Cilvēki man bieži vaicā, kāds ir izcila konjaka radīšanas noslēpums, ciemojoties Latvijā sacīja konjaka nama Camus prezidents Sirils Kamī (Cyril Camus).

«Uz šo jautājumu man neizsīkstoši patīk atbildēt, citējot manu tēvu Žanu Polu Kamī (Jean Paul Camus), kurš reiz teica: Radīt izcilu konjaku ir ļoti vienkārši. Viss, kas Jums ir nepieciešams ir izcils vectēvs, dižens tēvs, kuri ir radījuši konjaku ilgi pirms jums un, kuri ir ziedojuši tam visu savu dzīvi,» viņš smej.

«Mēs nākam no vienkāršas vīndaru ģimenes un mans vecvecvectēvam bija vīna dārzi, un viņš sākotnēji ieguva vīnu, pēc tam – konjaku. 1863.gadā viņš izlēma, ka vēlas piedāvāt konjaku, kas pilnībā atbilstu viņa priekšstatam, kas ir labs konjaks,» stāsta konjaka nama īpašnieks.

Vīna darītavas Ledus vīni īpašnieks Lauris Salenieks kaļ plānu B, jo ziemas kļūst siltākas, un sevišķo deserta vīnu, iespējams, klimats atvēlēs gatavot arvien retāk

Upesciemā bijušajā sakņu pagrabā top pašmāju vīns, kas ir īpašs ar to, ka tas atrodams arī labākajos Latvijas restorānos – ābolu ledus vīns. Vīndaris Lauris Salenieks «atkratījies» no vietējo vīniņu zīmoga un ir pamanīts arī ārpus Latvijas. Viņš veco pagrabu iecerējis pārvērst, padarot pievilcīgu tūristiem – taps degustāciju zāle, būs jauni produkti. Rīgas tuvums ļauj cerēt, ka viesu, kas vēlētos apskatīt neparastā vīna rašanās vietu, netrūks.

Vīna darītavas vienā stūrī stāv salīdzinoši jauna masīva koka muca, kurā top pazīstamais ledus vīns. Izrādās, pirmoreiz tas nogatavinās akācijas koka mucā, jo pašmāju ozols ābolu ledus vīna darīšanai esot par intensīvu. «Akācija ir maigāka, tā nav tik agresīva kā ozols,» atklāj Lauris. Ledus vīnu dzēriens tikai piektajā gadā sasniedz savu «ideālo būtību», bet tas var nogatavināties arī 15–20 gadu. Izmantojot Eiropas finansējumu, vīndaris iegādājies preses, kas ļauj palielināt vīndarīšanas apjomus, taču pēdējos gados radusies cita problēma – ziemas kļūst siltākas, līdz ar to dabiski sasalušu ābolu ražu ievākt ir aizvien lielāks izaicinājums.

Pēc garām diskusijām valdība savu vārdu ir teikusi un Latvijas nodokļu reforma ir nodota tālākai vētīšanai Saeimai.

Lai arī, atceroties folklorizējušos anekdotes teicienu par to, ka «šitie ir jāsit, kamēr maziņi», DB cītīgi ir analizējis un arī paudis savu viedokli par daudzām šīs nodokļu reformas virāžām, tomēr pirmais brīdis, kad var sākt izdarīt kaut kādus konkrētus secinājumus par gaidāmajām izmaiņām, ir tikai tagad. Apzināti rakstu – pirmais brīdis, jo, ejot cauri Saeimas dzirnavām, jau sazin kas vēl var notikt.

Taču runājot par šo nodokļu reformas dokumentu kā tādu, izdarāmās atzīmes zem pirmās svītras varētu būt sekojošas. UIN 0% likme reinvestētajai peļņai būs. Daļa uzņēmēju par šo faktu ir laimīgi. Citādāk, iespējams, jūtas tie, kas savus ieguldījumus tuvākajā laikā bija vēlējušies atpelnīt. Nevar izslēgt, ka viņiem iepriekšējā Latvijas UIN sistēma būtu bijusi izdevīgāka.

Skanstē topošajam biroju ēku kompleksam “Elemental Business Centre” koplietošanas telpu interjeru izstrādā arhitektūras un dizaina biroja “Open Architecture Design” (OAD) vadošā arhitekte Zane Tetere-Šulce un dizainere Beatrise Dzērve.

Koplietošanas telpu platība abām “Elemental Business Centre” ēkām kopumā sastāda 1000 m2 , kas sastāv no diviem vestibiliem 300 m2 platībā, kāpņu telpām un katra stāva koplietošanas telpām, dušām un ģērbtuvēm, kā arī sanitārajiem mezgliem. Papildus izstrādāts dizains arī pazemes autostāvvietai. “OAD” dibinātāja un vadošā arhitekte Zane Tetere-Šulce norāda, ka šobrīd galvenais koncepts ir saskaņots, vēl norit darbs pie detaļām un niansēm.

