Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta šodien noteica, ka SIA Radio Skonto saskaņā ar licences līgumu Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūrai/Latvijas Autoru apvienībai (AKKA/LAA) būs jāmaksā 3% no raidorganizācijas gada ieņēmumiem, kas gūti no darbu izmantošanas, veicot programmu veidošanu.

Kā informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja, šo AT spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā AT Senātā 30 dienu laikā.

AT Civillietu tiesu palāta atkārtoti izskatīja jautājumu par autoratlīdzības lielumu, kas Radio Skonto no gada ieņēmumiem būtu jāmaksā AKKA/LAA par pārstāvēto autoru darbu izmantošanu. Iepriekš AT Senāts atcēla AT Civillietu tiesu palātas 2009.gada 17.decembra spriedumu, ar kuru tiesa bija noteikusi, ka Radio Skonto būs jāmaksā 3% no raidorganizācijas gada ieņēmumiem.

Savukārt tagad AT Civillietu tiesu palāta noteica, ka starp Radio Skonto un AKKA/LAA slēgtā licences līguma 2005.gada 19.aprīļa redakcijā 3.1.punktā paredzamais atlīdzības lielums ir 3% nevis no visiem gada ieņēmumiem, bet no tiem, kas gūti no darbu izmantošanas, veicot raidorganizācijas pamatdarbību - programmu veidošanu.

Divas trešdaļas jeb 69% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras un Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) darbību vērtē negatīvi, savukārt absolūtais vairākums aptaujāto uzskata, ka «radio klausīšanās nodeva» būtu jāatceļ.

Par to liecina pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompānijas LNT raidījumu 900 sekundes jūnijā veiktais pētījums.

37% aptaujāto AKKA/LAA darbību vērtē ļoti negatīvi, bet 32% - drīzāk negatīvi. Salīdzinoši neliela daļa (7%) Latvijas ekonomisko aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem AKKA/ LAA darbību vērtē pozitīvi (1% - ļoti pozitīvi; 6% - drīzāk pozitīvi). Savukārt ceturtajai daļai (24%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Jautāti par koalīcijas deputātu iesniegto likumprojektu par Autortiesību likuma izmaiņām «radio klausīšanās nodevas» atcelšanai, 92% aptaujas dalībnieku norādīja, ka maksa par radio atskaņošanu ārpus ģimenes loka būtu jāatceļ (81% - noteikti jā; 11% - drīzāk jā), bet pretējās domās ir 5% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem, kas uzskata, ka «radio klausīšanās nodeva» nebūtu jāatceļ (3% - noteikti nē; 2% - drīzāk nē). 3% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

«Tas, ka Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/ Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) ar pašreizējo padomi nav spējīgi sakarīgi komunicēt ar sabiedrību - tā ir patiesība. Taču viņu rīcība nav nelikumīga. Vienīgais, ko es varu ierosināt, ir šīs valdes sastāvam atkāpties, sasaukt ārkārtas biedru pilnsapulci un ievēlēt valdē jaunus, enerģiskus un ekonomiski spriest spējīgus autorus,» norāda autors, mūziķis un mūzikas izdevējs Guntars Račs, vienlaikus paužot, ka par autortiesību likumīgu aizsardzību viņš «cīnīsies visiem spēkiem».

«Pašreizējā AKKA/ LAA valde katru dienu demonstrē savu nespēju runāt ar cilvēkiem un nespēj sabiedrībai paskaidrot elementāras lietas,» norāda G. Račs, tāpat paužot neapmierinātību ar Saeimas deputātu darbu.

«Sabiedrība un nu jau arī simts gudrās galvas «ar putām uz lūpām» viens par otru skaļāk sāk apsaukāt latviešu autorus un viņu darbus administrējošās organizācijas par asinssuņiem, rīkļurāvējiem un mantraušiem. Neesmu dzirdējis, ka tādiem vārdiem kādreiz deputāti būtu apsaukuši Valsts ieņēmumu dienestu (VID) vai Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD),» viņš norāda.

Iespējams, valsts iestādēm nebūs jāiegādājas licences radio klausīšanai, jo tās nenodarbojas ar komercdarbību.

