Jaunākais izdevums

Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.

Kurš ātrāks?

Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.

Rīdzinieki ir neapmierināti

Iemesli!? Piemēram, rīdzinieki ir lielākā stresā, jūtas mazāk droši. Proti, Rīgas urbānā vide, lai arī no algas viedokļa vēl ir pieņemama, ir mazāk patīkama dzīvošanai nekā Tallinā vai Viļņā. O. Krasnopjorovs norāda uz to, ka bailes no noziedzības samazina skvēru un parku apmeklējumus vakaros, pat maina pārvietošanās maršrutus. Rīdzinieki tiek apzagti vairāk nekā iedzīvotāji Tallinā un Viļņā. Ir vēl vesela rinda parametru, kuros Rīga ir vājāka. Īsāk, drošības lietās un uzticībā citiem iedzīvotājiem Rīgas iemītnieki krietni atpaliek no Tallinas un Viļņas iedzīvotājiem, un tas neveicina vēlmi šeit palikt uz dzīvi. Ļaunākais, ka rādītāji atsevišķās pozīcijās laika gaitā kļūst sliktāki.

Rīgā ir atsevišķi mikrorajoni, piemēram, Teika, kas pilsētvides ziņā varētu konkurēt ar Tallinu un Viļņu, taču pats pilsētas centrs ir pārvērties par pustuksnesi. Pirmo stāvu logus rotā uzraksti "Izīrē telpas", "Iznomā". Par to, ka pilsētas centrs būtu bērniem draudzīga vide, vispār nav ne runas. Ziedoņdārzā pie bērnu laukuma nereti mētājas šļirces. Tie nav fakti, kas būtu jāpierāda. Katrs var pārliecināties pats. Būtiskākais fakts ir tas, ka Rīgas centrs pēdējo četru gadu laikā ir acīmredzami zaudējis pievilcību un tam būtu jāmainās!

Otrs būtisks rādītājs ir pilsētvide un mājokļi, un arī šajā sadaļā Rīga iepaliek dažās pozīcijās. Jāpiebilst, ka trokšņainība Viļņā cilvēkus tracina vairāk nekā Rīgā. Savukārt, runājot par apmierinātību ar zaļajām zonām vai atpūtas vietām, pēdējo piecu gadu laikā Rīga ir zaudējusi savas pozīcijas. Līdzīgi ir, runājot par pilsētas tīrību. Pēdējos piecos gados apmierinātība ar atkritumu apsaimniekošanu Rīgā ir strauji kritusies. Tāds pats viedoklis ir par parku un atpūtas zonu uzturēšanu. Arī runājot par sabiedrisko transportu un ielu tehnisko stāvokli, īpaši iepriecinošu ziņu pētījumā nav.

Latvijas motors

Iepriekš jau aprakstījām pievienotās vērtības ražošanas ainu Latvijā, kas atklāj, ka Rīgā un Pierīgā rodas vairāk nekā 60% no valsts IKP. Tas nozīmē, ka visas pieļautās kļūdas Latvijā kopumā vislabāk atspoguļojas Rīgā. Ja Latviju uztveram kā automašīnu, bet Rīgu kā tās motoru, tad ir skaidrs, ka, lai kas arī notiktu ceļā, tas kaut kādā veidā atspoguļosies motora darbībā.

Normālā situācijā valsts reģioni ir tie, kas veido iedzīvotāju skaita pieaugumu un urbanizācijas gaitā iedzīvotāju skaits galvaspilsētā vai citās lielās pilsētās aug. Pēdējos 30 gados Latvijas kopējais iedzīvotāju skaits ir tikai samazinājies un atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvija nav spējusi Rīgu pasargāt no iedzīvotāju skaita samazinājuma. Līdzībās ar mašīnu runājot, degviela un eļļa motorā pienāk mazāk un traukties ātri vairs nesanāk. Lai kādas arī būtu cerības uz augstas pievienotās vērtības ražošanu, noteicošais faktors visā ir pietiekams iedzīvotāju skaits. Proti, Latvija nav pārapdzīvota kā Ķīna vai Indija un mums nebūtu jākautrējas no teritorijas pārapdzīvotības vēl vairākus gadsimtus, ja vien dzimstība pārsniegtu divus bērnus uz sievieti, bet tā nav!