“Mēs neesam ēkas pirmradītāji, tāpēc ļoti svarīgs bija arhitektūras konteksts, tā respektēšana. Interjeru nevar atraut no arhitektūras, un visai ēkai ir jāstāsta vienots stāsts. Kā interjera arhitekti šajā projektā galvenokārt fokusējamies uz funkciju, piemēram, parādot, ka vestibils nav tikai priekštelpa, bet arī satikšanās vieta, autostāvvieta nav tikai utilitārs rīks, bet arī pirmais iespaids par ēku daudziem tās apmeklētājiem. Koplietošanas telpās izmantotie dizaina elementi nav nejauši un kalpo arī kā navigācijas rīki, piemēram, lai palīdzētu orientēties, kurā no diviem torņiem apmeklētājs atrodas,“ atklāj Z. Tetere-Šulce.

Transporta jomā šogad viss notiek. Ostās un dzelzceļā kravu vairāk, tāpat autopārvadājumos, lai gan tie īsāki, vilcienos un autobusos pasažieru vairāk vai vismaz to skaits nesamazinās, bet gaisa pārvadājumi vispār rullē.

Uz priekšu virzās vērienīgi projekti gan esošās (elektrifikācija), gan topošās (Rail Baltica) dzelzceļa infrastruktūras jomā. Jau pavisam drīz vajadzētu noslēgt līgumu par jaunu elektrovilcienu iegādi, bet nākamgad tikt skaidrībā par to, kā no 2021. gada izskatīsies reģionālie pārvadājumi ar autobusiem. Ik pa brīdim atklāj kādu jaunu loģistikas centru, un arī pēdējā šī plānošanas perioda Eiropas fondu nauda tiek ieguldīta ceļos. Ja nebūtu korupcijas skandālu Rīgas satiksmes vai citos iepirkumos, tad teju vai nebūtu neviena darvas piliena transporta jomas medus mucā. Tieši tā šī nozare var izskatīties no malas, ja nav laika vai vēlmes notiekošajā iedziļināties.

Neretas novada Zalves pagasts ir viena no daudzajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kur akās ūdens nokrities līdz zemākajam līmenim. Šogad ieilgušais sausais rudens samazinājis gan gruntsūdens, gan upju ūdens līmeni, vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

Mikāru mājas saimniece Ilze Sviščeva no rīta, kamēr ūdens nav saduļķots, no akas varot iesmelt spaini. Vislielāko ūdens trūkumu izjūt pēdējās divas nedēļas.

Kūtī lopiem atvēlēta 200 litru muca. Kad tā gandrīz iztukšota, saimniece rīko talku, lai to savestu pilnu.

Visu rakstu lasiet Staburaga 5. novembra numurā.

Grābstoties ap kadastrālo vērtību un spēlējoties ar nekustamā īpašuma likmi, valsts un vietvaras neapdomīgi izdara spiedienu uz visu iedzīvotāju rocību

Nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) salāgošana ar iedzīvotāju labklājības līmeni praksē nenotiek, tāpēc, kadastrālo vērtību pietuvinot tirgus cenu līmenim, belzienus saņem ne tikai tie, kuriem tas varbūt pienāktos par mitināšanos ekskluzīvos mitekļos, bet arī tie, kuri vēsturiski iegadījušies kaimiņos un kuru īpašuma vērtība stihiski pieaugusi, piemēram, kopā ar jaunajiem privātmāju ciematiem līdzās. Pa vidu arī nekustamo īpašumu bizness, kura dalībnieki par nepārdotiem īpašumiem NĪN nomaksā baltu naudu un, izdzirdot par plāniem NĪN uzšaut debesīs, ievērojami skeptiskāk skatās uz projektiem nākotnē. Tāpat mūsu NĪN politika var no Rīgas un Latvijas atgrūst ārvalstu investorus, kuri, apostījuši gaisu, nobāzēsies kaimiņzemēs.

Kamēr aiz restēm neviens netiek sēdināts, žēlabās varam skaitīt naudu, kas apjomīgiem dūmu vāliem izkūpējusi pa ļaunprātīgi izmantotu maksātnespējas procesa skursteni

Ārvalstu investoru medus karote noslīcināta valsts savdabīgi uzpasētajā maksātnespējas procesa darvas mucā. Ārvalstu investoru pārtrauktais dialogs ar valdību var kalpot par signālu investoriem, lai Latvijai mestu līkumu, bet šāda notikumu attīstības scenārija skābos augļus gan baudīsim tepat pašu mājās. Īsi un kodolīgi – mazāk naudas ekonomikā. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Daudzi maksātnespējas procesa jautājumi, kas ir būtiska uzņēmējdarbības un investīciju vides sastāvdaļa, tā arī, gadiem ejot, palikuši neatbildēti, jo īpaši maksātnespējas procesa ļaunprātīgas izmantošanas nesodāmība. Tā likta lietā masveidā, jo maksātnespējas process biežāk ir netīrs nekā tīrs. Kliedzošs fakts, bet neviens nereaģē. Šai Latvijai raksturīgajai parādībai ir divu veidu sekas – tā no vienas puses aizbaida investīcijas, bet no otras veicina vēl lielāku krāpšanos, vieglu roku mainot uzņēmumu īpašniekus, valdes un juridiskās adreses, kā arī veidojot ciešas saites ar administratoriem.

Solītā peļņas nodokļa reforma neparedz stimulus ieguldījumiem tehnoloģijās, pētniecībā un būtiski paaugstina šī nodokļa likmi ne tikai līdz 20%, bet pat līdz 25% izmaksām, kuras pašlaik ar šo nodokli vispār netiek apliktas, to intervijā Dienas Biznesam stāsta nodokļu eksperts Egons Liepiņš.

Viņaprāt, piedāvātie nodokļu reformas risinājumi rada nevajadzīgu satraukumu, kura rezultātā daļa uzņēmēju nogaidīs neuzsākot lielus projektus, un pat ņems naudu laukā no uzņēmumiem, kas tautsaimniecībai ir vissliktākais scenārijs.

Fragments no intervijas

Kas ir tas, kas piedāvātajā UIN reformā biedē?

Šobrīd publiski skan slavas dziesmas iecerētajai reinvestētās peļņas neaplikšanai ar UIN, taču netiek runāts par daudzām būtiskām detaļām, kas tēlaini ir kā darvas karotes medus mucā. Atbalstu reinvestētās peļņas neaplikšanu ar UIN, bet mulsinoši, ka šim nodoklim vairs netiek pateikta likme, kaut gan publiski min 20% no sadalītās pelņas. Dokumentos likmes vietā ir ierakstīta formula 20/80. Kāpēc jālieto formula, ja var pateikt kāda tieši būs likme? Lietojot formulu un aprēķinot peļņas nodokļa likmi, tā ir 25% — tikpat, cik liela tā bija līdz 2000. gadam. Tātad nevis 20% , bet gan 25%. Varbūt šī UIN likme tiks attiecināta tikai uz dāvanām, reprezentācijas izdevumiem un tml.? Varbūt būs divas UIN likmes - 20% pie dividenžu izmaksas un 25% pie citām izmaksām? Kā pie tā nonāk? Piemēram, ja uzņēmums pasniedz 100 eiro vērtu dāvanu klientam, kura tiek uzskatīta par nesaistītu ar saimniecisko darbību, tad, piemērojot minēto formulu (100 eiro/0,8x20%), iegūstam, ka nodoklis jāsamaksā 25 eiro – tātad UIN likme ir 25%. Pašlaik nav skaidrs, cik plašs vai šaurs būs to izmaksu saraksts, kas apliksies ar 25% nodokli un kāda būs katru tādu izmaksu, piemēram, reprezentācijas izmaksu, definīcija. Tas tikai vēl vairāk palielina bažas par to, ka uzņēmumi gaidītās uzelpas vietā varēs sākt maksāt vairāk šo nodokli nekā līdz šim.

Latvijas nākotne, ja tāda vispār gaidāma, slēpjas inovatīvā uzņēmējdarbībā ar augstu pievienoto vērtību – to jums katrs bērns pateiks. Ko nozīmē inovatīvs uzņēmums un kā dabūt to augsto vērtību, tas gan ir dažās aprindās strīdīgs temats.

Daži, īpaši tie, kam dīvainu sakritību rezultātā gadījies strādāt Ekonomikas ministrijā, par labāko augsto vērtību uzskata augstu nodokli. Citi, piemēram, Ģirts Rungainis, kurš nesenā inovācijas konferencē sevi iedēvējis par latviešu seru Brensonu, praksē vismaz pagaidām turas pie konservatīvām vērtībām – valdības konsultāciju līguma.Varbūt nav baisi inovatīvi, bet toties peļņa faktiski bez ieguldījiem. Un bez problēmām, kas varētu nomocīt citus uzņēmējus, teiksim, konkurences vai vajadzības pēc kaut kādiem tur rezultātiem. «Es esmu lauva,» saka Ģirts Rungainis nu jau pieminētajā konferencē (viņa runu varat noskatīties šeit) Un ar to dažiem pietiek. Arī tas ir savā ziņā inovatīvi, to nu neviens nenoliegs.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Noteikumi Eiropā ir jāsaskaņo, lai tie būtu labvēlīgi mūsu zemniekiem, sarunā ar Dienas Biznesu norāda Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs.

