Ir pagājis vēl viens gads, tiek apkopota statistika, un viena lieta, kas mani interesē jau vairākus gadus, ir tas, kad beidzot dzīvības apdrošināšanas īpatsvars kopējā apdrošināšanas groziņā tuvosies attīstīto rietumvalstu līmenim.

Varētu šķist, ka Austrumeiropas, t. sk. arī Latvijas iedzīvotāji, atšķirībā no Rietumeiropas iedzīvotājiem, kopš dzelzs aizkara krišanas dzelzi vērtē augstāk par dzīvību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mūsu cilvēks naudiņu sagrabina visupirms OCTA iegādei. Pēc tam, ja naudas līdzekļi ļauj, tiek apdrošināts auto (KASKO) un nekustamais īpašums, kaut ļoti bieži īpašumus liela daļa mūsu cilvēku apdrošina tikai tad, ja banka vai līzinga kompānija to pieprasa. Arī dzīvību lielākā daļa mūsu cilvēku apdrošina tikai kāda spiediena rezultātā. Brīvprātīgi dzīvību vai citus ar cilvēku saistītus apdrošināšanas veidus iegādājas vien neliela daļa Latvijas iedzīvotāju. Bet vai kaut kas mainās? Šoreiz apskatīsim vairākus apdrošināšanas veidus, to attīstības tendences un mēģināsim saprast, vai un kas tad mūsos mainās un vai sākam augstāk vērtēt ne tūlītēju labumu – dzelzi, bet gan ilgtermiņa ieguvumu – dzīvību, vai varam atļauties vairāk tērēt nākotnei un bērniem.

Latviešu izceļošana uz ārzemēm ir «stulba» un šāda bēgšana ir vieglākā izeja, šķiet uzņēmējam un mūziķim Luijam Fonteinam (Stīns Lorenss). Savukārt apgalvojums, ka Latvijā nevar atrast darbu neesot patiess, jo pašam mūziķim nereti bijušas grūtības atrast piemērotus cilvēkus.

«Man šķiet, ka tas ir stulbi. Tā ir vieglākā izeja – bēgt, bēgt, bēgt. Daudziem no aizbraucējiem ārzemēs ir nepatīkams un slikti apmaksāts darbs, kuru neviens cits negrib uzņemties. Tāpat nākas maksāt ļoti augstu īres maksu, dzīvot gandrīz kā suņiem, dalot mazu dzīvoklīti ar daudziem citiem. Pēc rēķinu nomaksas nekas pāri nepaliek,» intervijā portālam Liepaja24.lv sacīja L. Fonteins.

Mūziķis piebilda, ka aizbraucēji sākot justies kaut kādā veidā īpašāki vai svarīgāki par palicējiem, un, apciemojot Latviju, mēdz runāt ar britu akcentu. L. Fonteins norādīja, ka imigranti neveidojot vidi ap sevi, bet «tikai strādā un tērē naudu turpat uz vietas [ārzemēs]». Mūziķim tas atgādinot «zelta drudzi» ASV agrīnajās dienās.

Nupat gana lielas kaislības mediju vidē ir izraisījusi Latvijas Institūta (LI) iniciētā kustība #GribuTeviAtpakaļ, kas, šķiet, arī bijis tās īstenais mērķis – rosināt sarunu par to, kas būtu darāms, lai aizbraucēji vispār izskatītu iespējas atgriezties Latvijā. Jo neba nu kādu motivēs fakts, ka kāds (es/mēs) to gribam, vai tas, ka šeit pieejama absolūti ekskluzīva iespēja pazāģēt malku pa vecai modei (LI pastkartes).

Labā ziņa – tik tiešām ir cilvēki, kuri atgriežas vai vēlas to darīt. Pēdējā pusgada laikā jaunu darbu Latvijā esam palīdzējuši atrast vairākiem cilvēkiem, kuri nesen atgriezušies no ārzemēm. Tāpat regulāri saņemam pieteikumus gan no tiem, kuri jau ir Latvijā, gan tiem, kuri par iespējām interesējas, vēl būdami svešumā.