Tas, visticamāk, izriet no plānotajiem likuma grozījumiem Autortiesību likumā, kas varētu noteikt, ka radio programmu atskaņošana nav uzskatāma par publisku izpildījumu, līdz ar to tā sauktā radio klausīšanās nodeva nebūtu jāmaksā. Ar likuma grozījumiem iecerēts radīt skaidrāku priekšstatu par to, kā publiski jādemonstrē un jāatskaņo ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargājami darbi. Likumu plānots papildināt ar punktu, kas nosaka, ka autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja ar raidorganizāciju raidīto programmu starpniecību uztverta darba demonstrēšana vai atskaņošana tiešraidē notiek nekomerciālā nolūkā. Tas, iespējams, varētu nozīmēt, ka valsts iestādēm, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam nebūs jāpērk licence, jo tas nenodarbojas ar komercdarbību. Kultūras ministrija gan šobrīd vēl nevarēja pateikt, vai minētie grozījumi patiešām paredzēs to, ka valsts iestādēm nebūs jāpērk licences. Vien piebilst, ka grozījumi vēl ir izstrādes stadijā un notiek diskusijas.

Ar likuma grozījumiem varētu noteikt, ka radio programmu atskaņošana nav uzskatāma par publisku izpildījumu, līdz ar to tā sauktā radio klausīšanās nodeva nebūtu jāmaksā.

Saeima vairāku koalīcijas deputātu iesniegtos grozījumus nodevusi izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, nosakot to par atbildīgo komisiju un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, nosakot to par līdzatbildīgo komisiju.

Jānorāda, ka par radio klausīšanās nodevu un tiesībām darba vietās klausīties radio sabiedrībā raisījušās asas diskusijas. Ar likuma grozījumiem iecerēts radīt skaidrāku priekšstatu par to, kā publiski jādemonstrē un jāatskaņo ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargājami darbi. «No esošās publiskā izpildījuma definīcijas izriet, ka arī gadījumos, kad draugu kompānijā vai privātās darbinieku ballītēs tiek atskaņota mūzika, ir nepieciešams iegādāties licenci,» skaidrots likumprojekta anotācijā.

No 28. oktobra līdz 27. novembrim t/ c Galleria Riga pirmajā, otrajā un trešajā stāvā skatāmas Wear-Arts – pasaulē lielākās valkājamās mākslas galerijas – ekspozīcijas.

Projekts apvieno modi ar Latvijā un pasaulē zināmu mākslinieku – Kristīnes Luīzes Avotiņas, Kārļa Padega, Edvarda Munka, Edgara Degā, Gustava Klimta, Anitras Bērziņas, Marka Rotko, Džeksona Poloka, Viljama Tērnera – darbiem.

Wear-Arts mērķis ir atbalstīt un apvienot mākslas industrijas ar modi un ļaut sievietēm iegādāties tērpus ar iecienītāko mākslinieku darbu apdruku. Pasaulē lielākā valkājamā galerija nodrošina autortiesības. Tērpu dizaina autore ir dizainere Mari Martina.

«Mākslinieku darbu autortiesības nereti netiek novērtētas, un gleznotāji nesaņem atlīdzību par savu darbu. Mūsu mērķis ir mainīt šo situāciju. Sadarbojamies ar mākslinieku apvienībām, muzejiem, juristiem un citiem profesionāļiem visā pasaulē. Darām visu, lai aizsargātu radošo industriju autortiesības, un ceram, ka iedvesmosim arvien vairāk cilvēku sniegt savu artavu mākslai,» saka Wear-Arts dizainere Mari Martina.

ASV tiesa trešdien lēmusi, ka par interneta sensāciju kļuvušās pašbildes uzņēmušajam pērtiķim nevar piederēt autortiesības uz attēliem.

Dzīvnieku aizsardzības aktīvistu organizācija PETA uzsāka tiesāšanos pērtiķa Naruto dēļ, kurš ar dabas fotogrāfa kameru uzņēma vairākas pašbildes.

PETA prasīja atzīt makaku par viņa fotogrāfiju autoru un īpašnieku.

Kaut arī Kongress un prezidents var paplašināt likuma aizsardzību gan pār dzīvniekiem, gan pār cilvēkiem, tas nav atrunāts Autortiesību likumā, sākotnējā lēmumā norāda tiesnesis Viljams Oriks.

Britu dabas fotogrāfs Deivids Sleiters 2011.gadā Indonēzijā fotografēja Celebesas makakus. Vienu no dzīvniekiem ieinteresēja fototehnika. Tas paņēma Sleitera fotoaparātu un uzņēma simtiem pašbilžu.

Sleiters vēlāk izdeva fotogrāfiju grāmatu, kurā bija iekļautas arī divas Naruto pašbildes. PETA apsūdzējusi arī izdevniecību, kura laida klajā grāmatu.

