Redakcijas komentārs: Aklās vistiņas Berlīnē

Autors: Līva Melbārzde - DB galvenā redaktore
2018. gada 10. janvāris plkst. 6:34

Tāds iespaids rodas, vērojot Eiropas lielākās ekonomikas Vācijas atkārtotos mēģinājumus tomēr izveidot vairākuma valdību. Pēc pagājušajā rudenī notikušajām parlamenta vēlēšanām centieni izveidot tā saucamo Jamaikas koalīciju, kurā ietilptu CDU, CSU, FDP un zaļie, izgāzās ar lielu blīkšķi - piesaistīto politisko spēku intereses tomēr izrādījās pārāk nesavienojamas. Tagad Angelas Merkeles vadītā CDU, Horsta Zēhofera vadītā CSU un Martina Šulca vadītā SPD līdz piektdienai centīsies izrunāt tā sauktās lielās koalīcijas izveides iespējas.

Vācijas politiskās dzīves vērotāji un komentētāji gan uz šo koalīciju raugās bez īpašām ilūzijām, neprognozējot tai ilgu pastāvēšanu, jo nekādas siltās jūtas starp šīm partijām nevirmo. SPD iepriekš jau divas reizes noraidījusi valdības veidošanas iespēju ar šiem politiskajiem spēkiem, vienlaikus šajās partijās valda arī liela neapmierinātība ar tās līderiem.

Visgrūtākajā pozīcijā šajā situācijā atrodas jau 12 gadus valdījusī Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa ir skaidri pateikusi, ka lielajai koalīcijai dotu priekšroku, tāpēc tagad ir jācenšas ar vilinošiem piedāvājumiem piesaistīt pretrunīgi noskaņoto SPD. Sarunas nerit viegli - mediji ziņo, ka topošajiem partneriem jau radušās domstarpības, piemēram, nodokļu jautājumos, turklāt, ja Merkeles pretimnākšana SPD būs pārāk liela, to nesapratīs ne CDU, ne CSU, kas baidās no vēl lielākas sociāldemokrātijas nostiprināšanās. Turklāt kanclerei arvien vairāk zūd arī uzņēmēju sniegtā aizmugure, kā var spriest no vairākiem biznesa pārstāvju publiskiem paziņojumiem. Uzņēmēji Vācijā – līdzīgi kā arī pie mums Latvijā - pārmet vadošajiem politiķiem skaidras nākotnes stratēģijas trūkumu, A. Merkeles gadījumā - vēl arī zudušu saikni ar realitāti. Kopumā Vācijas ekonomikai līdz šim ir klājies lieliski, un daudzas Eiropas valstis uz šo zemi skatās kā uz panākumu gūšanas piemēru. Tikmēr Vācijas sabiedrībā sašķeltības apziņa pieaug - pietrūkst visiem saprotama redzējuma par izglītības, digitalizācijas, infrastruktūras, veselības aprūpes un ārējās drošības jautājumiem, nemaz nerunājot par migrācijas, integrācijas un Eiropas Savienības reformu izaicinājumiem. Arī Vācijā ir cilvēki, kas nereti bez darba un cilvēcīgas pajumtes dzīvo vājāk attīstītos reģionos, baidās no noziedzniekiem un sen jau jūtas “izslēgti no spēles”, tādā veidā tikai paaugstinot sabiedrības sašķeltību. Kamēr Vācija cīnās ar savām iekšējām pretrunām, Eiropa noskatās un gaida.

Eiropas Savienības nākotnei spēcīgs motors un kopā cementējošs spēks ir ļoti svarīgs, taču uz Brexit un neesošas spēcīgas Vācijas valdības fona stāvoklis izskatās arvien mulsinošāks un nepārliecinošāks. Rezultātā vēlme pēc dzīvošanas pasaules attīstības centrā drīzāk sākt vilkt uz biblisko dzīvošanu nāves ieskautā pasaulē, un šī sajūta biedē.

Atslēgvārds