Redakcijas komentārs: Inovācija ir arī politikas renesanses iespēja

2017. gada 26. septembris plkst. 7:45
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Turpinot inovācijas ekonomikas tēmu (pēc DB 12.09.), šoreiz norādīšu ne vien uz publiskā sektora kā pārvaldes radošo pārdefinēšanos, bet arī uz politikas ikdienišķā nozīmē – uz partiju politikas – atjaunošanās iespēju mūsdienīgā inovācijas sistēmā.

Jāsāk ar to, ka šī ir laba, kaut arī ne sevišķi mierinoša, ziņa publiskā sektora elitēm. Tā nav mierinoša tāpēc, ka inovācijas ekonomika no šīm elitēm paģērē pašidentitātes radikālu pārskatīšanu, un tas ir frustrējošs process. Tomēr tā ir laba ziņa, jo šāda identitātes pārmaiņa līdz ar mērķu pārdefinēšanu jaunajos ekonomiskajos apstākļos ne obligāti paredz esošo institūciju noārdīšanu. Tiesa, priekšnoteikums pastāvēšanai ir pārmaiņa uz pastāvīgu, principiālu rīcībpolitikas un institucionālo atvērtību visefektīvākajiem ekonomiskajiem un sociālajiem risinājumiem.

Ekonomikas teorētiķis Jozefs Šumpēters pirms 100 gadiem bija ievērojami pesimistiskāks. Viņa ieskatā kapitālisms inovācijas un konkurences cīņas procesā ir neizbēgami destruktīvs – radoši destruktīvs. Saskaņā ar J. Šumpēteru, inovatīva ekonomika un bizness cikliski ceļas uz iepriekšējā modeļa drupām.

Gadsimtu vēlāk jau mūsdienu inovācijas teorētiķi, piemēram, Henrijs Eckovics, balstoties vērojamajos procesos, vairs nav tik pesimistiski. H. Eckovics norāda, ka mūsdienīgā inovācijas sistēmā ir iespējama jau esošo vadošo ekonomikas un politikas spēlētāju radoša rekonstrukcija, ne destrukcija. Ja tas nenotiek, tad gan destrukcija ir neizbēgama, un jebkura elite tajā var vainot tikai sevi.

Vienojošais kā administratīvajām, tā politiskajām elitēm šai ziņā ir laika gars: lineārā ekonomika, kurā problēmas varēja nomētāt ar naudu, ir beigusies. Publiskā sektora un politiskās elites turpinoša pastāvēšana prasa tradicionālo institūciju radošo rekonstrukciju līdz ar mērķu, identitātes, attiecību un funkciju pārdefinēšanu.

Mērķis vairs nav konkrētu risinājumu pasūtīšana vai radīšana, un funkcija attiecīgi nav līdzekļu pārdale, lai šos risinājumus apmaksātu. Tā vietā risinājumu atrašana un ieviešana ir jāatstāj tirgum, turklāt visplašākajā traktējumā – kā biznesam, tā nevalstiskajam sektoram, augstskolu laboratorijām un pat inovatīviem efektivitātes risinājumiem pašās institūcijās un arī partijās.

Tas maina jeb rekonstruē gan institūciju, gan partiju politikas identitāti. Tā kļūst stimulējoša, varbūt pat provocējoša savām nozarēm un saviem elektorātiem, izaicinot un mudinot tos uz varēšanu. Tā ir varēšana rast, piedāvāt un iedzīvināt risinājumus, kuru pamatā ir efektivitāte nevis «dodiet man vairāk naudu» arguments. Tā ir galveno problēmu – īsto problēmu ‒ definēšana un «pārdošana», uzstādot tās par reālām un tāpēc tiešām risināmām.

Lieciet vairāk biznesa vai sociālos uzsvarus, bet – lieciet! Un izaiciniet savus elektorātus, pārlieciniet tos, ka tieši inovācija un tai sekojošā efektivitāte ir risinājums, lai tā sekotu vai nu investīcijām pētniecībā un attīstībā, vai, piemēram, sociālās uzņēmējdarbības uzrāvienam, kas jau pats par sevi Latvijā būtu jauninājums.

Dalies ar šo rakstu