ņemams atbalstītāju īpatsvars. Raksturīgi, ka, neatkarīgi no paustajām idejām, pilnībā par tām pārliecināto skaits ir samērā neliels. Turklāt ļoti lielai daļai iedzīvotāju (20%– 25%) vispār nav viedokļa par dažādiem ar cilvēka evolūcijas procesu saistītiem jautājumiem.

Saskaņā ar aptaujas datiem puse iedzīvotāju (49%) pilnībā vai drīzāk piekrīt tēzēm, ka dzīvības procesi šūnās ir tik sarežģīti, ka tie nevarēja rasties gadījuma rakstura pārmaiņu (t.s. mutāciju) rezultātā, un ka cilvēki ir tik sarežģīti un unikāli, ka tie nevarēja rasties no agrākām dzīvnieku sugām. Šādus apgalvojumus noraida attiecīgi tikai 27% un 33% aptaujāto.

Lielākā daļa jeb 63% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka daļai Latvijā dzīvojošo ir izveidojusies atkarība no pabalstiem, un šī atkarība mazina vēlmi strādāt, liecina pētījumu aģentūras TNS un LNT raidījuma 900 sekundes veiktā aptauja.

Tostarp apgalvojumam par daļas Latvijas iedzīvotāju atkarību no pabalstiem noteikti piekrīt 28%, bet drīzāk piekrīt 35% aptaujāto. Salīdzinoši biežāk tā uzskata lauku teritoriju un Vidzemes iedzīvotāji, ģimenē galvenokārt latviski runājošie, kā arī iedzīvotāji pēc nodarbošanās vadītāji un augstākā līmeņa speciālisti, liecina TNS aptauja.

Gandrīz trešā daļa (31%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nepiekrīt apgalvojumam (17% - drīzāk nē; 14% - noteikti nē). Salīdzinoši biežāk apgalvojumam nepiekrīt cittautieši, Rīgas iedzīvotāji, ģimenē galvenokārt citā valodā runājoši, iedzīvotāji ar mēneša ienākumiem līdz simts latiem uz vienu ģimenes locekli. 6% aptaujāto nav konkrēta viedokļa par to, vai daļai Latvijas iedzīvotāju izveidojusies atkarība no pabalstiem, un šī atkarība mazina vēlmi strādāt.

Jo zemāks izglītības līmenis, jo vairāk cilvēks tic informācijai sociālajos tīklos, secināts Kultūras ministrijas (KM) pasūtītajā pētījumā par iedzīvotāju medijpratību 2017.gadā.

Pētījumā noskaidrots, ka 32% iedzīvotāju kopumā tic informācijai, ko var atrast sociālajos tīklos. Rezultāti rāda, ka sociālajos tīklos pieejamajai informācijai vairāk tic gados jaunāki iedzīvotāji, un, pieaugot vecumam, samazinās uzticība sociālajos tīklos izvietotai informācijai. Piemēram, sociālajos tīklos izvietotai informācijai 15-24 gadus vecu respondentu vidū tic 54% iedzīvotāju, savukārt 65-74 gadu vecu cilvēku vidū sociālajos tīklos pieejamajai informācijai tic aptuveni divreiz mazāk jeb 23% iedzīvotāju.

Tikai aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pastāv atšķirības, kā vienu un to pašu notikumu mēdz atspoguļot dažādi mediji. Tas nozīmē, ka trūkst izpratnes par realitātes konstruēšanas veidiem. Turklāt par iespējamību, ka mediju saturs var būt ne vien uzticams, bet arī apzināti tendenciozs, daļa aptaujas dalībnieku nav aizdomājušies. Proti, katrs ceturtais pētījuma dalībnieks (27%) nespēj novērtēt savu spēju atpazīt uzticamu informāciju medijos no manipulatīvas, jo nav par to domājis.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Viena no jebkura uzņēmuma veiksmes atslēgām ir laba komanda, un tās izveide parasti prasa gana daudz laika, pūļu un ieguldījumu. Tomēr, neskatoties uz vēlmi atrast pareizos cilvēkus un sastrādāties «ilgi un laimīgi», lielākā daļa darba devēju agri vai vēlu saskaras ar to, ka nākas kādu no rūpīgi meklētajiem cilvēkiem arī atlaist. Tādēļ ir vērts jau laikus zināt, kā tādās situācijās rīkoties.

Tipiskākie jautājumi, ko šai sakarībā uzdod darba devēji, saistīti ar iemesliem, uz kuru pamata darbinieku iespējams atbrīvot no darba, procedūru, kā tas korekti darāms un kā rīkoties, ja darbinieks «ar labu» nepiekrīt parakstīt uzteikumu, kā arī – kādos gadījumos darbinieku atlaist nevar un jāmeklē citi risinājumi.