Fragments no intervijas

Tagad sākas cīņa par nākamā perioda Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), kā nākamajā periodā dzīvosim. Pēc Brexit bažas bija ļoti lielas, ka gaidāms samazinājums, bet tagad redzam, ka plānots 13,6 % pieaugums tiešmaksājumiem visā periodā. Tas nav tas, ko gribam, bet tā nav arī darvas karote medus mucā. Tas dos 202 eiro par hektāru, tagad ir 160 eiro/ha, bet vidēji Eiropā – 269 eiro/ha. Vismaz izlīdzināšanas process turpināsies. Ja atskatāmies, ka šis process sākās ar 39 eiro/ha, tad šobrīd ir labāks rādītājs, nekā bija. Šo rezultātu izdevās panākt, jo gan ierēdņi, gan zemkopības ministrs un premjers daudz tikušies ar Eiropas komisāru Hoganu un pārliecinājuši par mūsu taisnību. Visvairāk naudas klāt dabūjušas Baltijas valstis, Bulgārija un Portugāle. Mēs nevarētu daudz paust satraukumu. Daļa jau tagad saka, ka nesamierināsies ar piedāvājumu. Bet patīkami, ka vienota nostāja ir Baltijas valstīm, laba sadarbība ir ar Višegradas grupu, ko vada Ungārijas zemkopības ministrs, un Poliju.

No mantas un naudas atbrīvotiem maksātnespējīgiem subjektiem kreditori nevar un nevarēs atgūt parādus, atgūt vairāk naudas neļaus arī nedz valsts amatpersonas mantijas uzlikšana administratoriem, nedz viņu eksaminēšana, nedz viņu pasludināšana par blēžiem, nedz viņu skaita samazināšana.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas priekšsēdētājs un maksātnespējas administrators Kaspars Novicāns. Viņaprāt, nepareizs situācijas novērtējums ved vēl lielākā purvā, jo ne jau administratori ir tie, kuri maksātnespējīgos uzņēmumus ir padarījuši tukšus, taču daļa politiķu savu neizpratni un neizdarību grib novelt uz citu – administratoru – pleciem, tos vainojot visās nebūšanās.

Kā vērtējat notiekošo maksātnespējas jomā?

Skaļi lozungi un paziņojumi par «vainīgo atrašanu», bez nekāda taustāma rezultāta. Masu psihoze, kuru pastiprināja kāds savulaik Deloitte veikts pētījums par maksātnespējas nozari, ar kura palīdzību sabiedrībai zināmā mērā tendenciozi tika nodota vēsts, ka administratori valstij nodarījuši zaudējums 655 miljonu eiro apmērā. Un šādas situācijas izveidē bez tiesas par vainīgajiem tika pasludināti maksātnespējas administratori. Tajā pašā laikā netika manītas kādas ierosinātas skaļas krimināllietas par tik vērienīgu izzagšanu, ko būtu veicis kāds administrators, jo tā dēvētā Trasta komercbankas lieta jau bija krietni vēlāk. Vairākus gadus Latvijā notiek liela rosība saistībā ar maksātnespējas sfēru. Tiek mainītas normatīvo aktu prasības, tiek izvirzītas citādākas prasības maksātnespējas administratoriem, bet rezultātu no šiem pasākumiem ir ļoti maz. Gluži kā tautas sakāmvārdā: liela brēka, maza vilna. Skumji, bet visi maksātnespējas administratori publiski ir padarīti par «peramajiem zēniem» un vienīgajiem vainīgajiem par to, ka Latvijā neieplūst investīcijas tik, cik gribētos, ka maksātnespējas procesā tiek atgūtas «kapeikas» un kaut ko spēj atgūt nodrošinātie kreditori, bet tukšā paliek nenodrošinātie. Administratoriem valsts uzlika valsts amatpersonas mantiju ar domu, ka nu tik būs uzlabojumi. Diemžēl tādējādi nozari pameta arī daudzi pieredzējuši maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus bija arī advokāti. Pasniegts tas tika tā, ka viņi ir blēži, kuri nevēlas iesniegt valsts amatpersonas deklarācijas. Deklarācijas tika ieviestas, lai publiski parādītu, cik nopelna administratori, kaut arī to šodien var redzēt jebkurš, ieejot Maksātnespējas kontroles dienesta mājaslapā, kur ir redzams, cik katrā maksātnespējas procesā saņem katrs administrators. Kāpēc valstij ir vajadzīgas divas paralēlas sistēmas, kur katra no tām prasa zināmus resursus to uzturēšanā? Maksātnespējas kontroles dienestam «iedeva» lielākas pilnvaras administratoru kontrolēšanā. Lai šī iestāde varētu vairāk kontrolēt, tai palielināja finansējumu, kura gada apmērs jau pārsniedz visu administratoru gada laikā saņemto algu summu kopā. Šī iestāde regulāri ziņo par konstatētajiem administratoru pārkāpumiem, bet tiek noklusēts, vai šiem tā saucamajiem daudzajiem pārkāpumiem vispār ir ekonomiska rakstura ietekme uz administrētajiem procesiem. Bieži vien tās ir formāla rakstura kļūdas, bet statistika veidojas. Diemžēl, bet neviena no šīm reformām nesasniedza izvirzīto mērķi – kreditori neatgūst no maksātnespējīgajiem uzņēmumiem vairāk. Kreditori vēlas atgūt vairāk, bet ne jau administratori ir tie vainīgie, kuru dēļ tiek atgūts tik, cik tiek atgūts. Administratorus var ietērpt valsts amatpersonu mantijā, var tiem likt aizpildīt ienākumu deklarācijas kā valsts amatpersonām, var tiem likt reizi divos gados kārtot eksāmenu, taču tik un tā kreditori vairāk naudas nesaņems.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 16. oktobrī bija spiesta pārtraukt, tā sauktās, Trasta komercbankas likvidācijas lietas izskatīšanu 31. zālē, kas izrādījās pārāk maza un nepiemērota lielajam dalībnieku skaitam.

