Vanšu tilts Rīgā šobrīd funkcionē ar redzamiem drošības riskiem – sarūsējuši metāla elementi, nožogojumi, kas ierobežo pārvietošanos, un konstrukcijas daļas, kurām nepieciešama aizsardzība pret drupšanu. Kaut arī pēc tehniskiem parametriem tas vēl spēj kalpot, šāda situācija nav akceptējama.
Līdzīgu ainu varam vērot arī citur – Krāslavā drīzumā tiek plānota 2007. gadā būvētā Priedaines skatu torņa demontāža. Tas ir otrais augstākais skatu tornis Latvijā, un tiks nojaukts nopietnu koka konstrukcijas bojājumu dēļ. Arī daudzas dabas takas tiek slēgtas, jo koka posmi ir sapuvuši, un izmantotie impregnanti rada papildu riskus videi.
Šie piemēri atklāj būtisku problēmu: Latvijā joprojām sistemātiski projektos tiek izmantoti vēsturiski ierastie, tradicionālie būvmateriāli – koks, metāls, betons – pat mūsdienās, kad zinātne ir attīstījusies tik strauji, un ilgtspējīgas, izturīgas un modernas alternatīvas ir pieejamākas nekā jebkad.
Kas bremzē inovāciju ienākšanu Latvijas būvniecībā?
Būvniecības inovācijas visbiežāk tiek saistītas ar digitalizāciju, automatizāciju un viedajām tehnoloģijām. Taču tikpat nozīmīga joma ir būvmateriālu attīstība – jauni, stiprāki, vieglāki un ilgtspējīgāki materiāli, kas būtiski ietekmē ēku un infrastruktūras kalpošanas laiku, uzturēšanas izmaksas un ietekmi uz vidi.
Jaunu materiālu ieviešanu būvniecībā Latvijā kavē vairāki savstarpēji saistīti faktori. Nozares profesionāļi – projektētāji, inženieri, būvnieki – ir pārslogoti ar ikdienas darbu, un viņiem trūkst laika jaunu risinājumu izpētei un izvērtēšanai. Normatīvā vide un publisko iepirkumu prakse joprojām lielākoties nosaka konkrētu materiālu izmantošanu, neparedzot iespēju izvēlēties alternatīvas, pat ja tās ir ilgtspējīgākas.
Trūkst arī akreditētu laboratoriju un testēšanas mehānisma, kas ļautu pārbaudīt jauno materiālu atbilstību standartiem, kā arī nav izveidota valsts līmeņa pilotprojektu sistēma, kurā inovatīvi risinājumi tiktu pārbaudīti praksē. Šeit jāpiemin arī vidēja un maza mēroga Latvijas projektu attīstītāju ierobežotās iespējas doties materiālu izpētes apmaiņas programmās uz citām valstīm pirms projektu uzsākšanas. Papildus tam izglītības sistēma tikai daļēji sagatavo jaunos speciālistus darbam ar šādām tehnoloģijām – studentiem reti ir pieejama praktiska pieredze vai iespēja mācīties no starptautiskiem piemēriem.
Šo faktoru kombinācija veido vidi, kur būvniecība balstās uz zināmu un pārbaudītu risinājumu atkārtošanu, nevis ilgtspējīgu inovāciju ieviešanu. Rezultāts ir objekti, kuru kalpošanas laiks bieži vien nepārsniedz 10–15 gadus, pēc kā nepieciešama pārbūve vai dārga uzturēšana. Tas ir neefektīvi un pretrunā gan ar ilgtspējas principiem, gan ar Eiropas zaļā kursa mērķiem, kas uzsver nepieciešamību skatīties uz pilnu būvju dzīves ciklu un samazināt emisijas, būvmateriālu patēriņu un resursu noslodzi ilgtermiņā.
Pasaulē – ierasta prakse, pie mums – izņēmums
Kamēr pasaulē plaši izmanto dažādas tradicionālo materiālu alternatīvas, Latvijā šādi ilgtspējīgi risinājumi parādās fragmentāri, atsevišķos pilotprojektos vai privātās iniciatīvās, kamēr lielākajā daļā iepirkumu joprojām dominē tradicionāli risinājumi. Piemēram, dažādos agresīvas vides projektos, ar ko saprot minerālu, skābju un sārmu klātesamību, aktuāla ir kompozītmateriālu izmantošana. Tāpat arvien aktīvāk tiek domāts par dabas takās pamazām pūstošo koka konstrukciju, tostarp skatu torņu, alternatīvām, kas būtu ilgnoturīgākas un videi draudzīgākas.
Pasaules un pašmāju ražotāji arī aktīvi meklē jaunus materiālu attīstības veidus, variējot ar to tehniskajām un mehāniskajām īpašībām. Piemēram, Latvijā tiek ražoti pultrūzija kompozītmateriāli, kur tiek izmantoti biosveķi, būtiski samazinot oglekļa pēdu.
Lai šādi risinājumi no atsevišķiem piemēriem kļūtu par nozares standartu, ir vajadzīga ne tikai ražotāju un būvnieku iniciatīva, bet arī mērķtiecīga valsts politika, kas rada pieprasījumu pēc inovatīviem risinājumiem un nodrošina tiem iespēju iekļūt publiskajos projektos.
Praktiski soļi šīs pārejas nodrošināšanai ietver darbības vairākos līmeņos. Pirmkārt, jāmaina publisko iepirkumu prakse, paredzot iespēju izmantot alternatīvus materiālus un ļaujot arhitektiem un inženieriem izvēlēties tos pēc piemērotības un ilgtspējas kritērijiem. Otrkārt, jāievieš valsts atbalstīta pilotprojektu sistēma, kas ļautu testēt jaunos materiālus praksē ar pētniecības un uzraudzības piesaisti. Treškārt, nepieciešams attīstīt sertifikācijas infrastruktūru, izveidojot akreditētas laboratorijas materiālu pārbaudei atbilstoši ES normām.
Tāpat būtiski veicināt starptautisko sadarbību un zināšanu apmaiņu, atbalstot profesionāļu un studentu iesaisti apmaiņas programmās un izstādēs. Visbeidzot – inovatīvi materiāli jāintegrē arī izglītībā, nodrošinot studentiem iespēju tos iepazīt un izmantot jau studiju laikā, tostarp praksēs un sadarbībā ar vietējiem uzņēmumiem.