Latvijas likumdošana darba devējam ļauj uzteikt darbiniekam darbu šādos gadījumos:

- ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla pārkāpj uzņēmumā noteikto darba kārtību vai neievēro darba līguma nosacījumus;

- ja darbinieks, rīkojoties prettiesiski, zaudējis darba devēja uzticību;

- ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem jeb neētiski (katrs konkrētais gadījums gan izvērtējams individuāli);

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

Gadskārtās bieži mēdzam atskatīties uz notikušo un padomāt par nākotnē darāmo. Valsts simtgade kā simboliski piesātināta gadskārta liek paraudzīties uz norisēm filozofiskāk, paceļoties pāri ikdienas kņadai un veltot laiku pārdomām par lietu būtību.

Tādēļ arī Latvijas Bankā nolēmām valsts simtgades gaidās uzsākt sarunu par būtisko valsts tautsaimniecības attīstībai ilgākā laika posmā, lai Latvija nākamajā gadu simtā beidzot piepildītu sapni par pārtikušu labklājības valsti.

Savu vērtējumu par dažādiem Latvijas attīstības aspektiem un veicamajiem uzdevumiem sniegs Latvijas Bankas vadošie ekonomisti. Vienlaikus aicinām arī citu institūciju ekonomistus, ekspertus, uzņēmējus, visu sabiedrību iesaistīties šajā Latvijas nākotnei būtiskajā diskusijā.

Ievadot rakstu sēriju «Latvijas tautsaimniecība: ar skatu uz nākamajiem 100», izvērtēšu Latvijas tautsaimniecības līdzšinējo attīstību un ieskicēšu galvenos nākotnes izaicinājumus.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Pirms septiņiem gadiem konstatēju, ka Latvijā ir visai neliels labu zinātnisko rakstu skaits. Šajā rakstā – par to, kāds bijis Latvijas zinātniskās publicitātes progress pēdējo septiņu gadu laikā.

Pirmajā mirklī var likties, ka pēdējo gadu laikā Latvijas zinātne ir panākusi ievērojamu progresu. Zinātnisko publikāciju skaits pieaug – ja pirms desmit gadiem Latvijas zinātnieki publicēja vienu zinātnisko rakstu (kas iekļauts prestižajā Thomson Reuters Science Citation Index; tālāk - SCI) dienā, tad tagad tie jau ir divi raksti dienā. Tas ir vērā ņemams palielinājums pat starptautiskā mērogā – katru gadu zinātnisko rakstu skaits Latvijā pieaug vidēji par 6%, kamēr Eiropas Savienībā (ES) kopā tikai par 4%.

Tomēr «noturīgā zinātniskā progresa» bilde izšķīst, ja Latvijas sniegumu salīdzina kaut vai ar Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Valstu neatkarības atjaunošanas brīdī gan startējām no līdzīgām pozīcijām, bet jau pašos pirmsākumos sākām atpalikt no Igaunijas un 2000. gados - arī no Lietuvas. Pašlaik, ja rēķinām zinātnisko rakstu skaitu uz vienu iedzīvotāju, noturīgi atpaliekam no 25 citām ES valstīm, esam priekšā tikai Rumānijai un Bulgārijai (2. attēls). Pat ja zinātnisko publikāciju skaita pieaugums Latvijā turpināsies līdzšinējā tempā, tuvošanās ES vidējam rādītājam prasīs vairākas paaudzes (salīdzinājumam – Igaunija jau tagad ir tuvu ES vidējam līmenim). Turklāt nākotnē noturēt līdzšinējos zinātnisko rakstu skaita pieauguma tempus bez strukturālām reformām kļūs arvien grūtāk, jo līdzšinējo pieaugumu lielā mērā noteica ES fondu pieejamība zinātniskiem pētījumiem.

Pret Covid-19 nevakcinētus darbiniekus no darba iespējams atstādināt vai atlaist saskaņā ar Darba likumu, secināms no Labklājības ministrijas (LM) publiskotā informatīvā materiāla darba devējiem.

Ievērojot to, ka Covid-19 pandēmijas ietekmē šobrīd nav veikti jelkādi pārgrozījumi darba attiecību tiesiskajā regulējumā un noteikts īpašs šai situācijai pielāgots regulējums, tad darba devēju un darbinieku tiesību un pienākumu regulējums ir rodams jau spēkā esošajā Darba likumā, norāda LM. Līdzīgi ir arī attiecībā uz cita veida tiesisko attiecību, kas saistītas ar personu nodarbinātību, regulējumu, jo īpaši dienestā esošajām amatpersonām.