Lietas izskatīšana no ierastās, vislielākās zāles Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesu namā bija pārcelta uz mazāku, pavisam nelielu zāli, jo vislielākajā tiesas telpā bija jāskata kāda steidzama sūdzība. Visticamāk, lietas nozīmēšana šādā zālē ir notikusi pirms Covid ierobežojumu pastiprināšanas.

Ienākot tiesas zālē, 11 apsūdzētie, viņu 13 aizstāvji, divu cietušo pārstāvji, divi tulki un tiesnesis Imants Dzenis kopā ar palīdzi kopīgi noskaidroja, ka nepieciešams tiesas vadības lēmums, lai prāvu varētu turpināt telpā, kuras platība nesasniedz 60m2.

Kā zināms, pēc nupat izdotiem Ministru kabineta noteikumiem visās iekštelpās ir stingri jāievēro ierobežojumi, kas mazina Covid-19 izplatību. Tiesnesis iesākumā norādīja, ka, lietojot maskas, tiesas zālē divu metru distance nav būtiska. Tomēr advokāti uzsvēra, ka eksistē vēl nepieciešamās platības ierobežojums telpās, ko nosaka Epidemioloģiskās drošības likums, kur teikts, ka iekštelpās uz vienu cilvēku jābūt vismaz 3m2 telpas. Uz ko aizstāvība arī norādīja tiesai. Tautas valodā runājot cilvēki zālē sēdēja kā siļķes mucā.

Aizvadītajā nedēļā Latvijas biznesu šokēja ministru prezidents Krišjānis Kariņš, televīzijā paužot birokrātisko vēstījumu: “Sabiedrība nevar mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību, īpaši, ja tā nav īpaši pieprasīta.”

Pēc tam gan radio taisnojās, ka esot pārprasts, atvainojās, taču, kā saka, izlietu ūdeni nesasmelsi. Ja stāsts būtu par kādu vienu teikumu, ko var izraut no konteksta, tā būtu cita lieta, taču šajā gadījumā šai tēzei bija arī pamatojums, kas atklāj domāšanas veidu.

Proti, no premjera teiktā izriet, ka tiek uzskatīts par normālu, ja kādai nozarei valsts pārvalde uzliek darbības ierobežojumus, – tas neuzliek nekādas saistības lēmumu pieņēmējiem, līdz ar to uzņēmējiem pašiem ar šo problēmu jātiek galā, un, ja netiek galā, tad paši vainīgi.

It kā valstij tās nozares, kurās Covid-19 dēļ ieviesti darbības ierobežojumi un apgrūtinājumi, nekad vairs nebūs vajadzīgas. Nav brīnums, ka tādas attieksmes dēļ ļoti daudzi ierobežotajās nozarēs nodarbinātie emigrē, uzņēmumi pārprofilējas vai pārceļ savu darbību uz valstīm, kur pret biznesu pat pandēmijas laikā saglabāta pretimnākoša attieksme.

Mucas koka trauku biznesam izaugusi atvase – koka pulksteņu izgatavošana, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

No koka gabaliņiem, kas palikušas pāri, gatavojot Mucas traukus un svečturus, tapuši pirmdienkoka pulksteņi. Mārtiņš Eiduks, koka trauku un svečturu Muca un tagad arī koka pulksteņu Watch Me idejas autors, tad secinājis, ka rezultāts ir labs un varētu šo eksperimentu turpināt.

