Jaunākais izdevums

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Šie dati vislabāk raksturo teritoriālo noslāņošanos – kur dominē vidusšķira un kur – nabadzība. Iepriekš datu apkopošanā bija dažādi pavērsieni, kas sekoja pašvaldību reformām. Pēc 2009. gada reformas dati bija pieejami tikai par 119 pašvaldībām, un uz laiku izzuda iespēja redzēt kopainu par pagastiem. Neraugoties uz VARAM un citu datu veidotāju centieniem, jāatzīst, ka CSP ir vislabākie un ticamākie dati par ienākumiem.

Proti, par katru fizisku personu ir versija, kur viņš atrodas un kādi ir viņa ieņēmumi. Tur arī var būt kļūdas, bet tās tiek ņemtas vērā. Tiek izmantotas 80 datu bāzes, un ir algoritms. Katrā atsevišķā gadījumā kļūda var būt, bet lielajos skaitļos, vidēji rēķinot, ir ticami dati. Šobrīd ir dati gan par katru pagastu, pat par katru Latvijas kvadrātkilometru ir versija, cik tur dzīvo cilvēku un kādi ir viņu ieņēmumi. Vēl paralēli var aplūkot Valsts ieņēmumu dienesta datu sistēmas, kas dod iespēju redzēt ieņēmumus un nodokļus. Tas neizbēgami atspoguļojas pašvaldību vidējos rādītājos. Ja, piemēram, kādā pašvaldībā ir cilvēks, kurš reāli reģistrēts Latvijā, bet dzīvo Zviedrijā vai Venecuēlā un šeit nodokli nemaksā, tad viņš sēdina teritorijas vidējo rādītāju ieņēmumu ziņā uz iedzīvotāju. Šis ir viens no variantiem, kad cilvēks tiek piesaistīts pie reālās adreses. CSP gadījumā izvēlas reālo adresi kā tautas skaitīšanā, un tad aina ir tuvāka īstenībai. Datu bāze CSP ir katram pieejama, un katrs to var apstrādāt.

Kāda ir reālā aina pēdējā laikā?

Mēs redzam, ka pēdējo sešu gadu laikā vidējā alga ir gandrīz dubultojusies. Nelaime ir tā, ka daļā profesiju alga ir stāvējusi uz vietas, bet citās strauji gājusi uz augšu. Ja vidējās algas palielinājums ir no 900 eiro līdz gandrīz 1600 eiro, te arī ir viena no atbildēm par vidusslāni. Iespējams, ka pirms sešiem gadiem cilvēks ar 900 eiro algu jutās kā vidusslānim piederīgs, bet šobrīd tas pats cilvēks jūtas nabadzīgs. Šādas grupas ir vairākas. Ļoti ilgi šāda grupa bija skolotāji. Pēdējos gados ir uzlabojumi. Starp citu, šāda situācija jomā nav nekāds jaunums. Piemēram, 90-tajos biju arī politiķis, un mēs skaitījām, kas notiek Rīgas Kurzemes rajonā. 1990-to gadu sākumā attiecība starp skolotāja algu un pašvaldības darbinieka algu bija 1,5 reizes par labu skolotājam, protams, ar visām pārstrādēm. Tad valsts pārņēma kontroli pār skolotāju algām, un pēc četriem gadiem atkal skaitīju, kas ir noticis. Attiecība atkal bija 1,5 reizes, tikai par labu pašvaldību darbiniekiem. Proti, četru gadu laikā, kopš valsts sāka rūpēties par skolotāju algām, viņi zaudēja 60% no savas relatīvās algas. Skolotāju sāga turpinājās, vienubrīd sakot, ka algas pielikums nav iespējams, jo jāstājas NATO, pēc tam, ka jāstājas ES. Otra algu sāga ir veselības nozarē.

Atgriežamies pie jautājuma par vidusslāni - kāds tas ir Latvijā?

Pamazām jau tuvojamies Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, un nav tā, ka, vidēji rēķinot, ir pilnīgi slikti. Es arī domāju, ka tas ir pietiekami ekonomiski pamatoti, jo darba ražīgums Latvijā nemaz nav tik izteikti zemāks, kā norāda. Daudz kas ir atkarīgs no izvēlētās aprēķinu metodes. Otra lieta ir tā, ka Eiropas vidējais ieņēmumu rādītājs tomēr nepārtraukti samazinās, pieņemot kādas jaunas dalībvalstis. Manuprāt, labs vidusslāņa kritērijs ir cilvēku skaits, kas var atļauties braukt atvaļinājumos uz ārvalstīm vai atpūtas braucienos kaut vai tepat pa Latviju. Proti, tiem nav jābūt pašiem dārgākajiem tūrisma braucieniem, bet pietiek ar faktu, ka cilvēki spēj atlicināt naudu atpūtai pēc būtības.

Ja skatāmies šo vidējo algu pa reģioniem, tad Latgale vienmēr bijusi atpalicējos. Kā redzat šo reģionālo griezumu?

Atslēga reģionos ir attīstības centri. Kā Rēzeknē, tā Daugavpilī, tā Liepājā algas ir augstākas nekā apkārtējos novados. Turklāt tām ir tendence tuvoties vidējai algai. Plašākā laika nogrieznī ir redzams, ka mainās centri un ienākumu ziņā teritorijas ir samainījušās. Ja 90-tajos pirmajās vietās bija Ventspils un Rīga, tad 2019. gadā, 2020. gadā Rīga bija noslīdējusi uz 15. vietu un Ventspils jau uz kādu 20. vietu. Pirmajās vietās bija Pierīga, turklāt visapkārt Rīgai, nevis kādā vienā pašvaldībā. Atbilstoši arī augstāki bija iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi no vienu iedzīvotāju vidēji. Tikai starpība starp pirmo vietu un 20. vairs nav tik būtiska kā 90-tajos. Tolaik atšķirība starp bagāto un trūcīgo pašvaldību bija 27 reizes, un tas veidojās ne jau pēc faktiskajiem ieņēmumiem. Izejas punkts bija nodokļu maksājumi. Sākumā zemnieku saimniecības nemaksāja nodokļus. Nereti vienīgie, kas pagastā maksāja nodokļus, bija skolotāji un pastnieki. Līdz 2009. gadam šī attiecība starp bagāto un nabago pašvaldību, runājot par vidējo iedzīvotāju ienākumu, bija nokritusi līdz 4 reizēm. Ja runājam par pašvaldību ienākumiem, tad milzu deformāciju izveidoja Danas Reiznieces-Ozolas nodokļu reforma.