Tā kā ikdienā strādājam gan ar vadītāju atlasi, gan talantu piesaistes projektiem, varam novērtēt, ka interese par atgriešanos ir visos līmeņos. Protams, tie nav ne tūkstoši, ne simti, tomēr apliecina – cilvēki ir raduši iemeslu atgriezties, katrs savu.

Iespējams, ir laiks pastkartes aizstāt ar reālu atbalstu, kur pirmais solis būtu vispusīgas informācijas nodrošināšana. Tāpēc rosinām jaunu kustību, piemēram, #PalidzesuTevAtgriezties, kuras pamatā ir pilnvērtīga abpusēja komunikācija un gluži praktisks atbalsts. Kaut vai atbildes uz jautājumiem, kurus mēs kā personāla atlases konsultanti saņemam visbiežāk: Vai mana kvalifikācija Latvijā ir pieprasīta? Kur to varu izmantot, kādas ir manas iespējas? Kā man meklēt, atrast darbu? Uz kādu atalgojumu varu pretendēt?

Vispirms jālikvidē žņaugi, kas traucē Latvijā palikušajiem un jārada darba vietas, nevis bezatbildīgi jāsauc «latvieti, brauc atpakaļ!» uzskata Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, kinorežisors Jānis Streičs

Intervijā laikrakstam Neatkarīgā, runājot par aizbraukušo latviešu aicināšanu atpakaļ uz Latviju, J. Streičs jautāja – «ko tie aizbraucēji darīs, atgriezušies? Kas viņiem dos zemi un darbu?» Kinorežisors norādīja, ka vienīgais ko var darīt – likvidēt partejiskās birokrātijas diktatūru, nomenklatūras žņaugus, kas traucējot dzīvot Latvijā palikušajiem.

«Partejiskajai nomenklatūrai ir ļoti izdevīgi, lai mēs runājam par valodu, par nacionālo jautājumu, par referendumu. Iet laiks, Latviju pamet cilvēki. Likvidējiet žņaugus, kas traucē izvērsties zemniekiem un uzņēmējiem!» uzsvēra J. Streičs.

Piecu gadu laikā no Latvijas uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos ir devušies aptuveni 100 tūkstoši iedzīvotāju, kas ievērojami iedragā vietējo ražotāju peļņu un izdzīvošanas spējas. Vienkāršs aprēķins liecina, ka pārtikas ražotājiem Latvija ir zaudējusi vairāk nekā 104 miljonus eiro.

Centrālās statistikas pārvaldes publiskotā jaunākā informācija liecina, ka 2016. gadā cilvēku skaits Latvijā samazinājies par aptuveni 18 tūkstošiem, ieskaitot gan mirušos, gan emigrējušos cilvēkus. Taču pēdējo piecu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis par aptuveni 100 tūkstošiem cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir aizbraucēji. Ko tas nozīmē mazumtirdzniecībai? Pārtikai cilvēki vidēji tērē aptuveni 80 līdz 90 eiro mēnesī (2016. gadā vidēji 87,28 eiro mēnesī) – rezultātā no apgrozījuma pazūd ievērojamas naudas summas.

Samazinoties iedzīvotāju skaitam, palielinās bezdarbs, jo uzņēmējiem zūd motivācija uzturēt veikalus vai ražošanas uzņēmumus, līdz ar to samazinās darba devēju skaits, kas varētu piedāvāt iedzīvotajiem darbavietas. Latvijā lielākie darba devēji ir mazumtirdzniecības uzņēmumi, kas nodarbina teju 40% strādājošo. Ja ir mazāks iedzīvotāju skaits, tad iekšējā tirdzniecība arī kļūst mazāka, un bezdarbs kļūst vēl lielāks, tāpēc mazkvalificētie darbinieki ir spiesti aizbraukt, jo viņiem aptrūkstas darbavietas.

