Eksperti

Pārmaiņas ePrivātumā attiecas arī uz personīgo tiešsaistes komunikāciju

Anna Vladimirova-Krjukova - Zvērinātu advokātu biroja COBALT juriste, sertificēta datu aizsardzības speciāliste, 08.05.2019

Foto: pixabay

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) piemērošanas uzsākšanu izraisītā vētra ir pierimusi. Lai gan VDAR ieviešanas pasākumi turpinās, Latvijā periodiski atceras arī par ePrivātumu un šajā jomā solīto jauno Eiropas Savienības (ES) regulu.

Galvenokārt par plānoto ePrivātuma regulu interesējas sīkdatņu izmantošanas un tiešā mārketinga dēļ. Tomēr, neskatoties uz to, ka jaunā regula vēl nav pieņemta, ePrivātuma jomā ir jaunumi, kas var ietekmēt atsevišķus digitālo pakalpojumu sniedzējus.

Šobrīd ePrivātuma jautājumi ES ir atrunāti Direktīvā 2002/58 (ePrivātuma direktīva), kura ir integrēta dalībvalstu normatīvajos aktos, piemēram, Latvijas Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā. Būtisks ir ePrivātuma direktīvas piemērošanas ietvars: elektronisko sakaru nozare un attiecīgi elektronisko sakaru pakalpojumi. Cita ES Direktīva 2002/21 (pamatdirektīva elektronisko sakaru nozarei) definē elektronisko sakaru pakalpojumus šādi: pakalpojums, ko parasti nodrošina par atlīdzību un kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārraidīšanas elektronisko komunikāciju tīklos, ietverot telekomunikāciju pakalpojumus un pārraidīšanas pakalpojumus tīklos, ko izmanto apraidei.

Tomēr kopš Direktīvas 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (Kodekss) stāšanās spēkā 2018. gada 11. decembrī, elektronisko sakaru pakalpojumu ietvars ir kļuvis plašāks. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt Kodeksa ieviešanu līdz 2020. gada 21. decembrim.

Saskaņā ar Kodeksā norādīto paplašināto definīciju elektronisko sakaru pakalpojumi aptver interneta piekļuves pakalpojumus, starppersonu sakaru pakalpojumus un pakalpojumus, kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārvades, piemēram, pārraidīšanas pakalpojumus, ko izmanto mašīnas-mašīnas pakalpojumu (pakalpojumi, kas saistīti ar datu un informācijas automatizētu pārsūtīšanu starp ierīcēm vai lietotnēm ar ierobežotu cilvēka līdzdalību vai bez cilvēka līdzdalības) sniegšanai un apraidei. Visiem šiem pakalpojumiem piemērojas arī ePrivātuma direktīvas prasības.

ePrivātums attiecas arī uz e – vēstulēm, ziņapmaiņu un grupas tērzi.

Viens no galvenajiem jauninājumiem Kodeksā ir starppersonu sakaru pakalpojumu iekļaušana elektronisko sakaru pakalpojumu klāstā. Kodekss nosaka, ka starppersonu sakaru pakalpojumi ir «pakalpojumi, ko parasti sniedz par atlīdzību, kas dod iespēju galīgam personu skaitam elektronisko sakaru tīklos tieši savā starpā interaktīvi dalīties informācijā un kur saziņas sācējas vai dalībnieces personas nosaka saņēmējus, un kurā neietilpst pakalpojumi, kuros interaktīva starppersonu saziņa ir tikai ar citu pakalpojumu saistīta sīka palīgfunkcija».

Tas nozīmē, ka ePrivātuma prasības attiecas tagad ne tikai uz klasiskajām telekomunikāciju tehnoloģijām (kā, piemēram, zvani vai īsziņas), bet arī uz citiem digitālajiem komunikācijas rīkiem (piemēram, e-vēstules, ziņapmaiņa vai grupas tērze (chat room)).

Svarīgi arī pievērst uzmanību papildu skaidrojumiem, kurus sniedz Kodeksa apsvērumi attiecībā uz starppersonu sakaru pakalpojumiem. Proti, pirmkārt, Kodekss norāda, ka atlīdzība var izpausties ne tikai naudā, bet maksāt par pakalpojumiem var arī ar saviem personas datiem. Otrkārt, dažos gadījumos minētā definīcija attiecas arī uz juridiskām personām: ja fiziskas personas rīkojas juridisko personu uzdevumā vai ir iesaistītas vismaz vienā saziņas pusē. Treškārt, komunikācija tiek uzskatīta par interaktīvu, ja informācijas saņēmējam ir iespēja atbildēt, tāpēc Kodekss neuzskata par starppersonu komunikāciju, piemēram, emuāru publiskošanu. Visbeidzot, definīcija neiekļauj sevī saziņas pakalpojumu, kuru nevar izmantot bez galvenā pakalpojuma (piemēram, bez platformas) un kas ir tikai niecīgs papildelements tam. Kodeksa apsvērumi skaidro, ka, ja komunikācijas rīka izmantošana ir ierobežota un lietotāji to izmanto tikai sakarā ar citu pakalpojumu (piemēram, ja tas ir ziņu apmaiņas rīks klientu tiešsaistes veikalā), tad tas neklasificējas kā starppersonu sakaru pakalpojums.

Tiem pakalpojumu sniedzējiem, uz kuriem tagad attiecināmas ePrivātuma direktīvas prasības, ir jāievēro tās un uz tās pamata dalībvalstīs ieviestās prasības. Proti, ir nepieciešams īpaši ņemt vērā noteikumus, kuri attiecas uz komunikācijas konfidencialitāti, ierobežojumiem datu plūsmas informācijas ievākšanā un uzglabāšanā, lietotāja atrašanās vietu datu apstrādi un VDAR prasībām atbilstošu datu apstrādes piekrišanas formu pielietošanu.

Saistībā ar jauno elektronisko sakaru pakalpojumu definīciju joprojām ir daudz jautājumu. Tāpēc, ja pastāv risks, ka sniegtais pakalpojums tagad var tikt uzskatīts par elektronisko sakaru pakalpojumu, un, neskatoties uz to, ka līdz 2020. gada decembrim ir daudz laika, ir ieteicams ņemt Kodeksa noteikumus vērā un sākt sagatavošanās darbus.