Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Pagājušajā gadā par 153 000 eiro samazinājies Latvijas Bankas padomes un valdes kopējais atalgojums, liecina Latvijas Bankas vadības iesniegtās amatpersonu deklarācijas.

2018.gadā par 110 430 eiro saruka Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča atalgojums. Ja 2017.gadā viņa alga bija 143 614 eiro, tad 2018.gadā tie bija 33 184 eiro.

Savukārt prezidenta vietnieces Zojas Razmusas atalgojums pērn auga par 20 784 eiro - no 106 732 eiro 2017.gadā līdz 127 516 eiro pagājušajā gadā.

Atalgojums audzis arī atsevišķiem Latvijas centrālās bankas padomes locekļiem. Vitas Pilsumas atalgojums auga par 1613 eiro - no 104 426 eiro 2017.gadā līdz 106 039 eiro pagājušajā gadā. Latvijas Bankas padomes locekļa Arvila Sautiņa alga auga par 1568 eiro - no 103 834 eiro 2017.gadā līdz 105 402 eiro pērn.

Par 2250 eiro samazinājies bankas padomes locekļa Aivara Skopiņa atalgojums - no 106 443 eiro 2017.gadā līdz 104 193 eiro pērn.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Eirozonas ekonomikas izaugsmei nostabilizējoties un inflācijai vidējā termiņā tuvojoties 2%, arvien skaļākas kļūs diskusijas par monetārās politikas atbalsta mazināšanu jeb, citiem vārdiem, - normalizāciju. Šajā kontekstā vēsturē ieies Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes sēde, kas jūnija vidū norisinājās Rīgā un iezīmēja nozīmīgu pavērsienu eiro zonas monetārajā politikā.

ECB Padomes sēdē Rīgā tika nolemts pārtraukt nestandarta monetārās politikas instrumentu ekspansiju un ieskicēt periodu, kad pēc vairāku gadu pārtraukuma procentu likmes varētu atkal pieaugt. Tas gan ir tikai pats sākums normalizācijas procesam, ko caurvij virkne neatbildētu jautājumu.

Vēsturiskās ekspansijas sekas – neredzēti zemas procentu likmes un liela bilancePirms gandrīz deviņiem gadiem, kad Eiropa pieredzēja smagāko ekonomisko lejupslīdi kopš Otrā pasaules kara, ECB sāka galveno procentu likmju samazināšanu, kas turpinājās gandrīz desmitgadi. Pašreiz ECB noteiktās procentu likmes sasniegušas līdz šim neredzēti zemu līmeni, kas atspoguļojies arī labākos kreditēšanas nosacījumos uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Iedzīvotāju viedoklis par pēdējā laikā piedzīvoto nekustamā īpašuma tirgus attīstību ir neviennozīmīgs, liecina Swedbank veiktās aptaujas dati.

Piektdaļa uzskata, ka tirgus drīzāk stagnē, kamēr tikpat liela daļa ir pretējās domās un uzskata, ka tirgus attīstās ļoti strauji un vērojama tā pārkaršana. Savukārt nepilna piektdaļa (17%) uzskata, ka nekustamā īpašuma tirgus attīstās stabili un saprātīgos tempos. Kopumā, pēc iedzīvotāju domām, nekustamā īpašuma tirgu šobrīd raksturo cenu kāpums atsevišķos segmentos (29%) un kvalitatīva piedāvājuma trūkums reģionos (27%). Tai pat laikā ik gadu pieaug iedzīvotāju vēlme iegādāties sev mājokli un tuvāko divu gadu laikā šādu domu apsver 15% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.

Vērtējot iedzīvotāju priekšstatus par nekustamā īpašuma tirgus attīstību, Swedbank hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Normunds Dūcis norāda: «Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā nekustamā īpašuma tirgus ir attīstījies vienmērīgi, bez pārmērībām, un par tirgus pārkaršanu šobrīd runāt būtu pāragri. Vidējā dzīvokļu cena Rīgā, lai arī aug, šobrīd ir aptuveni 25% līdz 30% zem pirmskrīzes augstākā punkta jeb vidēji 1027 eiro kvadrātmetrā. Arī aktivitāte ir zemāka nekā tolaik, un cilvēki daudz piesardzīgāk izvērtē iespējas iegādāties mājokli un šim nolūkam aizņemties. Zīmīgi, ka lielākā piesardzība šobrīd ir novērojama tieši Latvijā, kur nekustamā īpašuma tirgus aug lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Salīdzinājumam – Viļņā vidējā cena par kvadrātmetru šogad sasniegusi 1488 eiro, savukārt Tallinā – 1746 eiro, taču pirms pieciem gadiem vidējā cena abās valstīs bija 1100 eiro kvadrātmetrā. Cenu pieaugumu kaimiņvalstīs sekmējis salīdzinoši lielais pieprasījums pēc jauniem mājokļiem. Tai pat laikā Latvijā nekustamais īpašums ir vispieejamākais visā Baltijā, jo algu kāpums pie mums pārsniedz nekustamā īpašuma cenu kāpumu.»