Pirmie eksperimentālie pulksteņi tapa no mucu dēlīšu pārpalikumiem, ko izmantoja trauku un svečturu gatavošanā, bet tagad tiek lietoti citi materiāli, jo atlikumi nebija piemēroti pulksteņiem. «Ir nianses, kas jāņem vērā, taisot pulksteņus,» teic Mārtiņš. Sākumā pulksteņmeistars, ar ko Mārtiņš un viņa sieva un biznesa partnere Agata Zariņa-Eiduka konsultējās, bija skeptisks – ne jau jūs pirmie nākat ar tādu ideju. Taču laika gaitā ar viņu izveidojās laba sadarbība. Pirmos Watch Me pulksteņus izgatavoja pulksteņmeistars, bet tagad, apgūstot visus smalkumus, Mārtiņš tos izgatavo pats.

«Latvija vēl nebija neatkarīga, kad nopelnīju pirmo miljonu. Savukārt 1991. gadā Vācijas bankā man jau bija 6,5 miljoni. Varu teikt droši, ka toreiz biju bagātākais cilvēks Latvijā,» lepojas Jūlijs Krūmiņš, kura talantu un autoritāti uzņēmējdarbībā nevar noliegt

Pēc sarunas ar biznesmeni Jūliju Krūmiņu šķiet, ka šim cilvēkam patiešām ir viss – gan nauda, gan tas, ko nevar pirkt par naudu. Viņš pats šajā kategorijā ierindo veselību, mīlestību, autoritāti un draugus. Savukārt naudu palīdzējusi nopelnīt galva ar labu degunu. Tiesa, kā pilienu darvas medus mucā uzņēmējs min pāris zīmīgu sastapšanos ar cilvēkiem, kuri draugu lomā iejutušies vien uz laiku, bet vēlāk uzmetuši. Tomēr tāpēc nav zudusi uzticēšanās. Ja kaut kam J. Krūmiņš ar degsmi pieķersies, tad, pēc viņa vārdiem, apmāts kā auns novedīs to līdz galam. Turklāt visaugstākajā kvalitātē. Viņam neder Zaporožecs, vajadzīgs Porsche. Un viņš ir liktenim pateicīgs par interesantu vadāšanu pa dzīvi.

Mikronodokļa režīmi būtu jāatceļ, lai novērstu nevienlīdzīgo situāciju, kad parastajā nodokļu režīmā strādājošie darba ņēmēji maksā lielāku sociālo nodokli.

Savukārt veselības aprūpei un sociālās drošības sistēmai papildu finansējumu varētu meklēt, nedaudz palielinot kopējo nodokļu slogu no iekšzemes kopprodukta, piemēram, paaugstinot akcīzi cigaretēm un alkoholam.

Finanšu ministrija sadarbības partneriem ir prezentējusi priekšlikumus un idejas izmaiņām kopējā nodokļu sistēmā, tostarp par mikrouzņēmumu nodokli. Vēlos atgādināt, ka mikronodoklis tika ieviests krīzes situācijā kā atbalsts mazajiem uzņēmējiem, ar vienkāršiem uzskaites un maksāšanas nosacījumiem. Tas laiks ir pagājis, šie režīmi rada nevienlīdzīgu situāciju starp nodokļu maksātājiem, piedevām tiek izmantoti shēmošanā. Tagad ir Covid-19 krīze, bet būtībā mikronodokļa režīmu laiks ir pagājis un vispareizāk būtu šos režīmus pilnībā likvidēt.

Informācija ir viens no vērtīgākajiem resursiem līdzās tādiem cilvēkam vitāli nepieciešamiem resursiem kā, piemēram, ūdens. Rūpīgi vākta, gadiem krāta, slepena, aizsargājama — informācija daudzām nozarēm ir lielākā vērtība. Dati nereti ir tie, kas nodrošina uzņēmējdarbības esamību, piemēram, sociālo tīklu nodrošinātājiem, ražošanas uzņēmumiem un citiem. Tāpēc loģiska ir vajadzība šo pamatlīdzekli attiecīgi sargāt. Ja naudu glabā bankā, par kuru ir pārliecība, ka tā ir droša, tad informāciju glabā datu centrā, kurš ir drošs. Kā, neesot inženierim, zināt, kurš ir drošs un kurš ne? Turpinot vienkāršotu līdzību, — bankām ir neatkarīgi kredītreitingi, datu centriem ir neatkarīgi izdoti sertifikāti.

Pasaulē ir ne mazums organizāciju, kas sertificē datu centrus. Piemēram, Amerikas Sertificēto auditoru institūts (American Institute of Certified Public Accountants — (AICPA)), kas izsniedz SAS70 sertifikātus. Vēl pastāv DCA Datu centru sertifikācija. Ja agrāk akreditāciju varēja atļauties tikai lielbudžeta datu centri, tad tagad programmas DCA Datu centru sertifikācija mērķis ir nodrošināt pieejamu un neatkarīgi auditētu sertifikācijas programmu, kurā ir apkopotas daudzas esošās pamatnostādnes un standarti. Telekomunikāciju nozares apvienības standarts TIA942 ir atzīts par nozīmīgu instrumentu datu centru projektēšanā un investīciju vērtības palielināšanā, un pēc būtības tā ir neatkarīgi auditēta sertifikācijas programma.