Kultūras ministrija izplatījusi datus, kas liecina, ka vien trešdaļa no pēdējā laikā uz ārzemēm aizbraukušo Latvijas iedzīvotāju tuvāko piecu gadu laikā gatavojas atgriezties. Šādi rādītāji ir tikai likumsakarīgi, turklāt jāpiebilst, ka attiecībā uz tiem, kuri prom devušies senākā pagātnē, to cilvēku procents, kuri vēlētos atgriezties, ir vēl zemāks.

Problēma šajā jomā ir meklējama divos galvenajos aspektos. Pirmkārt, cilvēki nejūtas droši Latvijā, ar to saprotot materiālo nodrošinātību, iespējas strādāt algotu darbu, kā arī saņemt sociālās garantijas. Turklāt šī nedrošības izjūta nav pārgājusi, neraugoties pat uz to, ka krīzes gadi mums principā ir aiz muguras. Tāpat nevar teikt, ka cilvēkiem vairs nav motivācijas braukt prom, jo šobrīd ekonomiskās krīzes saasinājums ir vērojams nevis Latvijā, bet citās ES valstīs. Tomēr šāds apgalvojums neiztur kritiku.

Būtiski ir paskatīties, kurās valstīs ir minētās problēmas un kurp tradicionāli darba gaitās ir devušies Latvijas iedzīvotāji. Piemēram, uz Spāniju doties ir izvēlējušies aptuveni 5% mūsu valsts iedzīvotāji, savukārt uz tādām vietām kā Grieķija vai Portugāle šis procents vispār ir ļoti niecīgs. Tradicionālie mērķi, kurus izvēlas aizbraucēji no Latvijas, ir Lielbritānija, Vācija, Nīderlande. Respektīvi, tās ir valstis, kas krīzes iespaidā ir cietušas salīdzinoši mazāk, turklāt, piemēram, bezdarba līmenis pēdējo pāris gadu laikā tur nebūt nav palielinājies. Problēmas nenoliedzami ir eirozonā kopumā, taču tās nekādā mērā neietekmē Latvijas iedzīvotāju aizplūšanu no valsts. Var teikt, ka ekonomisko problēmu saasināšanās noteiktās valstīs nekādi nav ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju vēlmi doties strādāt citur.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

«Atļaušos būt cinisks un teikt, tas pat ir labi, ka no Latvijas daudzi aizbraukuši, jo daļa no aizbraucējiem - protams, ne jau visi - paliekot Latvijā, tikai būtu papildinājuši mūsu valsts bezdarbnieku rindas, prasījuši valsts un pašvaldību atbalstu, tērējuši valsts finanšu līdzekļus,» intervijā laikrakstam Diena sacījis uzņēmējs un ekonomists Uldis Osis.

«Bezdarbnieku skaits mūsu valstī tad būtu daudz augstāks, un Latvijai būtu vajadzīgs ļoti apjomīgs finansiālais atbalsts no Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda, lai sabalansētu ekonomiku,» viņš skaidrojis.

«Cilvēks vienmēr skatās, kur labāk - Latvijā, Lielbritānijā vai kādā citā valstī. Svarīga ir situācija darba tirgū, kā arī sociālās garantijas, pat bezdarbnieka pabalsta lielums un saņemšanas nosacījumi. Nenoliedzami algas ir ļoti svarīgs faktors. Ja algas Latvijā pieaugs radikāli, daļa aizbraukušo tiešām atgriezīsies, bet nevar domāt tā, ka, ja algas divkāršosies, visi aizbraucēji tūlīt kāps lidmašīnās un reemigrēs uz mūsu valsti,» norādījis ekonomists.

Nevar lielu daļu Latvijas pasludināt par kakta galu un pateikt, ka tur nav perspektīvas – to intervijā DB uzsver Latvijas Reģionu apvienības (LRA) premjera amata kandidāts Edvards Smiltēns.