Neraugoties uz līdzšinējiem centieniem novērst atalgojuma atšķirību starp sievietēm un vīriešiem, Eiropas Savienības (ES) valstīs, tostarp Latvijā, tā aizvien ir ievērojama.

Šī gada pavasarī tika apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (EU Pay Transparency Directive), kas paredz stiprināt juridisko regulējumu attiecībā uz taisnīgu atalgojumu ES. Direktīva nosaka konkrētus pasākumus un instrumentus, lai nodrošinātu, ka darba devēji ievēro taisnīga atalgojuma principu vienādam vai līdzīgas vērtības darbam. Gan valstij kopumā, gan uzņēmumiem ir tikai divi gadi, lai sagatavotos, jo jaunie noteikumi stāsies spēkā jau 2026. gada jūnijā. Lai izpildītu direktīvas prasības, darba devējiem jau šobrīd nepieciešams pārskatīt savu atalgojuma praksi, un pārliecināties, vai pastāv atalgojuma atšķirības starp vīriešiem un sievietēm? Jāatceras, ka, izdarot secinājumus, jāsamēro vienāds vai līdzīgas vērtības darbs. Lai gan direktīvā noteikti atšķirīgi termiņi pirmo ziņojumu publicēšanai dažādu lielumu uzņēmumiem, kopumā jau šobrīd var prognozēt, ka direktīva skars visus darba devējus.

Britu finanšu laikrakstā Financial Times vairāku rakstu sērijā izvērtusies ekspertu un komentētāju diskusija par Latvijas ekonomiku un krīzes pārvarēšanas modeli.

Laikraksta galvenais ekonomikas jautājumu komentētājs Mārtins Volfs apjomīgā rakstā «Kāpēc Baltijas valstis nav piemērs» apstrīd taupības pasākumu efektivitāti, norādot, ka Baltijas valstu izaugsme nebūt nav atjaunojusies, kā arī apšauba līdzīgas taktikas realizēšanas efektivitāti citās Eiropas valstīs.

Apjomīgajā komentārā salīdzināti pirmskrīzes, krīzes laika un pašreizējie makroekonomiskie rādītāji, Volfam norādot, ka Lietuvas, Igaunijas un īpaši Latvijas ekonomika nav atlabusi pirmskrīzes līmenī.

«Latvijas IKP vēl joprojām ir 12% zem pirmskrīzes augstākā līmeņa. Tas ir sliktāk nekā Īrijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā. Pārējām divām Baltijas valstīm klājas labāk, kaut arī tās piedzīvoja milzīgu lejupslīdi,» raksta komentētājs.

Galvenais iemesls, kāpēc darbinieki aizietu no darba, ir lielāks atalgojums (66%). Turklāt darba ņēmēju gaidas attiecībā uz vēlamo samaksu divas reizes pārsniedz vidējo algu valstī. To atklāj pētījumu kompānijas TNS veiktais pētījums par darba tirgus tendencēm.

Vēlamā strādājošo vidējā mēnešalga uz rokas ir 1122 eiro. Savukārt vidējā alga valstī pēc 2015.gada CSP datiem bija apmēram 580 eiro uz rokas (818 eiro uz papīra). Visbiežāk nosauktais vēlamais vidējais atalgojums uz rokas ir 1000 eiro. Viens no trijiem darbiniekiem (34%) pēc nodokļu nomaksas uz rokas vēlētos saņemt vairāk nekā 1000 eiro.

Jāatzīmē, ka starp darbiniekiem, kurus pēc nodokļu nomaksas apmierinātu salīdzinoši zemāks atalgojums (līdz 600 eiro uz rokas), salīdzinoši biežāk ir sievietes, darbinieki ar pamata un vidējo izglītību, strādnieki un speciālisti, tirdzniecības nozarē strādājošie, darbinieki ar salīdzinoši zemāku patreizējo atalgojumu (līdz 500 EUR uz rokas), tie, kuri nedēļā strādā līdz 39 stundām, lauku reģionos un Latgalē strādājošie, kā arī mikro uzņēmumu darbinieki (1 – 9 darbinieki).