Proti, kas par vainu?

Pēc būtības šī reforma sagrāva pašvaldību izlīdzināšanas sistēmu. Populisms nosaka virzienu uz sociālismu. Brauc mums te visādi un saka, ka galvenais mērķis ir samazināt ienākumu nevienlīdzību. Lai to samazinātu, tiek ieviests neapliekamais minimums, kas nav atkarīgs no ieņēmumu apjoma. Tas ir fiksēts lielums visā valstī, plus apgādājamie. Patlaban mēs iegūstam, ka cilvēks ar šai pilsētai vidēju ienākumu Daugavpilī nodokļos maksā tuvu nullei. Sociālo nodokli maksā no visas summas, tādēļ pēdējos gados ir milzīgs pieaugums sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās. Tās aug dramatiski un tiek izšķērdētas. Tikai mazākā daļa tiek izmantota vecuma pensijām. Būtisku daļu no maksājumiem izmanto obligātajos pensiju fondos, kuri finansē citu valstu ekonomiku un jau 23 gadus darbojas ļoti neveiksmīgi.

Nedaudz sīkāk - kādēļ tāds viedoklis? Tas tieši ietekmē sabiedrības vecākās daļas turību!

2. pensiju līmenim ir divi teorētiskie pamatojumi, ko stāsta politiķi un politikas advokāti, kas nav pelnījuši zinātnieku nosaukumu.. Pirmais ir stāsts par audzinošo funkciju – ieguldot (kaut arī neizdevīgi), proti, 2. līmenis it kā audzinot cilvēkus krāt naudu. Otrs pamatojums ir, ka, pazaudējot ik gadu ieguldījumu vērtību, tomēr varētu stimulēt vietējo ekonomiku. Pirmos 23 gadus vietējo ekonomiku šie fondi tomēr nestimulē. Bilance ir tik bēdīga, ka pat politikas advokāti par pozitīvām izredzēm vairs nerunā.

Piemēram, tas eiro, kas 2000. gadā tika iemaksāts 1. pensiju līmenī, krājēja pensiju kapitālā pašlaik ir aptuveni 8 eiro vērts. Pirmā līmeņa individuālās iemaksas ik gadus tiek indeksētas proporcionāli valstī veikto sociālo iemaksu apjoma pieaugumam, kas ir tuvs vidējās algas pieaugumam. 2001.gada sākumā vidējā alga bija 200 eiro (150 Ls). Pašlaik tā pārsniedz 1600 eiro. Tā darbojas paaudžu solidaritāte. Savukārt 2. līmenī iemaksātais eiro šodien labākajā gadījumā vidēji ir tas pats eiro. Atsevišķiem maksātājiem, kas izvēlas riskantus pensiju plānus, dažus gadus izdodas nopelnīt, citus gadus viņi cieš zaudējumus. Neliela peļņa mijas ar lielākiem vai mazākiem zaudējumiem.

Arvien vairāk valstu atsakās no šādas izšķērdēšanas, ir arī tādas, kas izdabā banku un apdrošināšanas sabiedrību lobijam. Latvijas politiķi zina par šo efektu, Ministru kabinets regulāri noklausās ziņojumus par fondēto pensiju rezultātiem. Polijā, piemēram, ir ļoti līdzīga 1. līmeņa sistēma, un 2015. gadā viņi atcēla 2. līmeņa pensiju fondus. Igaunijā bija izmaiņas 2019. gadā. Ungārijā ir cita 1. līmeņa pensiju sistēma, bet viņi atcēla 2. līmeni 2010. gadā, lai vienkārši neizšķērdētu naudu. Zviedrijā nedaudz maksā 2. līmenī, bet 2%, nevis 6% kā Latvijā. Zviedri nekonfliktē ar spēcīgiem lobētājiem, tomēr minimizē savu iedzīvotāju zaudējumus. Latvijas politiķi ir bailīgi!Neizšķērdējot miljardu eiro gadā, vidusslānis Latvijā varētu būt plašāks.

Kādi ir atpalicības cēloņi reģionālā līmenī, jūsuprāt? Latgale kādēļ vienmēr ir iepakaļ?

Cēloņi ir vairāki. Preču, pakalpojumu un kapitāla kustība pāri robežai bija būtisks attīstības faktors. Pašlaik nav alternatīvas robežu slēgšanai, un šobrīd tas ir īpaši izteikti. Ja 90-tajos bija runa tikai par muitu, tad šobrīd jau ir mazliet nopietnāk. Latgalē vienmēr ir bijusi nedaudz augstāka ēnu ekonomika. Proti, kaut kā jau cilvēki savilka galus un izmanījās dzīvot. Tajā pašā laikā sakari ar pārrobežu arī legālā ekonomikā bija nozīmīgi, un nekādas kompensācijas tam šobrīd nav. Iesaistoties sankciju procedūrās, Eiropas Savienībai būtu morālais pienākums izrādīt solidaritāti Latgalei, kura cieš visvairāk.

Ilgtermiņā ir vēl citi aspekti. Piemēram, savulaik Latvija izšķīrās par to, ka jaunus ātrgaitas ceļus vienkārši nebūvēs. Satiksmes ministrijai šāda mērķa nekad nav bijis, tāpēc iespējas preču un pakalpojumu mobilitātei no Latgales uz rietumiem ir nepietiekamas. Valsts nepalīdz radīt pievilcīgu dzīves vidi, kas varētu piesaistīt prasmīgu un talantīgu darbaspēku. Abas administratīvi teritoriālās reformas – gan 2009.gadā, gan 2021.gadā - bija vērstas uz emigrācijas no lauku teritorijām un mazpilsētām veicināšanu. Sakari internetā uzņēmēju situāciju uzlabo, tomēr vajag pievilcīgu kultūrvidi un labu komunikāciju ar ostām un lidostām. Latgalei tas ir principiāli.

Ko tad darīt, lai Latgale attīstītos, lai tur būtu labas algas un turīgs vidusslānis?

Līdz ar tehnoloģiju attīstību tas izskatās vieglāk, tomēr tas ir nākotnes jautājums, kad liels skaits Latgales iedzīvotāju atradīs darbu attālināti. Tā ir iespēja, tas ir sapnis un tomēr nav realitāte. Kas ir būtiski? Manuprāt, būtiska ir finanšu politika, kādu veido ar pašvaldībām. Valsts politika, runājot par ES fondiem, nekad nav bijusi tāda, kas pieļauj Latgalei īstenot to, ko viņi paši vēlas. Respektīvi, pašvaldība var rakstīt, ko grib, savā attīstības plānā, neviens jau par to nerāj.

