Lai piedeklarētu dzīvesvietu, pietiek ar piecām portālā latvija.lv pavadītām minūtēm vai pašvaldībai aiznestu iesniegumu. Savukārt, lai izdeklarētu no īpašuma cilvēku, kuram ar to nav ne mazākās saistības, var paiet arī divi mēneši un rasties finansiāli zaudējumi, raksta laikraksts Neatkarīgā.
Birokrātija, ko Saeima ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma palīdzību it kā likvidējusi, patiesībā esot uzkrauta namīpašniekiem. Pašreizējā kārtība ir šāda: nevis tam, kurš deklarējas, jāpierāda, ka viņam ir tiesības to darīt, bet gan tam, kam īpašums pieder, jāķēpājas ar blēžu oficiālu izdeklarēšanu, norāda laikraksts.
Lielākās problēmas esot vērojamas turīgajās pašvaldībās ar prāvāko iedzīvotāju skaitu. Pirmām kārtām jau Rīgā, kur gadā oficiāli tiek konstatēts ap 300 krāpšanās gadījumu.
Galvaspilsētā ar deklarēšanās problemātiskajiem gadījumiem nodarbojas Mājokļu un vides departaments. Direktora vietniece Inga Ivanova Neatkarīgajai stāstījusi, ka adrešu blēžiem galvenā motivācija ir Rīgas piedāvātā sociālo pakalpojumu pakete. Tādi skandalozi gadījumi kā pirms dažiem gadiem, kad tauta sadeklarējusies i prezidenta pilī, i prāvākā elektrības skapī, vairs neesot ikdiena. Taču joprojām, pašvaldībai pārbaudot deklarantu sniegtās ziņas, patrāpoties adreses gan viesnīcās un noliktavās, gan ēkās, kas pēc ugunsgrēka nav apdzīvojamas.
Daži blēži esot lielāki stratēģi un ar nolūku deklarējas denacionalizētajās mājās, cerībā uz priekšroku pašvaldības dzīvokļu rindā.
Vēl viena blēdīgu deklarētāju grupa esot darba devēji, kas savus viesstrādniekus izmitina turpat būvobjektos. Likumā prasīto normālo dzīvesvietu viņi nenodrošina, bet, lai darba atļauju tomēr saņemtu, deklarē salīgtos rumāņus, moldāvus vai baltkrievus biroja telpās.
Gadā Rīgas pašvaldība saņemot ap 12 000 iesniegumu ar lūgumu izdeklarēt īpašumā nedzīvojošas personas.