2017. gads noslēdzies ar Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, kur svarīgu lomu ieņem investīciju aktivitātes pieaugums. Kādēļ līdzšinējos gados investīciju aktivitāte ir bijusi zema?

Vai šis ir īstermiņa uzrāviens, vai arī sākums straujākai attīstībai ilgtermiņā? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, apskatīsim investīciju struktūru un tendenci, noteiksim galvenos uzņēmumu investīciju ietekmējošos faktorus, t.sk. Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu lomu investīciju dinamikā.

1. Pamatfakti par investīcijāmInvestīciju dinamika Latvijā atgādina amerikāņu kalniņus - strauju izaugsmi pirmskrīzes periodā nomainīja vēl straujāks kritums recesijas periodā. Tam sekoja palēciens 2011. gadā, mērens kritums 2013.-2016. gadu periodā un atkal uzrāviens pagājušajā gadā (1. attēls).

Lai saprastu šo izmaiņu cēloņus, pētīsim investīciju struktūru. Vispirms pirmskrīzes mājokļu burbuļa dēļ bruto pamatkapitāla veidošanā [1] no pārējām investīcijām nodalīsim investīcijas mājokļos. Redzam, ka investīcijas mājokļos svārstās vidēji 2-3% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), izņemot mājokļu burbuļa periodu, kad šis īpatsvars trīskāršojās (2. attēls). Pēckrīzes periodā mājokļu investīciju īpatsvars ir bijis stabils; pieprasījumu pēc mājokļiem daļēji uzturēja valdības atbalsta programmas (atbalsts ģimenēm ar bērniem [2] un iespēja ārvalstniekiem iegūt uzturēšanās atļauju par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā [3]).

Jaunākajā SEB bankas Baltijas mājsaimniecības finanšu apskatā atklāts, ka Igaunijā un Latvijā strādājošo ienākumi pārsnieguši pirmskrīzes līmeni. Banku eksperti uzsver – strādājošo pirktspēja par dažiem procentiem pat pārsniedz 2008. gada līmeni, turpretim darbiniekus pārstāvošās organizācijas par secinājumiem rausta plecus, ceturtdien raksta laikraksts Diena.

«Lielākās strādājošo kategorijas, piemēram, izglītības un medicīnas darbinieki, pirmskrīzes līmeni vēl tikai gaida. Ja tic valdības solījumiem, to varētu sasniegt tikai ap 2020. gadu, pagaidām mums nav liela optimisma,» Dienai norāda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers. Arī Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis norāda, ka pašvaldībās algas ne tuvu nav sasniegušas pirmskrīzes līmeni.

«Līdz ar atalgojuma problēmām pašvaldības cīnās, lai noturētu kvalificētus speciālistus, īpaši izteikti tas ir reģionos. Privātajā sektorā atalgojums kaut cik pieaug, turpretim publiskais sektors nespēj adekvāti turēt līdzi,» atklāj A. Jaunsleinis. Viņš atgādina, ka krīzes laikā pašvaldībām atcēla tiesības brīvi noteikt atalgojumu, ieviešot īpašu skalu. «Tajā brīdī, kad kāds privātais uzņēmums mēģina pārvilināt publiskajā sektorā strādājošo, pašvaldībām nav iespējams konkurēt,» skaidro A. Jaunsleinis. Viņš pieļauj, ka lielāko algu pieaugumu piedzīvojuši attīstības centri, kuros ir aktīva privātā uzņēmējdarbība.

Vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem šogad jau pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju. Bet reālā alga jeb algas pirktspēja, ņemot vērā inflāciju, pirmskrīzes līmeni varētu sasniegt 2014.gadā.

Tā lēš Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Viņš atgādina, ka vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem 2013. gada martā bija 357 lati, kas par 2% pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju (350 lati). Tādējādi latu (nominālā) izteiksmē vidējā alga pārsniedza pirmskrīzes līmeni. Tomēr piecu gadu laikā auga arī cenas – patēriņa cenu indekss 2013. gada martā par 10% pārsniedza 2008. gada vidējo rādītāju. Tādējādi reālā alga jeb vidējās algas pirktspēja – par mēneša darba samaksu nopērkams preču un pakalpojumu daudzums - joprojām par dažiem procentiem atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. Tas attiecas gan uz neto algu (pēc nodokļiem), gan uz bruto algu (pirms nodokļiem).

