Latvijas izaugsmes tempi kļūst straujāki, un ik pa laikam izskan runas par ekonomikas pārkaršanu.

Lai gan pašreizējās norises tautsaimniecībā būtiski atšķiras no pirmskrīzes periodā pieredzētā, tikai fakts vien, ka šādas sarunas notiek, liecina par salīdzinoši augstu ekonomisko aktivitāti. Tas, kā situācija attīstīsies nākotnē un vai pārkaršanas riski pieaugs, lielā mērā ir atkarīgs no mācībām, kas gūtas no pagātnē pieļautajām kļūdām.

Šajā rakstā par vienu no tām – fiskālās politikas reakciju uz ekonomiskajiem apstākļiem jeb fiskālās politikas cikliskumu. Valdības spēju ietekmēt ekonomikas aktivitāti nevajadzētu novērtēt par zemu. Budžeta ieņēmumi un izdevumi katru gadu ir vienlīdzīgi aptuveni trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valdības lēmumi var gan veicināt, gan arī bremzēt ekonomisko aktivitāti. Kad un kādus lēmumus valdībai ir nepieciešams veikt? To lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Latvijā plānots ilgtermiņā nodrošināt fiskālo politiku, paredz Saeimas ceturtdien pirmajā lasījumā atbalstītais Fiskālās disciplīnas likumprojekts. Par šo likumprojektu pēc karstām diskusijām nobalsoja 65 deputēti, pret 28.

Piemērojot Fiskālās disciplīnas likumprojektu, Latvijā tiks īstenota pretcikliska fiskālā politika, kas nozīmē, ka ekonomikas cikla augšupejas fāzē tiks īstenota ierobežojoša fiskālā politika, bet ekonomikas cikla lejupslīdes fāzē – ekonomikas attīstību stimulējoša fiskālā politika.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs uzsvēra, ka šī ir tikai pirmā likumprojekta versija un diskusijas būs vēl, tapēc otrais lasījums noteikts 15. februārī.

Līdz šim Latvijā ir īstenota procikliska fiskālā politika, bet finanšu un ekonomiskā krīze un tās ietekmes analīze apliecināja, ka, īstenojot prociklisku fiskālo politiku straujas ekonomiskās izaugsmes gados, tiek veicināta ekonomikas pārkaršana, padarot situāciju grūti kontrolējamu brīdī, kad sākas ekonomiskā lejupslīde, skaidro likumprojekta sagatavotāja Finanšu ministrija.

Eiropas Savienības (ES) valstu parlamenti ir padevušies vilinājumam veidot tādu politiku, kas rada papildu valsts izdevumus un samazina nodokļu ieņēmumus. Šādas politikas sekas jūtam šodien pilnā mērā, un fiskālais līgums ir nepieciešams, lai šo praksi apturētu, finanšu ministra Andra Vilka vārdā par ceturtdien Saeimas ratificēto ES fiskālās disciplīnas līgumu, pauž Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji, uzsverot, ka ratificētais līgums veicinās ekonomikas izaugsmi.

Jau vēstīts, ka 2011. gada 9. decembrī Eiropadomē eirozonas valstu vadītāji lēma, ka nepieciešams jauns starpvaldību līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. FM norāda, ka tas ir uzskatāms par līdzšinējā darba turpinājumu Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanā. Līguma centrālais elements ir dalībvalstu budžeti jeb fiskālā disciplīna, un tas paredz veidu, kā iespējami laicīgi konstatēt, ja kāda valsts bīstami pietuvojas Māstrihtas kritēriju noteiktajai budžeta deficīta robežai 3% no IKP.

Līgums paredz stiprināt fiskālo disciplīnu un uzlabot ekonomikas pārvaldību gan eirozonā, gan tajās ES dalībvalstīs, kas izvēlēsies piemērot daļu līguma, neesot eirozonā. Līguma mērķis ir atturēt dalībvalstis no pārmērīga budžeta deficīta un valsts parāda veidošanas, skaidro ministrijas pārstāvji.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Latvijas valdība kopumā ievēro fiskālās disciplīnas principus, bet gan 2014., gan 2015.gadā novērojamas negatīvas novirzes no budžeta likumos noteiktajiem mērķiem, secināts ceturtdien, 6.oktobrī publiskotajā Fiskālās disciplīnas padomes gadskārtējā uzraudzības ziņojumā.