Var plānot attīstīt industriālās zonas, vilkt elektrību utt. Kad nonāk līdz darīšanai, izrādās, ka naudu pēkšņi var dabūt tikai kultūras attīstībai. Bija pat Latvijas Pašvaldību savienības kongress par šo tēmu Pašvaldību savienībā, kur spriedām, ka varētu katrai pašvaldībai noteikt kvotu, kur nav garantijas, ka visu saņem, bet toties ir iespēja izvēlēties derīgāko no ES daudzgadu budžeta regulā atļautā. ES fondu ēdienkartē ir gana daudz lietu, kas varētu noderēt pašvaldības attīstībai. Nevar rūpnīcas būvēt, bet daudz kas cits ir. Latvija kopumā saņem izvēles iespējas, ko no atļautā darīt, bet neļauj to darīt katrai pašvaldībai. Tagad nereti pārmet par baseinu un SPA būvniecību, bet tāda bija izvēles iespēja. Skaidrs, ka pašvaldības būvē to, ko var, un tiek izmantota iespēja īstenot tikai īstermiņa mērķus, jo skaidrs, ka vismaz uz būvniecības laiku būs kustība, nodokļi un viss cits.

Starp citu, tas, ko šobrīd pārmet Bartašēvičam, ir ļoti apšaubāmi (DB: Rēzeknes mēram pārmet līdzekļu nesaimniecisku izlietošanu, tostarp prāva SPA centra būvniecību.) Kāpēc viņi būvē kultūras celtnes, nevis rūpnīcas? Jo rūpnīcas jau nedrīkst! Privātais sektors kādēļ nebūvē rūpnīcas? Jo nevar dabūt darbaspēku! Darbaspēks vēlas vidi, atpūtas kompleksus, dzīvokļus, parkus, skolas utt. Proti, Bartašēvičs būvē vidi darbaspēkam, lai vēlāk taptu rūpnīcas. Tas nav slikts plāns. Proti, tas paredz, ka tā sauktais vidusslānis Rēzeknē vispār gribēs dzīvot! Citādi ir vienkāršs risinājums jebkuram jaunietim, kurš pabeidz augstskolu Rīgā vai ārzemēs, - viņš atpakaļ nebrauc! Tas, ko dara Bartašēvičs Rēzeknē un kas izskatās pēc izšķērdēšanas, patiesībā nav tik muļķīgs gājiens, kā pirmajā mirklī liekas.

Rezumējot – kādi ir jūsu padomi politikās, kaut vai pašvaldību jomā?

Pirmkārt, ļaut pašvaldībām pašām nodarboties ar investīciju politiku. Tie nodokļi, kas tiek pašvaldībā, nav attīstībai, bet gan pamatfunkciju izpildei. Otra naudas daļa pašvaldību budžetos ir dotācijas, kas nemaz nav viņu nauda un vienkārši tiek nodota tālāk pēc nozīmes, piemēram, skolotājiem. Investīciju līdzekļi ir reducēti uz ES fondiem vai Norvēģijas instrumentu, vai kādiem citiem pieejamiem fondiem. Ja pirmās daļas ir objektīvas un atkarīgas no darba rezultātiem, tad otrā daļa ir subjektīva.

Otrkārt, kas arī saistīts ar pirmo daļu par investīcijām, ir jābūvē ceļi. Liela daļa ceļu ir pašvaldības ceļi, un investīciju līdzekļiem būtu jānāk no pašu ieņēmumiem, bet tā nav. Satiksmes ministrija sadala naudu ceļiem. SM darbinieki jau rēķina normāli, ir viņiem formula, pēc kā rēķināt. Tiesa gan, pati formula nav atjaunota kopš 2008. gada. Īsāk - nauda ir maza ceļiem un neatbilst reālajām vajadzībām. Tas pats jau ir par Rīgu, visi te rāj Rīgas pašvaldību, ka tā nefinansē ceļu būvi, bet pēc likuma tai naudai ir jānāk no valsts caur Satiksmes ministriju.

Kur tad Rīga ņem naudu ielu remontiem, ja valsts nedod pietiekami?

Noņem no saviem pakalpojumiem iedzīvotājiem, piemēram, būvē bērnu laukumus mazāk vai bērnu ēdināšanu pataisa knapāku. Valsts likums pasaka, ka Rīgas ielu būvniecību finansē valsts un tikai īpašos gadījumos, kas ir pašvaldības iniciatīva, ir runa par pašu kapitālu. Diemžēl mums likumus lasa tikai tie, kuriem tas interesē. Praktiskā finanšu sadalē ar likumu piemērošanu sokas vāji vai ļoti vāji.

Kāda šobrīd ir pašvaldību daļa kopējos nodokļu ieņēmumos vai no kopējā budžeta? Vai ir kādas īpašas izmaiņas pēdējos gados?

24% iepretī 54% 1990. gadā. Arī šie 24% sastāv no pašu ieņēmumiem un valsts dotācijām, un ES fondu naudas. Kopš 2018. gada nabadzības novēršanas sistēmu ir palaiduši uz pašvaldību rēķina. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir lielākais pašvaldību ieņēmumu avots, tika krietni paplucināts neapliekamās algas daļas dēļ. Bija jau vienošanās, ka pašvaldībām šo joku kompensēs. Proti, kopumā pašvaldības saņems tikpat, cik iepriekš. Pirmajā gadā vajadzēja 90 miljonu dotāciju, pēc tam 150, tad jau 300 miljonus. Ieviešot progresivitāti nodokļos, iznāca ieņēmumu kritums, un tas beigās netiek kompensēts. Ar ES fondu līdzekļiem šobrīd atkal ir vērojama tāda īpatnība kā iepriekšējā plānošanas perioda sākumā. Mēs nekur ļoti nesteidzamies. Daļēji šajā periodā aizkavēšanās notiek arī pašas ES dēļ. Bija Covid krīze, un pārlika naudas apgūšanas grafikus.

Kā tas viss ietekmē vidusslāņa vienmērīgu veidošanos valstī? Kur tas ir patlaban?