Latvijas ekonomikai ir laba izaugsme, raksturo SEB bankas finanšu tirgus vadītājs Andris Lāriņš.

Lielākā daļa sektoru uzrāda ļoti labus rādītājus, bet darvas pilienu medus mucā šogad ir sagādājis finanšu sektors sakarā ar februāra notikumiem. Notikumi finanšu sektorā diemžēl pastarpināti atstās negatīvas sekas uz Latvijas ekonomikas izaugsmi kopumā.

Latvijas Banka atzīst, ka finanšu sektora problēmu dēļ IKP izaugsmes temps 2018. gadā un arī nākamajā gadā būs lēnāks, nekā iepriekš gaidīts. Tomēr bankas turpina un turpinās izsniegt kredītus, jo, neskatoties uz noguldījumu apjoma samazināšanos (nerezidentu noguldījumu ietekme), kredītiem pieejamo naudas resursu netrūkst, prognozē eksperts.

Salaspils kodolreaktora monitorēšanai, būvkonstrukciju remontam un teritorijas apsargāšanai šogad vajadzīgi 285 tūkstoši eiro, pirmdien preses konferencē žurnālistiem sacīja Latvijas Universitātes (LU) zinātņu prorektors profesors Indriķis Muižnieks.

«Šogad nepieciešami 285 tūkstoši, tālākajos gados tas varētu būt mazliet mazāk,» viņš teica.

Muižnieks uzsvēra - jebkurā gadījumā jādomā par reaktora demontāžu, jo ūdens un cietie radioaktīvie atkritumi apdraud apkārtējo vidi.

Tehniskais projekts, papildu radiācijas līmeņu un starojuma vietu noteikšana, monitorings kopā varētu izmaksāt 5,5 miljonus eiro, aprēķinājuši LU eksperti. «Mūsu universitātes speciālistu viedoklis ir, ka šāda investīcija ir mērķtiecīgāka, ekonomiski un sociāli attaisnojamāka, nevis turēt un baidīties, ka atkal kaut kas notiks,» pauda Muižnieks.

Jau vēstīts, ka LU pirmdien preses konferencē informē par jaunākajiem radiācijas mērījumiem Salaspils kodolreaktorā, paveikto un plānotajām turpmākajām darbībām reaktora teritorijā.

Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija par slimu liellopu gaļu, kas nonākusi ēdināšanās uzņēmumos, kā arī par «I Love Eco» medus neatbilstību kvalitātes standartiem. Vai šie un līdzīgi gadījumi signalizē par zemu pārtikas kvalitāti Latvijā, vai tieši pretēji – par sekmīgu uzraugošo iestāžu darbu un problēmu novēršanu?

Savā viedoklī skaidrošu, kurās jomās visbiežāk tiek atklāti pārkāpumi un kā patērētājiem pasargāt sevi pašiem, zinot pazīmes, pēc kurām atšķirt bojātu preci no labas.

Biežākie pārkāpumi ar derīguma termiņiem

Biežākie pārkāpumi tiek novēroti tādu produktu tirdzniecībā, kuriem ir salīdzinoši īss derīguma termiņš. Ēdināšanas nozarē nepieciešams ne tikai ievērot produktu derīguma termiņus, bet arī uzglabāšanas nosacījumus un higiēnas pasākumus. Ja kādā no šīm jomām notiek pārkāpumi, tas var novest pie nepatīkamām sekām – gan patērētājiem, kas izpaudīsies kā dažādas saslimšanas, gan pašiem uzņēmējiem, kas izpaudīsies kā atbildība par pārkāpumu. Tieši ēdināšanas nozare ir tā, kurā novērojami visbiežākie pārkāpumi, īpaši izglītības iestādēs un sabiedriskās ēdināšanas nozares uzņēmumos – domāju, ka ikviens ir dzirdējis par salmonelozes uzliesmojumiem izglītības iestādēs, kur saslimuši vairāki bērni.

Valda Dombrovska premjerēšanas laiks publiski nereti tiek pasniegts kā Latvijas lielais veiksmes stāsts. Tomēr ir vērts skaidru skatu pavērot, kāds šis laiks ir bijis, ko nesis un ko atstājis mantojumā.

