Pēdējā laikā Latvijas Banka deklarē, ka eiro ieviešanai jākļūst par Latvijas stratēģisko mērķi, ka augstās inflācijas pēc esam palaiduši garām šo iespēju.
Taču atgriežoties vēsturē, kādreiz tieši 1-2 gadu pirms iestāšanās Eiropas Savienībā bija jābūt stratēģiskajam mērķim pāris gadu laikā noturēt vēlamo zemo inflācijas līmeni, kad vēl nenotika būtiska tuvināšanās cenu līmenim vecajās ES valstīs, kad energonesēju cenu (elektrība, gāze, degviela) pieaugums bija nemanāmāks. Toreiz izteiktos priekšlikumus, ekonomiskos pamatojumus šajā lietā uzņēma ne visai nopietni (sk. mūsu publikācijas: „Krustcelēs starp eiro un citu naudu. Par pāreju uz vienotu Eiropas valūtu”. Latvijas vēstnesis, 2001.gada 16.martā; „Jāmeklē ritms baltiešu kopsolī uz eiro”. Latvijas vēstnesis, 2004.gada 4.februārī). Pastāvot samērā zemai inflācijai un īstenojot pārdomātu un saspringtu stratēģiju varēja pacensties par pāreju uz eiro 2006.gadā.
Tolaik Saeima un Valdība šajā jautājumā bija samērā konservatīva. Latvijas Banka daudz runāja par it kā veiksmīgo lata piesaisti SDR grozam, kam bija maz pamatojama, lai gan ievērojami jau agrāk mērķis bija skaidrs – virzāmies uz ES vienoto valūtu un tās piesaiste bija jābūt prioritātei. Komercbanku asociācija arī nebija sajūsmināta par drīzu pāreju uz eiro, diskutējot un meklējot dažādus ieganstus. Taču droši vien te priekšroka tika dota peļņas vieglai ieguvei valūtas maiņas operācijās (līdzīgi kā pie uzsaukumiem gadu atpakaļ par lata iespējamo devalvāciju). Tika pasūtīti un sagatavoti masu medijiem materiāli ar mērķi, ka pāreja uz eiro radīs cenu pieaugumu un citas nelaimes. Izrādās, ka ar latu tāpat Latvija turas inflācijas tempu priekšgalā. Šobrīd jau dikti saplakusi šāda veida argumentācija. Pāreju uz eiro gaida uzņēmēji, tirgotāji, pakalpojumu sniedzēji, tūristi. Iedzīvotājiem caurspīdīgākas būtu arī preču cenas salīdzinot ar citām valstīm. Līdzīgu plusu uzskaitījumu var turpināt.
Šajā situācijā ir divas vissvarīgākās lietas, lai izpildītu kritērijus – cenu stabilitātes nodrošināšana un ilgtermiņa kredītprocentu likmes. Par pirmo – inflācijas līmeni ir pietiekami skaidri dati par iepriekšējo periodu un var analizēt iespējamās izmaiņas šogad un 2009.-2010.gados. Taču kā ir ar ilgtermiņa kredītprocentu likmēm – liekas, to izmaiņās arī novērojams sava veida inflācijas process un tās ir ilgstoši augstākas nekā kaimiņvalstīs, Igaunijā un Lietuvā. Diezgan dīvaini, ka kredītprocentu likmju izmaiņas tiek analizētas maz un bailīgi tiek salīdzinātas ar citām apkārtējām valstīm. Nu, piemēram, pēc Eiropas Centrālās bankas aprēķiniem patēriņa kredītu procenta likmes 2007.gadā Latvijā bija aptuveni 20%, bet Vācijā 8%, Francijā 7,1%, Somijā 6,3% un tamlīdzīgi.
Un šie kritēriji ir: pirmkārt, inflācijas līmenis nedrīkstētu pārsniegt vidējo inflācijas līmeni trīs visstabilākajās vienotas valūtas sistēmas valstīs vairāk par 1,5 procentiem gadā, un, otrkārt, nominālā ilgtermiņa kredīta procentu likme drīkstētu būt ne vairāk kā par 2% augstāka par 3 valstu viszemākajām šādu kredītu procentu likmēm.
Tātad, ekspertiem-analītiķiem (vai neatkarīgai kvalificētai institūcijai) jāveic patēriņa priekšmetu cenu detāla (preču un pakalpojumu grupām, īsiem laika periodiem) prognozēšana, iespējamo pozitīvo un negatīvo ietekmējošo faktoru identificēšana. Vienlaikus veicot cenu izmaiņu monitoringu, cenu struktūras analīzi. Ieskaitot arī Sabiedriskā regulatora paredzamos lēmumus par tarifu izmaiņām. Tas ir nepārtraukts darbs 2-3 gadiem. Arī apsverami izmantojamie ekonomiskie instrumenti – konkurences paaugstināšana, PVN samazināšana svarīgākajiem pārtikas produktiem, dubultmarķējuma ieviešana pārtikas precēm (ražotāja cena un mazumtirdzniecības cena u.c.), investīciju veicināšana industrijā un ražošanas infrastruktūrā. Šobrīd situācija ir tāda, kāda ir. Visneatliekamākais – panākt inflācijas samazināšanos sākot ar šī gada otro pusgadu un tuvoties eiro zonas vidējam inflācijas līmenim. Vienlaikus rūpīgi sekojot iepērkamo izejvielu (metāla, ķīmijas produktu u.c.) cenu izmaiņām pasaules tirgū.
Otrkārt, vai kopēji ar eiro ārzonas valstīm (vispirms jau Baltijas valstīm) neveidot kopēju priekšlikumu par elastīgāku kritēriju pieņemšanu valstīm, kuras savu nacionālo valūtu jau ir cieši piesaistījušas eiro valūtai. Un kur notiek patēriņa preču un energonesēju cenu pakāpeniska tuvināšanās Eiropas Savienības cenu līmenim. Tātad, par paātrinātu pāreju uz vienoto ES valūtu. Tas neradītu risku ES kopējai monetārai politikai, vismaz salīdzinot ar ASV dolāra šūpošanos. Inflācija skar arī citas ES valstis. Tikai jautājums - vai tā ir tikai pagaidu novirze, ko izraisījušas strauji kāpjošās pārtikas, degvielas un citu izejvielu cenas pasaules tirgū, jeb te ir kādas vispārējas vaļības atsevišķu pasaules lielvalstu monetārajā politikā.
