Mans lielākais recesijas ieguvums bija celtnieku dzīvojamais vagoniņš, ko nopirku bankrotējušas celtniecības firmas izsolē. Lai gan no ārpuses necils, iekšpusē tas ir aprīkots ar tualeti, virtuvi un divām kompaktām istabām, kā arī elektriskās apkures sistēmu. Tagad tas kalpo kā vasarnīca un gaida brīdi, kad tiks pārkrāsots, aprīkots ar lielākiem logiem un savests kārtībā.
Tomēr stāsts pagaidām nav par vagoniņu. Stāsts ir par terasi, ko ar draugiem uzbūvējām pagājušajā vasarā.
Visilgāk notika pats projektēšanas un gatavošanās process. Sākumā bija jānoskaidro, cik liela tad terase ir vajadzīga. Platumu izvēlējos nedaudz šaurāku par pašu vagoniņu, bet garuma ziņā tā ir tik pat gara kā vasarnīca.
Jo pamatīgāku gribās terasi, jo lielākas ir izmaksas. Savukārt trase, kas šūpojās vai arī trešajā lietošanas gadā neglābjami satrupē, plānos neietilpa. Aptaujājot paziņas, kam jelkad ir bijis kāds sakars ar grīdu būvniiecībām, izkristalizējās viedoklis. Neviens gan nevarēja pateikt, cik biezām jābūt lāgām un citām nesošajām detaļām, tai pat laikā visi aptaujātajiem sakrita viedoklis, ka attālumam starp lāgām jābūt kā minimums 60 centimetiem, savādāk terases klājuma dēļi šūpošoties, būs jūras slimība, vemšana un nepadarīta darba sajūta.