«Kopumā valdības fiskālā politika ir vērtējama kā atbildīga, un arī starptautiskās sabiedrības acīs Latvija tiek uzskatīta par valsti, kur fiskālā politika tiek plānota un īstenota atbildīgi. Tomēr, ja Latviju salīdzina ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu, mūsu valsts vairākos fiskālās disciplīnas rādītājos visai būtiski atpaliek, piemēram, budžeta deficīta līmeņos,» atzīst Jānis Platais, Padomes priekšsēdētājs.

Jaunākajā Uzraudzības ziņojumā padome atzinīgi vērtē Valdības atbalstu veidot fiskālā nodrošinājuma rezervi 2017.-2019.gadam. Lai gan fiskālā rezerve ir izveidota Fiskālās disciplīnas likumā noteiktajā minimālajā apmērā, Padome uzskata, ka tā atbilst pašlaik izvērtētajiem fiskālajiem riskiem.

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Krīzes laikā vārdu salikums «fiskālā politika» ir lasāms katru dienu un gandrīz jebkurā avīzē. Lasot šos rakstus, man neradās pārliecība, ka visiem lasītājiem ir skaidrs, kas ir fiskālā politika. Fiskālā politika nav jēdziens, par kuru normālos ekonomikas apstākļos jāinteresējas katram.

Tomēr tagad, kad Latvija cīnās ar vērienīgu ekonomisko krīzi, kas daļēji radusies tieši nepārdomātās fiskālās politikas dēļ, un kad Latvijas valdības nemitīgi nāk klajā ar aizvien jauniem piedāvājumiem, kā sakārtot fiskālo politiku, mainot nodokļus, ir īstais laiks, kad katram par šo politiku būtu jāzina pēc iespējas vairāk.

Domāju, ka galvenais (un pats bīstamākais) pašreizējo valdības un sabiedrības diskusiju par fiskālo politiku trūkums ir - fiskālās politikas instrumentu nesasaistīšana ar vēlamajiem šīs politikas rezultātiem, valsts ekonomiskajiem mērķiem un valsts modeli. Piemēram, diskusijas un priekšlikumi par nodokļiem koncentrējas tikai un vienīgi ap jautājumu, kā iekasēt vairāk naudas valsts budžetā, nevis ap jautājumu, kādu ekonomisko sistēmu ar tādas nodokļu sistēmas palīdzību mēs vēlamies sasniegt. Piemēram, kādus uzņēmējdarbības veidus mēs vēlamies veicināt? Nodokļu politika ir ļoti spēcīgs instruments, kas galu galā veido valsts ekonomiku. Tas nav tikai naudas iekasēšanas veids.

Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi bremzējas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau trīs ceturkšņus pēc kārtas iekšzemes kopprodukta izaugsme gada izteiksmē ir arvien zemāka. Arī nākamajos gados vairums ekspertu prognozē izaugsmes tempus zem 3%, kas ir samērā zems līmenis Latvijai. Ko darīt?

Skaidrs, ka šādos apstākļos būtu labi, ja ar ekonomisko politiku (galvenokārt fiskālās un monetārās politikas) palīdzību ekonomisko bremzēšanos varētu novērst vai vismaz mazināt.

Par monetāro politiku, šķiet, viss ir skaidrs – tā visā eiro zonā jau ilgstoši turpina būt ārkārtīgi stimulējoša un turpinās tāda būt arī turpmāk. Fiskālā politika ir katras dalībvalsts atbildība. Eiropas Savienības (ES) prasības attiecas tikai uz kopējā fiskālā ietvara ievērošanu, tomēr tās neliedz izmantot arī fiskālo politiku, lai mazinātu ekonomiskā cikla svārstības. Tomēr, raugoties uz pēdējā laikā izskanējušajiem argumentiem par šo tēmu, dažbrīd šķiet, ka Latvijā valda pārliecība, ka atbildīgas fiskālās politikas mērķis ir nevis mazināt ekonomiskā cikliskuma negatīvās sekas, bet gan spīdzināt valsts iedzīvotājus.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Jau ilgstošu laiku centrālās bankas īsteno monetāro politiku, kuras rezultātā aizņēmumu procentu likmes daudzās attīstītajās valstīs bijušas ļoti zemas. Ieguvēji no šādiem apstākļiem ir ne tikai uzņēmumi un mājsaimniecības, kuru aizņēmumi investīcijām un patēriņam kļuvuši lētāki, bet arī attiecīgo valstu valdības.

Arī tām līdzekļu aizņemšanās izmaksas un parāda uzturēšanas izdevumi ir ievērojami mazinājušies.

Latvija arī nav bijusi izņēmums. Valdības obligāciju procentu likmju samazinājums atspoguļojies arvien mazākos valsts konsolidētā kopbudžeta (VKKB) procentu izdevumos - 2016. gadā sasniedzot zemāko līmeni kopš ekonomiskās krīzes.

Jautājums, kā izmantoti budžeta ietaupījumi, kas radušies no zemākiem procentu izdevumiem - interesants bijis vienmēr, taču īpaši aktuāls tas kļūst situācijā, kad tiek apsvērta iespēja procentu likmes palēnām kāpināt.

Eiro zonas gadījumā gan vēl ir nedaudz pāragri piesaukt virzību prom no zemajām procentu likmēm. Īpaši paturot prātā to, ka gaidāmās vēlēšanas vairākās eiro zonas valstīs var vairot politisko neskaidrību un visai ātri pasliktināt trauslo ekonomisko izaugsmi. Tomēr situācija citviet pasaulē, kur runas par procentu likmju celšanu realizējušās arī darbos (piemēram, ASV), liek uzdot jautājumus arī par situāciju Latvijā. Piemēram, kāda ir bijusi zemo procentu likmju ietekme uz Latvijas budžetu? Vai, likmēm augot, nesaskarsimies ar pārmērīgu budžeta deficītu?

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija, kā maza un atvērta ekonomika, ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Piedzīvojot strauju atgūšanos 2011. gadā ar kāpumu 6,2% apmērā, Latvijas izaugsmes temps ar katru turpmāko gadu ir palēninājies, noslīdot līdz 2,7% pērn. Valdība ir uzstādījusi mērķi sasniegt izaugsmi 5%. Tajā pašā laikā ir skaidri redzami šķēršļi, kas bremzē izaugsmi un uz kuriem gadu no gada norāda investori, analītiķi un citi valdības partneri. Neveicot reformas, turpmākajos gados izaugsme solās būt izteikti mērena, jo ārējie apstākļi var izrādīties drīzāk izaugsmi ierobežojoši, nevis veicinoši. Protams, ņemot vērā ES fondu ietekmi, IKP pieaugums var īslaicīgi uzplaiksnīt. Kā var raksturot ārējo vidi, runas par stagnāciju un kādēļ ir tik būtiski sakārtot lietas uz vietas?, jautā eksperts.

Pasaules ekonomikas lielākās galvassāpes ir valdošā piesardzība, uzskata SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Ekonomikas politikas pasākumu klāsts izaugsmes stiprināšanai retinās, kā arī sarūk esošo efektivitāte. Tomēr iespējas pilnībā vēl nav izsmeltas. Tikmēr globālā ekonomika turpmāko divu gadu laikā turpinās saņemt atbalstu no monetārās ekspansijas un pārliecinošās ASV atveseļošanās. Joprojām visas pazīmes liecina, ka turpmākā izaugsme saglabāsies gausa. Atspaids mājsaimniecību pirktspējai un investīciju apetītei būs zemākas energoresursu cenas. Tas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu grupai ļaus palielināt IKP par 0,5 procentpunktiem. Taču pasaules ekonomiku turpina nospiest parādu slogs un lēnais ienākumu pieaugums, sarežģījumi strauji augošajās ekonomikās, zema investīciju apetīte, labklājības nevienlīdzība, kā arī ģeopolitiskā nenoteiktība. Šie faktori rada ievērojamu ilgstoši vāja pieprasījuma un deflācijas risku.

Uz Dienas biznesa žurnālista jautājumiem atbild Swedbank First Securities galvenais ekonomists Oslo Haralls Magnuss Andreasens.

Kas tagad notiek pasaulē – sākas jauna globāla lejupslīde vai vienkārši ir neliela pavasara depresija?

Kad es runāju ar klientiem par ieguldījumiem, man galvenais jautājums ir, vai jūs apzinieties, ka ikvienā tirgū ir kāpumi un kritumi. Vienalga, vai mēs runājam par akcijām, nekustamo īpašumu vai jebkuru citu ieguldījuma veidu. Galvenais jautājums ir, vai cenas ir vai nav par augstu, ja mēs tās salīdzinām ar vēsturi, vai ilgtermiņa ienākumiem, vai kredīta iespējām. Vienīgais, kas ir jāsaprot – kāda būtu normāla cena? Piemēram, kāda ir normāla zemes cena Rīgā, ja mēs domājam par pilsētas izvietojumu, citiem raksturlielumiem. Protams, vienmēr būs rajoni, kuros dzīvos bagāti cilvēki un tāda būs arī zemes cena tajos, taču jāskatās ir uz kopējo situāciju. Vai arī, padomājiet kāda būtu normāla maksa par būvdarbiem konkrētā ekonomiskā cikla laikā. Kad jūs veicat šo ļoti vienkāršo analīzi, tad ļoti bieži atklājas, ka cilvēki vienkārši gremdējas sapņos, nevis skatās uz lietām reāli. Tas ir tāpat kā paziņot, ka mūs gaida fantastiska vasara pēc vienas saulainas nedēļas, vai arī steigties pirkt biļetes uz tālu kūrortu pēc vienas lietainas nedēļas. Mēs, cilvēki, ļoti bieži nespējam nošķirt īstermiņa parādības no ilgtermiņa prognozēm.

Valsts budžetā nav naudas jaunu iniciatīvu un vajadzību finansēšanai, uzskata Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Nozīmīgs jautājums Latvijas attīstības kontekstā ir tas, vai Latvijas valsts spēs saglabāt saprātīgo budžeta politiku, kas ļāva izkļūt no krīzes, un vai valsts spēs neatgriezties pie politikas, kuras dēļ nokļuva krīzē, skaidroja centrālās bankas vadītājs.

Darbs pie nākamā gada budžeta izstrādes ir tikai pašā sākuma stadijā un vēl daudz kas var mainīties un tikt uzlabots, sacīja Rimšēvičs un uzsvēra, ka tieši tāpēc ir svarīgi jau pietiekami savlaicīgi diagnosticēt iespējamos riskus un veikt nepieciešamos soļus, lai izvairītos no riskiem.

Latvijas Bankas prezidenta vērtējumā, pēdējās tendences un publiskie izteikumi rāda, ka situācija ir gana satraucoša. Bažas rada daudzās iniciatīvas, kas prasa papildu budžeta līdzekļus, labi zinot, ka naudas un ienākumu šo solījumu finansēšanai Latvijai nav. «Tā ir rīcība, kas rada bīstamu tendenci un var īsā laika posmā sagraut visus pūliņus, kas līdz šim ieguldīti makroekonomiskās situācijas stabilizēšanā un fiskālās ilgtspējas nodrošināšanā,» brīdināja Rimšēvičs.

Valdošās koalīcijas politiķi trešdien panākuši vienošanos atlikt Liepājas cietuma būvniecības projekta īstenošanu, lai rastu papildu līdzekļu avotu, tomēr par daudziem citiem nākamā gada valsts budžeta jautājumiem skaidrības vēl nav.

Koalīcijas partiju līderi gan pagaidām vēl atturējās nosaukt konkrētu līdzekļu apmēru, cik dotu Liepājas cietuma būvniecības atlikšana. Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (VL-TB/LNNK) līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars skaidroja, ka tas būs atkarīgs no tā, kā notiks būvniecības termiņu pārskatīšana. Koalīcija nelemšot par šo jautājumu, tas jādara valdībai, piedaloties atbildīgajiem nozares ministriem.

