Pēc ASV pavadītajiem desmit gadiem Sandra Birzniece atgriezās Latvijā, lai turpinātu karjeru personāla vadības jomā
To viņa ir sākusi no pašas apakšas, rotējot pa dažādām personāla vadības amatu pozīcijām lielākajā ASV spēļu biznesa kompānijā GTECH, apgūstot dažādas funkcijas, līdz sapratusi, ka atalgojums jeb cipari ir sirdij vistuvākie. Šobrīd S. Birzniece vada uzņēmuma Accenture Nordic atalgojuma nodaļu, atbildot par vairāk nekā 5000 darbinieku maciņiem piecās valstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Latvijā.
Lai arī dzīvot un strādāt ārzemēs nebija S. Birznieces mērķis, pēc bakalaura grāda iegūšanas ekonomikā Rīgas Tehniskajā universitātē 2003. gadā viņa aizbrauca uz Rodailendas štatu, ASV. Tā kā viņai uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas negribējās lēkt iekšā karjeras veidošanā, bet iepazīt pasauli, viņa pieņēma ģimenes draugu piedāvājumu strādāt par aukli sešiem bērniem vecumā no četriem līdz trīspadsmit gadiem. Turklāt vienam no bērniem bija Dauna sindroms. «Bērni bija no divām amerikāņu ģimenēm. Skolā biju mācījusies vācu valodu, tāpēc sākumā man nebija iekšējas pārliecības slikto angļu valodas zināšanu dēļ. Taču, tā kā man visapkārt visi runāja tikai angļu valodā, nebija ilgi jāgaida, kad šajā valodā jau sāku pat sapņot,» atceras S.Birzniece. Jauniešu kultūras apmaiņas programmas Cultural Care Au Pair ietvaros viņa amerikāņu bērnus auklējusi vienu gadu. «Algu nekādu lielo šīs programmas dalībniekiem nemaksāja, vien rokas naudu, lai var izdzīvot. Šajā laikā satuvinājos ar abām ģimenēm, savā ziņā pat kļūstot tām kā ģimenes locekle. Nebija viegli, puisītis, kuram bija Dauna sindroms, teju visu laiku bija jātur pie rokas. Savā ziņā tas man bija psiholoģisks pārbaudījums, vai spēšu tikt galā ar bērnu, kuram ir īpašas vajadzības, un vēl ar pieciem, starp kuriem bija meitene ar tīņu vecumam raksturīgo trakulību. Tomēr šo pārbaudījumu veiksmīgi izturēju,» rezumē S. Birzniece. Kad kultūras apmaiņas programma beidzās, S. Birzniece atgriezās Latvijā, viņai šeit bija tālejoši plāni, taču, tā kā viņai pakaļ atbrauca amerikāņu puisis, ar kuru viņa draudzējās Amerikā, viņa tur atgriezās un apprecējās. «Kopā nodzīvojām tikai četrus gadus. Tas, ka paliku viena pati svešā valstī, man palīdzēja izveidoties par to, kas esmu,» uzsver S. Birzniece.