Saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem, pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā (ES), pieaug nevienlīdzība. Taču nevienlīdzība ir ne tik daudz starp valstīm kā starp reģioniem, laukiem un pilsētām.
Ja Rīga aizvien vairāk tuvinās vidējam ES dzīves līmenim, tad to nevar teikt, piemēram, par Latgali. Līdz ar to, runājot par nevienlīdzību, noteikti ir jāņem vērā ģeogrāfiskais komponents. ES un ASV jau gadiem ekonomisti debatē, vai nevienlīdzības mazināšanai efektīvāka ir «teritorijā balstīta politika» (place based policy) vai cilvēkos balstīta (people based policy).
Pirmajā gadījumā atbalsts tiek sniegts atpalikušiem reģioniem kā ģeogrāfiskām vietām, otrajā gadījumā – cilvēkiem. Ir virkne ekonomistu ES un ASV, kuri uzskata, ka nav mākslīgi jācenšas uzturēt pie dzīvības ekonomiski mirstošas teritorijas, tā vietā jāpalīdz to iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā vairums ekonomistu uzskata, ka ir jāpielieto gan teritorijā balstīta politika, gan teritoriāli neitrāla, abas šīs pieejas kombinējot. Eiropas politikas pētījumu centra eksperti savos rakstos proponē, ka teritorijā balstīta politika noteikti ir piemērojama, tikai tajā vajadzīgas pārmaiņas. Vispirms jau, kā norāda vairāki ekonomisti, uzsvars ir jāpārliek no teritoriālās vienlīdzības uz reģionālo konkurētspēju. Tas varētu būt atbilstoši arī Latvijas situācijai. Tas nozīmē arī pārmaiņas izvēlētajos valsts politikas instrumentos. Primāri tā ir pāreja no teritoriālām subsīdijām uz investīcijām, lai sekmētu reģionālo konkurētspēju, balstoties uz reģionu specializāciju un tiem piemītošajām priekšrocībām. Tā ir arī pāreja no sektorālas uz multisektorālu pieeju.
Kā norāda pētnieki, situācija dažādās valstīs būs atšķirīga. Būs valstis, kurās aglomerācijas stiprināšana būs sekmīgāka nekā inovāciju veicināšana atpalikušajos reģionos, un būs valstis, kurās situācija būs pretēja. Piemēram, Lielbritānijā, kur reģionālās atšķirības ir krasi izteiktas, politikas veidotāji iesaka stiprināt atpalikušo vietu saiknes ar reģionālajiem centriem, vispirms jau transporta infrastruktūras ziņā. Tas nozīmē, ka arī «neveiksmīgo» teritoriju iedzīvotājiem būs iespējas baudīt flagmaņu sniegtās iespējas. To, ka krasās reģionālās atšķirības, kur liela daļa iedzīvotāju jūtas kā aiz veiksmes kuģa borta palikuši, var negatīvi ietekmēt gan valsts stabilitāti, gan demokrātiju, apliecina pieaugošais populisma vilnis ES.
Visuzskatāmāk cilvēku neapmierinātība ar stagnējošo dzīvi perifērijā manifestējas Dzelteno vestu kustībā Francijā, tās saknes ir rodamas Francijas laukos un mazpilsētās. Lielpilsētu straujā izaugsme un ievērojami augstāks dzīves līmenis nekā pārējā valsts teritorijā ir vērojama teju visās valstīs, un tas rada ārpus metropolēm dzīvojošo lielu neapmierinātību. Skaidrs, ka atpalikušo reģionu pasīva subsidēšana nav devusi cerētos rezultātus. Par to, ko iesākt ar reģionālajām atšķirībām, kā mazināt nomaļu vietu ārpus lielajiem centriem ekonomisko, sociālo un kultūras atpalicību, diskutē visur pasaulē. Tas ir aktuāls jautājums arī Latvijai. Pašreizējā atbilde uz to no politiķu puses ir reģionālā reforma. Tas, vai tā dos cerētos rezultātus, vistiešākajā mērā būs atkarīgs no tai izvirzītajiem mērķiem un tās izpildījuma.