Fragments no intervijas

Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) pēdējie reitingi ir neiepriecinoši – 1,1%. Kā vērtējat savas izredzes iekļūt Saeimā, cik tas ir reāli?

Ko vēlētāji ir dzirdējuši pēdējā laikā par mūsu partiju? Kad LRA vēl bija 4,4%, dažādi eksperti teica: nu, tur ir pāris līderu, bet nekā cita jau tur nav. Tādējādi ignorējot faktu, ka mēs esam otrs lielākais reģionālais spēks Latvijā tūlīt aiz ZZS ar 250 pašvaldību deputātiem un pārstāvniecību vairāk nekā 54 novados. Ja vērtējam mūs pēc izdarītajiem darbiem, tad jāmin mūsu iniciētie grozījumi Patērētāju aizsardzības likumā, vēršoties pret alkatīgajām ātro kredītu likmēm, iestāšanos par atklātu Valsts prezidenta ievēlēšanu, tāpat mūsu darbs ir tā dēvētās atraitņu pensijas. Kaut gan mūsu juristu trīs mēnešus gatavotos grozījumus koalīcija «noraka» un pēc diviem mēnešiem pieņēma to pašu, tikai izkropļotā versijā. Mūsu paveikto mums kā opozīcijas partijai ir grūti izstāstīt sabiedrībai, jo mums nav ministru, kas var sevi pieteikt medijos. Vēlētājiem ir svarīgi izvērtēt, kas ir programma un kandidāti, kādus piedāvā uz vēlēšanām, kā arī tas, vai līdz šim konkrētā partija ir kalpojusi sabiedrības interesēm. Šodienas reitingi neko neliecina par partijas programmu un kandidātiem uz vēlēšanām, jo aptauju veikšanas laikā tas gluži vienkārši vēl nebija zināms. Reitingi jāskatās tendencēs, turklāt ir būtiska atšķirība starp dažādu socioloģisko firmu veiktajiem reitingiem. Jāpiemin, ka LRA nav iesaistīta nevienā no pašreizējiem skandāliem – nedz OIK, nedz maksātnespējas epopejās, mēs neesam iesaistīti valsts nozagšanā. Īstais reitings būs 7. oktobris. Arī pirms iepriekšējām vēlēšanām mūsu reitingi bija slikti, bet vēlēšanu rezultāts – diametrāli pretējs.

Ekonomiskās krīzes nomocīto Itāliju atstāj imigranti, kas valstī bija ieradušies darba meklējumos. Visvairāk no Itālijas aizbrauc ķīnieši, atgriežoties savā dzimtenē, kur ekonomiskā situācija tikmēr ir uzlabojusies, vai dodas meklēt labāku dzīvi citur, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

Ķīniešu aizbraukšana visvairāk esot jūtama Romā un tekstilrūpniecības pilsētiņā Prato. Aizbraucēji sūdzoties ne vien par bezdarbu un nodokļu pieaugumu, bet arī par itāliešu rasismu.

Romas vēsturiskajā ķīniešu rajonā ap Vitorio laukumu daudzu veikalu žalūzijas paliekot nolaistas visu dienu. No turienes jau aizbraukuši vismaz 3000 vietējo ķīniešu, un visvairāk braucot prom tieši pirmie imigranti, kas nodzīvojuši Itālijā divdesmit un vairāk gadus. Daži aizbraucot pavisam, citi pieļaujot iespēju pēc laika atgriezties, ja situācija uzlabosies. Vismazāk tiek slēgti restorāni, bet visvairāk, pēc vietējās ķīniešu biedrības datiem, krīzi cieš apģērbu un saimniecības preču veikali, raksta laikraksts.

Visi ir vienlīdzīgi, tomēr daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Šie Orvela vārdi nāk pratā, domājot par reemigrācijas veicināšanas plānu. Ja tu dzīvo Latvijā un negrasies emigrēt, tad tev sava biznesa attīstībai reģionos neviens naudu tāpat - kā dāvanu - nepiešķirs. Tad ir normāls aizdevums, piemēram, no Altum.

