Latvijas kaimiņvalsts Igaunija, līdzīgi kā Latvija, pašlaik piedzīvo augstas inflācijas periodu. Par ekonomisko situāciju Igaunijā un eksporta atbalsta mehānismiem intervijā Db stāsta Igaunijas Ekonomikas un komunikācijas lietu ministrs Juhans Parts.
Pašlaik dažādos Rietumvalstu laikrakstos visai bieži runā par iespējamu ekonomisko krīzi Baltijā. Vai, jūsuprāt, ir pamats bažām par to, ka Baltijas valstu ekonomikas ir smagas krīzes priekšā?
Protams, augstā inflācija ir liela problēma Igaunijai, bet pēdējās tendences liecina, ka inflācijas rādītāji visā Eirozonā ir ievērojami augstāki nekā tika prognozēts gada sākumā. Tas ir, prognozēta tika inflācija zem 2 %, bet reālā inflācija arī daudzās citās valstīs tuvojas 3 %.
Tomēr ir jāskatās, kādi ir augstās inflācijas iemesli. Daudzu resursu cenas ir pieaugušas visā pasaulē. Gāze, nafta, vairāki pārtikas produkti ir kļuvuši dārgāki. Tāpat aug arī darba algas daudzos sektoros, tās arī veicina izmaksu kāpumu. Pozitīvi ir tas, ka pēdējā laikā sadārdzinās naudas resursu cenas – aug dažādas procentu likmes. Tas nozīmē, ka tirgū ienāk mazāk naudas un tas dod iespēju stabilizēt cenas, kā arī palielināt konkurenci.
Cik liels pašlaik ir Igaunijas tekošā konta deficīts?
Igaunijas tekošā konta deficīts pašlaik ir aptuveni 13 % no IKP un situācija pēdējos mēnešos arvien uzlabojas. Pēdējos piecus mēnešus eksports aug straujāk par importu. Protams, arī Igaunijai Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules Banka pārmet lielu tekošā konta deficīta apmēru. Tomēr tendences ir pozitīvas.
Kādi ir iemesli tam, ka Igaunijas tekošā konta deficīts ir ievērojami zemāks nekā Latvijai?
Es gan precīzi nezinu Latvijas situāciju, bet, manuprāt, paraugoties uz Igaunijas eksporta rādītājiem, ir diezgan acīmredzami, ka eksporta īpatsvars pret IKP ir lielāks. Mums ir laba, reāli strādājoša ražošana un ražotāji, kas eksportē 100 % no saražotā. Protams, jautājums ir arī par pašu uzņēmēju aktivitāti, meklējot jaunus eksporta tirgus un viņu konkurētspēju. Latvijas eksporta industrijas īpatsvars IKP ir zemāks.
Tomēr Latvijā daudzi uzskata, ka Igaunijas nodokļu sistēma ir draudzīgāka eksportētājiem, piemēram, reinvestētā peļņa netiek aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli.
Es to drīzāk sauktu par investīcijām, nevis eksportētājiem draudzīgu nodokļu sistēmu. Šīs nodokļu sistēmas īpatnības neatstāj tiešu ietekmi uz eksporta rādītājiem. Protams, valstī ir daudz kompāniju, kuras fokusējas uz eksportu, nevis iekšējo tirgu. Taču investīcijas attīstībā ir vajadzīgas gan tiem, kas orientējas uz ārzemju tirgiem, gan tiem, kas saražoto galvenokārt pārdod vietējā tirgū. Konkrēti uzņēmumu ienākuma nodokli regulējošais likums tiek koriģēts un grozījumi, kas stāsies spēkā no 2008. gada, ir paredzēti, lai Eiropas Komisija vairs nepārmestu Igaunijai pārlieku vietējā biznesa atbalstīšanu. Protams, mēs labprāt neko nemainītu, lai nodokļu sistēma saglabātos pievilcīga, tādēļ visi grozījumi ir plānoti tā, lai tie apmierinātu gan Eiropas Komisiju, gan vietējo biznesu. Problēmas radīja tas, ka līdzšinējā nodokļa sistēma varēja tikt uzskatīta par diskriminējošu pret ārvalstu uzņēmumiem. Mums ir jāizturas pret visiem ES uzņēmumiem vienlīdzīgi, tādēļ uzņēmumu ienākuma nodokļa likumam ir jāatbilst ES direktīvu prasībām. Mums vienkārši ir jāizturas pret visām kompānijām, kas investē Igaunijā, vienlīdzīgi. Arī citu ES dalībvalstu uzņēmumiem ir jāatbrīvo no nodokļa reinvestētā peļņa.
Vai Igaunijā pastāv kādi speciāli eksporta atbalstam domāti instrumenti?
Jā, mums ir speciāli šim mērķim valsts izveidota institūcija, to sauc par Credex. Valsts ir dibinājusi šo iestādi, bet tā nav valsts institūcija, tā ir privāta institūcija, kas kreditē eksporta darījumus un ir izveidojusi vēl vairākus instrumentus eksporta atbalstam. Tā piedāvā, piemēram, palīdzību jaunu eksporta tirgu meklēšanā, sniedz finanšu garantijas bankām. Ikviens uzņēmējs, kurš vēlas eksportēt, var doties uz šo institūciju un lūgt atbalstu.
Kā Igaunijas ekonomiku ir ietekmējis tā dēvētais Aļošas faktors?