Pēdējā laikā arvien lielāku troksni sabiedrībā saceļ Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums jeb ACTA ( no «Anti-Counterfeiting Trade Agreement» angļu valodā). Viedokļi dažādi, pat krasi atšķirīgi, ne reti – sazvērestībām pārpilni. Šķiet, diskusija vēršas plašumā un dziļumā, jo nesenās publikācijas interneta vidē liecina, ka jautājumu loks vairs nenoslēdzas ap «eBay iegādātām Nike botām, kas izpakotas izrādās Nice botas» un kā to nākotnē novērst.

Arvien biežāk izskan neapmierinātība ar vai vismaz pamatoti jautājumi par biedrības AKKA/ LAA darbības principiem. Pretstatā spekulācijām par to, ko pilsoniskajām un cilvēciskajām brīvībām varētu dot vai, gluži pretēji, atņemt ACTA nolīgums, gribu pēc iespējas bezkaislīgi ilustrēt vairākus konkrētus gadījumus, kuros AKKA/ LAA piekoptā prakse, pirmkārt, nesakrīt ar publiskajiem paziņojumiem. Otrkārt, biedrības pārstāvēto uzskatu kopums ir klaji virspusējs, pretrunā gan ar autoru, gan cilvēktiesībām kā tādām, kā arī apšaubāms no ētiskā viedokļa.

Vispirms atzīšos, ka piekrītu, piemēram, Imanta Kalniņa jau padzīvojušajam viedoklim, ka plaši izplatītā vēlme izmantot lietas un pakalpojumus, par tiem tā vai citādi nemaksājot, ir gana nopietnu satraukumu rosinoša. Atsevišķas diskusijas vērti ir jautājumi par to, kā izmaiņas matērijā (no cietvielas uz ēterisko un netverami virtuālo) līdz nepazīšanai izmainījušas cilvēka priekšstatus par to, kas viņam it kā pienākas, par to, cik kas maksā, par to, kā viņš ar saviem priekšstatiem un to praktizēšanu mijiedarbojas ar citiem sabiedrības locekļiem utt. utjp. No citām pozīcijām, nekā šajās dienās ierasts, vēlos iebilst vairākos būtiskos jautājumos, kas skar gan autorus, gan viņu darbus, gan šo darbu lietotājus/baudītājus – publiku, gan mūs – publisku pasākumu rīkotājus.

«Sagatavotie likuma grozījumi ir solis atpakaļ, neļaujot mūziķiem saņemt atlīdzību par tādu pamatlietu kā mūzikas publisku atskaņošanu, vienalga - vai tas ir radio vai jebkura cita ierīce,» norādīja Pīters Litems (Peter Leathem), Lielbritānijas mūzikas licencēšanas kompānijas Phonographic Performance Limited (PPL) direktors.

«Pelnīt ar mūziku ir riskants darbs arī vislabākajos laikos un Lielbritānijā mēs esam stingri pastāvējuši uz savām pozīcijām – ir tikai taisnīgi, ka izpildītājiem un tiem, kas iegulda savu darbu mūzikas radīšanā, ir jāsaņem samaksa, kad tiek izmantoti viņu ieraksti. Te nav nekāda atšķirība no citiem pakalpojumu sniedzējiem, un būtiski ir atzīmēt ievērojamos ieguvumus, ko bizness var iegūt no publiskas mūzikas atskaņošanas,» papildina P. Litems.

Savukārt biedrība Aepo-Artis, kas pārstāv 31 izpildītāja kolektīvā pārvaldījuma organizācijas Eiropā, izteikuši gatavību apspriest sagatavotos likuma grozījumus «ar cilvēkiem Latvijā, kuri ir atbildīgi par valsts likumdošanas grozīšanu vai atjaunināšanu», norādīja biedrības ģenerālsekretārs Ksavjers Blanks (Xavier Blanc). Līdz šim biedrība Aepo-Artis iepazinusies ar izvirzītajiem likuma grozījumiem un norādījusi uz esošām nepilnībām. Tā, piemēram, biedrības prāt, «ierosinātais formulējums «publiskais izpildījums» būtu pretrunā ar esošajiem Eiropas un starptautiskajiem instrumentiem un radītu konfliktus attiecībā uz valsts starptautiskajām saistībām. Piemēram, nosacījums, ka izpildījums tiek uzskatīts par publisku tikai tad, ja tas tiek izmantots «ar nolūku gūt komerciālu labumu», vai arī atsevišķu radioraidījumu izslēgšana no publiskā izpildījuma sektora, ir acīmredzami pretrunā ar esošajiem starptautiskajiem noteikumiem,» uzskata biedrības pārstāvji.

Iespējams, radio programmu atskaņošana vairs netiks uzskatīta par publisku izpildījumu, līdz ar to tā sauktā radio klausīšanās nodeva nebūtu jāmaksā.

Saeimas ar 83 balsīm par un divām balsīm pret konceptuāli atbalstītie grozījumi Autortiesību likumā paredz noteikt, ka publisks izpildījums ir darba vai cita ar šo likumu aizsargāta objekta priekšnesums, atskaņojums vai kā citādi tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces palīdzību vai procesa starpniecību komerciālā nolūkā veikts izmantojums, savukārt ar raidorganizāciju raidīto programmu starpniecību uztverta darba demonstrēšana vai atskaņošana tiešraidē nav publisks izpildījums.

Ar likuma grozījumiem iecerēts radīt skaidrāku priekšstatu par to, kā publiski jādemonstrē un jāatskaņo ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargājami darbi. «No esošās publiskā izpildījuma definīcijas izriet, ka arī gadījumos, kad draugu kompānijā vai privātās darbinieku ballītēs tiek atskaņota mūzika, ir nepieciešams iegādāties licenci,» skaidrots likumprojekta anotācijā.

Mūzikas izdevēji, arī kompānijas "Universal Music Publishing Group", "Warner Chappell Music" un "Sony Music Publishing", sūdz tiesā vietni "Twitter" par "plašiem autortiesību pārkāpumiem" pret konkrēto kompāniju mūzikas katalogiem.

Prasību Tenesī štata federālajā tiesā iesniedza 17 izdevēji, kuriem ir tiesības uz tādu mākslinieku kā Dreiks, Teilore Svifta un Adele, no vienīgā atbildētāja lietā - "Twitter" īpašnieces Īlona Maska kompānijas "X Corp" - prasot vairāk nekā 250 miljonus ASV dolāru (231 miljons eiro).

ASV Nacionālās mūzikas izdevēju asociācijas vadītājs Deivids Izrealaits paskaidroja, ka "Twitter" ir vienīgā no lielākajām sociālo tīklu platformām, kura "savā pakalpojumā pilnībā atsakās licencēt miljoniem dziesmu", lai gan labi apzinās, ka platformā "miljardiem cilvēku ik dienu mūziku noplūdina, prezentē un straumē".

Viņš apsūdzēja "Twitter" par platformas sniegšanu noplūdinātai mūzikai, ar autortiesībām aizsargātiem videoklipiem un citiem materiāliem. ASV Digitālās tūkstošgades autortiesību likums paredz, ka "Twitter" un citām sociālo mediju platformās nevar iesūdzēt tiesā par autortiesību pārkāpumiem saistībā ar lietotāju augšupielādētu saturu, ja platformas cenšas dzēst autortiesības pārkāpušo materiālu un soda lietotājus, kas pārkāpj autortiesības.

Pirātisko failu apmaiņas vietne The Pirate Bay gatavojas iesūdzēt tiesā Somijas antipirātisma organizāciju CIAPC par autortiesību pārkāpšanu. Vietnes pārstāvji jau lūguši Somijas varasiestādēm izvērtēt organizācijas darbību, vēsta ārvalstu plašsaziņas līdzekļi.

Somijas antipirātisma organizācija CIAPC (Autortiesību informācijas un pretpirātisma centrs (Copyright Information and Anti-Piracy Center)) izveidojusi interneta vietni, kas atgādina The Pirate Bay, nedaudz izmainot logotipu un piedāvājot saites uz failu apmaiņas vietnēm, ar kuru palīdzību var tikt pie legāla satura.

«CIAPC nokopējis failus, kas pieder The Pirate Bay, lai tos izmantotu viltotas, parodiju vietnes izgatavošanā. Lai gan The Pirate Bay pret kopēšanu attiecas pozitīvi, mēs negrasāmies vienkārši noskatīties, kā varas organizācijas pārkāpj autortiesības,» teikts failu apmaiņas vietnes paziņojumā.

Kādu brīdi plašsaziņas līdzekļos aktuāls jautājums ir intelektuālā īpašuma tiesības. Iedvesmojoties no tā, atgriezīšos pie tēmas, kas skar ne tikai sabiedriskajā transportā un restorānos izmantojamās mūzikas autortiesības, bet arī manā darba vidē aktuālu problēmu- par (ne)godīgu standartu lietošanu. Publiskajā telpā visbiežāk uzdotie jautājumi, kurus dzirdam, saskaroties ar autortiesību problemātiku, ir – Vai? Kāpēc? Cik? Kurš? Kam? Un galvenais – Maksās!