Ja objektīvi darba devējam nav iespējas pārstrukturēt savu darbību un piedāvāt attālinātu darba pienākumu izpildi, bet darbs ir jāveic klātienē, turklāt uzrādot sertifikātu vai testu, tad atbilstoši konkrētai situācijai un lietas apstākļiem ir vairākas risinājuma iespējas, skaidroja ministrijā. Turklāt tieši darba devēja ziņā ir risinājuma izvēle atbilstoši apstākļiem konkrētajā darba vietā.

Vairākums jeb 75% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju piekrīt Latvijas prezidenta Andra Bērziņa viedoklim, ka «valdībā iesaistītie jaunie cilvēki pusgada laikā neko ievērības cienīgu nav paveikuši», liecina pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar LNT raidījuma 900 sekundes augustā veiktais pētījums.

37% aptaujāto pilnībā piekrīt A. Bērziņa apgalvojumam, savukārt 38% - drīzāk piekrīt prezidenta izteikumam.

Pretējās domās ir 14% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem. 4% pilnībā nepiekrīt šim apgalvojumam, bet 10% - drīzāk nepiekrīt A. Bērziņam šajā jautājumā.

Savukārt 11% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Pētījums tika veikts laikā no 7. līdz 9. augustam ar interneta starpniecību aptaujājot 600 ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Izlases kopa tika veidota, balstoties uz gadījuma izlasi, izslēdzot pašpieteikšanos.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Igaunijas ekonomikas izaugsmes blāvums un citi faktori liek bažīties arī par Latviju

Igaunija ir viens no lielākajiem Latvijas tirdzniecības partneriem, un tendences kaimiņos ietekmē Latvijas uzņēmumu eksportu. Turklāt vēsturiskās un kultūras tuvības dēļ Latvijai ir tendence ar nelielu nobīdi laikā arī valsts mērogā atkārtot igauņu jau pieredzēto, kas pašlaik nekas dižs nav. Igaunijas ekonomika pagājušajā gadā augusi vien par 0,7%, liecina Igaunijas statistikas pārvaldes IKP ātrais novērtējums. Tas krietni sarūgtinājis daudzus ekonomikas analītiķus, kas, kaut arī kaimiņvalsts ekonomikai pērn lēsa mazāku izaugsmi, tomēr nedomāja, ka tā noslīdēs zem 1% atzīmes.

Kvalitāte atmaksājas

Latvijas eksportētāji par noieta tirgu kaimiņos šobrīd nesūdzas un vien norāda, ka tajā, par spīti abu valstu tuvumam un ciešajai sadarbībai, nacionālās īpatnības ir jāņem vērā. Tā NP Foods Eesti mārketinga direktors Roberts Ēķis teic, ka «igauņi ir ļoti patriotiski, un tas izpaužas arī patēriņā». «Igaunijas tirgus ir ļoti piesātināts, un tajā valda augsta konkurence. Kvalitatīviem produktiem tajā gan ir iespējas, taču jāņem vērā, ka investīcijas tirgus apguvē nedos tūlītēju rezultātu.» Eksporta zīmoliem Igaunijas tirgū noteikti vēl ir brīvas nišas, uzskata R. Ēķis. Arī produktu pielāgošana vietējām tradīcijām un vērtībām ir nozīmīgs jautājums, lai konkurētu ar citiem zīmoliem. Piemēram, Gutta tradicionāli Igaunijā tiek uzskatīts par «savējo» un sasniedz savus izvirzītos mērķus. Viss ir atkarīgs no laika un naudas, ko uzņēmums ir gatavs veltīt savu mērķu sasniegšanai, stāsta R. Ēķis. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa iemīļotā saldējuma ražotājs SIA Rūjienas saldējums DB teic, ka šogad attīstīs eksportu uz Igauniju, «un tad varēs spriest».

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Baltijas valstīs pēdējo divu gadu laikā uzņēmēju vidū samazinājies korupcijas un krāpšanas uztveres līmenis, un Baltijas reģions pirmo reizi parāda zemāku korupcijas un krāpšanas uztveres līmeni par starptautiski vidējo, liecina jaunākais EY (agrāk Ernst & Young) krāpšanas un korupcijas izplatības vispasaules pētījums.

2012.gadā Baltijas valstīs 40% uzņēmēju piekrita apgalvojumam, ka korupcija un krāpšana ir izplatīta problēma, bet šogad šādam apgalvojumam piekrīt 35% pētījuma respondentu. Saskaņā ar EY pētījumu, starptautiski vidējais korupcijas un krāpšanas uztveres līmenis šogad bija 38%.

