Redakcijas komentārs: Sods vai solidaritāte – attieksmes jautājums

2018. gada 21. marts plkst. 7:42
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Lai gan Latvijā ir krietni augstāka ienākumu nevienlīdzība nekā vidēji Eiropas Savienībā, ko atspoguļo arī viens no augstākajiem Džini koeficientiem, tomēr nodokļu reformas ietvaros ieviesto Iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāti uzņēmēju organizācijas uzņēmušas ar lielu pretestību.

Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera pat ir aicinājusi no tās steidzami atteikties. Galvenie argumenti pret progresivitāti tradicionāli saistīti ar to, ka pieaugs ēnu ekonomika un tas būs šķērslis labi atalgotu darba vietu izveidei. Izskan arī viedokļi, ka tādējādi tiek sodīti uzņēmēji, kas maksā lielas algas. Bet pats galvenais – vajagot vispirms uzkrāt bagātību un tikai tad domāt par tās pārdali.

Uzņēmēju, kas maksā lielas algas saviem darbiniekiem un ir efektivizējuši ražošanu vai sniedz augstas pievienotās vērtības pakalpojumus, nepatiku pret augstāku nodokļu slogu, protams, var saprast. Jo sevišķi tāpēc, ka Latvijā šis slogs ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Līdz ar to tā mazināšana vieniem uzņēmējiem uz citu rēķina, protams, sajūsmu neizsauc.

Nepatiku pret augstāku nodokļu slogu, protams, var saprast. Jo sevišķi tāpēc, ka Latvijā šis slogs ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Līdz ar to tā mazināšana vieniem uzņēmējiem uz citu rēķina, protams, sajūsmu neizsauc.

Tomēr situācija, šķiet, ir nedaudz sarežģītāka. Vispirms par korelāciju starp progresivitāti un ēnu ekonomiku. Ja tāda tiešām būtu, tad Latvijā, kur 27 gadus ir līdzenā nodokļu likme, ēnu ekonomikai vajadzētu būt daudz zemākai nekā Rietumeiropas valstīs, kur ir progresīvās likmes. Taču situācija ir pilnīgi pretēja. Tāpat grūti iedomāties, ka lieli, nopietni uzņēmumi, kas maksā lielas algas, pēkšņi sāks veidot dubulto grāmatvedību. Jāteic, ka arī Ārvalstu investoru padome atšķirībā no pašmāju uzņēmēju organizācijām vienmēr ir paudusi, ka pret progresivitāti neiebilst.

Ja runājam par daudz dzirdēto argumentu, ka vispirms vajag uzkrāt bagātību un tad to pārdalīt, tad laikam neatbildams ir jautājums – kad varēs pateikt: jā, nu uzkrāts ir pietiekami, tagad varam sākt domāt par pārdalīšanu. Turklāt esam krājuši 27 gadu garumā, taču ienākumu nevienlīdzība kā nerūk, tā nerūk. Tas liek domāt, ka bez pārdomātas valsts intervences šajā jomā neiztikt. Turklāt, ja labklājības centrā liekam nodarbinātību, tad skaidrs, ka nodokļu politikas instrumenti nevienlīdzības mazināšanai ir daudz iedarbīgāki par pabalstiem. Jo viens no Latvijas uzdevumiem ir mazināt strādājošo cilvēku nabadzību jeb tā dēvēto poverty at work.

Tas iespējams tikai ar valsts atbalstu nodokļu jomā, nevis ar direktīvu minimālās algas celšanu, kas daudzus mazos uzņēmējus, īpaši reģionos, varētu novest līdz bankrotam. Nebūtu pareizi to uztvert kā darba devēju sodīšanu. Mūsdienu Rietumu pasaulē to dēvē citā vārdā – par solidaritāti. Cita lieta, ka progresivitātei ir jābūt saprātīgai, tā nedrīkst nokaut iespējas veikt investīcijas un, galu galā, arī gūt peļņu.

Dalies ar šo rakstu