Amatpersonu «pērles» sabiedriskā transporta apskaņošanas sāgā sniedza atbildi par to, kāda ir mūsu sabiedrības izpratne par autortiesību aizsardzību. Un jāsaka, aina nav visai glaimojoša. Visvairāk mani sajūsmina svaigais un pirmreizējais izbrīns par lietām, kas sakņojas 19. gadsimtā!!! Nerunāsim šoreiz par Bernes, Ženēvas, Romas un Briseles konvencijām, par 20. gadsimta vidū dibināto Pasaules intelektuālā īpašuma organizāciju — World Intellectual Property organisation (WIPO), bet uzšķirsim mūsu pašu Satversmes 113. pantu «Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības». Ņemot vērā problēmas senumu, izbrīna periodam (Vai? Kāpēc?) būtu jābeidzas. Tā vietā vajadzētu meklēt atbildes uz jautājumu - kā nodrošināt taisnīgu atlīdzību par intelektuālā īpašuma izmantošanu?

Eiropas lielākās ziņu aģentūras otrdien pārmetušas uzņēmumiem «Google» un «Facebook» ziņu piesavināšanos un aicinājušas interneta gigantus vairāk dalīties savos ienākumos ar medijiem.

Publikācijā, ko parakstījuši 20 aģentūru, tostarp Francijas «Agence France-Presse» (AFP), Lielbritānijas «Press Association» un Vācijas «Deutsche Presse-Agentur» (DPA), vadītāji, Eiropas Parlaments (EP) aicināts modernizēt autortiesības Eiropas Savienībā (ES), lai palīdzētu novērst «grotesko nevienlīdzību».

Ziņu aģentūru vadītāji norādījuši, ka interneta kompāniju prakse piesavināties mediju saturu un izplatīt to par velti, kā arī to gūtā peļņa no reklāmām rada draudus gan patērētājiem, gan demokrātijai.

EP likumdevēji šomēnes gatavojas apspriest jauno autortiesību noteikumu direktīvu, kas liktu interneta gigantiem vairāk maksāt par radošo saturu, kas tiek izmantoti to platformās, piemēram, ziņām, mūziku un filmām.

Krimas tiesa sākusi izskatīt strīdu starp Krievijas un Ukrainas rotaļlietu ražotājiem par tiesībām izgatavot Čeburaškas rotaļlietas.

Krievijas kompānija apgalvo, ka ukraiņi, veidojot savu produkciju, nelikumīgi izmantojuši multiplikāciju varoņa Čeburaškas tēlu, atsaucoties uz Ukrainas laikrakstu Segodnja, vēsta RIA Novosti.

Krievijas uzņēmums pieprasa ukraiņiem pārtraukt Čeburašku atgādinošo rotaļlietu izgatavošanu, kā arī iznīcināt jau saražoto produkciju. Prasītājs uzsver, ka ir tikušas pārkāptas viņa autortiesības, kuras no filmu studijas Sojuzmuļtfiļm nopirktas 2009. gadā.

Savukārt Ukrainas uzņēmums uzsver, ka viņi neražo Čeburašku, bet gan mīksto rotaļlietu, kas izskatās līdzīga lemūram un nosaukta par «zvēriņu No. 3». Ukraiņu pārstāvji laikrakstam norādīja, ka šajā gadījumā redzama negodīga konkurence un Krievijas uzņēmums vēlas tos izspiest no tirgus.

Abi Latvijas uzņēmumi panākuši vienošanos, kas ietver 105 tūkstošu ASV dolāru kompensācijas izmaksu "Printful" un pienākumu "Printify" saskaņā ar tiesas izdoto rīkojumu turpmāk neveikt darbības, kas aizskar "Printful" intelektuālā īpašuma tiesības.

ASV Ziemeļkalifornijas apgabala Sanfrancisko tiesa ir pieņēmusi lēmumu izdot rīkojumu "Printful" prasībā pret "Printify". Rīkojumā tiks atzīts, ka "Printify" ir pārkāpis ASV federālos normatīvos aktus un ir nelikumīgi aizskāris "Printful" intelektuālā īpašuma tiesības.

"Ceram, ka "Printify" vadība pildīs tiesneša apstiprināto pienākumu izvairīties no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem. "Printful" biznesa pamatvērtības raksturo cieņa pret klientiem un darba spēku, taisnīga nodokļu samaksa, godīga konkurence un intelektuālas jaunrades autorības respektēšana. To pašu sagaidām no citiem nozares spēlētājiem," lietas atrisinājumu komentē "Printful" galvenā juriste Baiba Orbidāne, piebilstot, ka uzņēmums gatavs arī turpmāk vērsties tiesā par līdzīgiem pārkāpumiem.