Ir saprotami iemesli, kādēļ cilvēki gudro, kā pamest Rīgu, tomēr paliek jautājums, kādēļ no reģioniem uz Rīgu nepārceļas, ja reiz nopelnīt var labāk. Ķeza ir apstāklī, ka, lai arī Rīga ir lielākais pašvaldību izlīdzināšanas fonda donors, tā ir arī teju nepievilcīgākā pilsēta dzīvošanai starp Latvijas valstspilsētām.

Liepāja, Valmiera, Ventspils, Jelgava cilvēkiem patīk labāk. Var vien piebilst, ka arī nosauktajās pilsētās iedzīvotāju skaits nav augošs. Visbeidzot, pēdējā cerība – Ukrainas bēgļi un studenti no Āzijas – izrādās, nebūs tie, kas ilgtermiņā ir gatavi palikt Rīgā! Pagaidām vēl nav pētījumu šajā laukā, vien novērojumi. Pirmkārt, ārvalstnieku no Āzijas acīmredzami nekļūst vairāk, jo sevišķi pēc pandēmijas, kad pieprasījums pēc picu izvadātājiem samazinājās. Otrkārt, ukraiņi apgalvo, ka pēc kara labprāt dosies mājās. Abi šie faktori summā norāda uz to, ka pēc pāris gadiem varam saskarties ar kārtējo pārsteigumu Rīgas iedzīvotāju skaita izmaiņās.

Plāns bez naudas

Kā O. Krasnopjorova pētījums, tā arī citi, piemēram, nekustamo īpašumu ekspertu nākotnes novērtējumi, rāda, ka iedzīvotāju skaita mazināšanās ir viens no galvenajiem faktoriem, kas mazina Rīgas kopējo attīstības ātrumu. Ievērojot, ka lielākais ārvalstnieku (no Ukrainas) pieplūdums, kāds vien pēdējo gadu laikā bija iespējams, šobrīd ir redzams, – secinājums ir, ka tas būtiski nemaina situāciju Rīgā. Saprotams, ka vienīgais risinājums ir ilgtermiņa demogrāfijas politikas pilnveidošana un īstenošana. Pērnā gada nogalē Sadarbības platforma Demogrāfisko lietu centrs beidza izstrādāt Tautas ataudzes stratēģiju, kurā tika paredzēta virkne dažādu uzlabojumu ar samērā ciešamu fiskālo ietekmi un izmērāmiem mērķiem, tomēr pagaidām 2023. gada budžetā nav to realizācijas finansiālo pazīmju. Īsāk, ataudzei naudas pagaidām nav! Iespējams, varbūt, bet pagaidām nav dzirdēts.

Iespējams, ka budžetā līdzekļi varētu atrasties 2024. gadā, uzskata nu jau bijušais premjera demogrāfisko lietu padomnieks Imants Parādnieks un aicina visus atmest politiskās ambīcijas, domājot par tautas nākotni. Cēli, skaļi, bet pagaidām bez seguma. Sīkāk par stratēģiju un realizācijas cerībām videointervijā ar I. Parādnieku.

VIDEO: Tautas ataudzes stratēģija ir, realizācija nebūs!? 

Līdz 2022. gada nogalei Imants Parādnieks bija premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos un...

Lielais secinājums par Rīgas nākotnes attīstības galveno kavēkli ir cilvēku trūkumā. Ja reģionos cilvēki neradīsies, Latvijas motors strādās aizvien lēnāk un lēnāk. Ja ir kāda prioritāte, kur nepieciešama ilgtspējīga pieeja, tad tā ir tautas ataudze, un nav pieņemami upurēt 20 gadu tālu nākotni šodienas maizes rieciena vārdā.

Savus bērnus vajag!

Kādēļ tā? Kādēļ vajag pašu bērnus, nevis svešus? Jo sveši pie mums dzīvot nenāks, tāpat kā uz Rumāniju vai Bulgāriju nebrauc laimes meklējumos! Mēs visapkārt dzirdam runas par ilgtspējīgu domāšanu, proti, labu pārvaldi, sociālo vidi un zaļiem risinājumiem. Tomēr noklausoties visas šīs runas par to, kas ir ilgtspējīgs un kā tas ir, es tā arī neesmu spējis atrast, kur šajā ilgtspējā ar visu tās labo pārvaldību, vidi un klimatneitralitāti būtu teikts, ka mazuļi ir pats ilgtspējīgākais risinājums, ka bērni ir visa pamatā.

