Investīcijas plūst uz tām nozarēm, kur ir iespējama lielāka atdeve un mainīt investīciju struktūru tikai ar likumu nav iespējams.
Tā DB, komentējot gūtās investīcijas no termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanas, saka Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes asociētā profesore Ramona Rupeika-Apoga. «Ir jānodrošina investoriem pievilcīgu investīciju klimatu, lai ārvalstu investori būtu interesēti naudu guldīt arī ražošanā,» viņa uzsver.
DB jau rakstīja, ka trīs gadu laikā, kopš Latvijā iespējams pieprasīt uzturēšanās atļaujas, veicot noteiktus ieguldījumus, tikai 4,8% investīciju veiktas kapitālsabiedrībās. Lielākā daļa jeb 80,6% ārvalstnieku ieguldījumu, pretī pieprasot termiņuzturēšanās atļauju, veikti nekustamajā īpašumā.
R. Rupeika-Apoga uzsver, ka Latvijai, kā mazai valstij ar atvērto ekonomiku, investīcijas ir «dzīvības vai nāves» jautājums. Tā kā Latvijas Banka neemitē pasaules valūtu un mēs nevaram saražot visu, kas būtu nepieciešams valsts iedzīvotājiem, izmantojot tikai vietējos resursus, valstij nepieciešama brīvi konvertējama valūta, lai iegādātos dabas resursus un citas preces (iekārtas, tehnoloģijas, medikamentus u.c.) no ārvalstīm. Ārvalstu valūtu var iegūt vai nu ražojot un eksportējot savu produkciju vai piesaistot investīcijas ārvalstu valūtā.
Salīdzinot 416,8 miljonu latu investīcijas, kas trīs gadu laikā gūtas no uzturēšanās atļaujām, ar kopējo ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) ieplūdi 2012. gadā, kas veidoja 540,1 miljonu latu, piesaistīto investīciju apjoms no uzturēšanas atļaujām esot visai iespaidīgs. Jārēķina arī netiešie ieguvumi ekonomikai, pakalpojumu un preču iegāde, nodokļu samaksa valsts budžetā, tūristu piesaiste u.c., klāsta R. Rupeika-Apoga. Kopējā ĀTI struktūrā var redzēt, ka populārākas jomas ir finanšu darbība, tirdzniecība un nekustamais īpašums, viņa norāda, piebilstot, ka lielākie investori nekustamajā īpašumā ir no Zviedrijas, Nīderlandes, Igaunijas, savukārt NVS valstu investori veido nelielu daļu.