Interneta pakalpojumu sniedzējs Lielbritānijā Sky Broaband liedzis pieeju failu dalīšanās vietnei The Pirate Bay. Pirms tam līdzīgi rīkojušies arī tādi interneta pakalpojumu sniedzēji kā Virgin Media un Everything Everywhere, tomēr The Pirate Bay vēris vaļā failu dalīšanās vietni ar citu IP adresi, vēsta BBC.

Lielbritānijas Augstākā tiesa pieprasījusi interneta pakalpojumu sniedzējiem liegt saviem klientiem pieeju failu dalīšanās vietnei The Pirate Bay, ņemot vērā britu ierasktu nozares pārstāvju (British Phonographic Industry, BPI) sūdzību par to, ka The Pirate Bay pārkāpj autortiesības.

Citi Lielbritānijas interneta pakalpojumu sniedzēji O2 un Talktalk norādījuši, ka joprojām strādā pie The Pirate Bay aizlieguma īstenošanas.

«Mēs esam investējuši miljardiem mārciņu, lai varētu saviem klientiem piedāvāt augstas kvalitātes izklaidi, jo saprotam, cik ļoti to novērtē klienti. Tādēļ ir nozīmīgi, ka tādas kompānijas kā mūsējā kopā ar valdību un citām mediju un tehnoloģiju kompānijām dara visu iespējamo, lai aizsargātu autortiesības,» teikts Sky paziņojumā.

Plašsaziņas līdzekļos Rīgas kinostudijas (RK) vārds jau vairākus gadus visbiežāk izskan saistībā ar dažādiem tiesas procesiem – nebeidzami strīdi par zemes īpašumu, uz kura atrodas RK, gadiem krāti parādi un tracis ap filmu autortiesībām.

Daudzās tiesvedības un neskaidrība par kinostudijas nākotni attur klientus no iespējamās sadarbības. Taču šīs tiesvedības noris jau sešus gadus un tik drīz arī nebeigsies – kinostudijas vadība atkārtoti pārsūdzējusi tiesas spriedumu gan par filmu autortiesībām, gan RK nekustamā īpašuma izsoles rezultātu.

Strīdi par zemes īpašumu, uz kura uzcelta RK, sākās 2005. gadā, kad toreizējie zemes īpašnieki Velta Lazda un Dzintars Abuls sniedza prasību tiesā par 10 gadus nemaksāto nomas maksu. Četrus gadus vēlāk tika panākts izlīgums, taču V. Lazda un Dz. Abuls zemes īpašumu ar visu parādu pārdeva uzņēmumiem VK Estate un Šmerļa terases, kas sāka aktīvu parāda piedziņu. RK valdes priekšsēdētājs Armands Liberts atzīst, ka nespēja vienoties par īpašumu ir viena no galvenajām problēmām, kas steidzami jārisina.

Radio SWH vadītājs Jānis Šipkēvics par radio tirgus problēmām intervijā laikrakstā Diena.

Kas ir tās lielās problēmas, kam nepieciešams risinājums?

Ir virkne radiostaciju, kas nevis rada savu programmu, bet gan retranslē kaimiņvalstī radīto. Tas jau gadiem ilgi kropļo Latvijas radio tirgu.

Kādā veidā?

Krievijā ir ārkārtīgi liels radiostaciju un talantīgu radio programmu veidotāju skaits, un radiostacijai Latvijā nav nekā vienkāršāka kā salīgt par kādas Krievijas populāras programmas retranslēšanu. Tas pat neko nemaksā - var vienoties, ka paši krievi segtu visas izmaksas un varbūt pat vēl piemaksātu - kaimiņi ieinteresēti, lai viņu raidījumi šeit skanētu. Līdz ar to mūsu valstī strādājošai radiostacijai izmaksas nav nekādas, bet reklāmas tirgū tā piedalās un var dempingot reklāmas cenu.

Viens no Eiropas Savienības intelektuāļu un interneta lietotāju karstākajiem strīdiem ir par 26. martā Eiropas Parlamentā (EP) pieņemto Direktīvu par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū, kas gan vēl jāpieņem Eiropas Padomē.

Jaunā direktīva paredz, ka turpmāk lielās interneta platformas, piemēram, Youtube, Facebook un Google New, būs tieši atbildīgas par tajās augšuplādēto saturu: tām vajadzēs slēgt vienošanos ar publicētā satura autortiesību turētājiem – ierakstu kompānijām, izdevniecībām un medijiem, nodrošinot pienācīgu atlīdzību izpildītājiem un žurnālistiem, no kuru darba šīs platformas gūst peļņu.