Runa pat nav par 20 gadu tālu nākotni. Pērn novembrī Latvijā piedzima nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem mazuļu. 2022. gads ir kārtējais antirekords dzimstības jomā, un tas ietekmēs pirmsskolas pedagogu noslogojumu jau pēc trim gadiem, nepieciešamību pēc skolotājiem jau pēc septiņiem gadiem, un šeit es negaidu sajūsmas saucienus par mazākiem budžeta izdevumiem! Rīgā vajadzība pēc cilvēkiem samazināsies. Dilstoša demogrāfija ir nevis kā nazis, kas griež vienā vietā, bet kā dzirnavas, kas maļ ekonomiku no visām pusēm. Ja divu miljonu vietā paliekam miljons, tad visu vajag mazāk – mājas, rūpnīcas, elektroenerģiju, sporta halles, kas jau šobrīd ir pārprodukcijā. Visu vajag mazāk! Tā būtu jādomā, ja bērni nav ilgtspējas pamatā. Tādēļ mēs jautājam: «Kuram tas rūp jau šogad?»

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Izglītības iestādes nespēj nodrošināt tautsaimniecību ar atbilstošas kvalifikācijas jaunajiem speciālistiem, vienlaikus ir jomas, kurās jauno censoņu absolventu pat ir vairāk nekā darba vietu Latvijā un tas nozīmē darbu citā specialitātē vai arī doties peļņā uz ārzemēm.

Tādu ainu rāda absolventu Cv.lv publicēto vakanču skaits pēc amata kategorijām 2021. gadā iepretī augstskolu absolventiem pēc izglītības programmas. Būtiskākā kļūme pie jau tā dilstošās demogrāfijas ir tā, ka kadru trūkums ir tieši tajos tautsaimniecības sektoros, kuros iespējams radīt vislielāko pievienoto vērtību. Proti, šāda disonanse starp izglītību un praktisko pieprasījumu grauj nākotnes izaugsmes cerības.

Sapnis kļūt par direktoru jāierobežo

Dažādu nozaru uzņēmēji jau ilgstoši stāsta – trūkst visa veida inženieru, konstruktoru, tehnologu, ķīmiķu, IT speciālistu utt., bet no šīm atziņām, kas pēdējos gados pārvērtušies par klajiem SOS saucieniem, nekas nemainās. Jura Paidera pētījums atbilstoši CSP datiem par 2021. gada augstskolu absolventiem liecina, ka visvairāk diplomu (gandrīz 2,3 tūkstoši) saņēma absolventi vadības un administrēšanas specialitātēs.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas izglītības sistēma ir vai nu pirmajā, vai pēdējā vietā dažādos parametros, kurus pēta OECD, salīdzinot dažādu valstu izglītības sistēmas, un secinājums ir, ka tā ir neefektīva.

Mums ir lielākie kapitālieguldījumi, mazākās klases, zemākais skolotāju atalgojums un lielākais skolotāju skaits uz izglītojamo.

Esam neefektīvi uz citu fona

Tērējam mazāk uz vienu izglītojamo nekā vidēji OECD pētījuma valstīs. Līdzīgi kā lietuvieši, bet mazāk nekā igauņi un krietni mazāk nekā vācieši. Viena no acīmredzamām kļūmēm ir kārtējo vai bāzes izdevumu un kapitālizdevumu attiecība. Proti, Latvijā kapitālizdevumiem izglītībai tērē divas reizes vairāk naudas nekā Vācijā un trīs reizes vairāk nekā Lietuvā. OECD piedāvā 2019. gada datus salīdzinājumam.

Atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem bruto kapitālieguldījumi materiālajos pamatlīdzekļos izglītības budžeta iestādēs 2021. gadā bija 114 miljoni eiro, kas ir par pieciem miljoniem vairāk nekā 2019. gadā un divas reizes vairāk nekā 2017. gadā. No 114 miljoniem 85 miljoni ir bruto kapitālieguldījumi esošajās ēkās un konstrukcijās, ēku būvniecībā un pārbūvē. Mēs būvējam un remontējam trīs reizes brašāk nekā lietuvieši, bet lielīties ar labākām skolnieku sekmēm nevaram. OECD sniedz arī izglītības finansējuma kopējo izmaiņu indeksu un Latvijā tas ir sarūkošs, rēķinot pret 2015. gadu, turpretī Igaunija izglītības finansējumu audzē. Toties kapitālieguldījumu apjoms Latvijā aug no gada uz gadu!