Ir tā, ka tādas valstis kā Latvija otras Eiropas Savienībā nav! Ar tādu IKP koncentrācijas pakāpi! Rīgas metropoles reģions parādās gandrīz kā visa valsts kopprodukta radītājs. Ja sadala sīkāk un sāk skatīties algas, tad aina detalizācijā ir komplicēta. Proti, uz vietām kopproduktu izrēķināt ir visnotaļ grūti. Var rēķināt kaut ko līdzīgu iekšzemes ienākumam. Proti, skaitām, cik uz vietas ir cilvēku, cik viņi saņem algu, pensiju, pabalstus, dividendes. Šādā veidā skaitot, atšķirības no metropoles reģiona nemaz nav tik dramatiskas. Pierīgas reģionā ir par 30% labāki ienākumi, vidēji rēķinot. 100 kilometru rādiusā ap Rīgu ienākumi ir samērā salāgojami ar centru un nav tā, kā rāda iekšzemes kopprodukta skaitļi, ka tikai pie Rīgas ir labi un tālāk viss beidzas. Proti, vidusslānis ir ap Rīgu un vēl kādu gabalu no tās, lielajās valstspilsētās un ap tām.

Pavisam nesen realizēja pašvaldību reformu, cerot, ka pašvaldībām būs vairāk līdzekļu investīcijām. Protams, tā tiktu veicināta arī vidusslāņa veidošanās. Attīstība taču nozīmē lielāku labklājību. Kāda ir realitāte? Pašvaldības var investēt attīstībā? Ko esam ieguvuši?

Pašvaldību viedoklis, visticamāk, nebūs viendabīgs, tā ka varu vien pateikt savu viedokli. Tas, kas noteikti ir mainījies, – pašvaldību deputāti ir tikai un vienīgi no politiskām partijām. Ir reģistrēts liels skaits reģionālo partiju, kas zināmā mērā pilda vēlētāju apvienību funkciju. Kamēr jau bija vēlētāju apvienības, vairums pašvaldību vadītāju bija no tām. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji nepārprotami balsoja pret Rīgas partijām. Līdz ar to jau pēc būtības ir iespējami divi viedokļi no pašvaldību vadītāju puses. Vieni var runāt no pašvaldības interešu skatupunkta, bet citi runās no partijas skatījuma. Gribu pateikt, ka tas, kā domāju es, var nesakrist ar reālo pašvaldību vadītāju viedokli.

Manā skatījumā katra no pašvaldību reformām ir tāda kā kapitulācija notiekošā priekšā, kad samazinām centru skaitu. Vienkāršāk runājot, mēs piekrītam, ka aizvien retāk apdzīvosim savu zemi! Cietēji no reformas ir mazākums, un tas arī izpaužas vēlēšanās. Uzvarētājs visos gadījumos ir lielākais centrs, kur iznākumā tiks investēti vislielākie līdzekļi, un nomales panīks. Domā jau par vēlētājiem un to vietu, kur viņu ir visvairāk. Depopulācija notiek, un tajā pašā laikā mēs esam vienu soli no risinājuma.

Kāds ir risinājums?

Risinājums ir, iespējams, nepatīkams - imigrācija. Nevajag pat vest speciāli, viņi paši atbrauks. Galvenais būtu netraucēt. Tas notiek pat tad, kad īsti nevar iebraukt. Pie tām tendencēm, kas pasaulē ir, un fakta, ka paši nespējam attīstīties, var būvēt sētas ar Krieviju un Baltkrieviju, bet atbrauks citi, piemēram, no Āfrikas.

Kāda ir garantija, ka iebraucēji dzīvos visā Latvijā, nevis tikai Rīgā un ap to?

Domāju, ka tendences mainās un bija laiks, kad notika centralizācija, bet šobrīd ir pretējs process. Iedzīvotāji brauc ārā no Rīgas. Aizvien sekmīgāki kļūst mazie uzņēmumi, notiek digitalizācija, un tas ir globāls process. Šodienas realitāte ir autobrauciena attālumā no pilsētas, bet mēs nezinām, kas būs rīt. Attālums pieaug līdz ar digitalizāciju. Zeme būs apdzīvota, tikai ir jautājums, kas tur dzīvos. Tā ir 10 līdz 15 gadus tāla nākotne.

Pieņemat, ka šis digitalizācijas veidotais vilnis var nonākt arī līdz Latgalei?

Jā, tā var notikt, bet tas vairāk ir saistīts ar valsts gudru iejaukšanos, ne tikai stihisku procesu. Vēl jau nav skaidrs, vai Zaļais kurss īstenosies vai arī pilnībā izgāzīsies. Tas ir liels nezināmais. Pati ideja balstās absolūtā utopijā. Eiropas un arī ANO ideja par Zaļo kursu balstās apsvērumā, ka, ja ļoti gribas, tehnoloģija jautājumu atrisinās. Nav risinājuma, ko pildīt lidmašīnās, kuģos. Nav īsti risinājuma nepieciešamajam elektroenerģijas apjomam. Ir pieņēmums, ka kāds izdomās, kā ražot lētu ūdeņradi, turklāt daudz.

Otra lieta ir ģeopolitiskais jautājums. Proti, lai visus elektromobiļus apgādātu ar baterijām, ir daudz jāimportē no Ķīnas. Mēs savu atkarību no Krievijas nomainām ar atkarību no Ķīnas. Šobrīd ES likumdošana koncentrējas uz jauniem aizliegumiem un jauniem nodokļiem fosilajai degvielai. Eiropas izolacionisms pieaug, un ir mēģinājumi sargāt iekšējo tirgu, jo tas tiek mākslīgi sadārdzināts. ES iedzīvotāju skaits ir 8% no pasaules iedzīvotāju skaita, un šīs savienības centieni globāli maz ko nozīmē. Tas viss attiecas arī uz Latviju, tikai citos gadījumos viss šis Zaļais kurss notiek ar pamatīgu valsts iejaukšanos. Proti, citas ES valstis gudro, kā pie mums tirgoties, un ir tikai jautājums, par kādu naudu mēs to visu pirksim. Ja mums nav sava plāna, kā pelnīt, tad vidusslānis saruks ļoti strauji un visā Latvijā, ne tikai Latgalē.

Paēdusi sabiedrība-stabila valsts ir rakstu sērija ar statistikas datu analīzi par sabiedrības turīguma līmeni pēdējo 5 gadu griezumā, lai demonstrētu pašreizējo situāciju, sabiedrības nevienlīdzības iemeslus, kā arī uzrādītu galvenos lēmumus vai neveiktās darbības, kādēļ esam konkrētā kritiskā situācijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Paēdusi sabiedrība-stabila valsts saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedza zemāko īpatsvaru pēdējo septiņu gadu laikā, tā laužot arī pēcpandēmijas trūkuma pieaugumu sabiedrībā.

Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada ienākumu un dzīves apstākļu aptauja, kurā piedalījās 10,2 tūkstoši respondentu (vecumā no 16 gadiem) no 5,8 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību. Viszemāko ienākumu grupā – lielākais uzlabojums 2023. gadā dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti vien 6,2% iedzīvotāju, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā, kad trūkumcietēju īpatsvars bija 7,8%, liecina CSP aptaujas dati. Iedzīvotāji tiek uzskatīti par dziļi sociāli un materiāli nenodrošinātiem, ja viņiem piemīt vismaz septiņas no 13 nenodrošinātības pazīmēm, piemēram, mājsaimniecība nespēj segt komunālos maksājumus vai nelielu naudas summu tērēt tikai sev, vai nevar atļauties kādu vaļasprieku.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pandēmijas laika un Ukrainas kara krīzes ietekme vairojusi sabiedrības noslāņošanos, tostarp nabadzību kopumā, kas savukārt pastiprina dažādu cilvēktiesību neievērošanu.

To Dienas Biznesam norādīja Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas nodaļas vadītājas vietnieks Raimonds Koņuševskis, atbildot uz jautājumiem publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru Dienas Bizness realizē ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu. Eksperts uzsver, ka Tiesībsarga funkcijas ir cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošanas uzraudzība, nevis noslāņošanās sabiedrībā, kas vairāk ir sociālekonomiska parādība.

Ieņēmumi dilst - palīdzības saucienu vairāk

Publikāciju sērijā jau apskatījām Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par mājsaimniecību ieņēmumiem. Atbilstoši 2021. gada CSP datiem vairāk nekā piektdaļai Latvijas mājsaimniecību ir samazinājušies ienākumi, bet 18,5% tie ir pieauguši. Proti, pandēmijas laiks vairojis sabiedrības noslāņošanos. Pērnajā Tiesībsarga gada pārskatā ir norāde, ka jautājumi par sociālo nodrošinājumu ir otrajā vietā pēc skaita un konsultāciju daudzuma, kas gada laikā sniegts, piemēram, 253 juridiskās konsultācijas par šo tēmu, ko pārspēj vien jautājumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Dienas Biznesa jautājums tiesībsargam ir: “Vai tā ir pieaugoša tendence, un kas tam par iemeslu? Vai sabiedrībā ir vairāk cilvēku, kuri zemāku ieņēmumu dēļ saskata grūtības realizēt savas tiesības?”

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās notiek ne tikai Latvijas iekšienē, bet arī Eiropas Savienībā kopumā, kur skaidri redzams, ka dažās valstīs darbaspēka atalgojums kļūst lielāks daudz ātrāk nekā Latvijā. Visprecīzākais salīdzinājums ir ar Lietuvu, kur pēc Eurostat datiem 2008. gadā darbaspēka atalgojums bijis tāds pats kā Latvijā, bet 2022. gadā Lietuvas nodarbinātais vidēji saņem par 90 centiem stundā vairāk.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) turpina publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība - stabila valsts, interesējoties par sabiedrības noslāņošanos, ko ievadīja ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos un secinājumu, ka bagātākie Latvijā kļūst bagātāki, bet trūcīgākie - trūcīgāki.

Metodoloģija un izmantotie dati

Eurostat piedāvā visai plaša spektra datu apjomu par atalgojumu dažādās nozarēs, un Dienas Bizness izvēlējās sadaļu, kas neapskata darbaspēka atalgojumu aizsardzībā, valsts pārvaldē un neskar sociālo apdrošināšanu, lai parādītu izmaiņas tieši to darbinieku ikdienā, kuri veido patiesos nodokļu ieņēmumus. Par atskaites punktu Dienas Bizness izvēlējās 2008. gadu, kas ir pēdējais gads pirms globālās finanšu krīzes, un tieši šajā mirklī divu Baltijas valstu – Latvijas un Lietuvas - darbinieku vidējie stundas ieņēmumi ir līdzvērtīgi – 5,9 eiro stundā. Eiropas Savienības vidējais rādītājs 2008. gadā ir 21,6 eiro stundā, bet 2022. gadā - 30,5 eiro stundā. Pieaugums ir par 41%. Vienīgā valsts, kurā šajā periodā piedzīvots darba samaksas kritums, ir Grieķija. Vidējā stundas darba samaksa 14 gadu laikā šajā valstī sarukusi par 14%. Līdztekus tā vēl aizvien ir lielāka nekā Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bagātie kļūst bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki, lai arī, rēķinot vidēji, vienas mājsaimniecības ieņēmumi uz cilvēku aug nemitīgi, tāds ir galvenais secinājums no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par Mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2021. gadā, kas veikts pērn.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) uzsāk publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība-stabila valsts 12 mēnešu garumā par sabiedrības noslāņošanos, un to ievada ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos.

Vidējie ieņēmumi uz cilvēku pieaug

CSP 2022. gada aptaujas dati liecina, ka 2021. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2020. gadu, pieauga par 7,6%, sasniedzot 678 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izaugsme bija lēnāka nekā gadu iepriekš, tomēr pietiekami ievērojama. 2020. gadā pieaugums bija par 8,1%. Jāpiebilst, ka desmit gadu garumā minimālos iedzīvotāju ieņēmumus ir ietekmējusi minimālās algas celšana, ko nereti ir bijis grūti savienot ar darba ražīguma pieaugumu, kas savukārt rosināja tirgus dalībniekus pārplānot mazapmaksāto profesiju nodarbinātību arodos, kur darba ražīguma audzēšana nav iespējama pēc būtības. Piemēram, autobusa šoferis nevar kļūt ražīgāks vienā un tajā pašā maršrutā, lai arī minimālā alga tiek palielināta un ir prasība kaut ko darīt labāk, ātrāk vai vairāk. Šādu profesiju nav mazums, un neizbēgami mehāniska minimālo algu celšana neizbēgami noved pie papildu inflācijas kopumā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvijā pēta mazturīgos, vidusšķira ir nosacīta

Jānis Goldbergs, 28.03.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai mērītu kādas valsts labklājību, kas neapšaubāmi norāda arī uz vidusslāņa veidošanās iespējamību valstī kopumā, ir vesela rinda dažādu parametru, sākot no iekšzemes kopprodukta, vidējās algas, pirktspējas, nodarbinātības indeksiem, konkurences un korupcijas indeksiem, un šī saraksta noslēgumā ir Laimīgās planētas indekss (Happy planet index), kur Latvija 2019. gadā ierindojas 136. vietā, nedaudz aiz Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Mauritānijas.

