Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.
Kurš ātrāks?
Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.
Rīdzinieki ir neapmierināti
Iemesli!? Piemēram, rīdzinieki ir lielākā stresā, jūtas mazāk droši. Proti, Rīgas urbānā vide, lai arī no algas viedokļa vēl ir pieņemama, ir mazāk patīkama dzīvošanai nekā Tallinā vai Viļņā. O. Krasnopjorovs norāda uz to, ka bailes no noziedzības samazina skvēru un parku apmeklējumus vakaros, pat maina pārvietošanās maršrutus. Rīdzinieki tiek apzagti vairāk nekā iedzīvotāji Tallinā un Viļņā. Ir vēl vesela rinda parametru, kuros Rīga ir vājāka. Īsāk, drošības lietās un uzticībā citiem iedzīvotājiem Rīgas iemītnieki krietni atpaliek no Tallinas un Viļņas iedzīvotājiem, un tas neveicina vēlmi šeit palikt uz dzīvi. Ļaunākais, ka rādītāji atsevišķās pozīcijās laika gaitā kļūst sliktāki.
Rīgā ir atsevišķi mikrorajoni, piemēram, Teika, kas pilsētvides ziņā varētu konkurēt ar Tallinu un Viļņu, taču pats pilsētas centrs ir pārvērties par pustuksnesi. Pirmo stāvu logus rotā uzraksti "Izīrē telpas", "Iznomā". Par to, ka pilsētas centrs būtu bērniem draudzīga vide, vispār nav ne runas. Ziedoņdārzā pie bērnu laukuma nereti mētājas šļirces. Tie nav fakti, kas būtu jāpierāda. Katrs var pārliecināties pats. Būtiskākais fakts ir tas, ka Rīgas centrs pēdējo četru gadu laikā ir acīmredzami zaudējis pievilcību un tam būtu jāmainās!
Otrs būtisks rādītājs ir pilsētvide un mājokļi, un arī šajā sadaļā Rīga iepaliek dažās pozīcijās. Jāpiebilst, ka trokšņainība Viļņā cilvēkus tracina vairāk nekā Rīgā. Savukārt, runājot par apmierinātību ar zaļajām zonām vai atpūtas vietām, pēdējo piecu gadu laikā Rīga ir zaudējusi savas pozīcijas. Līdzīgi ir, runājot par pilsētas tīrību. Pēdējos piecos gados apmierinātība ar atkritumu apsaimniekošanu Rīgā ir strauji kritusies. Tāds pats viedoklis ir par parku un atpūtas zonu uzturēšanu. Arī runājot par sabiedrisko transportu un ielu tehnisko stāvokli, īpaši iepriecinošu ziņu pētījumā nav.
Latvijas motors
Iepriekš jau aprakstījām pievienotās vērtības ražošanas ainu Latvijā, kas atklāj, ka Rīgā un Pierīgā rodas vairāk nekā 60% no valsts IKP. Tas nozīmē, ka visas pieļautās kļūdas Latvijā kopumā vislabāk atspoguļojas Rīgā. Ja Latviju uztveram kā automašīnu, bet Rīgu kā tās motoru, tad ir skaidrs, ka, lai kas arī notiktu ceļā, tas kaut kādā veidā atspoguļosies motora darbībā.
Normālā situācijā valsts reģioni ir tie, kas veido iedzīvotāju skaita pieaugumu un urbanizācijas gaitā iedzīvotāju skaits galvaspilsētā vai citās lielās pilsētās aug. Pēdējos 30 gados Latvijas kopējais iedzīvotāju skaits ir tikai samazinājies un atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvija nav spējusi Rīgu pasargāt no iedzīvotāju skaita samazinājuma. Līdzībās ar mašīnu runājot, degviela un eļļa motorā pienāk mazāk un traukties ātri vairs nesanāk. Lai kādas arī būtu cerības uz augstas pievienotās vērtības ražošanu, noteicošais faktors visā ir pietiekams iedzīvotāju skaits. Proti, Latvija nav pārapdzīvota kā Ķīna vai Indija un mums nebūtu jākautrējas no teritorijas pārapdzīvotības vēl vairākus gadsimtus, ja vien dzimstība pārsniegtu divus bērnus uz sievieti, bet tā nav!
Ir saprotami iemesli, kādēļ cilvēki gudro, kā pamest Rīgu, tomēr paliek jautājums, kādēļ no reģioniem uz Rīgu nepārceļas, ja reiz nopelnīt var labāk. Ķeza ir apstāklī, ka, lai arī Rīga ir lielākais pašvaldību izlīdzināšanas fonda donors, tā ir arī teju nepievilcīgākā pilsēta dzīvošanai starp Latvijas valstspilsētām.
