Atlikt vai neatlikt nav īstais jautājums, kuru uzdot, runājot par izglītības reformas ieviešanu. Tai bija jābūt ieviestai jau vakar, lai Latvija spētu izdzīvot globālajā konkurencē. Turklāt nevis tikai elitārajās skolās, kurās jau šie principi lielā mērā tiek izmantoti, bet gan visās Latvijas skolās, tādejādi dodot līdzvērtīgas iespējas katram Latvijas bērnam.

Ikdienā sastopot uzņēmējus un pašiem atlasot darbiniekus, redzam, ka kvalificētu darbinieku pieejamība ir tikai problēmas noformulētā daļa; dziļāk slēpjas nesakritība starp tām prasmēm, kas uzņēmumiem vajadzīgas, un tām, kādas vairums jauniešu saņem skolā. Atbilstoša darbaspēka trūkums ir arī tikko publiskotā Ārvalstu investoru padomes ziņojuma uzmanības centrā.

Latvijā izglītības saturs neatbilst nākotnes darba tirgus prasībām, radot pieaugošu plaisu starp skolu un reālo dzīvi. Skolās pēc inerces notiek pārmērīga fokusēšanās uz zināšanu apjomu, bet pārāk maz tiek strādāts uz tām prasmēm, kuras atbilst 21. gadsimtam, piemēram, finanšu un IT pratību, kritisko domāšanu, radošumu, komunikāciju, sadarbību, līderību u.c. Latvijas skolēnu rezultāti starptautiskos pētījumos atbilst OECD valstu vidējam līmenim, tomēr katrs piektais piecpadsmitgadnieks Latvijā ir ar zemu kompetenci. Faktiski mēs pieļaujam, ka katrs piektais Latvijā izskolotais bērns nespēs pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, tā vietā, ļoti iespējams, kļūstot par slogu līdzcilvēkiem un valstij. Manuprāt, mēs esam pārāk maza valsts un ekonomika, lai varētu atļauties «zaudēt» kaut vienu bērnu.