Par karstajiem kartupeļiem, stājoties ekonomikas ministres amatā, intervijā laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze stāsta Dana Reizniece-Ozola (ZZS).

Jūsu karstākais uzdevums būs atrisināt bankas Citadele pārdošanas ķezu pēc tam, kad līgumu parakstīt atteicās Privatizācijas aģentūras valdes locekļi. Drosmīgi vai bezatbildīgi?

Nezinu detaļas, bet skaidrs, ka Citadeles pārdošanas process netika vadīts profesionāli, pirmkārt, atstājot sev ļoti maz laika, otrkārt, ierobežojot konkurenci, tādējādi samazinot iespējas cīnīties par labākiem nosacījumiem. Labs signāls nav arī tas, ka pirms līguma parakstīšanas atbildīgās personas un darījuma arhitekti – Vienotība premjeres vadībā un atbildīgais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis – neskaidro sabiedrībai līguma nosacījumus, skaidri pasakot, ka šis ir labākais piedāvājums, ko ar pilnu atbildību gribam un varam pabeigt. Arī tas, ka cilvēki, kam ir jāparakstās, pēdējā brīdī atkāpjas no amata, liek šaubīties, vai viss ir kārtībā.

V. Dombrovskis ātri dabūja citus valdes locekļus, no tiem Ģirts Freibergs paudis, ka viņam nevajadzēšot vairāk par divām dienām, tātad – lai izvērtētu līgumu, un viņš būšot vien tehnisks parakstītājs. Ātri jāpabeidz lieta šai vai jāatstāj jaunajai valdībai?

Nezinu, kurš ir tāds supercilvēks, kas var dienas laikā iepazīties ar materiāliem, pie kuriem profesionāļi strādājuši mēnešiem! Tas nav labs signāls. Tā ir darījuma arhitektu pilna atbildība, ja viņi uzskata, ka laika faktors ir tik svarīgs, ka nevar pagaidīt un ļaut jaunam ministram iepazīties.

Jūs kā tikko apstiprināta ministre gribat teikt: stop! Es iepazīšos un pabeigšu šo lietu, vai labāk lai paši tiek galā un jūs nākat pie tīra galda?

Ne viens, ne otrs variants nav labs. Ja darījums tiks pabeigts, man būs jāizvērtē, vai tas ir korekti veikts, un jāskaidro sabiedrībai, jo līdz šim viss tika turēts milzu slepenībā, it kā runa būtu nevis par banku, bet atomzemūdeni. Tas rada telpu dažādām spekulācijām un aizdomām. Tā ir vadības kļūda. Man arī nav skaidrs, vai darīts viss, lai vienotos ar Eiropas Komisiju (EK) par iespējamu pārdošanas termiņa atlikšanu, vai ir nopietni izvērtēta iespēja uzticēt pārdošanu EK, kādas varētu būt konsekvences, vai ir bijusi pietiekama konkurence pircēju atlasē. Noteikti būtu vērts mēģināt, piemēram, runāt ar EK par termiņa atlikšanu. Jānoskaidro arī, kādi būtu nosacījumi, iespējamie riski un ieguvumi, ja procesu uzturētu EK. Bet, ja šis ir labākais darījums, tad tas jāturpina.

Vismaz par cenu Straujuma neteica, ka tā ir labākā, bet «tāda, kāda tā ir».

Tas ir jocīgi. Es arī neredzu nevienu, kurš ir sekojis procesam līdzi un ar pilnu atbildību var teikt: šis ir labākais!

No izskanējušās informācijas ir kaut kas, kas jūs dara bažīgu vai vismaz uzmanīgu? Cena, pārdošanas procesa novilcināšana, tikai viena pretendenta atstāšana, investori, pārpārdošanas nosacījumi...

Jā, jautājums ir par cenu un investoriem. Ja arguments ir, ka šie investori izvēlēti kā ģeopolitiski stratēģiski partneri, tad ir svarīgi, lai viņi maksimāli ilgi strādā ar banku, nevis lai tas viņiem ir īstermiņa projekts, kas ātri tiek pārdots.

Visu interviju interviju lasiet 6. novembra laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze.