Sākot sarunu ar Havjeru Garsiju (Javier Garcia), jūtos patīkami pārsteigta — biju domājusi, ka meksikānis, kurš Latvijā nodzīvojis nieka padsmit gadus, labākajā gadījumā ar Dievu uz pusēm mācēs latviešu valodu. Taču Havjers man stāsta par sklandraušiem, Kandavas tautastērpiem, svilpauniekiem un par to, ka gada nogalē viņš iecerējis laist klajā grāmatu, kurā pastāstīs par meksikāņa neticamajiem piedzīvojumiem Latvijā.
Vairums no mums Havjeru pazīst kā lielisku pavāru, restorānu tīkla Tex-Mex aso, pikanto ēdienu guru, taču izrādās, ka pēc izglītības Havjers ir keramiķis un tēlnieks, kurš savulaik Meksikā absolvējis Mākslas akadēmiju. Viņa stāsts par atbraukšanu uz Latviju ir bezgala sirsnīgs un, manuprāt, nedaudz dulls. «Mani šurp atveda...protams, ka mīlestība,» smaida Havjers. «Es pametu visu, lai 1992. gadā kopā ar sievu latvieti dotos uz valsti, par kuru iepriekš praktiski neko nezināju.»
Pārmaiņu laiks
Šobrīd, atceroties savus pirmos gadus Latvijā, Havjers dzirkstoši smejas: tagad daudzas lietas šķiet dīvainas un naivas, taču toreiz... Havjers atbrauca uz Latviju, lai vairākus gadus dzīvotu, nē, ne jau galvaspilsētā Rīgā, bet Latvijas laukos — Ogres rajona Ķeipenes pagastā. Šķiet, badīgajos deviņdesmitajos šāds solis būtu izaicinājums pat dažam labam rīdziniekam, kur nu vēl karstasinīgam, pie saules, krāsu daudzveidības un temperamenta pieradušam meksikānim. Tiesa, pats Havjers saka: «nebija tik traki. Man kā māksliniekam šis laiks šķita fantastisks. Tā ir unikāla iespēja redzēt kā valsts pāriet no vienas iekārtas uz otru, kā vienu sistēmu nomaina cita. Vienreizēja pieredze! Daudz smagāk man bija pierast pie pelēcības. Latvijas lauku ainava novembrī, decembrī vai februārī ir praktiski nemainīga. Nekas nenotiek ne dabā, ne sadzīvē, nekādas izklaides. Atver logu — tur viens un tas pats. Tā tiešām var iedzīvoties depresijā. Un vēl aukstums, sniegs — cita planēta.»
Poēma par pipariem
Pirmos piecus gadus Havjers gatavoja mālus Latvijas keramiķiem, taču īpaši ienesīgs šis rūpals nebija, tādēļ Havjers bez ilgas šaubīšanās pieņēma aicinājumu kļūt par toreiz Latvijā pirmā meksikāņu restorāna La Cucaracha šefpavāru. Kā no keramiķa var pārtapt par kulināru? Havjers saka — elementāri! «Keramika un ēst gatavošana ir ļoti līdzīgas. Keramikā no vienas masas tu mēģini izveidot priekšmetu, tad to krāso un visbeidzot liec krāsnī, turklāt nekad nezini, kas sanāks galā. Tāpat ir ar ēdienu,» smejas pavārs, kuram pirms atbraukšanas uz Latviju arī pašam piederējis neliels krodziņš Meksikā.
«Atceros, kā pirmos gadus visur staigāju ar garšvielu maisījuma burciņu. Viss, ko ēda latvieši, man šķita bez asuma. Bez žēlastības bēru piparus sievasmātes gatavotajos ēdienos. Tādēļ tad, kad kļuvu par šefpavāru, nolēmu, ka radināšu latviešus pie pareizā meksikāņu asuma. Protams — tas neizdevās,» smejas šefpavārs, «jo latvieši to vienkārši nevar dabūt iekšā. Jūsu maksimums ir labi ja trešā daļa no tā, ko ēd Meksikā.»
Havjers par pipariem, šķiet, varētu sacerēt dzeju. Viņš aizrautīgi stāsta, ka Meksikā asus ēdienus ēdot pat bērni, tie tiekot kaisīti uz banāniem, gaļas ēdieniem un pievienoti desertiem. «Pipari ir veselīgi, tie nobeidz baktērijas, palīdz asinsritei, iznīcina parazītus, tie ir garšīgi,» viņš stāsta, un man šķiet, ka šis stāsts ir tik smeķīgs, ka pašam Havjeram mutē sariesušās siekalas.
Jocīgā sēņošana
Kādas Havjeram šķita latviešu kulinārās kaislības? «Savulaik mani uzjautrināja latviešu vienveidība. Ejot uz jubilejām, es zināju, ka būs standartēdiens rosols. Bez tā — nevar! Vēl es nespēju apēst rupjmaizi ar biezu speķa šķēli. Tas ir kaut kas briesmīgs, varbūt to speķi vajag griezt plānāk vai apcept,» uzjautrinās pavārs. «Tiesa, dzīvojot Latvijā, mana gaume mainījās, man sāka garšot citas lietas, piemēram, sklandrausis, pelēkie zirņi ar speķi, ķiploku grauzdiņi, soļanka. Ļoti vērtīgas man šķiet Latvijas meža ogas, brūklenes, mellenes, dzērvenes, kas Meksikā neaug. Arī jāņogas, ērkšķogas, upenes.»