Raksts tapis sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, veidojot publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Galvenā lieta, kas jāsaprot, ir šī indeksa metodoloģija vai tas, kā tas veidojas. Proti, indekss tiek veidots no trīs galvenajiem rādītājiem: sagaidāmais dzīves ilgums; piedzīvotā labklājība; ekoloģiskā pēda. Sagaidāmais dzīves ilgums varētu šķist visvienkāršākais no parametriem, tomēr nav tā, ka par pamatu aprēķinos tiek ņemts katras valsts vidējais dzīves ilgums atbilstoši vietējās statistikas datiem.

Runa ir par paredzamo dzīves ilgumu, kur, protams, ievēro vidējo rādītāju, bet šī izmantotā dzīves ilguma definīcija ir šāda: vidējais gadu skaits, ko piedzimušam bērnam paredz nodzīvot, ja dominējošie modeļi, mirstības rādītāji dzimšanas brīdī paliek nemainīgi visas dzīves laikā. Proti, tā ir dzīves ilguma prognoze nupat dzimušam bērnam, nevis mērs tiem, kas nomirst konkrētajā gadā. Piedzīvotā labklājība ir aptauju dati, un šeit uzdevums ir šāds: “Sanumurējiet iedomātas kāpnes no nulles līdz desmit augšdaļā. Pieņemsim, ka kāpņu augšdaļa atspoguļo jums labāko iespējamo dzīvi, apakšdaļa - vissliktāko. Atzīmējiet, kurā vietā jūs atrodaties šajās kāpnēs!” Proti, cilvēks novērtē savas dzīves iespējas, to, kā varētu dzīvot, un norāda situāciju, kurā atrodas. No tā tiek aprēķināts valsts vidējais rādītājs.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Tā ir sagadīšanās vai arī tiešām tur var kaut ko sarunāt?

Guntars Gūte, Diena, 16.07.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no plašāk izmantotajiem valsts un tās iedzīvotāju turības rādītājiem ir iekšzemes kopprodukts uz vienu valsts iedzīvotāju, un, atbilstoši Pasaules bankas pieejamajiem datiem, Latvija kopš 1995. gada, kad valsti bija pametuši Krievijas bruņotie spēki, ir apsteigusi daudzas pasaules valstis, līdztekus atpaliekot no kaimiņiem.

Skaidrojot metodoloģiju, dati ņemti no Pasaules bankas statistikas vietnes, kur apskatīts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts aktuālajos starptautiskajos dolāros, konvertējot pēc pirktspējas paritātes (PPP) konversijas koeficienta. Tas nozīmē, ka tiek ņemts vērā, cik preču par konkrēto dolāru iespējams nopirkt noteiktā valstī. Savukārt IKP ir visu valsts rezidentu ražotāju bruto pievienotās vērtības summa, pieskaitot visus produktu nodokļus un atņemot nost subsīdijas, kas nav iekļautas produktu vērtībā. Konversijas koeficients ir telpisks cenu deflators un valūtas konvertētājs, kas kontrolē cenu līmeņa atšķirības starp valstīm. Kopējais iedzīvotāju skaits ir gada vidus iedzīvotāju skaits, kas balstīts uz de facto iedzīvotāju definīciju, kurā tiek skaitīti visi iedzīvotāji neatkarīgi no juridiskā statusa vai pilsonības.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Kultūras ministrija pārskatīs Mediju atbalsta fonda finansējuma piešķiršanas kārtību

LETA, 25.07.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kultūras ministrija (KM) sāks darbu pie Mediju atbalsta fonda (MAF) finansējuma piešķiršanas kārtības pārskatīšanas, intervijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" atzina kultūras ministre Agnese Lāce (P).

Kultūras ministre norādīja, ka augustā KM sadarbībā ar nozari sāks darbu pie tā, lai identificētu, kas jāmaina gan attiecībā uz MAF konkursa nolikumiem, gan arī uz ieviešanas un atskaitīšanās procesu.

Dienas izdevēji vērsušies tiesā pret SIF par valsts atbalsta nepiešķiršanu 

Izdevniecības "Dienas Mediji", "Dienas Bizness" un "Dienas Žurnāli" administratīvajā tiesā ir pārsūdzējušas...

"Mums ir jāveido šī sistēma tāda, lai tā atbalsta mediju darbību un neatkarīga, kvalitatīva, sabiedriski nozīmīga satura veidošanu," piebilda Lāce.

Ja taps jauns institucionālā atbalsta mehānisms, tas arī būs konkursa formā, viņa teica.

SIF nav privāta bode: fonda lēmumu apstrīd tiesā 

Mediju konkursa rezultāti izraisa, kā minimums, neizpratni....

"Ir jādomā par to, kā mēs skaidrojam ikviena konkursa nosacījumus, kas attiecas uz atbalstāmajām darbībām, uz tāmēm, principiem, kā mediji izstrādā savus piedāvājumus, lai saņemtu MAF finansējumu," pauda Lāce.

Jau ziņots, ka jūlijā darbību pārtrauca reģionālais laikraksts "Ludzas Zeme". Avīzes redaktore Laima Linuža pauda, ka gaidītā nopietna atbalsta vietā no MAF "saņēmuši kapeikas".

Tāpat jau ziņots, ka "Dienas" izdevēji vērsušies tiesā pret Sabiedrības integrācijas fondu par valsts atbalsta nepiešķiršanu, apgalvojot, ka slēpti tiek veidotas simpātiju un antipātiju grupas struktūrā, kurā tiek pieņemti lēmumi par budžeta līdzekļu piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

SIF nav privāta bode: fonda lēmumu apstrīd tiesā

Db.lv, 16.07.2024

"SIF atbalsts ir mediju izdzīvošanas jautājums, un tā nedrīkst izlemt mediju likteņus. Es cienu katru kolēģu projektu, kurš guvis SIF atbalstu, tostarp 132 tūkstošus eiro ieguvušo TV raidījumu ciklu Zilonis studijā, taču šāds nosaukums labāk piestāvētu Zaigas Pūces vadīšanas laikam SIF. Uzskatām radušos situāciju par neatbilstošu šim laikam, kad nepieciešams stiprināt kvalitāti mediju vidē, piedāvāt analītiku domājošam lasītājam, tostarp tai lasītāju grupai, kas saturu patērē papīra formā," vēstulē akcentē G. Madžiņš.

