Latvijas sabiedrība ir visai skeptiski noskaņota pret partijām. Socioloģisko aptauju firmas SKDS direktors Arnis Kaktiņš tvīto: aptaujas dati liecina, ka Saeimas vēlēšanu iznākums nav būtiski uzlabojis kritiski zemo uzticēšanās līmeni parlamentam: ja septembrī apmēram mēnesi pirms vēlēšanām vecajai Saeimai uzticējās 19%, tad divus mēnešus pēc vēlēšanām jaunajai Saeimas uzticas tikai 21%.
Tas rada fundamentālu jautājumu – vai cilvēki neuzticas parlamentārajai demokrātijai kā tādai vai pašreizējām partijām? Atbilde nav viennozīmīga. Noteikti ir daļa sabiedrības, kam riebjas partijas kā tādas un kas ilgojas pēc mierlaiku Ulmaņpapa stingrās rokas, kas tēvišķi rūpētos par tautas labklājību, savus oponentus turot īsā saitītē. Par to liecina gan lielas daļas vēlētāju vēlme pēc kārtējā mesijas un stingra līdera, gan neiecietība pret citādi domājošajiem. Ar to arī saistīti gan atsevišķu politiķu, gan viņu atbalstītāju «uzbraucieni» medijiem, īpaši sabiedriskajiem, un pārmetumi, ka tie ir teju prettautiski noskaņoti. Tajā pašā laikā ir gana daudz cilvēku, kuri iestājas par parlamentāru demokrātiju, bet kuriem nav pieņemams pašreizējais partiju tirgus.
Te nu politiķi var vainot paši sevi. Vispirms jau tā ir tradicionālā priekšvēlēšanu retorika, ka mūsu partija ir mazākais ļaunums, jo citas ir vēl sliktākas par mums. Tas nevar radīt vēlētājos pozitīvas jūtas pret partijām, ja jāizdara šādas izvēles. Tiesa, šajās vēlēšanās bija gana daudz iespēju izvēlēties jaunus politiskos spēkus, ko vēlētāji arī izdarīja. Saeimā ar lielu balsu pārsvaru, neskaitot veco Saskaņu, iekļuva trīs jaunas partijas. Tomēr tajās ir vairāki politiķi, kuri jau līdz šim darbojušies politikā un bijuši ne tikai deputāti, bet arī ministri, tā ka tos par jaunām sejām nu nekādi dēvēt nevar. Turklāt ap vairākām partijām vijas zināma neskaidrības ēna par to, kas ir to finansētāji un vai aiz tām nestāv kādi politbiznesmeņi.
Šķiet, tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki neuzticas partijām, – to sasaiste ar ne vienmēr zināmiem un caurspīdīgiem sponsoriem. Kamēr būs aizdomas par partiju finansēšanas godīgumu, tikmēr būs grūti paaugstināt uzticību tām. Arī to savstarpējie kašķi, kas bieži nav demokrātiskas, argumentētas diskusijas, bet gan personīgi aizvainojumi, kas var radīt cilvēkos pārliecību, ka visi vairāk vai mazāk jau ir, piedodiet, bet sūdabrāļi, uzticību partijām nevairo. Lai mazinātu sabiedrības skeptisko noskaņojumu pret partijām, vispirms tām pašām ir jāizdara pāris mājas darbu, no kuriem viens no galvenajiem ir pilnīga savas finanšu plūsmas caurspīdība, jebkuru aizdomu noņemšana par jebkādām partiju melnajām kasēm un nelikumīgiem publiskajiem iepirkumiem. Kamēr partiju biedriem būs savas biznesa intereses, kuras tie centīsies īstenot caur politisko procesu, tikmēr partijām neuzticēsies. Neuzticību noteikti mazinātu arī emocionālu izteikumu aizstāšana ar faktiem. Jo politiķi, kas pieķerti melos, kaut arī nelielos un kaut arī par konkurentiem, ātri izsmeļ savu uzticības kredītu.
