Redakcijas komentārs: Tirgus brīvību radīja ticības brīvība

Autori: Didzis Meļķis, DB starptautisko ziņu redaktors
2017. gada 10. oktobris plkst. 7:25

Iepriekšējā komentārā rakstīju par to, kāds mums aizvien ir ekonomiskais labums no reformācijas pirms 500 gadiem (03.10.). Tā rezultāts ir cieņa pret pilsoniskumu un profesionalitāti, kas ir stipras sabiedrības un veiksmīgas ekonomikas pamatā, liekot Rietumos dziļu kulturālo fundamentu arī kapitālismam.

Mans arguments ir, ka šā pamata «cementa» unikālā recepte aizvien ir Rietumu spēks, tāpēc nevajag stresot par globalizācijas draudiem, bet gan apzināties Rietumu sabiedrības spēka avotu – pilsoniskumu un profesionālu radošumu un tur arī turpināt smelties. Lai gan vesternizācija līdz ar globalizāciju šos progresīvas laicīgās dzīves tikumus kopš 19. gadsimta izplata visā pasaulē, ceļot globālo konkurētspēju arī islāma, hinduisma, budisma u.c. kultūru zemēs, progresīva pilsoniskuma un radošuma oriģināls tomēr ir Rietumos, sevišķi protestantisma ietekmētajās kultūrās.

No reformācijas ietekmes uz kultūru plašā izpratnē, ieskaitot ekonomiku, loģiski izrietēja arī brīvā tirgus rašanās, sākot ar pašu protestantu konfesiju pieteikumu, ka tās ir pilntiesīgas ideju tirgus dalībnieces. Par ideju tirgus brīvību protestanti cīnījās krietnu un ļoti asiņainu gadsimtu līdz Vestfālenes miera līgumam 1648. gadā pēc Trīsdesmitgadu kara, kad tika iedibināta arī mūsdienu pasaules kārtība – suverēnas nacionālās valstis.

Šai starpvalstu tirgū momentā savā spēkā sāka darboties konkurence, pievelkot ar pilsoniskumu un radošumu pēc to būtības piesātinātos protestantus tolerantajām zemēm, piemēram, Nīderlandei Eiropā, Anglijai un arī Jaunajai pasaulei, kas attīstījās par globālā tirgus čempionēm. Šeit jāpiebilst, ka protestantismam atvērtās zemes parasti bija tolerantas arī citur vajātajiem. Tā Rīga un mūsdienu Latvija tika pie savas vecticībnieku kopienas, ko nīcināja Krievijā. Brīvi interpretējot, vecticībnieki bija sava veida Krievijas protestanti, un viņu uzņēmējdarbības, brīvā tirgus un kapitālisma gars ir izcils. Tieši reformācijas pieteiktās tiesības ticēt citādi, kas sekulārajās konsekvencēs nozīmēja arī tiesības neticēt, Rietumos līdztekus radīja arī ideju vispār brīvo tirgu.

Sākumā tas bija «kā vara, tā reliģija» princips, tomēr tieši tur, kur tika paģērēts vēl lielāks iekšējais plurālisms, veidojās viskonkurētspējīgākās ekonomikas. Tāda bija Nīderlande un arī Eiropas demokrātijas vecmāmiņa – protestantiskā Anglija. Tieši tās parlamentārisms un, kaut smagi gūtā, tomēr gūtā spēja sadzīvot ticību raibumā bija pamatā angļu politikas un biznesa dialoga atvērtībai un no tā izrietošajām operatīvajām atbildēm uz vietējiem un globālajiem efektivitātes un konkurētspējas izaicinājumiem, drīz vien padarot Lielbritāniju par vadošo lielvaru.