Foto: LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mediju konkursa rezultāti izraisa, kā minimums, neizpratni.

Izdevniecības Dienas Mediji, Dienas Bizness un Dienas Žurnāli administratīvajā tiesā ir pārsūdzējušas Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) lēmumus, ar kuriem tika noraidīti visi seši izdevniecību iesniegtie projektu pieteikumi SIF izsludinātajā Mediju atbalsta fonda (MAF) konkursā Atbalsts nacionāla mēroga preses izdevumiem.

Izdevniecību un laikraksta Diena galvenais redaktors, SIA Izdevniecība Dienas bizness un SIA Izdevniecība Dienas žurnāli valdes loceklis Gatis Madžiņš norāda, ka izdevniecības attiecīgos SIF lēmumus uzskata par nepamatotiem, tādēļ nolemts tos apstrīdēt, lai tiesas ceļā panāktu taisnīgu un likumīgu situācijas noregulējumu, atceļot prettiesiskos lēmumus un novēršot SIF prettiesisko lēmumu sekas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #32

DB, 08.08.2023

Dalies ar šo rakstu

Pasaules tirgotāju pieprasījums pēc Latvijas uzņēmuma SIA Pērnes L ražotajām Long chips uzkodām pārsniedz pašreizējās ražotnes jaudas, bet valsts politikas un valsts iestāžu attieksmes dēļ jaunās ražotnes iecere var tikt realizēta ārzemēs.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Pērnes L īpašnieks Laimonis Radziņš. Viņš ir nepatīkami pārsteigts par valsts iestāžu attieksmi pret reāli strādājošiem un eksportējošiem uzņēmējiem, kaut arī šīs iestādes tiek finansētas no viņu samaksātajiem nodokļiem.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 8.augusta numurā lasi:

Statistika

IKP samazinās, bet cenas turpina augt

Tēma

Uzkrātā bagātība mīnusos

Izglītība

Ceļā uz vienotu rezultātu vadību izglītībā. Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre - Santa Šmīdlere

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #8

DB, 20.02.2024

Dalies ar šo rakstu

2024. gads būs pārmaiņu laiks, kurā tiks veiktas investīcijas 7 līdz 8 milj. eiro apmērā un uzbūvēta jauna 5000 m2 liela noliktava, un īstenots kompānijas digitalizācijas projekts, vienlaikus tiks strādāts pie jaunu vegānisko produktu receptūrām.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Gemoss īpašniece un ilggadējā vadītāja Ieva Treija.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 20.februāra numurā lasi:

Statistika

Visvairāk pērk lietotas Tesla

Tēma

Mārupes novada attīstība ir Japānas un ES vidējā līmenī

Bankas

Bankas - lielas, mazas, nozīmīgas

Digitalizācija

Apaļkoksne pārvietojas ar elektronisko dokumentu

Veselība

Valsts nav sagatavojusies zāļu nepārtrauktai pieejamībai krīzēs

Paēdusi sabiedrība – stabila valsts

Skolā un veikalā maksā līdzvērtīgi

Finanses

Likmju ziņā aktīvi gaidītais var iekrist maciņā vien vēlāk

Investors

Ja ne lieliskais septiņnieks, tad lieliskais piecinieks tāpat pavelk visu tirgu

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #13

DB, 26.03.2024

Dalies ar šo rakstu

Vēja enerģijas potenciāls Latvijā pašlaik netiek izmantots, taču perspektīvā vējš kļūs par būtisku spēlētāju enerģētikas sektorā un varēs aizstāt elektroenerģijas importu, tādējādi paaugstinot valsts energodrošību.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas vēja parki valdes priekšsēdētājs Jānis Urtāns.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 26.marta numurā lasi:

Statistika

Algas aug straujāk nekā Eiropā vidēji

Tēma

Meža resursu pārvaldības ģeopolitiskie riski

Aktuāli

Meža nozare aizas priekšā

Vēja enerģija

Latvijas valstij piederošajos mežos uzsāks darbu vēja parku attīstītāji

Tūrisms

Pandēmija bija lauku tūrisma dzinējspēks. Latvijas Lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs prezidente Asnāte Ziemele

Ko darīt, lai 2024. gada vasarā Rīgas centrs būtu pilns?

Paēdusi sabiedrība - stabila valsts

Latvijā pēta mazturīgos, vidusšķira ir nosacīta

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #51

DB, 19.12.2023

Dalies ar šo rakstu

Ja Citadeles bankas akcionāri izlems veikt akciju sākotnējo publisko akciju piedāvājumu jeb IPO biržā, tas, iespējams, varētu būt viens no lielākajiem emitentiem biržas Nasdaq Riga vēsturē, dodot nozīmīgu impulsu kapitāla tirgus attīstībai Latvijā, jo šāds emitents ļautu piesaistīt ne tikai Baltijas, bet jo īpaši ārvalstu institucionālos investorus, kuri parasti ir ieinteresēti ieguldīt lielos uzņēmumos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta bijusī ilggadējā biržas "Nasdaq Riga" valdes priekšsēdētāja, tagad a/s Citadele banka padomes locekle Daiga Auziņa-Melalksne.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 19.decembra žurnālā lasi:

Statistika

Inflācijas beigas

Meža nozares dzinējspēks

Latvija kokmateriālu eksporta līderos

Miljons eiro koksnes produktu vērtības paaugstināšanai

Aktuāli

Nodarbinātie – valsts stūrakmens

Dabas aizsardzība

Veiksmes formula – saprātīgi risinājumi

Paēdusi sabiedrība – stabila valsts

Izaugsme uz pasaules fona jānovērtē

Izglītība

Vesela paaudze jāatstāj uz otro gadu

Enerģētika

Izskatās, ka Eiropa nenosals ne šajā, ne arī nākamajā ziemā

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #30

DB, 25.07.2023

Dalies ar šo rakstu

Daudzus potenciālos pircējus šokējošās augstās un joprojām īsti nesarūkošās produktu cenas veikalos nav tirgotāju uzskrūvētas ar pārmērīgu uzcenojumu, bet gan valsts politiķu pieņemto un nepieņemto lēmumu sekas komplektā ar produktu ražotāju un importētāju paaugstinātajām piegādes cenām.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Elvi Latvija izpilddirektore Laila Vārtukapteine. Viņa uzsver, ka tirgotāju piecenojums ir ekonomiski pamatots, tas netiek noteikts voluntāri un tā apmēri nebūt nav tādi (300%), kādus tos mēdz nosaukt cilvēki savā sašutumā, ko izraisa pircēja maka biezuma neatbilstība visa kārotā iegādei. To apliecinot arī tirgotāju rentabilitāte, ko skaudri rāda gada pārskati, kuros no daudzu desmitu vai simtu miljonu peļņas nav ne vēsts.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 25.jūlija numurā lasi:

Paēdusi sabiedrība-stabila valsts

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #21

DB, 21.05.2024

Dalies ar šo rakstu

Ieguldot vienu eiro aizsardzības un drošības industrijā, atpakaļ saņemam trīs, un saprotams, ka pieprasījums tuvākajā nākotnē tikai augs. Latvijai ir jāspēj kāpināt aizsardzības un drošības iepirkumu kapacitāte, vienlaikus domājot par preču un pakalpojumu saņemšanas nepārtrauktību.