Tāpat paredzēts, ka interneta platformām augšupielādes brīdī būs jāspēj identificēt ar autortiesībām aizsargātu saturu, tādējādi aizliedzot to publicēt bez līguma ar autoru. Jāteic, ka direktīvai ir gan karsti atbalstītāji (piemēram, Lady Gaga), gan asi kritiķi. Vislielākās diskusijas izsauc direktīvas 13. pants, kas paredz, ka tiešsaistes platformas, kurās to lietotāji augšuplādē saturu un dalās ar to, ir atbildīgas, lai šis saturs nepārkāpj autortiesības. Tas nozīmē, ka jebkuras tīmekļa vietnes, kurās ir liels daudzums lietotāju radīta satura (YouTube, Twitter un Facebook) ir atbildīgas par satura izņemšanu, ja tas pārkāpj autortiesības. Lai to īstenotu, tiešraides platformām būs jāizmanto satura atpazīšanas tehnoloģijas jeb augšupielādes filtri. Taču, kā norāda 13. panta kritiķi, šie filtri nespēs atpazīt parodijas un interneta mēmes (attēls, video, teksta fragments, kas ir plaši izplatīts interneta vidē ar nelielām variācijām).

Britu grafiti mākslinieks Benksijs ir zaudējis juridisku cīņu pret Lielbritānijas apsveikuma kartīšu ražošanas uzņēmumu "Full Colour Black Ltd.", kā arī zaudējis Eiropas Savienības (ES) prečuzīmi vienam no viņa mākslas darbiem.

ES intelektuālā īpašuma biroja atcelšanas nodaļa šonedēļ savā spriedumā paziņoja, ka Benksija prečuzīme viņa darbam "Flower Thrower" ("Puķu metējs") bijusi pieteikta negodprātīgi, un pasludināja to par "pilnīgi spēkā neesošu".

Šo darbu, kas pazīstams arī ar nosaukumu "Love is in The Air" ("Mīlestība ir gaisā"), Benksijs radīja 2005.gadā Jeruzalemē. Tajā attēlots gados jauns protestētājs ar pusaizsegtu seju un cepuri galvā, metot puķu pušķi.

Šis lēmums, kuru ir iespējams pārsūdzēt, sekoja strīdam starp "Full Colour Black Ltd." un uzņēmumu "Pest Control Office Ltd.", kurš autentificē Benksija darbus un izskata pieprasījumus saistībā ar tiem. Benksija īstais vārds un identitāte nav zināmi.

Jau pēc dažiem mēnešiem stāsies spēkā grozījumi Latvijas likumdošanā, kas paredz starptautiskajiem holdingiem maksimāli labvēlīgu režīmu. Uz pozitīvo cerību fona parādās vairāku «ekspertu» viedokļi – no pesimistiskiem saistībā ar Latvijas perspektīvām pārvērsties par «jauno Kipru», līdz paniskiem – «valsts pārvērtīsies par ārzonu, kas pilna ar netīru kapitālu». Taču patiesībā ir citādi: Latvijai ir radusies pienācīga iespēja piesaistīt sev tūkstošus investoru, kā to jau ir izdarījusi Kipra, Malta, Luksemburga un citi kaimiņi Eiropā.

Grozījumi likumā «Par uzņēmumu ienākuma nodokli», kas stāsies spēkā 1. janvārī, paredz starptautiskajiem holdingiem ieviest labvēlīgāku nodokļu režīmu. Līdz ar to Latvijai, kas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir iemantojusi visas postpadomju telpas reģionālā banku centra statusu, ir radušās visas iespējas vēl vienam izrāvienam finanšu pakalpojumu eksporta attīstīšanā.

Kā «bonuss» likuma grozījumiem ir kļuvusi arī beidzot ratificētā vienošanās ar Krieviju – nozīmīgāko ekonomisko partneri NVS valstīs – par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem: oktobra sākumā prezidents Putins parakstīja Valsts domes pieņemto likumu. Šī vienošanās paredz samazināt vai atcelt nodokli, kas tiek ieturēts, izmaksājot no Krievijas uz Latviju dividendes, procentus, autortiesības un maksājumus par starptautisko pārvadājumu veikšanu. Ir iekļauta iespēja Krievijā ierēķināt Latvijā jau nomaksāto nodokli, kā arī daudz citu atvieglojumu.