2020. gada maijā gandrīz piektdaļa (18,2 %) darbinieku (darba ņēmēju) 15–74 gadu vecumā strādāja attālināti, liecina Centrālās statistikas pārvaldes Darbaspēka apsekojuma rezultāti.

Attālināti strādājošu sieviešu bija par 22,8 procentpunktiem vairāk nekā vīriešu (attiecīgi 61,4 % un 38,6 %).

Maijā iespēja strādāt attālināti bija 23,9 % darbinieku, bet nedaudz vairāk kā trīs ceturtdaļām (76,1 %) šādas iespējas nebija. Tikai 5,8 % darbinieku, kuriem bija iespēja strādāt attālināti, to neizmantoja.

Visvairāk attālināti strādājošo bija vecuma grupās 25–34 gadi (26,3 %) un 45–54 gadi (26,1 %). Visvairāk attālināti strādājošu vīriešu (32,5 %) bija vecuma grupā 25–34 gadi, bet sieviešu (34,2 %) – vecuma grupā 45–54 gadi.

Visaugstākais attālināti strādājošo darbinieku īpatsvars (20,8 %) atbilstošās vecuma grupas darbinieku kopskaitā 2020. gada maijā bija vērojams vecuma grupā 25–34 gadi, bet viszemākais (14,9 %) vecuma grupā 35–44 gadi.

Viena no Eiropas valstīm, kura pēdējā laikā izpelnījusies politologu un ekonomistu īpašu uzmanību, ir Portugāle. Pēc parādu krīzes pārdzīvošanas šī Dienvideiropas valsts spējusi atgūties. Kur slēpjas Portugāles ekonomiskās izaugsmes noslēpums? Bez liekām emocijām – aplūkosim Portugāles ekonomiku raksturojošos datus.

Portugāles reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) 2014.-2016. gadu periodā ir audzis par vidēji 1.4%. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) paredz, ka izaugsme turpināsies, paredzot reālā IKP izaugsmi 2% apmērā arī 2017. gadā.

Virspusēji skatoties, kāds varētu apgalvot, ka Portugāles ekonomikas atlabšana ir panākta, piekopjot sociālu politiku. Kopš 2015. gada beigām Portugālē pie varas atrodas Sociālistiskā partija (Partido Socialista, SP), kura izveidojusi mazākuma valdību, paļaujoties uz kreiso (Bloco de Esquerda) un komunistu un Zaļās partijas apvienības (Coligação Democrática Unitária) atbalstu. Saprotami, ka šāds modelis ir izraisījis arī dažādu pasaules mediju uzmanību.

Satversmes tiesa (ST) šodien atzina, ka tiesnešu atalgojuma sistēma neatbilst valsts pamatlikumam.

Papildināta visa ziņa

Savā spriedumā ST norādīja, ka tiesnešu darba samaksas faktiskā vērtība nenodrošina tiesnešu finansiālo drošību.

ST uzsvēra, ka likumdevējam, lemjot par tiesnešu darba samaksas atbilstību, ir jānodrošina tas, lai tiesnešu neatkarības principam atbilstu ikviena tiesneša darba samaksa neatkarīgi no tiesas līmeņa vai tiesneša amatā nostrādātā laika.

Spriedumā arī tika norādīts, ka apstrīdētajās normās tiesneša amats atlīdzības ziņā ir samērots ar valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja amatu. Tomēr, samērojot minētos amatus, nav ņemtas vērā tiesneša un juridiskās struktūrvienības vadītāja atšķirīgās funkcijas, statuss un atbildība.

Pagājušajā mācību gadā pedagogu algas pieauga 24 Eiropas valstīs, liecina Eiropas Komisijas Eurydice ziņojums Pedagogu un skolu direktoru atalgojums un piemaksas 2015/2016.

2015./2016.mācību gadā pedagogu atalgojuma pieaugums piedzīvots 24 Eiropas valstīs, tomēr pārsvarā tas noticis uz vispārējās algu izlīdzināšanas rēķina. 16 valstīs sektora darbiniekiem noteiktā alga palikusi nemainīga.

Pedagogu atalgojums tikpat kā nebija mainījies Beļģijā, Francijā, Horvātijā, Luksemburgā, Polijā, Somijā, Ziemeļīrijā, Bosnijā un Hercegovinā, kā arī Latvijā.