Vienīgā nozare, kuru tiešā veidā ietekmēja pieminekļa padomju kareivjiem pārcelšana, ir tranzīts. Kopš šī gada maija tranzītkravu plūsmu apjoms no Krievijas ir sarucis par 35 % - 40 %. Pa Igaunijas dzelzceļiem un izmantojot mūsu ostas tiek pārvadāts mazāk produktu no Krievijas. Tomēr, manuprāt, Krievijas valdība pašlaik ir aktīvi pievērsusies vietējo ostu attīstīšanai. Tas, protams, negatīvi ietekmē krievu kravu plūsmu caur Igaunijas un Latvijas ostām. Tūrisma plūsma no Krievijas gan nav īpaši samazinājusies.
Jūs domājat, ka pazaudētās Krievijas kravu plūsmas vairs nekad neatjaunosies?
Kurš gan var prognozēt krievu uzvedību? Mēs gan esam ļoti ieinteresēti transporta sektora attīstībā. Ja varētu cerēt uz to, ka kravu plūsmu apjomu noteiks normāla konkurence, tad, esmu pārliecināts, Krievijas tranzīta plūsmām būtu jāatgriežas Igaunijā. Taču, ja tranzīta nozare tiks pārlieku politizēta, mēs negatavojamies pārdot savas vērtības par naudu. Mēs esam ieinteresēti, lai ekonomiskās attiecības būtu normālas, lai mūsu uzņēmēji varētu strādāt ar Krieviju. Bet pašreizējā situācija ir tāda kāda tā ir, nākotni ir grūti prognozēt. Tāpēc kā vienu no ļoti lieliem tirgiem nākotnē es redzu tranzītu no Rietumiem uz Austrumiem, tas ir, tranzīta plūsmu pagriešanu pretējā virzienā. Tā ir iespēja, vēl neapgūts tirgus, kur privātais sektors varētu aktīvi strādāt, investēt, lai attīstītu pakalpojumus.
Jūsuprāt, Igaunijas IKP struktūrai nav nepieciešamas nekādas izmaiņas?
Mums ir bijis daudz diskusiju, ka mēs gribētu redzēt šajā struktūrā dažas izmaiņas. Bet tas ir ilgstošs process, tam ir vajadzīgas pamatīgas izmaiņas, lai nodrošinātu, ka visas ekonomikas nozares spēj nodrošināt augstu pievienoto vērtību. Protams, arī produktivitātes pieaugumu. Par perspektīvām mēs uzskatām pakalpojumu nozari, ķīmisko rūpniecību, elektronikas sektoru. Mums ir vajadzīgi vairāk šajās nozarēs strādājoši uzņēmumi, kas rada augstu pievienoto vērtību. Tāpat dažām nozarēm, piemēram, vieglajai rūpniecībai būtu jāorientējas uz augstāku pievienoto vērtību. Lētā tekstilizstrādājumu ražošana jau ir pagātne, jo Ķīnā vai kaut kur citur Āzijā tā attīstās tādos tempos, ka igauņi nespēj konkurēt ar šīm valstīm lēto tekstilizstrādājumu ražošanā. Bet, protams, pārorientēšanās uz augstāku pievienotās vērtības produktu ir ļoti laikietilpīgs, komplicēts un dārgs process. Gan kompānijām, gan bankām, gan arī valdībai. Valdība var šos procesus atbalstīt vai iniciēt, mēs plānojam izmantot gan ES fondu naudu, gan budžetu, lai veicinātu pāreju uz augstu pievienoto vērtību, inovatīvu ekonomiku. Taču pats tirgus ir tas, kurš šos procesus vada, valsts tos var tikai atbalstīt, paātrināt. Bet mēs nevaram vadīt tirgus ekonomiku.
Igaunijai ir ekonomikas attīstības ilgtermiņa vīzija? Latvijā ne vienu reizi vien ir dzirdēts, ka uzņēmēji aicina valsti noteikt kādas prioritārās nozares, iezīmēt attīstības perspektīvas.
Es teiktu, ka mums gan ir, gan nav tādas vīzijas. Mums ir tādas diskusijas par ilgtermiņa vīzijas nepieciešamību. Runājot par ekonomiku, protams, mēs to redzam kā uz zināšanām balstītu, orientētu uz augstu pievienoto vērtību. Bet ar to ir par maz, lai teiktu, ka tā ir ekonomiskās attīstības stratēģija. Domāju, ka ikviena Eiropas valsts vēlas redzēt savu ekonomiku tādu. Taču ir vajadzīgi konkrētāki mērķi. Pie tiem ir jāstrādā kopā ar biznesu, būtu pārāk daudz prasīts no valdības, lai tā atnāktu un pateiktu kā tieši būtu jāizskatās valsts ekonomikai pēc pieciem, desmit vai vēl vairāk gadiem. Leonīds Brežņevs bija ģēnijs, viņš to mācēja pateikt, mēs tādi neesam (smejas). Mēs, protams, varam pateikt, ka gribētu vairāk uz zināšanām, informācijas tehnoloģijām, attīstītu servisu balstītu ekonomiku. Taču, lai noteiktu konkrētākus virzienus, valdībai ir jāstrādā kopā ar biznesu, ārvalstu investoriem, ekspertiem. Un arī tad nebūs vienas atbildes uz jautājumu ko darīt.
Domāju, ka 80. gados neviens Somijā nebūtu teicis, ka somu ekonomikas nākotne ir Nokia. Tā ir ideja, kas radās brīvajā tirgū. Cits jautājums ir, ka būtu vairāk jārunā par to, kādā virzienā mēs vēlamies iet. Manuprāt, visām Baltijas valstīm ir jāmēģina domāt globālāk, mūsu uzņēmējiem ir jāmācās domāt globālākā mērogā, nevis gaidīt, ka kāds viņiem pateiks priekšā, pa kuru ceļu iet. No valsts puses ir jānodrošina tas, lai tiktu saglabāta biznesam labvēlīga vide, nebūtu aizdomu par korupciju, kas nav savienojama ar uz zināšanām balstītu ekonomiku.