Lai arī Baltijas valstīs situācija uzlabojas, saglabājas liels potenciāls mazināt korupcijas un krāpšanas riskus, jo attīstītākajās ekonomikās tikai aptuveni 19% uzņēmēju atzīst korupciju un krāpšanu par izplatītu, norāda EY pārstāvji.

«Korupcijas situācijas uzlabošanās ir rezultāts vienlaicīgi daudziem apstākļiem. Proti, valsts ilgtermiņa nostājai pret korupciju un virzībai uz iekļaušanos arvien jaunās starptautiskās ekonomiskās sadarbības struktūrās, piemēram, OECD un eirozonā, Latvijas uzņēmumu arvien ciešākai integrācijai Eiropas Savienības tirgū ar tās noteikumiem un biznesa kultūru, un cilvēku uzvedības un paradumu maiņai kopumā,» skaidro Diāna Krišjāne, EY partnere Baltijā.

Latvietim ierastākas protesta formas ir parakstu vākšana vai aizbraukšana no valsts, neko radikālāku Latvijā nav pieņemts darīt, lai aizstāvētu savas tiesības. Tāpēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) apsver iespēju par ierastāko protesta veidu - parakstu vākšanu par 11.Saeimas pirsmtermiņa atlaišanu, - intervijā Latvijas Radio šorīt sacīja LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.

Citas protesta akcijas formas, piemēram, ceļu bloķēšana, pēc Krīgera domām, ir bezjēdzīga. «Pa tādiem ceļiem jau vairs pabraukt nevar, ko tur vēl bloķēt. Tad jau drīzāk ir jāņem lāpstas un jāiet tos remontēt,» sacīja Krīgers, «esam jau nobloķēti no visām pusēm.»

Krīgers sacīja, ka valdības norādes uz minimālās darba algas palielināšanu, kad palielināsies darba ražīgums, ir nekorekts. «Ar darba ražīgumu strādājošajiem viss ir kārtībā, tā nav darba ņēmēju, bet gan darbu organizētāju problēma. Darba ražīgums ir zems tieši plānojošajās valsts iestādēs,» sacīja LBAS vadītājs.

Būs vai nebūs LBAS rīkotas protesta akcijas, pašlaik ir valdības ziņā, sacīja Krīgers.

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Lasot par kādas jaunbūvētas rūpnīcas vai lielveikala potenciālo ekonomisko ietekmi, līdz šim vissvarīgākā šķita informācija, cik jaunas darbavietas tiks radītas.

Hronisks darbavietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbavietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums - šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbavietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam, izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte. Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus no «vidējā ienākumu līmeņa kāpuma» beidzot izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Pēc diezgan vāja 2016. gada - ekonomikas izaugsmes temps aizvadītajā gadā vairāk nekā dubultojās (līdz aptuveni 6% 2017. gada 3. ceturksnī). Strauji augošai apstrādes rūpniecībai kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks pievienojās investīcijas un būvniecība, kas iepriekš stagnēja, bet 2017. gadā guva impulsu saistībā ar Eiropas fondu apguves aktivizēšanos. Darba tirgus kļuva visai labvēlīgs darba ņēmējiem, un bezdarbs patlaban ir zemākais deviņu gadu laikā. Brīvo darba vietu skaits būtiski pieaug, par uzņēmēju plāniem palielināt štata vietas liecina arī to atbildes aptaujās.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) aicina Labklājības ministriju nekavējoties virzīt sagatavotos grozījumus Darba likumā par virsstundu piemaksas apmēru.

Augusta izskaņā LDDK nosūtījusi vēstuli Labklājības ministrijai (LM), atkārtoti vēršot uzmanību uz iepriekš rosinātajiem un apspriestajiem darba devēju priekšlikumiem par grozījumiem Darba likumā. LDDK norāda uz nepieciešamību risināt Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju veicinošus piecus prioritāros jautājumus: virsstundu apmaksa; dīkstāves regulējums; nepilnais summētais darba laiks; darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram; koplīguma spēks laikā.

“Nepieciešams tāds darba apmaksas noteikumu regulējums, kas atbilst realitātei, kurā dzīvojam, un iedarbojas uz izaicinājumiem, ar ko saskaramies. Darba likumam ir jābūt ekonomiski pamatotam un tādam, ko Latvijas uzņēmēji spētu izpildīt, negraujot savu konkurētspēju Baltijas valstu vidū, un kas neveicinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru,” pamato LDDK prezidents Andris Bite.