Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pandēmijas laikā daudz tiek runāts par to, cik nozīmīgi ir eksportējošie uzņēmumi, par to, kāds atbalsts tiem būtu nepieciešams. Viss pareizi, bet jāņem arī vērā, ka ne visās jomās un ne visi uzņēmumi vispār var būt eksportējoši, ir ārkārtīgi daudz tādu, kuri pamatā vai pilnībā orientējas uz vietējo tirgu, daudzkārt pat ļoti lokālu.

Tiem izšķirīgi svarīga ir iekšējā tirgus kvalitāte, proti, tas, cik pirktspējīgs un daudzskaitlīgs ir vietējais patērētājs. Diemžēl šajā ziņā statistikas rādītāji nav no tiem, kas iepriecina. Var jau mums stāstīt par sazin kādu ekonomikas izaugsmi un arī par straujo vidējās algas kāpumu valstī, taču, kā beidzās ierobežojumi tirdzniecībai, tā bija redzams, ka visgarākās rindas ir pie lietoto apģērbu veikaliem, kas dīvainā kārtā daudzi saviesušies tieši Rīgas centrā, kur it kā vajadzētu būt dārgo zīmolu saloniem.

Tad nu varam ironizēt – vai labāk sabiedrības dzīves līmeni vērtēt pēc dārgo auto skaita pie lielveikaliem vai pēc rindās stāvošo daudzuma pēc humpalu precēm Rīgas centrā. Un varbūt pat varētu ieviest tādu kā nevienlīdzības indeksu, ko mēra pēc tā, cik tuvu valdības mājai ir lietoto apģērbu bodes kontrastā tam, cik daudz dārgu mašīnu koncentrējas pie iepirkšanās centriem galvaspilsētas perifērijā. Jā, protams, tas nerāda patieso ainu, jo ne visi tieši naudas trūkuma dēļ iepērkas lietotu apģērbu veikalos – gan jau ir arī daļa sabiedrības, kas varbūt var atļauties arī jaunu apģērbu, taču, kādu sev vien zināmu principu vadīti, izvēlas pirkt lietotu.

Tāpat arī dārgie auto ir vien nelielai daļai sabiedrības, un tie tad arī iepērkas biežāk nekā citi un attiecīgi pie veikaliem ir vairāk pamanāmi. Taču tik un tā šie ir labāk pamanāmie kontrasti, kas signalizē par sabiedrības dzīves līmeņa atšķirībām un arī to, ka visai liela daļa patērētāju ir tādi, ko drīzāk varētu dēvēt par mikropatērētājiem, – cilvēki, kam pietiek līdzekļu vien dzīves visakūtākajām vajadzībām.

Kā tas ietekmē biznesu? Vispirms jau skaidrs, ka cieš bizness, kas saistīts ar nekustamo īpašumu pārvaldīšanu, – ja centrā esošās ēkas piesaista nevis naudīgo, bet mazturīgo publiku, ja īres namu pirmajos stāvos ir nevis dārgu zīmolu preču, bet gan lietoto apģērbu tirgotavas, neko augstas cenas par telpu nomu nevar prasīt arī augšējos stāvos. Tas atstāj iespaidu uz ieguldījumiem šo īpašumu uzturēšanā.

Ja liela daļa sabiedrības kādu preču iegādi vai pakalpojumus izvēlas nevis pēc kvalitātes kritērijiem, bet gan pēc tā paša principa kā valsts, proti, pēc zemākās cenas, tas ir būtisks kavēklis tirgus attīstībai konkrētās jomās, tostarp arī nemotivē īpaši kvalitatīvu preču un pakalpojumu piedāvājumu. Un, protams, tas atstāj iespaidu arī uz darba tirgu – ja uzņēmumu klienti lielā to daļā ir mazturīgi, tad ieņēmumi no uzņēmējdarbības nav tik lieli, lai darbiniekiem nodrošinātu pietiekami lielas algas, kas savukārt situācijā, kad robežas darbaspēka migrācijai atvērtas, neizbēgami ved pie kvalificētāko, atbildīgāko, rūpīgāko, uz personisko izaugsmi visvairāk orientēto darbinieku zaudēšanas.

Gan jau var uzskaitīt arī citus posmus šai cēloņu un seku ķēdītei, kura saistīta ar lielas daļas sabiedrības nabadzību vai pat, raugoties plašāk, nepietiekami augsto pirktspēju un noved pie patēriņa tirgus nepietiekami straujas attīstības. Valsts to cenšas regulēt, taču diemžēl ar instrumentiem, kas, pirmkārt, ļauj tai uzreiz iekasēt vairāk nodokļu, otrkārt, vairāk pozitīvi ietekmē no budžeta finansētos, savukārt lielākus apgrūtinājumus rada biznesam. Rezultātā sabiedrības ekonomiskā nevienlīdzība varētu vien pieaugt, bet tas atkal nozīmē tikai to, ka samazinās vietējā tirgus mērogi.

Jā, varētu jau domāt – nekas traks, ja pieaug nabadzīgo skaits, toties ir turīgie, kuri var atļauties tērēt vairāk, taču te gluži nevar runāt par kādu kompensējošu mehānismu, vismaz ne mūsu jau tā mazajā tirgū. Galu galā nevar jau sagaidīt, ka tāpēc vien, ka mazturīgāko daļa retāk pērk mēbeles, apmeklē restorānus (ja nav ierobežojumu kā tagad) vai izmanto skaistumkopšanas pakalpojumus, turīgākie to darīs divreiz vai trīsreiz biežāk.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru