Restarts: Kas neriskē, tas necep maizi

2015. gada 03. marts plkst. 14:41
Sadaļa: Pārtika
Dalies ar šo rakstu

SIA Liepspēks atjaunojusi maizes smaržu Pārgaujas ugunsdzēsēju tornī, pirms diviem gadiem drosmīgi iekārtojoties maksātnespējīgās Maiznīcas Ieva vietā, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Valmierieši ir ieminuši stingru taciņu pēc svaigas maizes un konditorejas uz veco ugunsdzēsēju torni, kas savus vairāk nekā simtgadīgos sarkanos ķieģeļus zibina Pārgaujas rajona sirdī blakus autoostai. Pirms 20 gadiem ēka, kas bija beigusi kalpot brīvprātīgo glābēju vajadzībām, sāka pievilkties ar maizes smaržu, jo durvis vēra SIA Maiznīca Ieva ceptuve. Valmierieši atceras lodziņu, pie kura viņus apkalpoja līdz pat 2012. gadam, kad gan Maiznīca Ieva, gan tās meitas uzņēmumi Ievas maiznīca un Ievas konditoreja nonāca finansiālās grūtībās. Tās uzņēmuma īpašnieks pamatoja ar nesen piedzīvotās krīzes sekām un demogrāfisko situāciju valstī, kas uz leju nospiedusi maizes patēriņa apjomus.

Katrs milimetrs

Maiznīca Ieva iekļuva simt lielāko nodokļu parādnieku vidū un ar 1,16 milj. eiro saistībām pret valsti 2013. gada sākumā tika pasludināta par maksātnespējīgu. Ēku, kas ir vietējas nozīmes industriālās arhitektūras mantojums, izsolē iegādājās SIA Liepkalni. Nedaudz vēlāk vecajā ugunsdzēsēju depo cept un tirgot maizi un konditorejas izstrādājumus sāka Liepkalnu meitas uzņēmuma Liepspēks maizes meistari.  «90. gados viss bija citādāk, cilvēkiem šķita pieņemama tirgošanās caur lodziņu. Tolaik nebija lielveikalu, bet visos stūros bija veikaliņi un kafejnīcas – pat vagoniņos un citās neiedomājamās vietās. Laikam ejot, prasības ir augušas. Tāpēc esam parūpējušies, lai pircēji var ienākt iekšā siltumā, patīkamā vidē,» stāsta SIA Liepkalni īpašnieks Dagnis Čākurs. Kopš 2003. gada Valmieras nomalē, Mūrmuižas ielā, darbojas Liepkalnu ražotne un veikals, kur cep maizi, lai apgādātu tirdzniecības vietas Vidzemē. Rūjienā dzīvojošais uzņēmējs pirmo Liepkalnu ceptuvi 1993. gadā ierīkojis Rūjienā, bet 1999. gadā – Kocēnos. «Kad sākām paplašināties, nolēmām, ka jāiet tuvāk cilvēkiem, tāpēc pārcēlām ceptuvi uz Valmieru. Gāja gadi un gribējās produkciju piedāvāt arī centrā. Sākotnēji bijām atraduši citu vietu, bija vērienīgs projekts, bet dažādas sakritības atveda uz šīs vietas izsoli,» stāsta D. Čākurs. Tornīša iegāde pārvilka svītru iepriekšējiem plāniem, tāpēc bija jāķeras pie jaunā īpašuma sakārtošanas. «Lielu pārbūvi veikt nedrīkstējām, bet man patīk vecās ēkas šarms, lai arī šaurības dēļ prasmīgi jāizmanto katrs milimetrs. Ēkas ekspluatācija sākta vairāk nekā pirms simt gadiem, ēka ir vērtība pati par sevi,» uzskata D. Čākurs.

Visu rakstu Kas neriskē, tas necep maizi lasiet 3. marta laikrakstā Dienas Bizness.

Dalies ar šo rakstu