Tā kā Valda Dombrovska kritiķiem viņu paticis reizēm saukt par grāmatvedi, tad sāksim tieši ar cipariem. V. Dombrovskis stājās pie valdības stūres 2009. gada 12. martā. Bezdarbs 2008. gada beigās, pēc Valsts kases pārskatos minētajiem datiem, bija 7%, 2009. gada beigās tas jau krīzes iespaidā bija sasniedzis 16%. Nākamajos gados bezdarba rādītāji drusku viļņojās, lai 2013. gada decembrī pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem sasniegtu 9,5%. Kā redzams, pirmskrīzes līmenis, ar kura sasniegšanu tā patīk plātīties Vienotības politiķiem, vēl nav sasniegts.

Citi dati: darba ņēmēju skaits, par kuriem samaksāts sociālais nodoklis, 2009. gada martā, pēc VID datiem, bija vairāk nekā 834 tūkstoši, 2013. gadā šo darba ņēmēju skaits nedaudz pārsniedza 786 tūkstošus. Savukārt pašnodarbināto skaits 2009. gada sākumā bija 18,8 tūkstoši, 2013. gada 3. ceturksnī – tikai 9,9 tūkstoši. Turpinām analizēt VID datus – juridiskās personas 2009. gada martā bija 156,3 tūkstoši, 2014.g. 1. janvārī – 205,8 tūkstoši. Vai veiksmes stāsts? Izrādās, ne gluži, lielo uzrāvienu deva mikronodokļa maksātāji un mazkapitāla SIA, kas tomēr neatsvēra masveida darbavietu kritumu, kā rāda iepriekš minētie dati. Par nodokļiem: PVN 2009. gadā tika paaugstināts no 18% uz 21%, samazinātais PVN – no 5% uz 10% (pašlaik jau 12%). Pēc tam Dombrovska valdīšanas laikā PVN uzkāpa līdz 22%, lai sakarā ar vēlmi ieviest eiro tiktu atkal samazināts līdz 21%. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis 2009. gadā bija 23%, pēc tam 26% un 25%, tagad 24%, sociālais nodoklis 2009. gadā bija 33,09%, šogad laimīgi no vēl augstākām virsotnēm samazināts līdz 34,09%. Skatos uz šiem skaitļiem un neredzu, kā vienkāršais Latvijas iedzīvotājs var līdzpriecāties par Dombrovska veiksmes stāstu? Laikam jau tāpēc Latvijas iedzīvotāji turpina emigrēt un mums ir otrais lielākais iedzīvotāju skaita kritums ES.

Varšavā pie Polijas Augstākās tiesas ēkas trešdien sapulcējušies protestētāji pret valdību, lai izrādītu atbalstu likuma varai un tiesas priekšsēdētājai Malgožatai Gersdorfai, kuru valdība spiež aiziet no amata saskaņā ar jaunajiem pensionēšanās noteikumiem.

Pūlis skandēja «Tiesneši nav atceļami!» un «Konstitūcija!», kad Gersdorfa ieradās darbā, paziņojot, ka atbilstoši konstitūcijai viņas sešu gadu pilnvaru termiņš beidzas 2020.gadā.65 gadus vecā Gersdorfa pateicās pūlim un paziņoja, ka viņa rīkojas, lai aizsargātu likuma varu Polijā.

Polijas prezidenta Andžeja Dudas palīgs Pāvels Muča otrdien paziņoja, ka Gersdorfa «dodas pensijā atbilstoši likumam», kurš stājās spēkā otrdien, un paziņoja, ka Augstāko tiesu tagad «vada tiesnesis Jozefs Ivuļskis», kuru izraudzījies prezidents. Gersdorfa otrdien pavēstīja, ka trešdien dosies uz darbu un pēc tam dosies atvaļinājumā. Viņa kā savu pagaidu aizstājēju iecēlusi Jozefu Ivuļski.

Pēdējos gados Latvijā palielinājies bioloģisko saimniecību skaits – pašlaik ir sertificētas 3500 saimniecību un 165 pārstrādes uzņēmumi. Šogad, sākoties jaunajam lauku attīstības programmas 2014.–2020. gada plānošanas periodam, savā saimniecībā saražoto produkciju atbilstošajai sertifikācijai pieteikuši vēl 700 lauksaimnieku, kuri ir gatavi saimniekot bez ķīmisko vielu lietošanas, pirmdien raksta laikraksts Diena.

«Tas ir pozitīvs rādītājs. Lauksaimnieki sapratuši, ka saimniekot bioloģiski var diezgan veiksmīgi, un arī pieprasījums pēc biopārtikas aug. Sabiedrība vairāk sākusi domāt par veselību un veselīgu pārtiku – arī skolas un ēdināšanas uzņēmumi savos iepirkumos aizvien vairāk iekļauj bioloģisko pārtiku,» atzīst Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis. Tomēr viņš arī norāda, ka daļai patērētāju joprojām ir virspusīgs priekšstats par to, cik daudz pūļu un atbildības lauksaimniekam jāiegulda, lai viņa produkcija tiktu oficiāli marķēta kā bioloģiskā un to iegādātos pircēji.