Redakcijas komentārs: Piektais ritenis vai noraktais zelts?

2018. gada 15. janvāris plkst. 7:43
Autors: Raivis Bahšteins - DB galvenās redaktores vietnieks
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Iepriekšējie trīs gadi ir zīmīgi ar to, ka bezdarbnieku pabalstiem valsts tērētā summa pārkāpusi simt miljonu eiro atzīmi (salīdzinājumam – 116,2 milj. eiro 2016. gadā un 85,2 milj. eiro 2014. gadā). Tajā pašā laikā var prognozēt, ka pērn samazinājies bezdarbnieku skaits. No statistikas viedokļa – lieliski, taču jāņem vērā, ka sarukums noticis pēc veiktajām izmaiņām normatīvajos aktos. Iespējams, agrākie sezonas strādnieki ar likuma rīksti aizdzīti peļņā uz citām zemēm vai, diespasarg, uz ēnu ekonomikas valstību, lai izvairītos no gadījumiem, kad darbinieki vienkārši paņem sev valsts apmaksātu garāku vasaras «atvaļinājumu», lai rudenī atkal atgrieztos oficiālā darbā, un tā gadu no gada uz citu nodokļu maksātāju rēķina.

Taču valsts bardzība, mainot normatīvus, ir ietekmējusi arī tos, kas līdz šim veica sezonas darbus, bet darbam nepiemērotos mēnešus pavadīja, atpūšoties valsts apmaksātos bezdarbniekos. Tādēļ var minēt, ka grozījumi ir veicinājuši bezdarbnieku skaita samazināšanos, jo tie, iespējams, gluži vienkārši ir sakravājuši koferus un aizbraukuši, aiz sevis atstājot mīnus zīmi arī vakancēs. Iespējams, šo tendenci izgaismo lauksaimnieku izmisums pēc sezonas strādniekiem, jo lauki tukšojas un darbarokas tur atrast kļūst arvien grūtāk. Ja vairāk nekā 84 tūkstošus lielo bezdarbnieku pulku salīdzina ar 801,4 tūkstošiem darbinieku, par kuriem samaksātas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, sanāk, ka uz katriem desmit strādājošajiem gulstas viens bezdarbnieks. Ja pavērojam darba tirgus situāciju, kurā uzņēmumi cīņā par kvalificētiem darbiniekiem nodarbojas ne tikai ar vairāksolīšanu, bet izmanto arī daudz niansētākus pievilināšanas mehānismus, tad 84 tūkstoši bez darba esošo patiesi šķiet izniekots potenciāls. Vai arī, no skarbās realitātes pozīcijām paraugoties, tie ir tāds pamatīgs un neērts piektais ritenis, kas katru gadu no valsts budžeta izsūc ļoti krietnu summu nodokļu maksātāju naudas. Šis temats raisa daudz grūti atbildamu jautājumu, tostarp par to, cik jēgpilni un kvalitatīvi noris pārkvalificēšanās un ar to saistītie pasākumi, kurus īstenojot, starp citu, kārtējo reizi «apgūstam » Eiropas naudu.

Vai atdevi no tiem varam uzskatīt par iztērētās naudas vērtu? Vai Nodarbinātības valsts aģentūra ir pietiekami redzīga, lai saskatītu, kurās jomās speciālistus vajag akūti šodien un vajadzēs rīt? Ja darba tirgū varētu veiksmīgi «rekrutēt» kaut desmito daļu no bezdarbnieku «armijas», tas būtu ārkārtīgi pozitīvs sitiens pa plecu biznesa videi. Nupat premjers Māris Kučinskis izteicās par to, ka runāt par darbaspēka tirgus atvēršanu šobrīd vēl ir pāragri. Ja tā, vai esam izmantojuši iekšējo potenciālu un resursus? Acīmredzot nē, jo Latvijā strādājoši uzņēmumi tā vietā, lai domātu par biznesa apjomu audzēšanu, pievēršas tam, lai automatizētu procesus, tā strauji samazinot nepieciešamību pēc darbarokām. Saskaņā ar SEB bankas aptauju Baltijas valstīs, lielie uzņēmumi no visām nozarēm kā galveno izaicinājumu šajā gadā uzsver tieši ar darbaspēku saistītos jautājumus.

Atslēgvārds