Lielākai daļai uzņēmumu ir sava tīmekļa vietne, kur tiek pārdotas preces, sniegti pakalpojumi, vai vienkārši spodrināts kompānijas tēls. Tas ir tikpat pašsaprotami kā elpot. Taču koncentrējoties uz vietnes vizuālo pievilcību un funkcionalitāti, bieži tiek aizmirsts par dažām juridiskajām niansēm, kas varbūt nav tik acīmredzamas. Viena no tām ir tiesību piederība.

Proti, var gadīties, ka tīmekļa vietne juridiski nemaz nepieder pasūtītājam, kurš sev par lielu izbrīnu var izrādīties vienīgi tās izmantotājs. Maldīgs ir uzskats, ka ja reiz par vietnes izveidi ir samaksāta prāva naudas summa un ar web izstrādātāju noslēgts attiecīgs līgums, gala produkts obligāti kļūs par pircēja īpašumu. Praksē vietņu izstrādes un uzturēšanas līgumi bieži vien paredz, ka visas intelektuālā īpašuma tiesības, kas rodas saistībā ar līguma izpildi nemaz nepāriet pasūtītājam. Ko tas nozīmē?

Parasti runa ir par autortiesībām. Līdzīgi kā brošūras, vizītkartes un katalogus, tīmekļa vietnes aizsargā autortiesības. Būtiski, ka vietne kā tiesību objekts nav viens vienots veselums, bet gan vairāku autortiesību aizsargātu darbu kopums. Piemēram, par autortiesību objektiem var būt tīmekļa vietnē izvietots teksts, bildes, fotogrāfijas, datu bāzes, lietotāja interfeiss un lapas pirmkods. Citiem vārdiem, katram no šiem objektiem var būt savs īpašnieks un to precīza noteikšana ir ļoti svarīga.

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers uzskata, ka attiecības starp valsts apsūdzību un aizstāvību Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga krimināllietā ir uz kritiskās robežas.

Ģenerālprokurors Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā sacīja, ka visiem procesā iesaistītajiem vajadzētu pacensties ievērot ētikas normas un būt savstarpēji solīdiem. Kalnmeiers arī uzsvēra, ka šajā gadījumā nav vainīga tikai viena puse, jo «viena pagale nedeg».

«Šajā procesā ir vērojama sāncensība ne gluži labākajā nozīmē. Kā vieni uzprasās, tā otri atbild,» sacīja Kalnmeiers.

Viņš piebilda, ka uzskats, kas valda sabiedrībā, ka valsts apsūdzība jeb prokurori ir tie sliktie, bet aizstāvība - balti un pūkaini, nav pareizs.

Jautāts par Lemberga lietas izskatīšanas termiņiem tiesā, Kalmeiers skaidroja, ka šī lieta ir ļoti apjomīga un specifiska, jo diezgan daudz liecinieku ir aicināti no ārvalstīm un ne vienmēr šie cilvēki var ierasties sākumā noteiktajā laikā - ir nepieciešams saskaņot ierašanās datumus. Tāpat iztiesāšanas temps ir atkarīgs no pierādījumu pārbaudes, kur nevar pieprasīt, lai pierādījumu pārbaude nenotiek.

Pēdējo divu gadu laikā ievērojami palielinājies to cilvēku skaits, kuri strādā attālināti, tāpēc viens no galvenajiem VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) uzdevumiem pašlaik ir nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību.

To intervijā DB norāda LVRTC valdes priekšsēdētājs Ģirts Ozols. Viņš atzīmē, ka šobrīd pieaug datu pārraides apjomi un ir izmainījušās slodzes mobilajos tīklos – no pilsētu centriem tās pārcēlušās uz mikrorajoniem un lauku teritorijām. Līdz ar attālinātā darba aktualizēšanos augusi arī eParaksta lietošana un nozīmība, kā arī drošas datu glabāšanas un kiberdrošības jautājumi.

Novembra beigās jūs kļuvāt par LVRTC valdes priekšsēdētāju. Kas būs jūsu galvenās prioritātes, pie kurām plānojat strādāt?

LVRTC nodrošina nozīmīgu datu pārraides daļu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā. Ņemot vērā to, ka pandēmijas laikā ievērojami palielinājies to cilvēku skaits, kuri strādā attālināti, viena no manām galvenajām prioritātēm noteikti būs saistīta ar pakalpojumu pieejamību, kas ļautu nodrošināt efektīvu darbu gan valsts pārvaldei, gan citiem uzņēmējiem. Lielu uzmanību plānoju arī pievērst LVRTC komandas stiprināšanai un papildināšanai, tostarp jaunu talantu piesaistei.