Liepāja, Valmiera, Ventspils, Jelgava cilvēkiem patīk labāk. Var vien piebilst, ka arī nosauktajās pilsētās iedzīvotāju skaits nav augošs. Visbeidzot, pēdējā cerība – Ukrainas bēgļi un studenti no Āzijas – izrādās, nebūs tie, kas ilgtermiņā ir gatavi palikt Rīgā! Pagaidām vēl nav pētījumu šajā laukā, vien novērojumi. Pirmkārt, ārvalstnieku no Āzijas acīmredzami nekļūst vairāk, jo sevišķi pēc pandēmijas, kad pieprasījums pēc picu izvadātājiem samazinājās. Otrkārt, ukraiņi apgalvo, ka pēc kara labprāt dosies mājās. Abi šie faktori summā norāda uz to, ka pēc pāris gadiem varam saskarties ar kārtējo pārsteigumu Rīgas iedzīvotāju skaita izmaiņās.
Plāns bez naudas
Kā O. Krasnopjorova pētījums, tā arī citi, piemēram, nekustamo īpašumu ekspertu nākotnes novērtējumi, rāda, ka iedzīvotāju skaita mazināšanās ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mazina Rīgas kopējo attīstības ātrumu. Ievērojot, ka lielākais ārvalstnieku (no Ukrainas) pieplūdums, kāds vien pēdējo gadu laikā bija iespējams, šobrīd ir redzams, – secinājums ir, ka tas būtiski nemaina situāciju Rīgā. Saprotams, ka vienīgais risinājums ir ilgtermiņa demogrāfijas politikas pilnveidošana un īstenošana. Pērnā gada nogalē Sadarbības platforma Demogrāfisko lietu centrs beidza izstrādāt Tautas ataudzes stratēģiju, kurā tika paredzēta virkne dažādu uzlabojumu ar samērā ciešamu fiskālo ietekmi un izmērāmiem mērķiem, tomēr pagaidām 2023. gada budžetā nav to realizācijas finansiālo pazīmju. Īsāk, ataudzei naudas pagaidām nav! Iespējams, varbūt, bet pagaidām nav dzirdēts.
Iespējams, ka budžetā līdzekļi varētu atrasties 2024. gadā, uzskata nu jau bijušais premjera demogrāfisko lietu padomnieks Imants Parādnieks un aicina visus atmest politiskās ambīcijas, domājot par tautas nākotni. Cēli, skaļi, bet pagaidām bez seguma. Sīkāk par stratēģiju un realizācijas cerībām videointervijā ar I. Parādnieku.
Lielais secinājums par Rīgas nākotnes attīstības galveno kavēkli ir cilvēku trūkumā. Ja reģionos cilvēki neradīsies, Latvijas motors strādās aizvien lēnāk un lēnāk. Ja ir kāda prioritāte, kur nepieciešama ilgtspējīga pieeja, tad tā ir tautas ataudze, un nav pieņemami upurēt 20 gadu tālu nākotni šodienas maizes rieciena vārdā.
Savus bērnus vajag!
Kādēļ tā? Kādēļ vajag pašu bērnus, nevis svešus? Jo sveši pie mums dzīvot nenāks, tāpat kā uz Rumāniju vai Bulgāriju nebrauc laimes meklējumos! Mēs visapkārt dzirdam runas par ilgtspējīgu domāšanu, proti, labu pārvaldi, sociālo vidi un zaļiem risinājumiem. Tomēr noklausoties visas šīs runas par to, kas ir ilgtspējīgs un kā tas ir, es tā arī neesmu spējis atrast, kur šajā ilgtspējā ar visu tās labo pārvaldību, vidi un klimatneitralitāti būtu teikts, ka mazuļi ir pats ilgtspējīgākais risinājums, ka bērni ir visa pamatā.
Runa pat nav par 20 gadu tālu nākotni. Pērn novembrī Latvijā piedzima nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem mazuļu. 2022. gads ir kārtējais antirekords dzimstības jomā, un tas ietekmēs pirmsskolas pedagogu noslogojumu jau pēc trim gadiem, nepieciešamību pēc skolotājiem jau pēc septiņiem gadiem, un šeit es negaidu sajūsmas saucienus par mazākiem budžeta izdevumiem! Rīgā vajadzība pēc cilvēkiem samazināsies. Dilstoša demogrāfija ir nevis kā nazis, kas griež vienā vietā, bet kā dzirnavas, kas maļ ekonomiku no visām pusēm. Ja divu miljonu vietā paliekam miljons, tad visu vajag mazāk – mājas, rūpnīcas, elektroenerģiju, sporta halles, kas jau šobrīd ir pārprodukcijā. Visu vajag mazāk! Tā būtu jādomā, ja bērni nav ilgtspējas pamatā. Tādēļ mēs jautājam: «Kuram tas rūp jau šogad?»