Pēdējo septiņu gadu laikā minimālais pedagogu atalgojums palicis nemainīgs vai palielinājies vairumā Eiropas valstu. Vairāk nekā 15% palielinājums piedzīvots Beļģijas vāciski runājošajā daļā, Bulgārijā, Čehijā, Igaunijā, Lietuvā, Ungārijā, Slovākijā un Zviedrijā. Tomēr Maltā, Slovēnijā, Somijā, Lielbritānijā un Islandē atalgojums joprojām bijis zemāks par 2009.gadā fiksēto līmeni, turklāt Īrijā un Grieķijā atalgojuma līmenis kļuvis stipri zemāks, liecina ziņojums.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Pieaugošs optimisms, kas ne vienmēr ir pamatots ar adekvātu un atbilstošu rīcību, – šādi var raksturot Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu par savu finanšu stabilitāti nākotnē un gatavību kaut ko darīt savā labā.

Pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret vecumdienām un apņēmību savlaicīgi veidot uzkrājumus atklāj, ka pagājušā gada laikā cilvēki par savu nākotni kļuvuši krietni optimistiskāki. Trešdaļa aptaujāto ir pārliecināti, ka viņu vecumdienas būs sociāli aktīvas un piepildītas. Gada laikā optimisma īpatsvars ir pieaudzis par 10 procentpunktiem, kā arī ir samazinājies to cilvēku skaits, kuri «pensijas jautājumu» gadu no gada atliek uz vēlāku laiku. Saglabājas salīdzinoši augsta neuzticība valsts pensiju sistēmai – teju piektdaļa aptaujāto gatavojas strādāt arī vecumdienās, jo apzinās, ka būs vajadzīgi papildu ienākumi.

Pētījums atklāj savdabīgu uztveres «šķēri» – no vienas puses, cilvēki sagaida, ka pensijas vecumā varēs nodoties aktīvai un piepildītai dzīvei, taču ne vienmēr sasaista šīs ieceres ar savām finansiālajām iespējām. Optimisms aug, bet adekvātas rīcības, lai to piepildītu, nav. Uzdodot tiešus jautājumus par to, vai pensijas vecumā būs jāturpina strādāt, cilvēkiem nākas abus minētos jautājumus sasaistīt, un atklājas - jo tuvāk nāk pensijas gadi, jo vairāk sarūk optimisms par savām iespējām. Ja jaunieši vecumdienās plāno pelnīti atpūsties (tā domā vidēji trešdaļa), tad vecāka gadagājuma cilvēki turpinātu strādāt, jo būs nepieciešami papildu ienākumi.

Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

2023.gadā Latvijā bija nodarbināti 884,2 tūkstoši jeb 64,2% iedzīvotāju¹ vecumā no 15 līdz 74 gadiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) darbaspēka apsekojuma rezultāti.

Salīdzinot ar 2022.gadu, pērn nodarbinātības līmenis palielinājies par 0,3 procentpunktiem, bet nodarbināto skaits samazinājies par 2,0 tūkstošiem.

Lielākais nodarbināto skaita samazinājums bija vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības; automobiļu un motociklu remonta nozarē; valsts pārvaldes un aizsardzības; obligātās sociālās apdrošināšanas jomā, kā arī apstrādes rūpniecībā.

2023.gada 4. ceturksnī Latvijā bija nodarbināti 877,7 tūkstoši iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, kas ir par 13,2 tūkstošiem mazāk nekā 3. ceturksnī. Nodarbinātības līmenis bija 64,0%, kas ir 0,7 procentpunktiem zemāks nekā 3. ceturksnī.

Nodarbināto skaits vecuma grupā no 75 līdz 89 gadiem 2023.gadā bija 5,7 tūkstoši (4. ceturksnī - 6,3 tūkstoši). Turpmāk tekstā informācija tiks atspoguļota par personām vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem.

2018. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 934 tūkst. iedzīvotāju – par 15,7 tūkst. mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.Iedzīvotāju skaits 2017. gadā saruka par 0,8 % salīdzinājumā ar 1,0 % 2016. gadā. Pilsētnieku gada laikā kļuva par 8,3 tūkst. jeb 0,6 % mazāk, bet lauku iedzīvotāju – par 7,4 tūkst. jeb 1,2 % mazāk.