Taču, ja tu esi emigrējis, bet vēlies atgriezties, tev bonusā nāk dāvana – valsts piešķīrums sava biznesa attīstīšanai reģionos. Taisnības labad gan jāatzīst – naudu piešķir konkursa kārtībā, vari arī izgāzties. Tāpat ir nepieciešams savs līdzfinansējums. Tomēr morāle ir gana skaidra: Latvijas iedzīvotājiem visizdevīgāk ir emigrēt un tad pretendēt uz reemigranta statusu, jo tad valsts nāk pretī ar dažādiem bonusiem. Dažādās aktivitātes reemigrācijas veicināšanai vismaz daļai sabiedrības var radīt iespaidu, ka aizbraucēji ir vērtīgāki par palicējiem, tādēļ,ja vien viņi pošas mājupceļam, tad tiek sarīkotas tādas dzīres kā Bībeles līdzībā par pazudušo dēlu.

Tautiešu aicināšana atgriezties Latvijā varētu beigties ar totālu fiasko, ja aicinājumam atsauktos kaut puse no aizbraukušajiem. Tas gan ir maz ticams, jo šobrīd uzņēmumi ziņo par dažu speciālistu uzrunāšanu un darba piedāvāšanu Latvijā.

Vasaras sākumā Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē Ekonomikas ministrija ziņoja, ka pēdējos deviņos gados Latviju ik gadus pametuši vairāk nekā 20 000 cilvēku. Kopumā pēdējos desmit gados no Latvijas prom devušies aptuveni 200 000 tūkstoši darbspējīgo iedzīvotāju.

Mans novērojums, ka šajās diskusijās latvietis, kurš ikdienā gānās par valdību, kļūst dusmīgs, ja to pašu sāk darīt aizbraucējs.

Patriotiskā patosā tiek runāts par emigrējušajiem kā potenciālu darbaspēku, taču par riskiem vai problēmzonām, kas varētu rasties, ja liels skaits tautiešu atgrieztos, netiek diskutēts. Par lielajām atšķirībām starp mums un viņiem tiek noklusēts, iespējams, tādēļ, lai neradītu plaisu un šķelšanos. Taču tāda ir, un tās pamats ir atšķirība domāšanā, kas pielīp visiem, kuri ilgāku laiku padzīvo komfortabli Rietumeiropā un Skandināvijā. Atšķirīgo domāšanu ļoti labi var novērot, kad vasarās daudzi aizbraukušie ieradušies apciemot Latviju un notiek kādas svinības, tad sākas diskusijas, kuras mēdz novest līdz strīdiem. Mans novērojums, ka šajās diskusijās latvietis, kurš ikdienā gānās par valdību, kļūst dusmīgs, ja to pašu sāk darīt aizbraucējs. Ja ciemiņš nāk klajā ar atziņu, ka Latvijā viss notiek ačgārni, bet ārzemēs ir labākas sociālās programmas un atliek tikai strādāt, lai būtu laimīgs, tad asāka vārdu pārmaiņa garantēta. Te nāk prātā aforisms, ka nekas nav kaitinošāks par labu piemēru. Šo aforismu reemigrācijas tēmas sakarā gribu papildināt šādi – nekas nav kaitinošāks par labu paraugu, kas tiek nosaukts par vienīgo pareizo. Mazs sadzīvisks piemērs, kas sakņojas kultūras atšķirībās, un tādas atšķirības varētu atrast vēl un vēl. Ja vienlaikus atgrieztos liels emigrējušo skaits, tad šos strīdus nevarētu pabeigt ar humoru, piekāpjoties ciemiņam, jo reemigrējušais vairs nebūtu viesis, kurš jāciena draudzības dēļ. Tad aizbraukušais var kļūt par nevēlamu konkurentu, pret kuru valsts izturas labvēlīgāk nekā pret pamatiedzīvotāju, kas būtībā ir sociāla netaisnība.

