Redakcijas komentārs: Vilks badā un kaza beigta

2018. gada 16. aprīlis plkst. 8:49
Autors: Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Nozarēs, kurās noslēgtas ģenerālvienošanās, uzņēmumi varēs paši lemt par piemaksu apmēru par virsstundām, bet ne mazāk kā 50% no darba algas. Tāda vienošanās ir panākta Nacionālās trīspusējās sadarbī­bas padomes sēdē.

Tas nozīmē, ka tajās nozarēs, kurās šādas ģenerālvie­nošanās nav (un pagaidām tādas nav nevienā nozarē), uzņēmumi turpinās par virstundām maksāt piemaksas 100% apmērā.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība līksmo par no­sargātajām pozīcijām, savukārt neapmierinātību neslēpj uzņēmēju organizācijas. Protams, tas, ka piemaksu līdz 50% varēs samazināt ģenerālvienošanos noslēgušie uz­ņēmēji, ir solis uz priekšu. Tomēr jāapzinās, ka tuvākajā laikā ne visās nozarēs tas būs iespējams. Kaut vai pārlie­ku lielo uzņēmumu un reģionālo atšķirību dēļ. Pašlaik vistuvāk ģenerālvienošanās noslēgšanai ir būvniecības nozare, principā tam lēnām briest arī apsardzes uzņē­mumi. Taču tas arī viss.

Faktiski šī ir viena no izmaksu pozīcijām, kurā Latvija konkurences cīņā zaudē gan Lietuvai, gan Igaunijai, kur piemaksas par virsstundām ir 50% apmērā. Turklāt Lat­vija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur piemaksa par virsstundām ir 100% apmērā. Arodbiedrības vien­mēr ir uzsvērušas, ka no augstās piemaksu likmes nevar atkāpties, jo darba algas Latvijā ir zemas un piemaksas darbiniekiem ir būtisks ienākumu avots.

No pašreizējā regulējuma iegūst tikai publiskajā sektorā strādājošie, kurus arī visaktīvāk aizstāv arodbiedrības.

Tajā pašā laikā šajā argumentācijā ir vismaz viena bū­tiska kļūda. Proti: virsstundas nav un nevar būt normā­la prakse uzņēmumos, līdz ar to piemaksa par pārstrā­dātajām darba stundām nav uzskatāma par regulāru ienākumu sastāvdaļu. Jo virsstundas var strādāt tikai ārkārtas apstākļos, taču tā nevar būt normāla prakse. Turklāt, ja runā par darba algu, tad tā pērn salīdzināju­mā ar 2016. gadu ir kāpusi par teju 8%. No šā gada bū­tiski palielināta arī minimālā darba alga. Tas liecina, ka darbaspēka izmaksas strauji kāpj. Tomēr arodbiedrības izliekas to nemanām un spītīgi turpina turēties pie sa­viem iekarojumiem.

Tā rezultātā cieš paši strādnieki, jo augsto piemaksu dēļ daudzviet virsstundas netiek ne uzskaitītas, ne apmak­sātas. Līdz ar to arodbiedrību aizstāvamie tikai iegū­tu no piemaksu samazinājuma, jo tad tās vismaz tiktu maksātas. Faktiski no pašreizējā regulējuma iegūst ti­kai publiskajā sektorā strādājošie, kurus arī visaktīvāk aizstāv arodbiedrības.

Savukārt privātajam sektoram status quo saglabāšana nav priecīgs jaunums, jo ir papildu izmaksu slogs dar­ba devējiem. Turklāt, kā jau minēts, tas mazina Latvi­jas konkurētspēju Baltijas mērogā. Pašlaik, darbaspēka deficīta apstākļos, kad vērojams straujš darba samaksas kāpums teju visās nozarēs, kas neapšaubāmi ir papil­du slogs uzņēmējiem, būtu īstais laiks arodbiedrībām nāk pretī uzņēmējiem un uzvesties tiešām kā sociāliem partneriem.

Dalies ar šo rakstu