Runājot par Latvijas kolorītu, Havjers neaizmirst pieminēt arī ar kulināriju nesaistītas lietas. Viņu kā profesionālu keramiķi sajūsminot mūsu gadatirgu tradīcijas. «Biju patīkami pārsteigts, ka ikvienam četrdesmitgadniekam mājās ir vismaz daži māla podi, bļodas un īpašnieki zina stāstīt, no kura novada šie trauki nākuši, kas ir to autors. Man ļoti patīk svilpaunieki, Latgales žuburainie svečturi. Žēl, ka šīs skaistās lietas izkonkurē franču stikls un čehu kristāls. Jaunā paaudze Latvijas keramiku vairs nenovērtē,» saka Havjers.
Ar īpašu sajūsmu Havjers stāsta arī par sēņošanu. «Atceros, kā pirmo reizi devos sēņot. Visi sapulcējās pļaviņā, sarunāja pēc stundas satikties un tad pa vienam sāka izklīst, lai nenodotu savas labākās sēņu vietas. Šausmīgi egoisti! Es paliku viens pats, nezinot, uz kuru pusi man tagad jāiet,» smejas Havjers. «Pirmo reizi man tas šķita uzjautrinoši — cilvēki, apģērbušies kā tādi rūķi, klīst pa mežu, apbruņojušies ar nažiem un groziem. Meksikā neviens rudeņos neiet uz mežu meklēt sēnes. Varbūt vienīgi indiāņi. Bet ar laiku es šo to sāku saprast — baravikas, bekas. Man pašam vislabāk patīk saulsardzenes, tās, kas garšo pēc riekstiem.»
Tiesa, pēdējās desmitgades laikā ir mainījušies ne vien Havjera, bet arī pašu latviešu ēšanas paradumi. «Agrāk jūs nezinājāt, kas ir olīvas, bet tagad — visiem garšo. Vai tā, piemēram, itāļu pasta. Agrāk cilvēki laukos man teica, ka makaronus ēd tikai tie, kuriem nav naudas kaut kam citam,» viņš uzjautrinās.
«Restorānu biznesam attīstoties, Latvijā parādījās ļoti daudzveidīgs piedāvājums, kas mainījis latviešu ieradumus,» saka pavārs. Tiesa, Havjers neslēpj, ka krīzes laiks restorāniem ir sarežģīts, jo apmeklētāju skaits strauji sarūk. Šādos apstākļos, pēc Havjera domām, izdzīvos restorāni ar adekvātu piedāvājumu — izdevīga cena un labs produkts. «Ir jāmaina ēdienkartes, jāmeklē iespēja, kā sagatavot garšīgu ēdienu no lētākām, taču ne sliktākām izejvielām. Pagājuši tie laiki, kad katrā restorānā tika piedāvāts haizivs steiks un tīģergarneles no Madagaskaras,» saka Havjers. «Visvienkāršākais, protams, būtu atlaist cilvēkus, taču cik tu vari samazināt? Viens cilvēks nevar būt oficiants, bārmenis, trauku mazgātājs un apkopējs. Jā, šis nav viegls laiks, taču man tas patīk! Ir jādomā, jāmeklē jaunas receptes, jābūt kreatīvam, un tikai tā mēdz rasties ģeniālas idejas.»
Ēdiens jūt emocijas
Visbeidzot, vaicāju Havjeram: kādēļ visā pasaulē tiek uzskatīts, ka labākie pavāri ir vīrieši, nevis sievietes? «Meksikā, kur vairums ir mačo tipa vīrieši, sevi cienošs vīrietis nedrīkst maisīties pa virtuvi, tas ir pazemojoši,» viņš vīpsnā. «Atceros kā bērnībā pa kluso mēģināju kaut ko gatavot kopā ar vecmāmiņu, jo, ja mani būtu pieķēris tēvs, es dabūtu pērienu. Savukārt pavārmākslā — kā profesijā — vīrieši tiek vērtēti augstāk par sievietēm un Meksikas restorānos strādā tikai vīrieši. Kādēļ? Nezinu. Pirmkārt, darbs virtuvē ir fiziski smags un vīrietis ar to tiek labāk galā. Otrkārt, sieviete nemāk savas emocijas, negācijas, kas radušās ārpus darba, atstāt aiz virtuves sliekšņa. Savukārt ēdiens ir ļoti jūtīgs pret to enerģiju, kas piemīt pavāram,» spriež Havjers. «Turklāt sievietēm šad tad patīk klačoties, vērpt intrigas, tostarp darba vietā. Un ēdiena gatavošanai tas nenāk par labu.»
#1/3
Havjers Garsija
#2/3
Havjers Garsija
#3/3
Havjers Garsija