To intervijā Dienas Biznesam pauž Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 21.maija numurā lasi:

Statistika

Ārējās tirdzniecības bilance turpina kritumu

Tēma

Finanšu pakalpojumu eksports Lietuvā aug, bet Latvijā dilst

IKP dubultošanas plāns uz praktiska piemēra fona

Aktuāli

Latvija paliek tukša!

Enerģētika

Baltija no Krievijas var atslēgties kaut šodien. Rolands Irklis, AS Augstsprieguma tīkls valdes priekšsēdētājs

Paēdusi sabiedrība – stabila valsts

Noslāņošanās ir Latvijas lielākā problēma

Kreditēšana

Bankas var aizdot, uzņēmēji var aizņemties, bet kreditēšana stagnē

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #43

DB, 24.10.2023

Dalies ar šo rakstu

Basketbola klubs Rīgas Zeļļi pašlaik ir hobija līmeņa projekts, kurš balstās uz vairākiem privātiem sponsoriem, bet perspektīvā tam jākļūst par biznesu, kas rada kaut arī nelielu, bet tomēr peļņu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta sporta menedžmenta aģentūras EB23 Sports&Marketing īpašnieks un basketbola kluba Rīgas Zeļļi prezidents Edgars Buļs.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 24.oktobra numurā lasi:

* Statistika

Lietoto auto tirgus būs noteicošais parka nomaiņā uz elektroauto

* Tēma

Rezultāti pasliktinās, bet dala naudu jaunām prioritātēm

* Bankas

Populisms var apdraudēt kreditēšanu kopumā. SEB bankas vadītāja Ieva Tetere

* Mežsaimniecība

Mežsaimniecībā šogad strauju izmaiņu laiks

* Paēdusi sabiedrība – stabila valsts

Laimīgās planētas indekss – Latvija 136. vietā

* Atjaunojamā enerģija

Latvijai ir jāizmanto vēja enerģijas potenciāls. Inga Āboliņa, SIA Eolus valdes locekle

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #49

DB, 05.12.2023

Dalies ar šo rakstu

Mainoties nosacījumiem un situācijai tirgū, ir nemitīgi jābūt gataviem pielāgoties jaunajiem apstākļiem, vienlaikus savlaicīgi izpildīt mājasdarbus, kas ļauj ne tikai noturēties tirgū, bet vēl jo vairāk saglabāt konkurētspēju un izaugsmi.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Rīgas Krēslu fabrika valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Aldis Circenis. Viņaprāt, arī pašreizējā situācijā, kad daudzos sektoros ir jūtama recesijas skarbā elpa, var sekmīgi attīstīties, izmantojot tās situācijas, kuras ir tirgū.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 5.decembra numurā lasi:

Statistika

Vai Latvijas ostām punktu pieliks degvielas akcīze?

Tēma

Latvijas laukos visapdraudētākā suga ir cilvēks

Uzņēmējdarbība

Eiropas direktīvas defektus var pārvērst par efektu

Eksporta balva

Nominācija Eksporta jaunpienācējs – veiksmīgo nozaru indikators

Investīcijas

Ieinteresēti ieguldīt Latvijā. Infortar izpilddirektors Martti Talgre

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #40

DB, 03.10.2023

Dalies ar šo rakstu

Izmantojot mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, reklāmas aģentūra MIXD. izstrādājusi rīku, kurš uzņēmējiem palīdzēs būt veiksmīgākiem Amazon platformā, sasniedzot maksimāli augstus pārdošanas rezultātus.

Vēl uzņēmēju žurnāla 3.oktobra numurā lasi:

Statistika

Pārtikas cenas un reālās algas

Tēma

Korupcija, ekonomikas izaugsme un labklājība

Ražošana

Paplašina ražošanas spektru, lai saglabātu konkurētspēju. SIA Kronus valdes priekšsēdētājs Igors Ževaks

Nodokļi

Dārzeņi, augļi un alkoholiskie dzērieni kļūs dārgāki

Paēdusi sabiedrība – stabila valsts

Sabiedrības noslāņošanās var kļūt par akūtu nākotnes problēmu

Nafta

Krievijas naftas atmazgāšana

Pasaules ekonomika

Neatliks nekas cits, kā ap Eiropu celt tirdzniecības mūrus

Portrets

Iveta Priedīte, Spice un Spice Home vadītāja

Brīvdienu ceļvedis

Zane Oja, zīmola Tarte vadītāja

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #17

DB, 23.04.2024

Dalies ar šo rakstu

Ap 2030. gadu Baltijas valstis, visticamāk, būs spējīgas pilnībā nodrošināt sevi ar visu tām nepieciešamo elektroenerģiju, turklāt tas tiks panākts, ražošanā izmantojot tikai atjaunojamos energoresursus (AER).

Šādas prognozes intervijā DB izsaka Darjus Maikštens (Darius Maikstenas), Ignitis Group valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 23.aprīļa numurā lasi:

Statistika

Vai jūnijā ECB procentu likmes kritīs?

Tēma

Vai Latvijas mazākumtautību informatīvā blokāde sāksies 2026. gadā?

Aktuāli

Investēt, lai dzīvotu labāk

Uzņēmējdarbība

Baltijas lielāko darba devēju līderos ir tirgotāji un slimnīcas

Nodokļi

Virtuālā ekonomika — pagaidām nodokļu ofšors? EY Latvija nodokļu prakses vadītāja Ilona Butāne

Paēdusi sabiedrība – stabila valsts

Drīz būsim trūcīgākie Eiropā

Enerģētika

Ūdeņraža izmantošana Baltijā - pagaidām vēl bērnu autiņos

Komentāri

Pievienot komentāru