Latvijā politiķiem trūkst mugurkaula un kompetences; energoneatkarības jomā būtu jāsāk kaut ko darīt, ne tikai tukši muldēt

Tā Dienas Biznesa (DB) klubā, kas apvieno ietekmīgākos Latvijas uzņēmējus, norādīja Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņš atgādina, ka Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā (ES) pirms desmit gadiem kā nabadzīgākā valsts, un šobrīd valstij tiek uzspiestas dažādas ES prasības, kuras izstrādā un faktiski pieņem bagātās valstis, kas pēc sava sociāli ekonomiskās attīstības līmeņa ir daudz reižu bagātākas nekā Latvija. Tāpēc tām realizēt prasības ir daudz vienkāršāk, savukārt mēs, akli sekojot šīm prasībām, pieturamies pie principa, ka precīzi tās pildīsim, un pēc tam brīnāmies, ka Latvijai ļoti grūti klājas.

Darbaspēka jautājums

Ņemot vērā telekomunikāciju uzņēmuma Tele2 veiktās investīcijas, šā gada izaugsme ir likumsakarīga, intervijā stāsta kompānijas valdes priekšsēdētājs Valdis Vancovičs, kurš prognozē, ka nākamie gadi būs interesanti un izaicinājumu pilni, ņemot vērā 5G tehnoloģiju attīstību

Kā vērtējat aizvadīto gadu un ar kādiem finanšu rādītājiem uzņēmums ir strādājis?

Šis periods bijis ļoti veiksmīgs, augusi klientu apmierinātība, un kompānijas apgrozījums šā gada deviņos mēnešos palielinājies par aptuveni 7% līdz 92,6 miljoniem eiro, arī peļņa pieaugusi par 8,2%. Uzņēmuma rentabilitāte pārsniedz 36% un ļauj mums droši skatīties nākotnē.

Kas veicinājis izaugsmi šajā gadā?

Šos rezultātus ietekmējis tas, ka kompānijai izdevies gan labi izprast klientu vēlmes, gan pielāgoties konkurences apstākļiem Latvijā. Jāuzsver, ka mums ir bijis veiksmīgs gads korporatīvo klientu segmentā un esam piesaistījuši vairākus lielus klientus – gan valsts, gan pašvaldību institūcijas. Tāpat turpinājās strauja izaugsme māju pakalpojumu segmentā, kā arī palielinājās mobilā interneta pakalpojumu pieprasījums, kur mums ir ļoti labas pozīcijas, jo Tele2, saskaņā ar regulatora datiem, jau trešo gadu uzrāda labākos lejupielādes ātrumus.

Latvijas Institūts (LI) 21.jūlijā aizsāk sociālu kustību #GribuTeviAtpakaļ, aicinot Latvijas iedzīvotājus ar personīgu un emocionālu vēstījumu uzrunāt emigrējušos tuviniekus un draugus: jūs esat mums svarīgi, un Latvija vienmēr būs jūsu mājas.

LI direktore Aiva Rozenberga komentē: «Mēs, Latvijas cilvēki, esam saistīti vienotā sociālā asinsritē, un šajos nemierīgajos laikos mums vienam par otru, par savējiem, ir jārūpējas. Ir pienācis laiks skaidri pateikt, ka gribam redzēt mūsu tautiešus atgriežamies Latvijā - tad, kad viņi tam būs gatavi. Pagaidām - kaut vai tikai uz vasaras brīvdienām, Dziesmusvētkiem vai Latvijas simtgades svinībām.»

«Mēs ceram, ka šī LI iniciatīva patiesi taps par sociālu kustību, iekustinot lielākus procesus sabiedrībā un mudinās mūs visus soli pa solim veidot tādu Latviju, kādā mums pašiem patiktu dzīvot un kurā aizbraucēji gribētu atgriezties.»