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Vai briest trešais – zaļais emigrācijas vilnis?

Māris Ķirsons, 15.03.2023

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā «atrodas» pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju.

Ekrānšāviņš no video

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

Obligāciju emisija dos iespēju būvēt modernāko noliktavu Latvijā

Jānis Goldbergs, 01.03.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Amber Beverage Group ir strauji augošs uzņēmums, kas nolēmis būvēt pilnībā automatizētu noliktavu Latvijā, par finansējuma piesaistes mehānismu izvēloties obligāciju emisiju ar Signet Bank atbalstu.

Par grupu, tās izaugsmi, projektu un finansējuma piesaistes mehānisma izvēli Dienas Bizness izjautāja grupas valdes priekšsēdētāju Jekaterinu Stuģi.

Pastāstiet, lūdzu, īsumā par Amber Beverage Group pamatbiznesu, vēsturisko izaugsmi.

Amber Beverage Group tika izveidota 2014. gadā kā daļa no SPI Group. Šobrīd bez mums SPI grupā ietilpst arī stipro alkoholisko dzērienu koncerns Stoli Group, vīna koncerns Tenute del Mondo un nekustamo īpašumu kompānija Towers Construction Management, kuru zināmākais objekts ir Zunda Torņi Rīgā, Raņķa dambī.2014. gadā izveidojot Amber Beverage Group, koncernā tika apvienoti četri Baltijas uzņēmumi – trīs no tiem pārstāvēja alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecības segmentu, savukārt Latvijas balzams - ražošanu. Veidojot vienotu uzņēmumu grupu, visas atbalsta funkcijas centralizējām vienkopus un koncentrējām uzņēmumu darbību uz pamatbiznesu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nodokļi kā Ziemeļvalstīs, pirktspēja kā Rumānijā

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 12.10.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja elektroenerģijas cenas atšķirība ar tuvākajām kaimiņzemēm Latvijā turpinās atšķirties par kārtu, ražošana būs jāslēdz.

Elektroenerģijas stundas cena Latvijā 13. septembrī bija 5,7 līdz 7 reizes augstāka nekā Igaunijā un aptuveni trīs reizes augstāka nekā Polijā, liecina Nord Pool biržas dati.

Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.

Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu «pārcelt» uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no lielākajiem globālās darba dalīšanas sasniegumiem ir līgumražošana, kurā viens bizness ģenerē idejas, bet cits tās īsteno. Kāpēc pat lielie uzņēmumi izvēlas līgumražotājus, kāda ir šādas partnerības ekonomika un ieguvumi?

Pašražotne VS līgumražošana

Saskaņā ar pētījumu kompānijas BCC Research prognozi pasaules līgumražošanas tirgus var pieaugt no USD 2 triljoniem 2018. gadā līdz USD 2,7 triljoniem 2023. gadā. Pieauguma temps ir vidēji 6,6% gadā.

Līgumražošanā klients saņem unikālu produktu ar savu zīmolu par viņam labāko cenu, vajadzīgajā kvalitātē un daudzumā, bet ražotājs nopelna ar ražošanu, neriskēdams palikt ar nepārdotām precēm. Daudzi uzņēmumi ir izveidojuši arī savas ražoto produktu kvalitātes kontroles shēmas. Šāds ražošanas organizācijas formāts īpaši pievilcīgs ir uzņēmumiem, kas nodarbojas ar elektronisko ierīču un sadzīves tehnikas ražošanu.

“Savas ražošanas organizēšana, tehnoloģiskā procesa stabilitātes nodrošināšana, speciālistu apmācība, ražošanas tehnoloģiju ieviešana ir riskants un ilgstošs process. Samazināt uzņēmējdarbības risku un vienlaikus ražot produkciju modernās ražotnēs ir iespējams līgumattiecību ar līgumražotāju ietvaros, apvienojot kontroli pār ražošanas procesu un produkcijas kvalitāti gan no rūpnīcas, gan no klienta puses,” - komentē Dmitrijs Romaņenko, Canyon Accessories Business Development direktors.

Komentāri

Pievienot komentāru