Tāpat partneriem ir dažādas domas par to, vai panākta konceptuāla vienošanās ar nākamo gadu līdz 100 eiro palielināt pabalstus par trešo un katru nākamo bērnu. Dzintars sacīja, ka pabalsta palielināšana līdz 100 eiro ir kopīgā koalīcijas nostāja un tas tiks īstenots. Tomēr "Vienotības" valdes loceklis Kārlis Šadurskis norādīja, ka pabalsti tiks palielināti tādā mērā, ka to atļaus fiskālā telpa.

Eiropas Komisija (EK) ir izvērtējusi eirozonas valstu 2024.gada budžeta plānus un saistībā ar Latviju secinājusi, ka sagatavotais valsts budžeta plāns nav pilnībā atbilstošs rekomendācijām, kas sniegtas par izdevumu pieaugumu - tas ir straujāks nekā rekomendēts, norādīja EK priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis (JV).

Kā informēja Dombrovska padomniece Maija Celmiņa, pēc EK priekšsēdētājas izpildvietnieka paustā, arī citām valstīm ir līdzīgs EK atzinums, ka budžeta plāns nav pilnībā atbilstošs sniegtajām rekomendācijām. EK priekšsēdētājas izpildvietnieks uzsvēra, ka Latvijai, tāpat kā virknei citu valstu, jāpievērš lielāka uzmanība fiskālās disciplīnas jautājumiem.

"Ja mēs paskatāmies uz EK rudens ekonomikas prognozi, tad redzams, ka Latvijā budžeta deficīts šogad un nākamgad tiek prognozēts nedaudz virs 3% no iekšzemes kopprodukta. Svarīgi turpmākajos gados budžeta deficītu pakāpeniski samazināt," akcentēja Dombrovskis.

Viņš skaidroja, ka līdzīga rekomendācija ir eirozonai kopumā, proti, virzīties un stingrāku fiskālo politiku, lai fiskālā politika un monetārā politika būtu saskaņotas. EK priekšsēdētājas izpildvietnieks arī norādīja, ka Eiropas Centrālā banka patlaban īsteno striktāku monetāro politiku, lai samazinātu inflāciju, līdz ar to ir svarīgi, lai arī fiskālā politika palīdzētu inflāciju samazināt - patlaban papildus fiskālais stimuls stimulētu nevis ekonomiku, bet inflāciju.

Zviedrijas parlamenta vēlēšanas iezīmējušas jaunu, krietni sarežģītāku politisko ainu. Pašlaik nav skaidrs, kuri cilvēki un politiskās idejas turpmāk valdīs Zviedrijā, norāda SEB analītiķi.

Eksperti pieturas pie iepriekšējām prognozēm, ka politisko kompromisu rezultātā veidosies brīvāka fiskālā politika, durvis uz svarīgajām strukturālajām reformām vēl nav aizcirtušās, «Swexit» risks ir zems, un Zviedrijas finanšu aktīvi no papildus risku uzcenojumiem necietīs. Piedāvājam 15 jautājumus un atbildes par jauno politisko situāciju un tās ietekmi uz Zviedrijas ekonomiku.

1. Kurš uzvarēja Zviedrijas parlamenta vēlēšanās 2018. gadā?

Kā tika prognozēts iepriekš, vēlēšanu provizoriskie rezultāti iezīmē jaunu un sarežģītu politisko ainu. Vēlētāju līdzdalība bija augsta, apliecinot iedzīvotāju vēlmi ietekmēt politiskos procesus valstī. Labējā spārna populisti «Zviedrijas Demokrāti» (ZD) ieguvuši labākas pozīcijas, savukārt Sociāldemokrāti (S) un Moderātu partija (M), salīdzinājumā ar 2014. gada vēlēšanu iznākumu, ir lielākie zaudētāji. Visas astoņas parlamentā pārstāvētās partijas ir pārsniegušas 4% robežu un iekļuvušas arī jaunajā sasaukumā.

Jau 3. novembrī, notiks konference Latvijas Bankas simtgades konference "Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku". Uz to pulcēsies Eiropas finanšu sektora līderi – Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis, ECB Padomes loceklis un Banque de France prezidents Fransuā Vileruā de Galo, ECB Valdes loceklis Frenks Eldersons, ECB Padomes loceklis un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un daudzi citi. Pirms konferences Uldis Rutkaste apraksta būtiskākos eiro zonas izaicinājumus, ar kuriem saskarsimies nākotnē.

Pēdējo 15 gadu laikā pasaules ekonomika ir piedzīvojusi virkni nozīmīgu satricinājumu, kas atstājuši paliekošas pēdas daudzu pasaules valstu tautsaimniecībās. Varētu pat teikt, ka krīzes ugunsgrēku dzēšana ir kļuvusi par ekonomiskās politikas veicēju ikdienu. Lielā finanšu krīze, Eiropas parādu krīze, deflācijas draudi un gausā ekonomikas virzība, pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, enerģētikas krīze un vairākas desmitgades nepieredzēti augsta inflācija, ko vērojam šobrīd – visi šie notikumi ir prasījuši izšķirošus lēmumus un pat ekonomiskās politikas paradigmu maiņu, lai mazinātu negatīvās sekas valstu tautsaimniecībām un iedzīvotājiem. Raugoties atpakaļskata spogulī, droši vien ne visi lēmumi bijuši optimāli un pareizi. Tomēr krīžu līkločos esam mācījušies un uzlabojuši savu sniegumu. Arī Latvijā.

Krievijā recesija ir beigusies, un līdz ar to visas Baltijas jūras reģiona valstu ekonomikas aug, bet izaugsme ir pieticīga, liecina Swedbank Baltijas jūras indeksa apskatā iekļautā informācija.

Indeksa rādījums Latvijai ir nedaudz samazinājies. Sniegums ir labāks nekā Polijai un Krievijai, bet tas atpaliek gan no reģiona vidējā, gan no Igaunijas un Lietuvas sasniegtā. Populisma vēsmu pieaugums pasaulē palielina protekcionisma draudus, kas negatīvi ietekmēs Latvijas ilgtermiņa izaugsmi. Uz eksportu balstīts izaugsmes modelis joprojām ir vienīgais modelis, ar kura palīdzību Latvija var sasniegt ilgstoši strauju un ilgtspējīgu izaugsmi. Latvija atgūstas no tirdzniecības plūsmu krituma uz Krieviju un apgūst jaunus tirgus Eiropas Savienībā un citur pasaulē. Preču cenu kāpums pasaulē un ārējā pieprasījuma uzlabošanās palīdzēs eksportam augt nedaudz straujāk nākamajos gados. Tomēr eksporta izaugsmei nepieciešamas strukturālās reformas un konkurētspējas stiprināšana, kur Latvijai vēl ļoti stāvs kalns kāpjams, norāda Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

Ja Eiropas Savienība neveiks radikālas pārmaiņas eirozonas fiskālajā politikā un patvēruma meklētāju politikā, tas kritiski ietekmēs uzticību un sadarbību starp valstīm, liekot šaubīties arī par savstarpējām drošības garantijām.

Tā sarunā ar DB spriež Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.

Viņš norāda, ka eirozonas fiskālā integrācija ir nonākusi strupceļā, jo sevišķi Itālijas jaunā valdība, kurai ir liels sabiedrības atbalsts, nepiekritīs ne ES fiskālajai, ne banku savienībai, kur spēles noteikumi ir Ziemeļeiropas diktēti. Lai izbeigtu pirkstu rādīšanu vienam uz otru un spriedzi starp tautām publisko finanšu dēļ, Ī. Kērnss fiskālās savienības vietā iesaka pretējo – fiskālo decentralizāciju. Tas prasītu Māstrihtas kritēriju aizvietošanu ar citiem, piemēram, ar pretcikliskas fiskālās politikas noteikumu, nosakot taupīgu fiskālo politiku augšupejošā ekonomiskajā ciklā.

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barozu šonedēļ nācis klajā ar priekšlikumiem, kas tēmēti uz to, lai iegrožotu eiro monetārā reģiona parādu krīzi un nekad nākotnē tā vairs neatkārtotos. Ja priekšlikumi tiktu realizēti, Savienības dalībvalstīm būtu jānes upuri, bet potenciāli var būt arī vairāki ieguvumi. Pirmām kārtām prātā nāk valsts daļējs suverenitātes zudums, bet ieguvums varētu būt lielāka ekonomiskā stabilitāte.

«Man ir jāpiekrīt Barozu, kurš uzskata, ka līdzšinējais eirozonas modelis, kad pastāv centralizēta monetārā politika, bet tajā pašā laikā ir decentralizēta atbildība par lielāko daļu ekonomiskās politikas, nav efektīvs. Lielā mērā no tā pašreizējās eirozonas problēmas ir arī radušās - pēc eirozonas izveidošanas daudzi ekonomisti brīdināja, ka ilgstoši veiksmīgi nevarēs pastāvēt vienota valūta, ja vienas un tās pašas valūtas zonā būs atšķirīga fiskālā politika. Grieķijas gadījums to skaidri pierāda. Tāpat arī krīzes tādās eirozonas valstīs kā Īrija un Spānija norāda, cik svarīga ir banku kontrole visā eirozonā pēc vienlīdz stingriem kritērijiem. Šis ir tas brīdis, kad jāsaprot, ka, ja arī turpmāk valstis grib lietot vienu no pasaules vadošajām valūtām, tad ir jāpieņem Barozu piedāvātie principi, kas paredz banku savienību, fiskālo savienību un ekonomisko savienību, tiesa, detaļas izdiskutējot,» DB skaidro Rīgas Stradiņa universitātes lektors un studiju programmas «Starptautiskās attiecības - Eiropas studijas» vadītājs Jānis Tomels.

Kopš pasaules ekonomiskās krīzes, kas 2008. gada vasarā sākās ar ASV bankas Lehman Brothers bankrotu un smagi skāra Latvijas ekonomiku, pagājuši jau desmit gadi, un šajā sakarā arvien biežāk izskan jautājumi, vai līdzīga krīze jau drīzumā nevarētu atkārtoties un no kuras puses to gaidīt.

Turpmāk rakstā atbildes, kāpēc Latvijā makroekonomiskā situācija pašlaik ir pavisam citādāka nekā pirms desmit gadiem, kad bažas par ekonomikas virzību izteica gan vietējie, gan ārvalstu eksperti. Šobrīd Latvija jaunākajā Pasaules Ekonomikas foruma reitingā tikko novērtēta starp valstīm ar augstāko makroekonomisko stabilitāti pasaulē.

Tirgus ekonomikai kopumā ir raksturīga cikliska attīstība, kad ekonomikas augšupejas fāzei seko lejupslīde, un ekonomikas cikla ietvaros notiek daudzu ekonomisko rādītāju – iekšzemes kopprodukta (IKP), bezdarba, inflācijas svārstības. Ekonomikas cikliskā attīstība ir dabiska parādība, bet valsts, realizējot attiecīgu fiskālo un monetāro politiku, cikla ietvaros var šīs svārstības mīkstināt – augšupejas laikā īstenojot ierobežojošu, bet lejupslīdes laikā stimulējošu fiskālo un monetāro politiku. Ja šī regulācija nav pienācīga, ekonomikas lejupslīdes posmi var izvērsties pārāk strauji un spēcīgi, kļūstot par ekonomikas krīzēm.

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu noraidījis apgalvojumus, ka Eiropas Savienība (ES) ir vainojama pie bargajiem taupības pasākumiem, kas pārņēmuši gandrīz visu kontinentu.

Viesojoties Īrijā, kas pārņēmusi ES prezidētājvalsts pienākumus, EK prezidents uzsvēra, ka grūtību, ar kurām saskaras atsevišķas valstis, iemesls ir pārmērīgu parādu veidošana un neapzinīga fiskālā politika, kā arī dažādu finansiālo burbuļu veidošana, ko pieļāvuši attiecīgo valstu regulatori, vēsta AFP. «Ir radies mīts, ka ES piespiež ievērot sarežģītu politiku. Tā nav taisnība,» sacīja Žozē Manuels Barrozu.

«Es zinu, ka daudzi mūsu [Eiropas] sabiedrībās esošos finansiālos sarežģījumus skaidro ES līmenī, bet tas nav godīgi, jo tā nebija savienība, kas radīja attiecīgās problēmas,» sacījis EK prezidents.