2017. gadā mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 7,9 tūkst., un šis rādītājs ir lielākais pēdējo četru gadu laikā (2016. gadā – 6,6 tūkst.). Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 20,8 tūkst. bērnu, kas ir par 1 140 mazāk nekā 2016. gadā, bet nomira 28,7 tūkstoši cilvēku, kas ir par 177 vairāk, salīdzinot ar 2016. gadu. Starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits 2017. gadā samazinājās par 7,8 tūkst. (2016. gadā – 12,2 tūkst.). Pērn Latvijā no citām valstīm ieradās 9,9 tūkst. cilvēku, kas, salīdzinot ar 2016. gadu, ir par 1,6 tūkst. vairāk un izceļoja 17,7 tūkst. – par 2,9 tūkst. mazāk nekā 2016. gadā. Apmēram puse (55 %) no iebraukušajiem ir saistīti ar Latviju (piemēram, dzimuši Latvijā u.c.).

Krīzes ieviestās izmaiņas iedzīvotāju paradumos ne tikai sašaurina atsevišķas aktivitātes, bet arī rada jaunas iespējas un vajadzības darba tirgū, teikts Ekonomikas ministrijas sagatavotajās vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēs, kas aptver nozaru nodarbinātības vajadzības profesiju un izglītības griezumā līdz 2040. gadam.

Prognozes izstrādātas, balstoties uz tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenāriju un tam atbilstošām demogrāfijas prognozēm. Darba tirgus prognozēs ņemti vērā aktuālie globālās ekonomikas attīstības procesi, tai skaitā arī Covid-19 pandēmijas ietekme uz Latvijas ekonomiku un darba tirgu turpmākajos gados.

Sagaidāms, ka Covid-19 mazāk skartās nozares atgūsies ātrāk un būs galvenais ekonomikas dzinulis tuvākajos gados.

"Latvijas attīstības un labklājības izrāvienu varam panākt ar strauju preču un pakalpojuma attīstību, un te svarīgi priekšnosacījumi būs cilvēkresursu un darba vietu pieejamība, bezdarba un mazkvalificēto darbinieku īpatsvara samazināšana, inovācijas un pētniecības kapacitātes paaugstināšana, digitalizācijas risinājumu un produktivitātes veicināšana,” uzsver ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

Pārskatāma nākotnē uzņēmējiem jārēķinās ar aizvien izteiktāku darbinieku deficītu, brīdina banku analītiķi.

«Swedbank» galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja Agnese Buceniece sacīja, ka Latvijā bezdarba līmenis turpināja samazināties, neskatoties uz lēnāku ekonomikas izaugsmi otrajā ceturksnī. Tas saruka līdz 6,4%, kas ir par 1,3 procentpunktiem mazāk nekā pērn otrajā ceturksnī. Šajā periodā bezdarbnieku skaits samazinājās par 18%, kas ir gandrīz piektā daļa.

«Ņemot vērā ekonomikas izaugsmes bremzēšanos varēja gaidīt, ka bezdarbnieku skaits vairs nesamazināsies tik strauji kā iepriekšējos ceturkšņos, tomēr tā vietā ieraudzījām straujāko kritumu pēdējo piecu gadu laikā. Bezdarba līmenis šobrīd jau ir zemāks nekā 2008.gadā. Norises darba tirgū diktē demogrāfija. Bezdarbā redzam kritumu, galvenokārt tāpēc ka samazinās iedzīvotāju skaits, nevis tādēļ, ka liela daļa bezdarbnieku būtu iekārtojusies darbā – tas nav noticis,» atzina Buceniece.

Konkurētspējīgs atalgojums un plašās karjeras iespējas IT jomā ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās nav mīts, bet gan realitāte.

Turklāt IT nozare pieprasa profesionāļus ar augstāko izglītību un praktiskām iemaņām. 2020. gada programmētāju aptaujas dati apliecina – 83% IT nozares pārstāvju ir apmierināti ar savu darbu un nemeklē neko citu.

46,2% IT nozares profesionāļiem ir bakalaura grāds, bet 22,8% - maģistra grāds

"Steka pārpilde" (no angļu val. "Stack Overflow") ir lielākā tiešsaistes kopiena, kas paredzēta topošiem un esošiem programmētājiem. Kopienas organizētajā aptaujā 2020. gadā piedalījās 65 000 respondenti, no tiem – 400 IT nozares pārstāvji no Latvijas. Aptauja atspoguļoja, ka 46,2% IT nozares profesionāļiem ir bakalaura grāds, bet 22,8% - maģistra grāds attiecīgajā jomā. Salīdzinot ar 2019. gadu, bakalauru skaits ir audzis par 0,9%, bet maģistru – par 0,1%. Nozare turpina pieprasīt zinošus un profesionālus speciālistus, turklāt augstākā izglītība sniedz papildus kompetences un sekmē konkurētspēju.